Dzīvesstāsts

Dziļi gandarīta par savu garo mūžu

PASTĀSTĪJUSI MJŪRIELA SMITA

Pie manām durvīm atskanēja skaļi klauvējieni. Visu rītu es biju sludinājusi un tagad tikko uz pusstundu biju iegriezusies mājās, lai kaut ko ieēstu. Kā parasti, es biju uzlikusi vārīties ūdeni tējai un jau grasījos atpūtināt kājas, kad kāds sāka neatlaidīgi dauzīt pie durvīm. Iedama atvērt, es prātoju, kas gan šajā laikā varētu nākt pie manis. Man nenācās ilgi lauzīt galvu. Pie durvīm stāvēja divi vīrieši, kas stādījās priekšā kā policisti. Viņi paziņoja, ka ir atnākuši pie manis meklēt literatūru, ko izdod Jehovas liecinieki — valstī aizliegta organizācija.

Kāpēc Jehovas liecinieku organizācija Austrālijā bija aizliegta, un kā es biju kļuvusi par liecinieci? Viss sākās ar to, ka 1910. gadā, kad man palika desmit gadi, es saņēmu no mammas kādu dāvanu.

MŪSU ģimene dzīvoja koka mājā Ziemeļsidnejas piepilsētā Krouznestā. Reiz, atgriežoties mājās no skolas, es ieraudzīju, ka mana mamma pie durvīm sarunājas ar kādu vīrieti. Kaut gan es gribēju zināt, kas ir šis svešinieks uzvalkā un ar grāmatām pārpildītu somu, bikli atvainojusies, es ieslīdēju mājā. Tomēr pēc brīža mamma pasauca mani atpakaļ un sacīja: ”Šim cilvēkam ir vairākas interesantas grāmatas, un tās visas ir par Bībeli. Tā kā tev drīz būs dzimšanas diena, tu vari izvēlēties, vai tu gribi jaunu kleitu vai arī šīs grāmatas. Saki, ko tu vēlies?”

 ”Ak, mammu, es vēlos šīs grāmatas! Paldies tev,” es atsaucos.

Tā desmit gadu vecumā manā īpašumā nonāca Čārlza Teiza Rasela Rakstu studiju pirmie trīs sējumi. Svešais vīrietis paskaidroja mammai, ka viņai būs man jāpalīdz saprast šīs grāmatas, jo man tās droši vien būs par sarežģītu. Mamma atteica, ka darīs to ar prieku. Diemžēl drīz pēc šī notikuma mamma nomira. Tēvs centīgi gādāja gan par mani, gan par manu brāli un māsu, tomēr man bija jātiek galā ar papildu pienākumiem, un, tā vien šķiet, tie sniedzās pāri maniem spēkiem. Tomēr ar to bēdas vēl nebija galā.

1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, un jau nākamajā gadā mūsu mīļo tēvu nogalināja. Kad mēs kļuvām par bāreņiem, brāli un māsu aizsūtīja dzīvot pie radiniekiem, bet mani — uz kādu katoļu internātskolu. Laiku pa laikam mani pārņēma vientulības sajūta. Tomēr es esmu pateicīga, ka man bija iespēja mācīties to, kas bija tik tuvs manai sirdij, — mūziku un it īpaši klavierspēli. Gāja gadi, un es beidzu internātskolu. 1919. gadā es apprecējos ar mūzikas instrumentu pārdevēju Roju Smitu. Pēc gada mums piedzima bērns, un atkal es iegrimu ikdienas rūpēs. Bet kas notika ar manām grāmatām?

Uzzinām patiesību no kādas kaimiņienes

Visus šos gadus es nešķīros no savām ”Bībeles grāmatām”. Kaut gan es tā arī nebiju izlasījusi šīs grāmatas, dziļi sirdī es zināju, ka tajās ir atrodama svarīga vēsts. Divdesmito gadu beigās kādu dienu pie mums iegriezās kaimiņiene Lila Bimsona. Mēs iegājām viesistabā, apsēdāmies un malkojām tēju.

