Kaut kas vērtīgāks par ”Ēģiptes mantām”

MOZUS ir viena no ievērojamākajām personām cilvēces vēsturē. Četrās Bībeles grāmatās — sākot ar 2. Mozus grāmatu un beidzot ar 5. Mozus grāmatu — pārsvarā ir runa par Dieva attiecībām ar Izraēla tautu, ko vadīja Mozus. Šis vīrs izveda izraēliešus no Ēģiptes, kļuva par bauslības derības starpnieku un vadīja izraēliešus līdz pat Apsolītās zemes robežai. Mozus bija audzis faraona namā, bet Dievs viņu iecēla par savas tautas vadītāju. Viņš kļuva arī par pravieti un soģi, un vēl Mozus, Dieva iedvesmots, uzrakstīja vairākas Bībeles grāmatas. Tomēr viņš bija ”ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki”. (4. Mozus 12:3.)

Bībelē lielākoties stāstīts par Mozus dzīves pēdējiem 40 gadiem — laika posmu, kas sākās ar izraēliešu atbrīvošanu no verdzības un beidzās ar Mozus nāvi 120 gadu vecumā. No 40 līdz 80 gadu vecumam Mozus bija gans Midiana zemē. Bet, kā rakstīts kādā enciklopēdijā, ”iespējams, visinteresantākā Mozus dzīves daļa, par kuru tomēr mums ir vismazāk ziņu,” ir viņa pirmie 40 dzīves gadi, tas ir, no piedzimšanas līdz brīdim, kad Mozus aizbēga no Ēģiptes. Ko mēs varam uzzināt par šo laika posmu? Kā vide, kurā Mozus uzauga, varēja ietekmēt viņa personības veidošanos? Kas viņu ietekmēja? Ar kādām grūtībām viņam bija jāsastopas? Ko mēs no tā visa varam mācīties?

Verdzība Ēģiptē

Otrajā Mozus grāmatā stāstīts, ka faraons sāka baidīties no izraēliešiem, kas bija apmetušies Ēģiptē, jo to skaits strauji pieauga. Uzskatīdams, ka ”rīkojas gudri”, viņš tiem lika vergot nežēlīgu uzraugu vadībā — izraēliešiem bija jānes nastas, jāgatavo būvēm māli un ik dienas noteikts skaits ķieģeļu. Faraons cerēja, ka tā izraēliešu skaits samazināsies. (2. Mozus 1:8—14; 5:6—18.)

Šādas ziņas par Ēģipti, kurā piedzima Mozus, atbilst vēsturiskajām liecībām. Senos papirusos aprakstīts, kā vergi otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras vai senāk taisīja māla ķieģeļus, un tas ir attēlots vismaz vienā kapeņu  gleznojumā. Ierēdņi, kuru pārziņā bija ķieģeļu piegādāšana būvēm, pārraudzīja, kā strādā vairāki simti vergu, kas bija sadalīti grupās pa 6 līdz 18 — ikkatrai grupai bija savs priekšstrādnieks. Vispirms bija jāizrok māls un uz ķieģeļu izgatavošanas vietu jāatnes salmi. Dažādu tautību vergi smēla ūdeni un, izmantojot kapļus, jauca ūdeni ar māliem un salmiem. Taisnstūra formās tapa neskaitāmas ķieģeļu rindas. Pēc tam saulē izkaltušos ķieģeļus strādnieki ar nēšiem pārnesa uz celtniecības vietu, līdz kurai reizēm bija augstu jākāpj. Ēģiptiešu uzraugi ar nūjām rokās, paši sēdēdami vai pastaigādamies garām vergiem, modri sekoja darbam.

