Ko var mācīties no Romas vēstures?

”JA ES, tikai mirstīgs cilvēks būdams, esmu Efezā cīnījies ar plēsīgiem zvēriem.” Šie vārdi, kas rakstīti 1. Korintiešiem 15:32, iespējams, norāda, ka romieši bija ar tiesas spriedumu sūtījuši apustuli Pāvilu cīnīties arēnā. Nav droši zināms, vai tā bija vai ne, bet tajos laikos bieži tika rīkotas izrādes, kurās cilvēki cīnījās uz dzīvību un nāvi. Ko vēsture stāsta par to, kas notika senās Romas arēnās?

Mēs, kristieši, vēlamies audzināt savu sirdsapziņu saskaņā ar Jehovas normām, lai varētu pieņemt pareizus lēmumus saistībā ar mūsdienās populāru izklaidi. Piemēram, Dieva viedoklis par vardarbību atklājas šādos vārdos: ”Nesacenties ne ar vienu ļaunu cilvēku [”varas darītāju”, LB-26] un neizraugies par savējo nevienu no viņa ceļiem!” (Salamana Pamācības 3:31.) Agrīnie kristieši zināja šo padomu un varēja pēc tā vadīties, kad visa apkārtējā sabiedrība sajūsminājās  par gladiatoru cīņām. Palūkosimies, kā notika šīs cīņas un ko kristieši mūsdienās no tā var mācīties.

Romas arēnā viens otram pretī nostājas divi bruņoti gladiatori. Zobens atsitas pret vairogu, un uzbudinātais ļaužu pūlis izkliedz uzmundrinājuma saucienus savam favorītam. Notiek izmisīga cīņa. Drīz vien, ievainots un bezspēcīgs, viens nomet ieročus un nokrīt uz ceļiem, atzīstot sakāvi un lūdzot žēlastību. Troksnis kļūst aizvien lielāks. Daži pūlī sauc, lai gladiatoru apžēlo, citi pieprasa tā nāvi. Visu acis ir pievērstas imperatoram. Viņš vēro skatītāju pūli un saskaņā ar tā iegribām var atbrīvot pieveikto cīnītāju vai ar žestu — vēršot lejup īkšķi — norādīt, ka tam jāmirst.

Romiešiem ārkārtīgi patika gladiatoru cīņas. Pārsteidzoši varētu šķist tas, ka sākumā šie slaktiņi notika ievērojamu personu bērēs. Tiek uzskatīts, ka gladiatoru cīņas ir cēlušās no tagadējās Itālijas centrālajā daļā dzīvojušo osku un samnītu cilšu tradīcijas upurēt cilvēkus. Upuri bija domāti mirušo garu pielabināšanai. Cīņa tika saukta munus (daudzskaitlī — munera), kas nozīmē ’dāvana’. Pēc vēstures liecībām, pirmā cīņa Romā notika 264. gadā pirms mūsu ēras, kad trīs gladiatoru pāri stājās cits citam pretī Vēršu tirgū. Vēlāk Marka Emilija Lepida bērēs notika 22 divkaujas, bet Publija Licinija bērēs cīnījās jau 60 gladiatoru pāri. Savukārt 65. gadā pirms mūsu ēras Jūlijs Cēzars arēnā sūtīja veselus 320 pārus vīru.

Vēsturnieks Kīts Hopkinss atzīmē: ”Dižciltīgo bērēm piemita politiska pieskaņa, un cīniņus bēru laikā varēja izmantot politisku mērķu sasniegšanai.., jo tie patika vēlētājiem. Godkārīgo aristokrātu sacensība par politisko ietekmi bija viens no iemesliem, kāpēc gladiatoru cīņas kļuva aizvien krāšņākas.” Līdz Augusta valdīšanas laikam (27. g. p.m.ē. — 14. g. m.ē.) izrādes arēnā jau bija kļuvušas par masu izklaides pasākumiem, ko, līdzekļus netaupot, organizēja bagātas amatpersonas savas politiskās karjeras veicināšanai.

Cīņu dalībnieki un viņu apmācība

Kas bija gladiatori? Viņu vidū bija vergi, uz nāvi notiesāti noziedznieki, karagūstekņi, kā arī brīvie pilsoņi, kas cerēja gūt slavu un bagātību. Viņi tika apmācīti skolās, kurās valdīja cietuma apstākļi. Grāmatā Giochi e spettacoli (Spēles un izrādes) ir teikts, ka gladiatorus apmācības laikā ”novēroja uzraugi un viņi bija pakļauti dzelzs disciplīnai, stingriem noteikumiem un tika sevišķi nežēlīgi sodīti par pārkāpumiem.. Šajos apstākļos daudzi gladiatori izdarīja pašnāvību vai organizēja sacelšanos.” Lielākajā Romas gladiatoru skolā varēja izvietot vismaz tūkstoš vīru. Katram gladiatoram bija sava ”specialitāte”. Vieni cīnījās bruņutērpā ar vairogu un zobenu, citi izmantoja tīklu un trijžuburi. Populāras bija arī izrādes, kurās gladiatoriem vajadzēja stāties pretī plēsīgiem zvēriem. Varbūt Pāvils rakstīja tieši par šādu gadījumu.

