Viņi dzīvo patiesībā
Viņi dzīvo patiesībā
”Lielāka prieka man nav, kā kad dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā.” (3. JĀŅA 4)
1. Ar ko visciešāk ir saistīta ”evanģelija patiesība”?
JEHOVA pieņem tikai tādu cilvēku kalpošanu, kas viņu pielūdz ”garā un patiesībā”. (Jāņa 4:24.) Šie cilvēki paklausa patiesībai, pieņemdami visas kristīgās mācības, kas balstītas uz Dieva Rakstiem. ”Evanģelija patiesība” ir cieši saistīta ar Jēzu Kristu un Jehovas augstākās varas tiesiskuma apstiprināšanu ar Valstības starpniecību. (Galatiešiem 2:14.) Daudzi cilvēki labprātāk uzklausa nepatiesību, un Dievs ”ļauj, lai pār viņiem nāk maldu vara”, bet glābšanu saņems tie, kas ticēs labajai vēstij un kas staigās patiesībā. (2. Tesaloniķiešiem 2:9—12, JD; Efeziešiem 1:13, 14.)
2. Par ko apustulis Jānis bija īpaši pateicīgs, un kādas bija viņa attiecības ar Gaju?
2 Visi Valstības sludinātāji ir ”patiesības līdzdarbinieki”. Viņi turas pie patiesības un dzīvo tajā, tāpat kā to darīja apustulis Jānis un viņa draugs Gajs. Domādams par Gaju, apustulis Jānis rakstīja: ”Lielāka prieka man nav, kā kad dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā.” (3. Jāņa 3—8.) Pat ja apustulis Jānis nebija pats mācījis patiesību Gajam, viņa vecums, kristīgais briedums un tēvišķās rūpes viņam ļāva uzskatīt Gaju par vienu no saviem garīgajiem bērniem.
Patiesība un kristīgā pielūgsme
3. Ar kādu mērķi sanāca kopā agrīnie kristieši, un ko viņiem deva sapulces?
3 Lai mācītos patiesību, agrīnie kristieši pulcējās draudzes sapulcēs, kas bieži vien notika draudzes locekļu mājās. (Romiešiem 16:3—5.) Sapulcēs viņi saņēma uzmundrinājumu un varēja pamudināt cits citu uz mīlestību un labiem darbiem. (Ebrejiem 10:24, 25.) Runādams to cilvēku vārdā, kas sevi uzskatīja par kristiešiem, Tertulliāns (ap 155.—220. g.) rakstīja: ”Mēs sanākam kopā, lai lasītu Dieva grāmatas.. Ar šiem svētajiem vārdiem mēs uzturam savu ticību, mēs stiprinām savu cerību, mēs vairojam savu pārliecību.” (Apoloģija, 39. nod.)
4. Kāda nozīme bija dziesmām kristiešu sapulcēs?
4 Acīmredzot agrīno kristiešu sapulcēs skanēja arī dziesmas. (Efeziešiem 5:19; Kolosiešiem 3:16.) Profesors Henrijs Čedviks rakstīja, ka Celss, kāds kristiešu pretinieks, kas dzīvoja otrajā gadsimtā, melodiskos kristiešu dziedājumus uzskatīja par ”tik skaistiem, ka viņš nespēja pretoties to emocionālajai iedarbībai, lai kā viņš to gribētu”. Profesors H. Čedviks minēja šādu interesantu faktu: ”Aleksandrijas Klements ir pirmais no kristīgajiem autoriem, kas raksta par to, kāda mūzika ir piedienīga kristiešiem. Viņš norāda, ka tā nedrīkst līdzināties erotiskai deju mūzikai.” (The Early Church, 274., 275. lpp.) Tāpat kā to acīmredzot darīja agrīnie kristieši, Jehovas liecinieki bieži dzied uz Bībeli balstītas dziesmas, no kurām daudzas ir iedvesmojošas slavas dziesmas par godu Dievam un viņa Valstībai.
5. a) Kā tika vadītas agrīno kristiešu draudzes? b) Kā patiesie kristieši ievēro Jēzus vārdus, kas lasāmi Mateja 23:8, 9?
5 Agrīno kristiešu draudzēs pārraugi mācīja patiesību un kalpošanas palīgi dažādos veidos palīdzēja ticības biedriem. (Filipiešiem 1:1.) Vadošā padome, kas paļāvās uz Dieva Rakstiem un svēto garu, rūpējās par draudžu garīgo vadību. (Apustuļu darbi 15:6, 23—31.) Draudzēs netika lietoti reliģiski tituli, jo Jēzus saviem mācekļiem bija devis norādījumu: ”Jums nebūs saukties par ”rabi”; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu tēvs, kas debesīs.” (Mateja 23:8, 9.) Šīs ir tikai dažas no līdzībām agrīno kristiešu draudžu un Jehovas liecinieku draudžu darbībā.
