Pielūdziet Dievu ”garā”

”Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu?” JESAJAS 40:18.

IESPĒJAMS, jūs esat pilnīgi pārliecināti, ka, pielūdzot Dievu, var lietot svētbildes. Varbūt jums šķiet, ka tā jūs lūgšanās vairāk tuvojaties Dievam, kas ir neredzams un tāpēc var likties bezpersonisks un abstrakts.

Bet vai mēs drīkstam pilnīgi brīvi izvēlēties veidu, kā tuvoties Dievam? Vai Dievam pašam nebūtu jānosaka, kas ir pieņemams, bet kas ne? Jēzus darīja zināmu Dieva viedokli, kad sacīja: ”Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani.” (Jāņa 14:6.) Jau šie vārdi vien norāda, ka pielūgsmē nav jālieto ne svētbildes, ne citi par svētiem uzskatīti priekšmeti.

Dievs Jehova ir konkrēti noteicis, kāda pielūgsme viņam ir pieņemama. Jēzus kādā citā reizē to paskaidroja: ”Stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.” (Jāņa 4:23, 24.)

Vai Dievu, kas ”ir Gars”, var attēlot materiālā veidā? Nē, tas nav iespējams. Lai cik krāšņa būtu svētbilde, tā nevar atainot Dieva godību. Tātad neviens attēls nevar parādīt Dievu tādu, kāds viņš ir. (Romiešiem 1:22, 23.) Vai varētu teikt, ka cilvēks Dievu ”pielūdz patiesībā”, ja viņš tuvojas Dievam ar svētbildes, rokām darināta attēla, palīdzību?

Skaidra Bībeles mācība

Dieva bauslībā bija aizliegts darināt pielūgsmei domātus tēlus. Otrais no desmit  baušļiem skanēja: ”Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem.” (2. Mozus 20:4, 5.) Arī Dieva iedvesmotajos Kristiešu rakstos ir pavēlēts: ”Bēdziet no elku dievu kalpošanas!” (1. Korintiešiem 10:14.)

Tiesa, daudzi apgalvo, ka svētbilžu un tēlu lietošana pielūgsmē nav elkdievība. Piemēram, pareizticīgie bieži noliedz, ka viņi pielūgtu ikonas, kuru priekšā klanās, metas ceļos un lūdz. Kāds pareizticīgo mācītājs rakstīja: ”Mēs izturamies pret ikonām ar godbijību tāpēc, ka tās ir svētas, un tāpēc, ka mēs godājam tos, kas tajās attēloti.”

Tomēr joprojām pastāv jautājums: vai Dievs atbalsta svētbilžu izmantošanu, pat ja cilvēki apgalvo, ka viņi tādā veidā godina Dievu? Nekur Bībelē šāda rīcība nav atzīta. Kad izraēlieši bija izveidojuši teļa attēlu, sacīdami, ka tādā veidā izrāda godbijību pret Jehovu, Jehova to stingri nosodīja un teica, ka viņi ir atkāpušies no ticības. (2. Mozus 32:4—7.)

Slēptās briesmas

Pastāv vēl kāds iemesls, kāpēc pielūgsmē nav vēlams izmantot priekšmetus. Var notikt, ka cilvēks sāk pielūgt pašu priekšmetu, nevis Dievu, ko šis priekšmets it kā attēlo. Citiem vārdiem sakot, svētbilde kļūst par elku.

 Tā notika izraēliešu tautas vēsturē ar vairākiem priekšmetiem. Piemēram, izraēliešiem ceļojot pa tuksnesi, Mozus izgatavoja vara čūsku. Sākotnēji vara čūska uz staba bija domāta izraēliešu dziedināšanai — tie, ko bija sakodušas Dieva sūtītās čūskas, varēja uzlūkot vara čūsku un saņemt Dieva palīdzību. Bet, kad izraēlieši bija apmetušies uz dzīvi Apsolītajā zemē, viņi acīmredzot padarīja šo tēlu par elku, it kā vara čūskai pašai par sevi piemistu spēja dziedināt. Izraēlieši tai kvēpināja un pat nosauca to par Nehuštanu. (4. Mozus 21:8, 9; 2. Ķēniņu 18:4.)