Kādā senā darbu pārskatā minēts, ka 602 strādnieki bija izgatavojuši 39 118 ķieģeļu, — tas nozīmē, ka vienā maiņā katrs izgatavoja vidēji 65 ķieģeļus. Citā dokumentā, kas datējams ar 13. gadsimtu p.m.ē., teikts: ”Vīrieši.. ..katru dienu izgatavo noteiktu ķieģeļu skaitu.” Tas viss ļoti atgādina 2. Mozus grāmatā aprakstīto darbu, kas bija uzdots izraēliešiem.

Taču paverdzināšana nesamazināja ebreju skaitu. Gluži pretēji, ”jo vairāk tos apspieda, jo vairāk tie vairojās.. tā, ka viņiem [ēģiptiešiem] palika bail no Israēla bērniem”. (2. Mozus 1:10, 12.) Tāpēc faraons lika vispirms ebreju vecmātēm, bet pēc tam visai savai tautai nogalināt jaundzimušos izraēliešu zēnus. Šādos briesmīgos apstākļos Johebedai un Amrāmam piedzima jauks puisēns, kas tika nosaukts par Mozu. (2. Mozus 1:15—21; 6:20; Apustuļu darbi 7:20.)

Mozus tiek slēpts, atrasts un nodots audzināšanā

Mozus vecāki nepakļāvās faraona pavēlei nogalināt zīdaini un to paslēpa. Vai viņiem tas bija jāslēpj no cilvēkiem, kas izspiegoja ebrejus un pārmeklēja mājas, lai atrastu zīdaiņus? Pilnīgi droši to nav iespējams apgalvot. Lai vai kā, kad bija pagājuši trīs mēneši, Mozus vecāki ilgāk vairs nevarēja viņu noslēpt. Izmisusī māte nopina no papirusa niedrēm grozu, nozieda ar piķi, lai tas nelaistu cauri ūdeni, un ielika tajā bērnu. Faraons bija pavēlējis jaundzimušos iemest Nīlā, un Johebeda paklausīja šī likuma burtam, bet rīkojās pretēji tā būtībai. Mirjama, Mozus vecākā māsa, nostājās netālu, lai redzētu, kas notiks tālāk. (2. Mozus 1:21—2:4.)

Nav zināms, vai Johebeda bija speciāli ieplānojusi visu tā, lai Mozu atrastu faraona meita, kad tā nāktu uz upi peldēties, taču tieši tā notika. Faraona meita saprata, ka šis zīdainis ir ebreju bērns. Ko viņa darīja? Vai viņa, paklausīdama tēva pavēlei, lika nogalināt bērnu? Nē, viņa rīkojās tā, kā būtu darījušas lielākā daļa sieviešu, — viņa iežēlojās par zīdaini.

 Jau pēc brītiņa bija klāt Mirjama. ”Vai man iet un ataicināt tev kādu zīdītāju no ebrējietēm, kas tev bērnu var zīdīt?” viņa vaicāja. Daži šajos Bībeles pantos saskata lielu ironiju. Mozus māsa tiek pretstatīta faraonam, kas kopā ar saviem padomdevējiem bija izplānojis ”rīkoties gudri” pret ebrejiem. Protams, Mozus labklājība būtu nodrošināta tikai tādā gadījumā, ja faraona meita piekristu Mozus māsas plānam. ”Ej!” viņa atteica, un Mirjama tūlīt pat pasauca savu māti. Tika noslēgts līgums, un turpmāk Johebeda savu mazuli zīdīja un audzināja faraona meitas aizsardzībā. (2. Mozus 2:5—9.)

Princeses līdzjūtība bija krasā pretstatā viņas tēva nežēlībai. Viņa skaidri zināja, ka tas ir ebreju bērns, neviens nebija viņu piemānījis. Faraona meita vēlējās zīdaini paņemt pie sevis un uzaudzināt tāpēc, ka bija no sirds iežēlojusies, un tas fakts, ka viņa piekrita dot bērnu ebreju zīdītājai, liecina, ka viņai nebija tēva aizspriedumu.

