Staigājot Jehovas ceļus, var gūt bagātīgas svētības

VAI jūs kādreiz esat devušies pārgājienā kalnos? Tādās reizēs cilvēkus mēdz pārņemt sajūta, ka visa pasaule atrodas pie viņu kājām. Cik gan patīkami ir ieelpot svaigo gaisu, raudzīties tālumā un baudīt dabas skaistumu! Varbūt pat ikdienas raizes tādā brīdī šķiet nebūtiskas.

Lielākā daļa cilvēku šādās ekskursijās nedodas bieži, bet, ja jūs esat kristietis, kas sevi veltījis Dievam, jūsu dzīvi garīgā ziņā var pielīdzināt ceļojumam pa kalnainu apgabalu. Savās lūgšanās jūs droši vien esat minējis to pašu, ko lūdza psalmu dziesminieks: ”Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas!” (Psalms 25:4.) Vai atceraties, kā jūs jutāties, kad tikko bijāt uzkāpuši Jehovas nama kalnā un sākuši staigāt viņa ceļus? (Mihas 4:2; Habakuka 3:19.) Jūs, bez šaubām, drīz atklājāt, ka uz tīrās pielūgsmes takām varat justies pasargāti un būt priecīgi, un piekritāt vārdiem, kas rakstīti psalmos: ”Svētīga tā tauta, kas māk gavilēt; tā staigā Tava vaiga spožajā gaismā, ak Kungs!” (Psalms 89:16.)

Dažkārt ceļiniekiem kalnainos apgabalos ilgu laiku ir jākāpj pa stāvu nogāzi. Gājēji nogurst, un viņu kājas sāk sāpēt. Arī kalpošanā Dievam mēs dažreiz sastopamies ar grūtībām. Iespējams, nesen mums dzīvē ir bijis jāpārvar kāds grūts ceļa posms. Kā mēs varam atgūt enerģiju un prieku? Vispirms mums ir svarīgi apzināties, cik izcili ir Jehovas ceļi.

Jehovas izcilie likumi

Jehovas ceļi ir augstāki par cilvēku ceļiem, un viņa pielūgsme ”stāv jo stipri, ..augstāk nekā visi citi kalni un ..augstu pāri visiem pakalniem”. (Jesajas 55:9; Mihas 4:1.) Jehovas gudrība ”nāk no augšienes”. (Jēkaba 3:17.) Viņa likumi ir pārāki par cilvēku likumiem. Piemēram, senatnē, kad kanaānieši nežēlīgā kārtā upurēja savus bērnus, izraēliešiem doto Jehovas bauslību raksturoja augsta morāle un līdzjūtība. Jehova savai tautai bija teicis: ”Tev nebūs zemākā vaigu nievāt un tev nav godbijībā jābīstas lielais.. Lai jums būtu svešinieks.. kā viens no jums pašiem iedzimtajiem; tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu.” (3. Mozus 19:15, 34.)

1500 gadus vēlāk Jēzus deva pamācības, kas arī liecināja, cik diženi ir Jehovas likumi.  (Jesajas 42:21.) Kalna sprediķī viņš saviem mācekļiem sacīja: ”Mīliet savus ienaidniekus, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava debesu Tēva bērni.” (Mateja 5:44, 45.) ”Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem,” Jēzus piebilda. ”Tā ir bauslība un pravieši.” (Mateja 7:12.)

Šie cildenie likumi ietekmē atsaucīgu cilvēku sirdis un mudina viņus līdzināties Dievam, ko viņi pielūdz. (Efeziešiem 5:1; 1. Tesaloniķiešiem 2:13.) Par to, ka cilvēks var pašos pamatos izmainīt savu dzīvi, liecina apustuļa Pāvila piemērs. Bībelē pirmoreiz Pāvils ir minēts saistībā ar kāda kristieša, Stefana, nāvi, kura viņam ”bija ļoti pa prātam”, un vēl ir teikts, ka viņš ”postīja draudzi”. Bet jau dažus gadus pēc šiem notikumiem apustulis maigi gādāja par Tesalonikas kristiešiem kā ”māte, kas lolo savus bērnus”. Dievišķās mācības ietekmē Pāvils no vajātāja bija kļuvis par gādīgu kristieti. (Apustuļu darbi 8:1, 3; 1. Tesaloniķiešiem 2:7.) Viņš bija ļoti pateicīgs par to, ka Kristus mācība ir izmainījusi viņa personību. (1. Timotejam 1:12, 13.) Bet kā pateicība var mums palīdzēt staigāt Dieva izcilos ceļus?