”O, jums ir šīs grāmatas!” viņa pēkšņi iesaucās.

”Kādas grāmatas?” es biju neizpratnē.

Viņa norādīja uz Rakstu studiju sējumiem, kas atradās plauktā. Todien Lila paņēma šos sējumus līdzi uz mājām un sāka aizrautīgi lasīt. Drīz vien nepārprotami bija redzams, cik ļoti Lilu sajūsmināja izlasītais. Lila dabūja vēl citu literatūru no Bībeles pētniekiem (tā toreiz sauca Jehovas lieciniekus). Turklāt Lila nespēja noturēties, nepastāstījusi mums visu, ko bija uzzinājusi. Viena no viņas jaunajām grāmatām saucās Dieva kokle, un nepagāja ilgs laiks, kad tā jau nonāca mūsu mājā. Galu galā es izbrīvēju laiku, lai izlasītu šo uz Bībeli balstīto grāmatu, un tas kļuva manā dzīvē par pavērsiena punktu, pēc kura es sāku kalpot Jehovam. Beidzot es biju atradusi atbildes uz būtiskiem dzīves jautājumiem, uz kuriem manā baznīcā neviens nebija spējis atbildēt.

Par laimi, arī Rojam radās nopietna interese par Bībeles vēsti, un mēs abi sākām dedzīgi pētīt Bībeli. Pirms tam Rojs bija masons, bet tagad visa mūsu ģimene bija vienota patiesajā pielūgsmē un divreiz nedēļā kāds no kristīgajiem brāļiem vadīja mums Bībeles nodarbības. Mūsu prieks vairojās, kad sākām apmeklēt Bībeles pētnieku sapulces. Tās noritēja nelielā īrētā zālē Sidnejas piepilsētā Ņūtaunā. Tolaik visā valstī bija mazāk nekā 400 liecinieku, un, lai apmeklētu sapulces, lielākoties viņiem bija jāmēro prāvs attālums.

 Mūsu ģimenei ceļā uz sapulcēm regulāri bija jāšķērso Sidnejas līcis. Līdz 1932. gadam, kad tika uzcelts Sidnejas ostas tilts, mums katru reizi bija jāceļas pāri līcim ar prāmi. Kaut gan tas prasīja ievērojamu laiku un līdzekļus, mēs centāmies neizlaist nevienu no Jehovas sagādātajām garīgajām maltītēm. Mūsu pūles stingri nostiprināties patiesībā bija to vērtas, jo drīz sākās Otrais pasaules karš un mūsu ģimeni vistiešākajā veidā skāra jautājums par kristīgo neitralitāti.

Pārbaudījumu un svētību laiks

Trīsdesmito gadu sākumā mūsu ģimene pieredzēja saviļņojušus notikumus. 1930. gadā es kristījos un 1931. gadā biju klāt neaizmirstamajā kongresā, kad mēs visi cēlāmies kājās un apliecinājām, ka piekrītam pieņemt godpilno nosaukumu ”Jehovas liecinieki”. Mēs ar Roju bijām apņēmības pilni dzīvot saskaņā ar šo nosaukumu — piedalīties visos sludināšanas veidos un visās kampaņās, kurās rosināja iesaistīties mūsu organizācija. Piemēram, 1932. gadā mēs piedalījāmies brošūru izplatīšanas kampaņā, kas bija organizēta, lai sludinātu neskaitāmajiem cilvēkiem, kas bija sanākuši uz Sidnejas ostas tilta atklāšanu. Īpašs sludināšanas veids bija runu atskaņošana ar gramofoniem, kas tika piestiprināti pie automašīnām, un mums bija priekšrocība aprīkot savu automašīnu ar skaņu aparatūru. Ar šīs tehnikas palīdzību mēs atskaņojām Sidnejas ielās brāļa Raterforda runas par Bībeles tēmām.