Vajāti patiesības sludināšanas dēļ
6., 7. Kā cilvēki ir izturējušies pret patiesajiem kristiešiem, kas sludina miera vēsti?
6 Kaut arī agrīnie kristieši sludināja miera vēsti — vēsti par Valstību —, viņi, tāpat kā Jēzus, tika vajāti. (Jāņa 15:20; 17:14.) Vēsturnieks Džons fon Mošaims pirmā gadsimta kristiešus raksturoja kā ”visādā ziņā miermīlīgus un nevainojamus cilvēkus, kuri nekad neperināja savā prātā vēlēšanās vai domas, kas varētu kaitēt valstij”. Dž. fon Mošaims rakstīja, ka ”romiešus kristiešos kaitināja viņu pielūgsmes vienkāršība, kas ne tuvu nelīdzinājās citu reliģiju rituāliem”. Vēsturnieks atzīmēja, ka kristiešiem ”nebija upurēšanas, tempļu, tēlu, orākulu un priesteru, un ar to pilnīgi pietika, lai pret viņiem vērstos tumsonīgā masa, kas uzskatīja, ka bez visa tā reliģija nav iespējama. Tāpēc viņus uzskatīja par bezdievjiem, un saskaņā ar romiešu likumiem cilvēki, kas bija vainojami bezdievībā, tika pasludināti par sabiedrības lāstu.”
7 Priesteri, amatnieki un citi, kam elku pielūgsme bija iztikas avots, noskaņoja cilvēkus pret kristiešiem, kuri nepiedalījās elku pielūgsmē. (Apustuļu darbi 19:23—40; 1. Korintiešiem 10:14.) Tertulliāns rakstīja: ”Viņi uzskata kristiešus par vainīgiem jebkurā postā, kas piemeklē valsti, jebkurā nelaimē, ko piedzīvo cilvēki. Ja Tibra sasniedz pilsētas mūrus, ja Nīla netiek līdz laukiem, ja debesis ir sastingušas un zeme dreb, ja ir bads, ja plosās sērga, tūlīt atskan sauciens: ”Kristiešus — lauvām!”” Lai kas patiesajiem kristiešiem varētu draudēt viņu uzskatu dēļ, viņi paklausa norādījumam: ”Sargaities no elkiem.” (1. Jāņa 5:21.)
Patiesība un reliģiski svētki
8. Kāpēc tie, kas dzīvo patiesībā, nesvin Ziemassvētkus?
8 Tie, kas dzīvo patiesībā, nepiedalās nebībeliskos reliģiskos svētkos, jo gaismai nav nekā kopēja ar tumsību. (2. Korintiešiem 6:14—18.) Piemēram, viņi nesvin Ziemassvētkus, kas tiek atzīmēti 25. decembrī. ”Precīzs Kristus dzimšanas datums nav zināms,” atzīts enciklopēdijā The World Book Encyclopedia. Savukārt enciklopēdijā The Encyclopedia Americana (1956. gada izdevumā) ir teikts: ”Daudzas Ziemassvētku paražas tika pārņemtas no romiešu svētkiem saturnālijiem, ko svinēja decembra vidū.” Maklintoka un Stronga enciklopēdijā ir atzīmēts, ka ”Ziemassvētku svinēšana nav radusies pēc dievišķas pavēles un nav nākusi no Jaunās Derības.” Grāmatā Daily Life in the Time of Jesus (Ikdiena Jēzus laikā) ir norādīts uz to, ka ganāmpulki ”ziemu pavadīja zem jumta, un tas vien jau liek secināt, ka tradicionālais Ziemassvētku svinēšanas laiks nevar būt pareizs, jo evaņģēlijā ir teikts, ka gani atradās ganībās”. (Lūkas 2:8—11.)