Audzināšana un izglītība

Johebeda ”paņēma bērnu un to zīdīja. Kad bērns bija paaudzies, viņa veda to pie faraona meitas, un tas tai bija par dēlu.” (2. Mozus 2:9, 10.) Bībelē nav minēts, cik ilgi Mozus dzīvoja pie saviem īstajiem vecākiem. Pēc dažu domām, tik ilgi, kamēr bērns tika atšķirts no krūts, tātad divus vai trīs gadus, bet tas varēja būt arī ilgāk. Otrajā Mozus grāmatā tikai ir teikts, ka viņš pie vecākiem ”bija paaudzies”, un tas nenorāda uz konkrētu laika posmu. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka Amrāms un Johebeda noteikti izmantoja šo laiku, lai ieaudzinātu bērnā apziņu par piederību ebrejiem un stāstītu viņam par Jehovu. Tikai vēlāk varēja kļūt redzams, vai vecākiem bija izdevies Mozus sirdī iedēstīt ticību un mīlestību pret taisnīgumu.

Kad Mozus bija atdots faraona meitai, viņu ”mācīja visās ēģiptiešu gudrībās”. (Apustuļu darbi 7:22.) Tas varēja nozīmēt, ka Mozum sniedza tādas zināšanas, lai viņš pēc tam varētu stāties valsts dienestā. Ēģiptē bija uzkrātas plašas zināšanas matemātikā, ģeometrijā, arhitektūrā, celtniecībā un citās nozarēs. Visticamāk, valdnieka ģimene vēlējās arī, lai Mozum tiktu mācīta ēģiptiešu reliģija.

Iespējams, Mozus šo īpašo izglītību saņēma kopā ar citiem aristokrātu bērniem. Elitāra izglītība tika sniegta arī ”citzemju valdnieku bērniem, kuri tika nosūtīti vai aizvesti gūstā uz Ēģipti ”civilizēšanai”; pēc tam jaunie vasaļi atgriezās savā zemē”, kur valdīja, palikdami uzticīgi faraonam. (Betsija Braiena. The Reign of Thutmose IV.) Skolās, kas bija saistītas ar valdnieka pili, acīmredzot gatavoja galma ierēdņus. * Uzraksti, kas datējami ar Ēģiptes Vidus valsts un Jaunās valsts periodu, atklāj, ka vairāki faraona personīgie kalpi un augsti ierēdņi, pat pieauguši būdami, saglabāja titulu ”Audzēknis”.

Galma dzīve noteikti sagādāja pārbaudījumus Mozum. Tā piedāvāja bagātību, greznību un varu, taču tur pastāvēja arī morālas briesmas. Kā izturējās Mozus? Kam viņš palika uzticīgs? Vai viņš patiešām pielūdza Jehovu un  juta līdzi apspiestajiem ciltsbrāļiem ebrejiem vai arī neatteicās no nekā, ko piedāvāja pagāniskā Ēģipte?

Nozīmīgs lēmums

40 gadu vecumā, kad Mozus jau būtu varējis kļūt par īstu ēģiptieti, viņš ”reiz izgāja pie saviem tautas brāļiem un noskatījās viņu spaidos”. Tālākais liecināja, ka viņš nebija izgājis skatīties ziņkārības pēc, bet ka viņš karsti vēlējās tiem palīdzēt. Ieraudzījis kādu ēģiptieti sitam ebreju, Mozus iejaucās un nogalināja varmāku — šī rīcība pierādīja, ka Mozus savā sirdī bija kopā ar ciltsbrāļiem. Nogalinātais ēģiptietis acīmredzot bija kāds no darba uzraugiem. Pēc ēģiptiešu domām, Mozum bija jābūt uzticīgam faraonam, taču Mozus rīcību noteica taisnības mīlestība, un tā izpaudās arī nākamajā dienā, kad viņš aprāja kādu ebreju, kas netaisni uzbruka savam darba biedram un to sita. Mozus vēlējās atbrīvot ebrejus no smagās verdzības, bet, kad faraons uzzināja par notikušo un gribēja viņu nogalināt, viņš bija spiests bēgt uz Midiana zemi. (2. Mozus 2:11—15; Apustuļu darbi 7:23—29.) *

