Kas īsti ir elle?
Kas īsti ir elle?
LAI kāds būtu jūsu priekšstats par elli, parasti tā tiek uzskatīta par vietu, kur cilvēki tiek sodīti par saviem grēkiem. Par grēku un tā sekām Bībelē ir teikts: ”Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.) Rakstos ir arī norādīts, ka ”grēka alga ir nāve”. (Romiešiem 6:23.) Tā kā sods par grēku ir nāve, patiesību par elli ir iespējams noskaidrot, atrodot atbildi uz jautājumu: kas ar mums notiek, kad mēs nomirstam?
Vai pēc nāves dzīvība kaut kādā formā turpinās? Kas ir elle, un kādi cilvēki tur nokļūst? Vai tur nonākušajiem vēl ir kāda cerība? Bībelē var atrast patiesas un precīzas atbildes uz visiem šiem jautājumiem.
Vai pastāv dzīve pēc nāves?
Vai cilvēkā ir kaut kas — dvēsele vai gars —, kas turpina dzīvot pēc ķermeņa nāves? Pievērsiet uzmanību, kā pirmais cilvēks Ādams kļuva par dzīvu būtni. Bībelē mēs lasām: ”Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu.” (1. Mozus 2:7.) Ādama dzīvību uzturēja elpošana, taču, iepūzdams cilvēka nāsīs ”dzīvības dvašu”, Dievs ne tikai piepildīja Ādama plaušas ar gaisu, bet izdarīja vēl daudz vairāk. Viņš Ādama nedzīvajā ķermenī iededza dzīvības dzirksti — ”dzīvības spēku” —, kas darbojas ikvienā dzīvā būtnē uz zemes. (1. Mozus 6:17, NW; 7:22 [”dzīvības dvaša”, LB-65; ”dzīvības spēka elpa”, NW].) Šis dzīvības devējs spēks Bībelē tiek saukts par ”garu”. (Jēkaba 2:26.) Garu var salīdzināt ar elektrisko strāvu, kas darbina kādu ierīci, ļaujot tai izpildīt dažādas funkcijas. Tāpat kā elektriskā strāva nekad neiegūst tādas īpašības, kādas piemīt ierīcei, ko tā darbina, tāpat dzīvības spēkam nav to īpašību, kas piemīt būtnei, kuras dzīvību tas uztur. Tam nav ne personības, ne spēju domāt.
Kas notiek ar garu, kad cilvēks nomirst? 146. psalmā, 4. pantā, sacīts: ”Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā.” Cilvēkam nomirstot, viņa gars neturpina dzīvot kādā citā pasaulē kā garīga būtne. Gars ”atgriežas atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis”. (Salamans Mācītājs 12:7.) Tas nozīmē, ka izredzes kaut kad nākotnē atkal kļūt dzīvam ir atkarīgas vienīgi no Dieva.
Sengrieķu filozofi Sokrats un Platons uzskatīja, ka cilvēkā ir nemirstīga dvēsele, kas turpina dzīvot pēc viņa nāves. Bet ko Bībele māca par dvēseli? Ādams ”tapa par dzīvu dvēseli”, teikts 1. Mozus 2:7 (LB-65r). Ādams nevis saņēma dvēseli, bet pats bija dvēsele — viss cilvēks kopumā. Rakstos ir minēts, ka dvēselei var gribēties vai negribēties ēst, ka dvēseli var nokaut, ka tā var skumt asarās un tā joprojām. (Ījaba 6:7; 5. Mozus 12:20; Jozuas 10:32; Psalms 119:28.) Jā, dvēsele ir pats cilvēks. Nomirstot cilvēkam, nomirst dvēsele. (Ecēhiēla 18:4.)
Kādā stāvoklī atrodas mirušie? Paziņodams Ādamam spriedumu, Jehova sacīja: ”Tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.” (1. Mozus 3:19.) Kur Ādams bija, pirms Dievs viņu bija izveidojis no zemes pīšļiem un devis viņam dzīvību? Pirms tam viņa gluži vienkārši nebija. Kad Ādams nomira, viņš atgriezās pilnīgas neesamības stāvoklī. Mirušo stāvoklis nepārprotami ir raksturots Salamana Mācītāja 9:5, 10, kur sacīts: ”Nomirušie.. vispār nezina vairāk nekā.. ..pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” Tātad, saskaņā ar Svētajiem rakstiem, nāve ir nebūtības stāvoklis. Cilvēks, kas ir nomiris, neko neapzinās, nejūt un nedomā.
Mūžīgu mocību vieta vai cilvēces kopējais kaps?
Tā kā cilvēkam pēc nāves vairs nepastāv nekāda apziņa, elle nevar būt vieta, kur ļaundari pēc nāves cieš mokas uguns liesmās. Kas tad ir elle? Mēs varēsim atbildēt uz šo jautājumu, kad būsim noskaidrojuši, kas pēc nāves notika ar Jēzu. Lūka Bībelē rakstīja: ”Viņš [Jēzus] nepalika pazemē [grieķu haidēs; Bībeles izdevumā Evaņģēliji un Apustuļu darbi — ”ellē”], un viņa miesa neredzēja satrūdēšanu.” * (Apustuļu darbi 2:31.) Kur atradās elle, uz kuru devās pat Jēzus? Apustulis Pāvils rakstīja: ”Es jums.. esmu mācījis, ..ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem, un ka viņš aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem.” (1. Korintiešiem 15:3, 4.) Tātad Jēzus bija ellē jeb kapā, bet tur nepalika, jo Dievs viņu cēla augšā.