Tomēr laiki atkal mainījās, un mūsu dzīve kļuva arvien grūtāka. Kopš 1932. gada Austrāliju smagi skāra pasaules ekonomiskā krīze, tāpēc mēs ar Roju izlēmām dzīvot pieticīgāk. Šādā nolūkā mēs, piemēram, pārcēlāmies tuvāk mūsu draudzei un tā ievērojami samazinājām ceļa izdevumus. Taču ekonomiskās grūtības šķita maznozīmīgas, kad sāka plosīties Otrais pasaules karš.

Tā kā Jehovas liecinieki ievēroja Jēzus pavēli nebūt no pasaules, viņi it visur kļuva par vajāšanu upuri, un tas notika arī Austrālijā. Valdot kara histērijai, daži mūs sauca par komunistiem. Šie pretinieki nepatiesi apgalvoja, ka Jehovas liecinieki Austrālijā izmantojot savas četras radiostacijas, lai nodotu ziņas japāņu armijai.

Jaunie brāļi, kuri saņēma pavēsti par iesaukšanu armijā, pieredzēja lielu spiedienu — viņi tika mudināti pieļaut kompromisu. Es ar gandarījumu varu teikt, ka visi trīs mūsu dēli stingri aizstāvēja savus uzskatus un saglabāja neitralitāti politiskos jautājumos. Vecākajam dēlam Ričardam piesprieda pusotru gadu cietumsoda. Arī vidējais dēls Kevins atteicās iet armijā savas reliģiskās pārliecības dēļ, bet viņa nostāja tika respektēta. Diemžēl mūsu jaunākais dēls Stjuarts aizgāja bojā motocikla avārijā, kad viņš bija ceļā uz tiesu, lai līdz galam aizstāvētu savu nostāju kristīgās neitralitātes jautājumā. Tas mums sagādāja ārkārtīgas sāpes. Tomēr, koncentrējoties uz Dieva Valstību un domājot par Jehovas solījumu celt augšā mirušos, mēs spējām izturēt šo laiku.

Svarīgāko viņi neatrada

1941. gada janvārī Austrālijā Jehovas liecinieku organizācija tika aizliegta. Tomēr, tāpat kā Jēzus apustuļi, mēs ar Roju vairāk klausījām Dievam nekā cilvēkiem un divarpus gadus turpinājām darboties pagrīdē. Tieši tajā laikā divi civilapģērbā tērpušies policisti, par kuriem jau stāstīju, klauvēja pie manām durvīm. Kas todien notika?

Ieaicinājusi policistus iekšā, es jautāju: ”Vai jums nav nekas pretī, ja es izdzeršu līdz galam tasi tējas, pirms jūs pārmeklējat māju?” Kā par brīnumu, viņi piekrita, un es iegāju virtuvē lūgt palīdzību Jehovam un sakopot savas domas. Kad es atgriezos atpakaļ, viens no policistiem iegāja telpā, kur mēs mēdzām studēt Bībeli, un paņēma visu, uz kā bija Sargtorņa simbols, pat literatūru no manas sludināšanas somas un Bībeli.

”Vai jūs esat pārliecināta, ka jūsu mājās nav kastēs paslēpta vēl arī cita literatūra?” policists vaicāja. ”Mēs esam informēti, ka jūs katru  nedēļu apmeklējat sapulces kādā zālē, kas atrodas šī ceļa galā, un ka jūs turp nogādājat daudz literatūras.”

”Tiesa, bet tagad tās šeit nav,” es atbildēju.

”Jā, to mēs zinām, Smita kundze,” viņš atteica. ”Un mēs zinām arī to, ka šī literatūra tiek glabāta citu cilvēku mājās šajā rajonā.”

Mūsu dēla guļamistabā policisti atrada piecas kastes ar brošūriņu Brīvība vai katolicisms.

”Vai jūs esat pilnīgi droša, ka jums nekas nav noslēpts garāžā?” policists prasīja.

”Tur nekā nav,” es atbildēju.