Izrāžu rīkotāji mēdza griezties pie personām, kas nodarbojās ar septiņpadsmit astoņpadsmit gadus vecu puišu vervēšanu un apmācību. Cilvēku tirdzniecība bija ļoti ienesīga, jo, piemēram, īpašai izrādei, ko Trajāns rīkoja par godu militārai uzvarai, bija vajadzīgi 10 000 gladiatoru un 11 000 dzīvnieku.

 Parasta diena arēnā

No rīta parasti tika piedāvātas izrādes ar zvēriem. Arēnā tika ievesti savvaļas dzīvnieki, un visvairāk skatītājiem patika redzēt vērša cīņu ar lāci. Bieži vien abi dzīvnieki tika saistīti kopā, lai cīnītos, kamēr viens būtu beigts, bet uzvarētāju nonāvēja gladiators. Populāri pāri bija arī lauva un tīģeris, kā arī zilonis un lācis. Gladiatori rādīja savu prasmi, nogalinot dzīvniekus — leopardus, degunradžus, nīlzirgus, žirafes, hiēnas, kamieļus, mežacūkas, antilopes un vilkus —, kas par lielu naudu bija atvesti no visām impērijas malām.

Zvēru cīņas neaizmirstamas padarīja skatuviskie efekti — akmeņi, dīķi un koki attēloja mežu. Dažās arēnās dzīvnieki parādījās kā uz burvju mājienu — tika izmantoti pacēlāji un lūkas. Dzīvnieku neparedzamā uzvedība padarīja izrādes vēl interesantākas, bet skatītājus sevišķi piesaistīja nežēlība.

Tālāk programmā sekoja nāvessodi. Lai to izpilde būtu oriģināla, lietā tika likta izdoma — tika iestudētas mitoloģiskas drāmas, kurās aktieri tiešām mira.

Pēcpusdienā arēnā iznāca gladiatori, kas bija atšķirīgi bruņoti un bija apguvuši atšķirīgas cīņas tehnikas. Kalpotāji, kas novāca līķus, dažkārt bija ģērbti pazemes valstības dieva tērpā.

Kā izrādes iespaidoja skatītājus

Pūļa kāre noraudzīties cīņas ainās bija nepiesātināma, tāpēc kūtri cīkstoņi tika skubināti ar pletnēm un nokaitētu dzelzi. Pūlis sauca: ”Kāpēc šis tik bailīgi skrien zobenam pretī? Kāpēc tik gļēvi nokauj? Kāpēc tik negribīgi mirst?” Romas valsts darbinieks Seneka rakstīja: ”Ar pletnēm viņus skubina mesties asinspirtī. ”Lai viņi pretinieka cirtieniem ļaujas ar kailu, neaizsargātu krūti!”” Seneka piebilda, ka pārtraukumā atskanēja paziņojums: ”Lai tikmēr slepkavo cilvēkus, tad vismaz kaut kas notiek!”

Nav grūti saprast, kāpēc Seneka atzina, ka viņš pēc izrādes atgriezās mājās ”cietsirdīgāks un necilvēcīgāks”. Šie atklātie vārdi dod mums nopietnu vielu pārdomām. Vai mūsdienās daži populāri sporta veidi neietekmē skatītājus tāpat, un vai arī viņi nekļūst ”cietsirdīgāki un necilvēcīgāki”?

Dažkārt cilvēki varēja būt laimīgi, ja viņi vispār atgriezās mājās dzīvi. Reiz imperators Domiciāns pavēlēja nomest kādu skatītāju priekšā suņiem, jo tas bija izteicis kādu aizskarošu piezīmi par imperatoru. Kad pietrūka noziedznieku, ko sodīt ar nāvi, Kaligula lika satvert daļu skatītāju un iemest tos pie plēsīgiem zvēriem. Savukārt Klaudijs sūtīja cīnīties arēnā strādniekus, kuri bija atbildīgi par skatuves  mehānismiem, kas nedarbojās imperatoram pa prātam.