Pateicības lielā nozīme

Ceļotājus sajūsmina valdzinošas kalnu ainavas, bet viņi cenšas augstu novērtēt arī salīdzinoši mazas lietas savā ceļā, piemēram, neparastu akmeni, jauku ziedu vai arī iespēju tikai uz mirkli redzēt kādu savvaļas dzīvnieku. Savukārt mums jāmācās saskatīt garīgas svētības — gan lielas, gan mazas —, ko mēs gūstam, staigājot ar Dievu. Tas piešķir vingrumu mūsu solim un pat tad, kad esam noguruši, dod spēku enerģiski doties tālāk. Līdzīgi Dāvidam katrs no mums var lūgt Dievam: ”Liec man piedzīvot Tavu žēlastību jau no paša rīta, jo es paļaujos uz Tevi! Rādi man to ceļu, pa kuŗu man jāiet!” (Psalms 143:8.)

Marija, kas jau daudzus gadus ir staigājusi Jehovas ceļus, saka: ”Kad noraugos Jehovas radītajā, es redzu ne tikai to, cik viss ir sarežģīti veidots, bet arī Dieva mīlestību. Katrā dzīvniekā, putnā un kukainī ir kaut kas sevišķs un aizraujošs. Tādu pašu prieku man sagādā garīgās patiesības, kas ik gadus kļūst skaidrākas.”

Kā mēs varam padziļināt savu pateicību? Pirmām kārtām mēs nedrīkstam uztvert par pašsaprotamu to, ko Jehova dara mūsu labā. ”Lūdziet bez mitēšanās Dievu,” rakstīja Pāvils. ”Par visu esiet pateicīgi!” (1. Tesaloniķiešiem 5:17, 18; Psalms 119:62.)

Mēs varam veidot pateicības jūtas, personīgi studējot Bībeli. Pāvils mudināja Kolosu kristiešus: ”Dzīvojiet viņā [Kristū Jēzū], ..pāriplūzdami savā pateicībā!” (Kolosiešiem 2:6, 7.) Bībeles lasīšana un pārdomas par izlasīto stiprina mūsu ticību un tuvina mūs Bībeles Autoram. Viss, ko mēs uzzinām no šīs vērtīgās grāmatas, mūs mudina ”pāriplūst savā pateicībā”.

Iespēja kalpot Dievam kopā ar garīgajiem brāļiem arī padara mūsu ceļu vieglāku. Psalmu dziedātājs par sevi teica: ”Es esmu draugs visiem tiem, kas Tevi bīstas.” (Psalms 119:63.) Dažus no dzīves jaukākajiem brīžiem mēs pavadām brāļu sabiedrībā, piemēram, kristiešu kongresos. Mēs apzināmies, ka mūsu nenovērtējamā pasaules  mēroga kristīgā ģimene pastāv, tikai pateicoties Jehovam un viņa izcilajiem ceļiem. (Psalms 144:15b.)

Lai staigātu Jehovas ceļus, mums bez pateicības nepieciešama arī atbildības sajūta.

Staigāsim Jehovas ceļus ar atbildības sajūtu

Apzinīgi tūristi saprot, ka pārgājiena laikā ir jābūt piesardzīgiem un jāuzmanās, lai nenomaldītos vai nepieietu pārāk tuvu kraujas malai. Tā kā Jehova mūs ir apveltījis ar gribas brīvību, viņš ļauj mums izrādīt iniciatīvu un pašiem izdarīt izvēli daudzos jautājumos. Bet, lai attaisnotu Jehovas uzticību, mums jāpilda mūsu kristīgie pienākumi ar atbildības sajūtu.