Laiks, kad Mozus domāja atbrīvot Dieva ļaudis, nesakrita ar paša Jehovas izraudzīto laiku, tomēr viņa rīcība liecināja par ticību. Ebrejiem 11:24—26 ir rakstīts: ”Ticības spēkā Mozus, liels izaudzis, liedzās saukties par faraona meitas dēlu, labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi.” Kāpēc? ”Par lielāku bagātību turēdams Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu.” Šeit vārds ”Kristus” (’svaidītais’) attiecas uz Mozu tādā nozīmē, ka viņš vēlāk saņēma īpašu uzdevumu tieši no Jehovas.

Iedomājieties — Mozus bija audzināts tā, kā tika audzināti tikai ēģiptiešu aristokrāti. Viņa stāvoklis pavēra lieliskas karjeras iespējas, un viņš būtu varējis izbaudīt visu, ko vien būtu vēlējies, taču viņš no tā visa atteicās. Mozus nevarēja saskaņot dzīvi apspiedēja faraona namā ar mīlestību pret Jehovu un taisnīgumu. Tā kā viņš zināja un pārdomāja solījumus, ko Dievs bija devis viņa priekštečiem Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, viņš izlēma, ka svarīgākais ir Dieva labvēlība. Tāpēc Jehova varēja izmantot Mozu savu nodomu īstenošanai un piešķirt uzticīgajam vīram ārkārtīgi nozīmīgu uzdevumu.

Mums visiem ir jādomā par to, kas mums ir vissvarīgākais. Varbūt arī mums, tāpat kā Mozum, jāpieņem grūts lēmums, piemēram, jāpārtrauc kāda rīcība vai jāatsakās no kaut kā šķietami izdevīga, kaut arī tas mums varbūt dārgi maksā. Tādā gadījumā atcerēsimies, ka Mozus uzskatīja draudzību ar Jehovu par daudz vērtīgāku nekā visas Ēģiptes bagātības un nekad to nenožēloja.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 11. lpp.]

Zīdīšanas līgumi

Parasti mātes pašas zīdīja savus bērnus. Taču, kā žurnālā Journal of Biblical Literature rakstīja zinātnieks Brevards Čaildss, ”atsevišķos gadījumos [Tuvo Austrumu] aristokrātu ģimenēs tika nolīgta zīdītāja. Tas tika darīts arī tad, ja māte nevarēja pati zīdīt bērnu vai arī ja nebija zināms, kas ir bērna māte. Zīdītāja apņēmās noteiktu laiku zīdīt un kopt mazuli.” Tuvajos Austrumos ir saglabājušies vairāki seni uz papirusa rakstīti zīdīšanas līgumi. Šie dokumenti liecina, ka zīdītājas algošana Ēģiptē bija izplatīta no šumeru laika līdz vēlīnajam hellēnisma periodam. Līgumos ir nosauktas iesaistītās personas, laiks, par kādu noslēgts līgums, minēti darba apstākļi, norādījumi par zīdīšanu, kompensācija par līguma noteikumu nepildīšanu, alga un tās izmaksāšanas veids. Parasti ”bērns tika zīdīts divus vai trīs gadus”, paskaidroja B. Čaildss. ”Zīdītāja kopa bērnu savā mājā un reizēm nesa uz vecāku mājām pārbaudei.”

[Attēli 9. lpp.]

Kā liecina kāds sens gleznojums, ķieģeļu izgatavošana Ēģiptē no Mozus laikiem nav daudz mainījusies

[Norādes par autortiesībām]

Augšā: Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.; apakšā: Erich Lessing/Art Resource, NY