Svētbildes un to izcelsme

”Svētbildes mums palīdz iegūt žēlastību un svētumu, kas nāk no Dieva un viņa svētajiem.” PAREIZTICĪGO BAZNĪCAS ARHIBĪSKAPIJA AUSTRĀLIJĀ

IR tveicīga augusta diena, un saule kveldē cementa pakāpienus, kas Egejas jūras salā Tinā ved uz ”Visusvētākās Dievmātes” klosteri. Nepanesamais karstums nav mazinājis apņemšanos, ar kādu vairāk nekā 25 000 dievbijīgu grieķu pareizticīgo svētceļnieku lēnām virzās uz priekšu, cenzdamies nokļūt pie grezni rotātās Jēzus mātes svētbildes.

Jauna, kliba meitene, kā redzams, ciezdama sāpes, ar izmisīgu izteiksmi sejā rāpo uz ceļiem, kas stipri asiņo. Netālu no viņas, ar grūtībām cilājot nogurušās kājas, lēnām soļo kāda veca sieviete, kas atbraukusi no valsts otras malas. Kāds dedzīgs pusmūža vecuma vīrietis, sviedros mirkdams, nepacietīgi cenšas izspraukties cauri ņirbošajai drūzmai. Visu šo cilvēku mērķis ir noskūpstīt ikonu, kurā attēlota Marija, un nomesties tās priekšā ceļos.

Šie dziļi ticīgie cilvēki, bez šaubām, no visas sirds vēlas pielūgt Dievu. Taču cik daudzi no viņiem apzinās, ka svētbilžu godināšanas sākums ir meklējams paražās, kas radušās jau daudzus gadsimtus pirms kristietības?

Cik izplatītas ir svētbildes

Pie pareizticīgajiem svētbildes var redzēt ļoti bieži. Baznīcās ikonas, kurās attēlots Jēzus, Marija un daudzi ”svētie”, atrodas goda vietā. Ticīgie tās godina, skūpstot, kvēpinot to priekšā vīraku un dedzinot svecītes. Turklāt gandrīz visās pareizticīgo mājās ir svētbilžu stūrītis, kur tiek skaitītas lūgšanas. Pareizticīgie parasti apgalvo, ka, godinādami ikonu, viņi tuvojas Dievam. Daudzi tic, ka svētbildēm piemīt Dieva žēlastība un brīnumdarītājs spēks.

Šie cilvēki, visticamāk, būtu pārsteigti, ja uzzinātu, ka pirmajā gadsimtā kristieši izturējās noraidoši pret svētbilžu izmantošanu pielūgsmē. Grāmatā Byzantium ir rakstīts: ”Agrīnie kristieši no jūdaisma bija pārmantojuši riebumu pret elkiem, un tāpēc viņi izturējās nosodoši pret to, ka tiktu godināti svēto personu attēli.” Tajā pašā grāmatā tālāk teikts: ”Sākot ar piekto gadsimtu, gan publiskajā, gan personīgajā pielūgsmē aizvien vairāk parādījās svētbildes un tēli.” Tātad svētbilžu godināšanas  aizsākumi nav meklējami pirmā gadsimta kristietībā. Bet kur tad?

Izcelsme

Zinātnieks Vitālijs Petrenko rakstīja: ”Attēlu lietošanas tradīcija ir sākusies krietnu laiku pirms kristietības, un tai ir pagāniska izcelsme.” Daudzi vēsturnieki ir vienisprātis, ka svētbilžu kulta saknes ir rodamas senās Babilonas, Ēģiptes un Grieķijas reliģijās. Piemēram, senajā Grieķijā pielūgsmes objekti tika attēloti skulptūrās. Grieķi ticēja, ka tās ir apveltītas ar dievišķām spējām, un dažas statujas, viņuprāt, bija nevis cilvēku roku darinātas, bet nokritušas no debesīm. Īpašos svētkos tika rīkotas procesijas, kurās šīs statujas nēsāja apkārt pa pilsētu, un tām tika upurēts. ”Ļaudis dievību tēlus uzskatīja par pašām dievībām, kaut arī.. viņiem [tika mēģināts] ieskaidrot, ka dievība un tās atveidojums nav viens un tas pats,” rakstīja V. Petrenko.