9. Kāpēc Jehovas kalpi nav svinējuši un nesvin Lieldienas?
9 Mūsdienu Lieldienas tiek uzskatītas par Kristus augšāmcelšanās svētkiem, taču uzticami avoti norāda uz šo svētku saistību ar viltus dievu pielūgsmi. Vārdnīcā The Westminster Dictionary of the Bible ir norādīts, ka Lieldienas ”sākotnēji bijuši pavasara svētki, kas tika svinēti par godu teitoņu gaismas un pavasara dievietei, kuru anglosakši sauca par Estru”. Encyclopædia Britannica (11. izdevumā) ir teikts: ”Jaunajā Derībā nav norāžu uz nepieciešamību svinēt Lieldienas.” Agrīnie kristieši nesvinēja Lieldienas, un arī mūsdienās Jehovas kalpi to nedara.
10. Kādu atceres dienu lika ievērot Jēzus, un kas to joprojām ievēro?
10 Jēzus saviem sekotājiem lika atcerēties nevis viņa dzimšanas vai augšāmcelšanas dienu, bet dienu, kad viņš upurēja savu dzīvību. (Romiešiem 5:8.) Tie ir vienīgie svētki, ko viņš saviem mācekļiem pavēlēja atzīmēt. (Lūkas 22:19, 20.) Jehovas liecinieki joprojām katru gadu atzīmē Atceres vakaru jeb Kunga vakarēdienu. (1. Korintiešiem 11:20—26.)
Patiesības sludināšana visā pasaulē
11., 12. Kā tie, kas dzīvo patiesībā, vienmēr ir atbalstījuši sludināšanu?
11 Tie, kas zina patiesību, uzskata, ka iespēja ziedot savu laiku, spēkus un līdzekļus labās vēsts sludināšanai ir liels gods. (Marka 13:10.) Agrīnie kristieši atbalstīja sludināšanu ar brīvprātīgiem ziedojumiem. (2. Korintiešiem 8:12; 9:7.) Tertulliāns rakstīja: ”Pat ja tur ir lādīte vai kaut kas tamlīdzīgs, ziedojumi nav ieejas maksa, it kā reliģija būtu kaut kāds darījums. Katrs cilvēks atnes kādu monētu vienreiz mēnesī vai jebkurā laikā, kad viņš vēlas, un tikai tad, ja viņš vēlas un ja viņš var, jo neviens netiek spiests to darīt; ziedojumi ir brīvprātīgi.” (Apoloģija, 39. nod.)
12 Darbs, ko veic Jehovas liecinieki, visā pasaulē sludinot vēsti par Valstību, arī tiek atbalstīts ar brīvprātīgiem ziedojumiem. Ne tikai paši Jehovas liecinieki, bet arī citi cilvēki, kas atzinīgi novērtē sludināšanu, uzskata par nepieciešamu atbalstīt to ar saviem ziedojumiem. Arī šajā ziņā Jehovas liecinieki ir līdzīgi pirmā gadsimta kristiešiem.
Patiesība un dzīvesveids
13. Kādam padomam, ko deva Pēteris, ir paklausīgi Jehovas liecinieki?
13 Tā kā agrīnie kristieši staigāja gaismā, viņi rīkojās saskaņā ar apustuļa Pētera padomu: ”Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundaŗus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1. Pētera 2:12.) Arī Jehovas liecinieki paklausa šim ieteikumam.
14. Kāds ir kristiešu viedoklis par netikumīgiem izklaides veidiem?
14 Pat pēc tam, kad bija sākusies atkrišana no patiesības, kristieši joprojām vairījās no netiklības. V. D. Kilens, baznīcas vēstures profesors, rakstīja: ”Otrajā un trešajā gadsimtā ikvienā lielākā pilsētā populārākā vieta bija teātris, un, kaut arī aktieri parasti bija ļoti izlaidīgi, viņu uzstāšanās allaž patika tā laika netikumīgajam skatītājam. ..visi patiesie kristieši pret teātri izjuta dziļu nepatiku. ..viņi ar riebumu novērsās no tā neķītrībām, un pagānu dievi un dievietes, kas tajā nepārtraukti tika piesaukti, viņu reliģiskajai pārliecībai nebija pieņemami.” (The Ancient Church, 318., 319. lpp.) Arī mūsu laikos Jēzus patiesie sekotāji neizklaidējas ar kaut ko neķītru un morāli pagrimušu. (Efeziešiem 5:3—5.)
Patiesība un ”varas, kas valda”
15., 16. Kas ir ”varas, kas valda”, un kā pret tām izturas tie, kas dzīvo patiesībā?
15 Lai gan kristiešu dzīvesveids bija priekšzīmīgs, gandrīz visiem Romas imperatoriem bija nepareizs viedoklis par viņiem. Vēsturnieks E. Hārdijs raksta, ka imperatori viņus uzskatīja par ”kaut kādiem nožēlojamiem entuziastiem”. Sarakste starp imperatoru Trajānu un Plīniju Jaunāko, viņa vietnieku Bitīnijas provincē, liecina, ka valdošās aprindas visai maz zināja par kristietības patieso dabu. Bet kāda ir kristiešu attieksme pret valsti?