Arī derības šķirstu izraēlieši mēģināja izmantot līdzīgi amuletam, domādami, ka tas viņus spēs pasargāt no ienaidniekiem, taču šāda rīcība izraisīja lielu postu. (1. Samuēla 4:3, 4; 5:11.) Jeruzalemes iedzīvotāji Jeremijas laikā vairāk domāja par templi nekā par Dievu, kas tur tika pielūgts. (Jeremijas 7:12—15.)

Tieksme pielūgt nevis Dievu, bet priekšmetus joprojām ir dzīva. Reliģisko jautājumu pētnieks Vitālijs Petrenko rakstīja: ”Svētbilde.. kļūst par pielūgsmes objektu un var kļūt par elku.. Jāatzīst, ka tas ir absolūti pagānisks priekšstats.” Arī grieķu pareizticīgo mācītājs Demetrijs Konstantels savā grāmatā Kā saprast grieķu pareizticīgo baznīcu (Understanding the Greek Orthodox Church) minēja: ”Pastāv iespēja, ka kristietis ikonu padara par pielūgsmes objektu.”

Apgalvojums, ka svētbildes ir tikai līdzekļi, kas palīdz pielūgt Dievu, ir apšaubāms. Vai nav tiesa, ka dažas Marijas un ”svēto”  svētbildes tiek uzskatītas par lielākas godbijības vērtām un par spēcīgākām nekā citas svētbildes, kurās attēloti tie paši sen mirušie cilvēki? Piemēram, Grieķijā pastāv pareizticīgo kustība, kas īpaši godina kādu Marijas ikonu Tinas salā, bet cita pareizticīgo kustība godina Marijas ikonu Grieķijas ziemeļos, Sumelā. Kaut arī abās ikonās ir attēlota viena un tā pati sen mirusī persona, abu kustību locekļi savu ikonu vērtē augstāk nekā otras kustības godināto svētbildi un tic, ka tā spēj paveikt iespaidīgākus brīnumus nekā otra. Tātad īstenībā noteiktām svētbildēm tiek piedēvēts reāls spēks un tās tiek pielūgtas.

Lūgšanas Marijai un ”svētajiem”

Bet ko var teikt par cilvēku — Marijas un ”svēto” — godināšanu? Kad Jēzus noraidīja kādu Sātana piedāvājumu, viņš atsaucās uz 5. Mozus 6:13 un sacīja: ”Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot.” (Mateja 4:10.) Vēlāk viņš teica, ka ”īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu”, nevis kādu citu būtni. (Jāņa 4:23.) Tāpēc arī kāds eņģelis, ko apustulis Jānis gribēja pielūgt, Jānim aizrādīja: ”Nedari to! [..] Pielūdz Dievu!” (Atklāsmes 22:9.)

Vai ir pareizi lūgt Mariju, kas bija Jēzus māte uz zemes, vai arī ”svētos”, lai tie aizlūgtu par kādu Dieva priekšā? Bībelē ir atbildēts skaidri un nepārprotami: ”Ir.. viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem — cilvēks Kristus Jēzus.” (1. Timotejam 2:5.)

Sargājiet savas attiecības ar Dievu

Tā kā svētbilžu lietošana pielūgsmē ir pretrunā ar skaidrajām Bībeles mācībām, tā nepalīdz iemantot Dieva labvēlību un glābšanu. Jēzus sacīja, ka cilvēkiem, kas vēlas iegūt mūžīgu dzīvi, ir jāapgūst zināšanas par vienīgo patieso Dievu — ir jāiepazīst viņa izcilā personība un nodomi un jāuzzina, kā viņš izturas pret cilvēkiem. (Jāņa 17:3.) Svētbildes nespēj redzēt, just un runāt, tāpēc tās nepalīdz iepazīt Dievu un pielūgt viņu tā, kā viņš uzskata par pareizu. (Psalms 115:4—8.) Šīs bezgala svarīgās zināšanas var iegūt, tikai iedziļinoties Dieva Rakstos — Bībelē.

Svētbilžu kults ne tikai nedod nekādu labumu, bet arī pakļauj cilvēkus garīgām briesmām. To godināšana var sagraut cilvēka attiecības ar Jehovu. Dievs, runādams par izraēliešiem, kas ”Viņu kaitināja ar svešiem dieviem”, teica šādus vārdus: ”Es paslēpšu savu vaigu no viņiem.” (5. Mozus 32:16, 20.) Lai atjaunotu attiecības ar Dievu, viņiem bija jāatmet ”savi.. elka tēli”. (Jesajas 31:6, 7.)