Lūk, ko teica kāds cits taisnīgs cilvēks, vārdā Ījabs, kurš piedzīvoja daudz ciešanu. Vēlēdamies paglābties no savām nelaimēm, viņš lūdza: ”Kaut Tu mani mirušo valstī — Šeolā apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas.” * (Ījaba 14:13.) Cik nesaprātīgi būtu domāt, ka Ījabs vēlējās atrast patvērumu ugunīgā mocību vietā! Nav šaubu, ka Ījabs elli uzskatīja par kapu, kur viņa ciešanām beidzot pienāktu gals. Tātad, saskaņā ar Bībeli, elle ir cilvēces kopējais kaps, kurā nonāk kā labie, tā arī ļaunie.
Elles ugunis — pilnīga iznīcība?
Vai varētu būt, ka elles ugunis simbolizē pilnīgu iznīcību? Par to, ka uguns un hadess jeb elle nav viens un tas pats, liecina Bībeles vārdi: ”Nāvi un nāves valstību [haidēs] iemeta uguns jūŗā.” Pantā minētā jūra ir simbolisks tēls, jo nāvi un elli (hadesu), kas tajā tika iemestas, nevar burtiski sadedzināt. ”Šī [uguns jūra] ir otra nāve” — nāve, no kuras nav augšāmcelšanās. (Atklāsmes 20:14.)
Jēzus runāja arī par ”Gehennu”, kuras nozīme ir līdzīga uguns jūras nozīmei. (Mateja 5:22, NW; Marka 9:47, 48, NW.) Vārds ”Gehenna” Kristiešu grieķu rakstu oriģināltekstā parādās 12 reizes, un tas apzīmē Hinoma ieleju, kas atradās aiz Jeruzalemes mūriem. Jēzus dzīves laikā šī ieleja tika izmantota par izgāztuvi, kur ”izmeta noziedznieku nedzīvos ķermeņus, dzīvnieku līķus un visus citus atkritumus”. (Smith’s Dictionary of the Bible.) Lai atkritumi pilnīgi sadegtu, uguns liesmas tika uzturētas ar sēra palīdzību. Jēzus minēja šo ieleju kā piemērotu mūžīgas iznīcības simbolu.
Tāpat kā Gehenna, arī uguns jūra simbolizē mūžīgu iznīcību. Nāves un hadesa ”iemešana” uguns jūrā norāda uz to, ka laikā, kad cilvēce kļūs brīva no grēka un nāves lāsta, nāve un hadess tiks izdeldēts. ”Sava daļa” šajā jūrā būs arī cilvēkiem, kas tīšuprāt dara ļaunu un nenožēlo savu rīcību. (Atklāsmes 21:8.) Arī viņi tiks iznīcināti uz mūžīgiem laikiem. Turpretī cilvēkus, kas pašlaik atrodas ellē — cilvēces kopējā kapā — un ir saglabāti Dieva atmiņā, gaida brīnišķīga nākotne.
Elle tiks iztukšota
Atklāsmes 20:13 ir teikts: ”Jūŗa atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība [haidēs] atdeva savus mirušos.” Jā, elle, par kuru ir runāts Bībelē, tiks iztukšota. Jēzus apsolīja, ka ”nāk stunda, kad visi, kas ir kapos [”piemiņas kapenēs”, NW], dzirdēs viņa [Jēzus] balsi, un nāks ārā”. (Jāņa 5:28, 29.) Tad miljoniem mirušo, kas šobrīd neeksistē nekādā formā, bet kas atrodas Dieva Jehovas atmiņā, tiks celti augšā, lai dzīvotu atjaunotā paradīzē uz zemes. (Lūkas 23:43; Apustuļu darbi 24:15.)
Dieva izveidotajā jaunajā pasaulē augšāmceltajiem cilvēkiem, kas pakļausies Dieva taisnīgajiem likumiem, nekad vairs nebūs jāmirst. (Jesajas 25:8.) Jehova ”nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis”. (Atklāsmes 21:4.) Kādas gan bagātīgas svētības gaida tos, kas atrodas ellē — ”piemiņas kapenēs”! Šīs svētības ir pietiekams iemesls, lai mēs padziļinātu savas zināšanas par Dievu Jehovu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. (Jāņa 17:3.)
[Zemsvītras piezīmes]
^ 10. rk. Grieķu vārds haidēs Kristiešu grieķu rakstos ir minēts desmit reizes, un latviešu valodas Bībeles 1965. gada izdevumā tas ir tulkots ar vārdiem ”elle”, ”pazeme” un ”nāves valstība”. Lūkas 16:19—31 ir minētas mokas, taču visam šim Bībeles fragmentam ir simboliska nozīme. Skat. Jehovas liecinieku izdoto grāmatu Izcilākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis, 88. nodaļu.
^ 11. rk. Ebreju rakstos senebreju vārds šeōl ir sastopams 65 reizes, un latviešu valodas Bībeles 1965. gada izdevumā tas tulkots, piemēram, ”elle”, ”nāves vara”, ”pazeme”, ”kaps” un ”nāves valstība”.
[Attēls 5. lpp.]
Ījabs lūdza pēc patvēruma ellē
[Attēls 6. lpp.]
Gehenna ir mūžīgas iznīcības simbols
[Attēls 7. lpp.]
Visi, kas ir ”piemiņas kapenēs”, nāks ārā