16 Tāpat kā agrīnie Jēzus sekotāji, Jehovas liecinieki atzīst nosacītu pakļaušanos valsts ”varām, kas valda”. (Romiešiem 13:1—7.) Ja cilvēku prasības ir pretrunā ar Dieva gribu, viņi turas pie pārliecības, ka ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem”. (Apustuļu darbi 5:29.) Grāmatā After Jesus—The Triumph of Christianity ir teikts: ”Kristieši nepielūdza imperatoru, taču tas nenozīmēja, ka viņi bija nemiera cēlāji, un viņu reliģija, kaut arī no pagānisma viedokļa tā bija dīvaina un reizēm naidīga, neradīja impērijai nekādus reālus draudus.”
17. a) Kādas valdības atbalstītāji bija agrīnie kristieši? b) Ko patiesie Kristus sekotāji ir darījuši saskaņā ar vārdiem no Jesajas 2:4?
17 Agrīnie kristieši atbalstīja Dieva Valstību, tāpat kā to bija darījuši patriarhi Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs, kas ticēja apsolītajai ”pilsētai.., kuŗas cēlējs un radītājs ir Dievs”. (Ebrejiem 11:8—10.) Tāpat kā viņu Kungs, Jēzus mācekļi ”nebija no pasaules”. (Jāņa 17:14—16.) Viņi nepiedalījās karos un nemieros, jo tiecās pēc miera un bija ”pārkaluši savus zobenus par lemešiem”. (Jesajas 2:4.) Norādīdams uz kādu interesantu līdzību, baznīcas vēstures speciālists Džefrijs Netols rakstīja: ”Lai cik nepatīkama mums būtu šī doma, agrīno kristiešu attieksme pret karu ļoti līdzinās to cilvēku attieksmei, kuri sevi sauc par Jehovas lieciniekiem.”
18. Kāpēc valdībām nav jābaidās no Jehovas lieciniekiem?
18 Tā kā agrīnie kristieši ievēroja neitralitātes principu un pakļāvās ”varām, kas valda”, viņi neapdraudēja nevienu politisku spēku, un tieši to pašu var teikt par Jehovas lieciniekiem. ”Lai iedomātos, ka Jehovas liecinieki var apdraudēt kādu politisko režīmu, cilvēkam jābūt apveltītam ar īpašu fanātismu un aizdomīgumu,” rakstīja kāda Ziemeļamerikas laikraksta žurnālists. ”Nekaitīgāku un miermīlīgāku reliģisko grupu nemaz nevar iedomāties.” Labi informēti valdības pārstāvji saprot, ka viņiem nav jābaidās no Jehovas lieciniekiem.
19. Ko var teikt par agrīnajiem kristiešiem un Jehovas lieciniekiem, ja domā par nodokļu maksāšanu?
19 Viens veids, kā izpaudās agrīno kristiešu cieņa pret ”varām, kas valda”, bija tas, kā viņi maksāja nodokļus. Vēstulē Romas imperatoram Aurēlijam Antonīnam (138.—161. g.) Justīns Moceklis rakstīja, ka kristieši maksā nodokļus ”daudz labprātāk nekā citi cilvēki”. (Pirmā apoloģija, 17. nod.) Tertulliāns Romas valdniekiem teica, ka viņu nodokļu ievācēji ”kristiešiem ir parādā pateicību” par godprātīgu nodokļu maksāšanu. (Apoloģija, 42. nod.) Kristiešiem daudz deva tā saucamais Pax Romana jeb ”Romas miers” — valstī bija izstrādāta likumu sistēma un tika uzturēta kārtība, bija izveidoti labi ceļi un varēja diezgan droši ceļot pa jūru. Apzinoties savu atbildību pret sabiedrību, viņi rīkojās saskaņā ar Jēzus vārdiem: ”Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Marka 12:17.) Arī mūsdienās Jehovas kalpi seko šim padomam un ir saņēmuši atzinīgus vārdus par savu godīgumu, piemēram, par godīgumu nodokļu maksāšanā. (Ebrejiem 13:18.)
Patiesība vieno cilvēkus
20., 21. Kā gan agrīnie kristieši, gan arī Jehovas kalpi mūsdienās ir apliecinājuši, ka viņi ir patiesi starptautiska brālība?