Tāpēc mums ir jāņem vērā Svēto rakstu aicinājums: ”Bērniņi, sargaities no elkiem.” (1. Jāņa 5:21.)

[Papildmateriāls 6. lpp.]

Cilvēki, kas sāka pielūgt Dievu ”garā”

Albāniete Olivera bija dedzīga pareizticīgā. Kad 1967. gadā Albānijā reliģija tika aizliegta, Olivera savas reliģiskās paražas sāka ievērot slepenībā. Lielāko daļu no niecīgās pensijas viņa izlietoja, pērkot ar zelta un sudraba krāsu gleznotas ikonas, vīraku un sveces. Viņa tās slēpa savā gultā un bieži vien pati gulēja blakus uz krēsla, baidīdamās, ka kāds varētu pamanīt vai nozagt viņai dārgos priekšmetus. Kad 90. gadu sākumā pie viņas atnāca Jehovas liecinieki, Olivera saprata, ka viņu stāstītā vēsts ir Bībeles patiesība. Viņa izlasīja Bībelē, ka patiesā pielūgsme ir pielūgsme ”garā”, un uzzināja Dieva viedokli par ikonām. (Jāņa 4:24.) Jehovas lieciniece, kas Oliverai mācīja Bībeli, pamanīja, ka ar katru nodarbību Oliveras mājā ir aizvien mazāk ikonu, līdz vairs nebija nevienas. Pēc kristīšanās Olivera sacīja: ”Tagad man ir Jehovas svētais gars, nevis nekam nederīgas ikonas. Es esmu tik priecīga, ka šo garu es varu saņemt bez ikonu starpniecības.”

Grieķijas salas Lesbas iedzīvotāja Atēna bija ļoti aktīva pareizticīgās baznīcas locekle. Viņa dziedāja baznīcas korī un sīki ievēroja ticības priekšrakstus, kas prasīja arī ikonu lietošanu. Jehovas liecinieki Atēnai palīdzēja saprast, ka ne viss, kas viņai bija mācīts, ir saskaņā ar Bībeli, piemēram, tas, ka pielūgsmē jāizmanto ikonas un krusti. Atēna pati vēlējās izpētīt visus pieejamos materiālus par šo kulta priekšmetu izcelsmi. Rūpīgi iedziļinājusies dažādos avotos, viņa pārliecinājās, ka šo priekšmetu izcelsme nav meklējama kristietībā. Tā kā viņa vēlējās pielūgt Dievu ”garā”, viņa atbrīvojās no visām savām ikonām, lai cik dārgas tās būtu. Atēna bija ar mieru ciest jebkādus materiālus zaudējumus, lai tikai varētu pielūgt Dievu garīgi tīrā un viņam pieņemamā veidā. (Apustuļu darbi 19:19.)

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

Ikonas kā mākslas darbi

Pēdējā laikā visā pasaulē ikonas tiek kolekcionētas. Kolekcionāri parasti tās uzskata nevis par svētiem kulta priekšmetiem, bet par mākslas darbiem, kas atspoguļo Bizantijas kultūru. Nav nekas neparasts redzēt ikonas tāda cilvēka mājā vai darba kabinetā, kurš sevi sauc par ateistu.

Taču patiesie kristieši neaizmirst, kāds ir bijis ikonu sākotnējais nolūks. Ikona ir izgatavota tādēļ, lai to izmantotu pielūgsmē. Kaut gan kristieši nenoliedz citu tiesības turēt savā īpašumā ikonas, viņi personiski neglabā ikonas pat kā mākslas priekšmetus. Šāda nostāja ir saskaņā ar principu, kas atrodams 5. Mozus grāmatā, 7. nodaļas 26. pantā: ”Neienes šādu negantību [pielūgsmē izmantojamus tēlus] savā namā, ka tu pats netopi iznīcināts tāpat kā tie, bet tie lai tev riebtin riebjas, un lai tu tos nicinātu pašos savas sirds dziļumos, jo tie nes iznīcības lāstu.”

[Attēls 7. lpp.]

Dievs nosodīja tēlu izmantošanu pielūgsmē

[Attēls 8. lpp.]

Bībeles zināšanas mums palīdz pielūgt Dievu garā