Izrādēs notika arī nelaimes gadījumi un skatītāju fanātisma izraisītas nekārtības. Saskaņā ar vēstures avotiem, kad sagruva amfiteātris netālu no Romas, gāja bojā tūkstošiem cilvēku. Tacits ziņo par nekārtībām, kas 59. gadā izrādes laikā izcēlušās Pompejos — sadursme starp vietējiem skatītājiem un pretinieku atbalstītājiem no blakus pilsētas sākusies ar apvainojumiem, tad tikuši laisti darbā akmeņi un visbeidzot arī zobeni. Daudzi tika ievainoti, sakropļoti vai pat nogalināti.

Ko no tā var mācīties?

Nesen Romas Kolizejā notika izstāde (Sangue e arena [Asinis arēnā]), kurā bija pievērsta uzmanība gladiatoru cīņu mūsdienu līdziniecēm. Piemēram, tika demonstrēti video materiāli ar ainām no vēršu cīņām, profesionālā boksa sacensībām, tajos bija redzamas šausmīgas avārijas auto un motosporta sacīkstēs, sportistu kautiņi spēles gaitā un kautiņi skatītāju rindās. Beigās tika parādīts Kolizejs no putna lidojuma. Kā jums šķiet, ko apmeklētāji varēja secināt? Cik daudzi no viņiem kaut ko mācījās?

Mūsdienās daudzās zemēs bieži notiek suņu, gaiļu un vēršu cīņas un nodarbošanās ar vardarbīgiem sporta veidiem tiek uzskatīta par normālu. Auto un motosportā cilvēki riskē ar dzīvību, jo tas patīk milzīgajiem skatītāju pūļiem. Padomājiet arī par to, kas ik dienas ir vērojams televīzijā. Pētījumi kādā rietumu valstī parādīja, ka vidēji bērns līdz desmit gadu vecumam televīzijā ir redzējis 10 000 slepkavību un 100 000 agresīvas rīcības ainu.

Tertulliāns, kas dzīvoja trešajā gadsimtā, rakstīja, ka gladiatoru izrāžu vērošana ”nav savienojama ar patieso reliģiju un īstu paklausību patiesajam Dievam”. Viņš uzskatīja izrāžu apmeklētājus par līdzvainīgiem slepkavošanā. Ko var teikt par izklaidi, kas ir populāra mūsdienās? Mums ir sevi jāpārbauda, vai mūsu izklaide nav saistīta ar asiņainu skatu, slepkavību un vardarbības vērošanu televīzijā vai internetā. Mums būtu jāatceras vārdi, kas rakstīti Psalmā 11:6: ”Tas Kungs pārbauda taisno un bezdievīgo, bet Viņa dvēsele ienīst to, kas dara varas darbus.”

[Papildmateriāls 28. lpp.]

Cīņas par godu mirušajiem

Trešajā gadsimtā Tertulliāns par gladiatoru cīņu izcelsmi rakstīja: ”Senatnē daudzi uzskatīja, ka ar šīm izrādēm viņi godā mirušos, it sevišķi, kad bija tās mīkstinājuši ar kulturālāku nežēlības formu. Jo tajos laikos, ticēdami, ka mirušo dvēselēm var pielabināties ar cilvēku asinīm, viņi mēdza bērēs upurēt gūstekņus vai mazvērtīgus vergus, ko viņi īpaši šādiem gadījumiem bija nopirkuši. Bet vēlāk ļaudis sadomāja šai zaimošanai piešķirt izpriecas raksturu, tāpēc pasāka apbruņot šos nelaimīgos ar tā laika labākajiem ieročiem un apmācīt katru pēc viņa spējām — viņi tika mācīti mirt! — un bēru dienā pie kapa viņiem lika cīnīties līdz nāvei. Lai remdētu sēras par aizgājēju, ļaudis noraudzījās slepkavībās. Tāds bija gladiatoru cīņu aizsākums. Bet pamazām viņi sasniedza tikpat lielu izsmalcinātību kā nežēlību, jo svētku līksmībai vēl arvien kaut kā pietrūka, pirms zvēri nebija dabūjuši savu tiesu, plosīdami cilvēkus gabalos. Tie, kas gāja bojā šādā nāvē, tika uzskatīti par upuri mirušajiem.”

[Attēls 27. lpp.]

Gladiatora bruņucepure un kājsargi

[Attēli 29. lpp.]

Agrīnie kristieši uzskatīja vardarbīgu izklaidi par nepieņemamu. Vai mums ir tāda pati attieksme?

[Norādes par autortiesībām]

Boksa sacensības: Dave Kingdon/Index Stock Photography; autoavārija: AP Photo/Martin Seppala

[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]

Phoenix Art Museum, Arizona/Bridgeman Art Library