20 Tā kā agrīnie kristieši dzīvoja patiesībā, viņi bija vienoti brāļu saimē, kuras locekļu starpā valdīja miers, un to pašu var teikt par Jehovas lieciniekiem mūsdienās. (Apustuļu darbi 10:34, 35.) Kādā vēstulē, kas bija publicēta laikrakstā The Moscow Times, bija teikts, ka sabiedrība Jehovas lieciniekus ”pazīst kā jaukus, laipnus un miermīlīgus cilvēkus, ar kuriem ir viegli satikt, kas neko citiem neuzspiež un vienmēr cenšas sadzīvot mierā ar citiem.. Starp viņiem nav kukuļņēmēju, dzērāju un narkomānu, un iemesls tam ir pavisam vienkāršs: visā, ko viņi dara vai saka, viņi cenšas vadīties pēc savas pārliecības, kas balstās uz Bībeli. Ja visi cilvēki pasaulē vismaz censtos dzīvot saskaņā ar Bībeli, kā to dara Jehovas liecinieki, mūsu nežēlīgā pasaule būtu pilnīgi citāda.”
21 Enciklopēdijā Encyclopedia of Early Christianity ir teikts: ”Agrīnie kristieši sevi uzskatīja par jaunu cilvēku kopumu, kurā iepriekš naidīgās cilvēku grupas — jūdi un nejūdi — varēja būt vienoti un dzīvot mierā.” Arī Jehovas liecinieki ir starptautiska brālība, kurā valda miers, viņi ir jaunās pasaules sabiedrība. (Efeziešiem 2:11—18; 1. Pētera 5:9; 2. Pētera 3:13.) Kad kādas sabiedriskās vietas drošības dienesta priekšnieks Dienvidāfrikas galvaspilsētā Pretorijā redzēja, kā Jehovas liecinieki, dažādu rasu pārstāvji, var bez domstarpībām piedalīties kongresā, viņš teica: ”Visi bija un ir ļoti laipni, cilvēki runā cits ar citu pieklājīgi. Attiecības, kas ir vērojamas šo pāris dienu laikā, liecina par jūsu lieliskajām īpašībām un to, ka jūs dzīvojat kopā kā liela un laimīga ģimene.”
Svētības, ko nes patiesības mācīšana
22. Kas notiek tāpēc, ka kristieši ”pauž patiesību”?
22 Ar savu dzīvesveidu un sludināšanu Pāvils un citi kristieši ”pauda patiesību”. (2. Korintiešiem 4:2.) Vai jūs nepiekrītat, ka Jehovas liecinieki dara to pašu un māca visām tautām patiesību? Cilvēki visdažādākajās pasaules zemēs pievienojas patiesajai pielūgsmei un kāpj Jehovas nama kalnā. (Jesajas 2:2, 3.) Katru gadu tūkstošiem cilvēku sevi veltī Dievam un tiek kristīti, un veidojas arvien jaunas draudzes.
23. Kāds ir jūsu viedoklis par tiem, kas māca visām tautām patiesību?
23 Lai gan Jehovam kalpo visdažādākie cilvēki, viņi visi ir vienoti patiesajā pielūgsmē. Mīlestība, kas ir redzama viņu dzīvē, skaidri parāda, ka viņi ir Jēzus mācekļi. (Jāņa 13:35.) Vai jūs piekrītat, ka Dievs ir viņu vidū? (1. Korintiešiem 14:25.) Vai jūs jau esat pievienojies tiem, kas māca tautām patiesību? Ja jūs esat viņiem pievienojies, tad nekad nepārstājiet augstu vērtēt patiesību un dzīvojiet tajā vienmēr.
Kā jūs atbildētu?
• Kāda ir līdzība starp Jehovas lieciniekiem un agrīnajiem kristiešiem, ja runā par to, kā organizēta pielūgsme?
• Kādi ir vienīgie svētki, kurus atzīmē cilvēki, kas dzīvo patiesībā?
• Kas ir ”varas, kas valda”, un kāda ir kristiešu attieksme pret tām?
• Kā patiesība vieno cilvēkus?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 21. lpp.]
Tie, kas dzīvo patiesībā, vienmēr ir daudz ko ieguvuši, apmeklējot draudzes sapulces
[Attēli 23. lpp.]
Jēzus pavēlēja saviem sekotājiem atzīmēt viņa nāves atceres vakaru
[Attēls 24. lpp.]
Jehovas liecinieki, tāpat agrīnie kristieši, izturas ar cieņu pret ”varām, kas valda”