Pēc tam policists iegāja virtuvē, atvēra trauku skapi un atrada tajā draudzes pārskatam paredzētas veidlapas. Paņēmis tās, viņš uzstāja, ka grib pārmeklēt garāžu.

”Tad nāciet man līdzi,” es teicu.

Policisti sekoja man līdzi uz garāžu, un, to pārbaudījuši, beigu beigās aizgāja.

Šie vīri domāja, ka piecas kastes ar literatūru ir varens ieguvums, tomēr svarīgāko viņi nebija atraduši. Tajās dienās es pildīju draudzes sekretāra pienākumus, un mūsu mājā bija draudzes sludinātāju saraksts, kā arī cita svarīga informācija. Par laimi, brāļi mūs bija brīdinājuši par iespējamām kratīšanām, tāpēc es biju rūpīgi noslēpusi šos dokumentus. Es tos biju ielikusi aploksnēs un noglabājusi pašā apakšā tējas, cukura un miltu kārbās. Dažus no tiem es paslēpu arī blakus garāžai, vietā, kur mēs turējām mājputnus. Tāpēc var teikt, ka policisti pagāja garām kārotajiem dokumentiem, kas viņiem bija pašā degungalā.

Uzsākam pilnas slodzes kalpošanu

1947. gadā mūsu vecākie bērni jau bija izveidojuši paši savas ģimenes. Tajā laikā mēs ar Roju izlēmām, ka mums pa spēkam būs pilnas slodzes kalpošana. Austrālijas dienvidos bija nepieciešami sludinātāji, tāpēc mēs pārdevām savu māju un iegādājāmies dzīvojamo piekabi, kuru nosaucām ”Micpa” (tas nozīmē ’sargtornis’). Šāds dzīvesveids mums deva iespēju sludināt attālās teritorijās. Bieži vien mēs sludinājām lauku teritorijās, kur cilvēki iepriekš nekad nebija dzirdējuši labo vēsti. Ar šo laiku man joprojām saistās daudz jauku atmiņu. Kādu jaunu sievieti, ar kuru tajā laikā es studēju Bībeli, sauca Beverlija. Šī sieviete vēl nebija progresējusi garīgā ziņā tiklāl, lai kristītos, kad viņa pārcēlās dzīvot uz citu vietu. Varat iedomāties manu sajūsmu, kad pēc daudziem gadiem kongresā man pienāca klāt kāda māsa un stādījās priekšā kā Beverlija! Es biju ārkārtīgi priecīga pēc visiem šiem gadiem redzēt Beverliju kopā ar vīru un bērniem kalpojam Jehovam.

1979. gadā man bija priekšrocība apmeklēt pionieru kalpošanas skolu. Šajā skolā tika uzsvērts, ka ikvienam, kas vēlas saglabāt izturību pioniera kalpošanā, ir nepieciešams labs personiskās studēšanas grafiks. Es pārliecinājos, ka tā tiešām ir taisnība. Personiskās studijas, sapulces un kalpošana ir bijusi visa mana dzīve. Es uzskatu par lielu godu, ka esmu varējusi kalpot par pionieri vairāk nekā 50 gadus.

Cīņa ar veselības problēmām

Pēdējos gadu desmitos man tomēr ir nācies saskarties ar īpašiem pārbaudījumiem. 1962. gadā man konstatēja glaukomu. Tolaik  nebija pieejama efektīva ārstēšana, un mana redze strauji pasliktinājās. Arī Roja veselība kļuva arvien vārgāka, un 1983. gadā viņš pārcieta ļoti smagu insultu, pēc kura palika daļēji paralizēts un vairs nespēja runāt. 1986. gadā Rojs nomira. Viņš man bija liels atbalsts pilnas slodzes kalpošanā, un man viņa ļoti pietrūkst.