Piemēram, Jehova paļaujas uz saviem kalpiem un tic, ka viņi apzinīgi pildīs savus uzdevumus. Radītājs nenosaka, cik daudz enerģijas un laika mums jāveltī kristīgai darbībai un cik daudz naudas mums jāieliek ziedojumu kastītē. Tieši pretēji: uz mums visiem attiecas Pāvila vārdi: ”Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies.” (2. Korintiešiem 9:7; Ebrejiem 13:15, 16.)

Kristietis, kas izjūt atbildību Jehovas priekšā, stāsta cilvēkiem labo vēsti un ziedo pasaules mēroga Valstības sludināšanas darbam. Kāds draudzes vecākais, vārdā Gerharts, paskaidro, ka viņi ar sievu sāka dot daudz lielākus ziedojumus pēc tam, kad bija apmeklējuši kristiešu kongresu Austrumeiropā. ”Mēs redzējām, ka mūsu brāļiem tur pieder pavisam maz materiālā ziņā. Bet cik augstu viņi vērtē bībeliskas publikācijas!” Gerharts saka. ”Tāpēc mēs nolēmām, ka atbalstīsim brāļus citās valstīs, cik vien tas būs mūsu spēkos.”

Kļūsim izturīgāki

Kalnos ir nepieciešama izturība. Tāpēc cilvēki, kas ir nolēmuši doties garā pārgājienā, cenšas trenēties cik vien bieži iespējams, un daudzi pirms tam dodas nelielos pārgājienos. Līdzīgi arī Pāvils iesaka mums aktīvi piedalīties teokrātiskajā darbībā, lai uzturētu stipru garīgumu. Apustulis norāda, ka tiem, kas vēlas, lai viņu ”dzīve būtu mūsu Kunga cienīga” un viņi tiktu ”bagātīgi apveltīti ar spēku”, ir ”jānes augļi ar visāda veida labiem darbiem”. (Kolosiešiem 1:10, 11.)

Ceļotājiem izturību palīdz saglabāt mērķis, kas viņus iedvesmo. Kādā veidā? Redzot mērķi, piemēram, attālu kalnu, gājēji izjūt pamudinājumu tam tuvoties. Un pa ceļam, sasniedzot kādus konkrētus objektus, viņi var konstatēt, cik liels ceļa gabals jau ir mērots. Atskatīdamies atpakaļ uz noieto ceļa posmu, tūristi izjūt gandarījumu.

Savukārt mūs stiprina un iedvesmo cerība uz mūžīgu dzīvi. (Romiešiem 12:12.) Mēs izjūtam gandarījumu, staigājot Jehovas ceļus, ja izvirzām un sasniedzam kristīgus mērķus. Un kādu prieku mēs izjūtam, kad atskatāmies uz garu, uzticīgā kalpošanā pavadītu mūžu vai redzam, kā ir izmainījusies mūsu personība! (Psalms 16:11.)

Lai spētu noiet lielus attālumus un taupītu enerģiju, gājēji parasti iet vienmērīgā solī. Arī mums laba kārtība — regulāra sapulču apmeklēšana un piedalīšanās tīruma kalpošanā — palīdzēs apņēmīgi tuvoties mērķim. Tāpēc Pāvils mudina kristiešus: ”Pie kā esam tikuši, tai pašā ceļā lai staigājam!” (Filipiešiem 3:16, LB-26.)

Protams, pa Jehovas ceļiem mēs nestaigājam vieni paši. ”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem,” raksta Pāvils. (Ebrejiem 10:24.) Kopā ar ticības biedriem mums ir vieglāk raitu soli staigāt Jehovas ceļus. (Salamana Pamācības 13:20.)

Vissvarīgākais ir neaizmirst, ka nepieciešamo spēku mums dod Jehova. Cilvēki, kas paļaujas uz Jehovu, ”iet no spēka uz spēku”. (Psalms 84:6, 8.) Kaut arī laiku pa laikam mūsu ceļā ir grūtāki posmi, ar Jehovas palīdzību mēs varam tos pārvarēt.