Kā šādi priekšstati un rituāli tika pārņemti kristietībā? Tas pats zinātnieks norādīja, ka gadsimtos pēc Kristus apustuļu nāves daudzviet, īpaši Ēģiptē, ”kristīgie uzskati sadūrās ar ”pagānisku amalgamu” — ēģiptiešu, grieķu, jūdu, austrumnieku un romiešu ticējumiem un paražām, kas tika praktizētas paralēli kristīgajai ticībai”. Kas notika tālāk? ”Kristīgie mākslinieki.. sāka lietot pagānu simbolus, piešķirot tiem jaunu kontekstu, kaut arī nebija tos pilnīgi attīrījuši no pagāniskās ietekmes.”

Drīz vien jau svētbildes bija ieņēmušas svarīgu vietu gan personīgajā, gan publiskajā reliģiskajā dzīvē. Vēsturnieks Vills Djūrents savā grāmatā The Age of Faith (Ticības laikmets) aprakstīja, kā tas notika: ”Pieaugot svēto skaitam, kurus cilvēki pielūdza, radās nepieciešamība tos atšķirt un atcerēties, un tāpēc lielā skaitā tapa darināti svēto un Marijas attēli, bet Kristus gadījumā par godināšanas objektiem un vienkāršo ļaužu prātos pat par maģiskiem talismaniem kļuva ne tikai izdomātais Kristus attēls, bet arī viņa  krusts. Cilvēkiem piemītošā dabiskā iztēle svēto relikvijas, attēlus un statujas pārvērta par pielūgsmes objektiem — ļaudis metās to priekšā ceļos, tos skūpstīja, dedzināja to priekšā sveces un kvēpināja vīraku, rotāja tos ar ziediem un gaidīja, ka to pārdabisko spēju iedarbībā notiks brīnumi. [..] Baznīcas tēvi un koncili vairākkārt skaidroja, ka attēli nav dievības, bet tikai atgādinājumi par tām, taču ļaudis tas neko daudz neinteresēja.”

Mūsdienās daudzi, kas lieto svētbildes, norāda, ka viņi šos attēlus nepielūdz, bet tikai godina. Viņi varbūt apgalvo, ka reliģiski attēli ir derīgi un pat vajadzīgi līdzekļi Dieva pielūgsmē. Varbūt arī jūs domājat tāpat. Bet pastāv jautājums: ko par to domā Dievs? Vai nevarētu būt, ka godbijības izrādīšana svētbildei patiesībā ir tā pati pielūgšana? Vai šādā rīcībā neslēpjas kādas briesmas?

[Papildmateriāls/Attēls 4. lpp.]

Kas ir ikona

Par ikonām sauc pareizticīgo baznīcas svētbildes, kurās attēlots Kristus, Marija, ”svētie”, eņģeļi, Bībeles personas un notikumi, kā arī notikumi no pareizticīgo baznīcas vēstures. Parasti tās ir gleznotas uz neliela koka dēļa.

Kā uzsver pareizticīgo baznīca, ”ikonās attēlotie svētie neizskatās kā parasti cilvēki”. Ikonām raksturīgi, ka priekšmeti ir attēloti plaknē, neievērojot perspektīvu. Parasti ”tajās nav ēnojuma un nekādā veidā netiek norādīts, vai ir diena vai nakts”. Pastāv uzskats, ka ”Dievs var būt klātesošs” arī ikonas koka pamatā un krāsā.

[Attēls 4. lpp.]

Tēli tika lietoti jau pagāniskajās reliģijās

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

© AFP/CORBIS