Kaut gan man bija jāsastopas ar šādām nelaimēm, es centos palikt garīgā ziņā aktīva. Es nopirku izturīgu automašīnu, kas noderētu kalpošanā mūsu nomaļajā teritorijā, un ar savas meitas Džoisas palīdzību turpināju kalpot par pionieri. Mana redze aizvien vairāk bojājās, līdz ar vienu aci es vispār neko vairs neredzēju. Ārsti to aizstāja ar mākslīgu stikla aci. Kaut gan ar otru aci es redzēju tikai nedaudz, ņemot talkā lupu un lielā šriftā iespiestu literatūru, es varēju katru dienu trīs līdz piecas stundas studēt Bībeli.

Studēšanas laiks man vienmēr bija sagādājis lielu prieku. Varat iedomāties, cik briesmīgi satriekta es jutos, kad kādu pēcpusdienu, studējot Bībeli, es piepeši neko vairs nespēju saskatīt. Likās, it kā kāds būtu izslēdzis gaismu. Bet kā es turpinu studēt Bībeli tagad, būdama pilnīgi akla? Kaut gan nu jau es arī slikti dzirdu, es varu saglabāt savus garīgos spēkus, izmantodama audioierakstus un savas mīlošās ģimenes palīdzību.

Pastāvēt līdz galam

Tagad, kad es esmu jau simtgadniece, man ir radušās arī citas veselības problēmas, un es vairs nespēju paveikt tik daudz kā agrāk. Dažkārt es jūtos kā nomaldījusies, un, tā kā es neko neredzu, reizēm es apmaldos arī vārda tiešā nozīmē. Es gribētu atkal studēt ar cilvēkiem Bībeli, bet veselības stāvokļa dēļ es vairs nevaru iziet no mājas, lai atrastu cilvēkus, kas to vēlētos. Sākumā mani tas nomāca. Man bija jāiemācās rēķināties ar saviem ierobežojumiem un darīt to, kas ir manos spēkos. Tas nav bijis viegli. Tomēr man ir milzīgs prieks, ka es katru mēnesi varu nodot pārskatu par laiku, kuru esmu pavadījusi, stāstot citiem par mūsu diženo Dievu Jehovu. Kad manās mājās iegriežas medmāsas, tirgotāji un citi cilvēki, es nelaižu garām iespēju (protams, taktiski) parunāt ar viņiem par Bībeli.

Viena no lielākajām svētībām ir redzēt, kā mūsu ģimene jau četrās paaudzēs uzticīgi kalpo Jehovam. Daži no ģimenes locekļiem kalpo par pionieriem tādās vietās, kur ir liela nepieciešamība pēc sludinātājiem, citi ir draudzes vecākie un kalpošanas palīgi, bet vēl citi — kalpo Bētelē. Protams, tāpat kā daudzi manas paaudzes cilvēki, es biju cerējusi, ka šīs sistēmas gals pienāks krietni ātrāk. Toties kādu neticamu pieaugumu es esmu vērojusi šajos septiņdesmit gados, kamēr es kalpoju Dievam! Es esmu dziļi gandarīta, ka esmu piedalījusies tik grandiozā darbā.

Medmāsas, kas apmeklē mani, ir izteikušās, ka acīmredzot mana ticība uztur mani pie dzīvības. Es viņām pilnīgi piekrītu. Aktīvi kalpojot Jehovam, dzīve sniedz vislielāko prieku, kāds vien ir iespējams. Tāpat kā ķēniņš Dāvids, es no sirds varu teikt, ka esmu dziļi gandarīta par savu garo mūžu. (1. Laiku 29:28.)

(Māsa Mjūriela Smita nomira 2002. gada 1. aprīlī, kad tika gatavots šis raksts. Lai gan mēnesi vēlāk māsai Smitai būtu palikuši jau 102 gadi, viņa bija izcils uzticības un izturības paraugs.)

[Attēli 24. lpp.]

Es aptuveni piecu gadu vecumā un 19 gadu vecumā, kad es iepazinos ar savu nākamo vīru Roju

[Attēls 26. lpp.]

Mūsu automašīna un dzīvojamā piekabe, ko mēs nosaucām par ”Micpu”

[Attēls 27. lpp.]

Kopā ar vīru Roju 1971. gadā