Kādā gadījumā Jehova svētī cilvēku pūles?

”ATLAID mani, jo rīts sāk aust.”

”Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.”

”Kā tevi sauc?”

”Jēkabs.”

”Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” (1. Mozus 32:27—29.)

Šāda neparasta saruna notika pēc tam, kad 97 gadus vecais Jēkabs īpašā veidā bija apliecinājis savu spēku un veiklību. Kaut arī Bībelē Jēkabs nav aprakstīts kā spēkavīrs, viņš visu nakti bija cīkstējies ar eņģeli. Kāpēc viņš to darīja? Viņam ļoti rūpēja solījums, ko Jehova bija devis viņa priekštečiem, — solījums par mantojumu, kas viņam pienācās.

Pirms daudziem gadiem Jēkaba brālis Ēzavs par bļodu viruma bija pārdevis Jēkabam savas pirmdzimtā tiesības. Nupat Jēkabs bija saņēmis ziņu, ka Ēzavs tuvojas kopā ar 400 vīriem. Saprotamu iemeslu dēļ noraizējies, Jēkabs lūdza Jehovu apstiprināt solījumu, ka viņa ģimene dzīvos labklājībā tajā zemē, kas atrodas otrpus Jordānai. Pēc tam Jēkabs apņēmīgi rīkojās saskaņā ar savām lūgšanām. Viņš sūtīja pretī Ēzavam bagātīgas dāvanas, kā arī veica piesardzības pasākumus, sadalot nometni divās daļās un savas sievas un bērnus pavadot pa braslu pāri Jabokas upei. Tad viņš ar lielu piepūli un asarām visu nakti cīnījās ar kādu eņģeli un ”lūdzās žēlastību”. (Hozejas 12:5; 1. Mozus 32:2—33.)

Ir noderīgi padomāt arī par to, kas agrāk bija noticis ar Jēkaba otro sievu Rāheli, ko viņš ļoti mīlēja. Rāhele labi zināja par Jehovas solījumu svētīt Jēkabu. Kad viņas māsa Lea, Jēkaba pirmā sieva, jau bija dzemdējusi četrus dēlus, Rāhelei joprojām nebija neviena bērna. (1. Mozus 29:31—35.) Taču viņa nevis iegrima sevis žēlošanā, bet gan sirsnīgi lūdza Jehovu un apņēmīgi rīkojās saskaņā ar savām lūgšanām. Tāpat kā viņas priekštece Sāra bija darījusi ar Hagaru, Rāhele piedāvāja Jēkabam par blakussievu savu kalponi Bilhu,  sakot: ”Lai man rastos caur viņu dzimums.” * Bilha Jēkabam dzemdēja divus dēlus — Danu un Naftali. Naftalim piedzimstot, Rāhele izteica, cik lielas pūles tas viss no viņas emocionālā ziņā bija prasījis: ”Es esmu izcīnījusi Dieva cīņu ar savu māsu un esmu uzvarējusi.” Jehovas svētības ar to vēl nebeidzās — vēlāk Rāhele pati dzemdēja divus dēlus, Jāzepu un Benjamīnu. (1. Mozus 30:1—8; 35:24.)

Kāpēc Jehova svētīja Jēkaba un Rāheles pūles? Tāpēc, ka viņi galveno uzmanību pievērsa Jehovas gribai un augstu vērtēja savu mantojumu. Viņi dedzīgi lūdza, lai Jehova viņus svētī, un rīkojās saskaņā ar Dieva gribu un ar to, ko bija lūguši.

Tāpat kā senatnē Jēkabs un Rāhele, arī mūsdienās daudzi var apliecināt, ka ir nepieciešamas nopietnas pūles, lai saņemtu Jehovas svētību. Šādas pūles bieži ir saistītas gan ar asarām, gan ar nomāktības un izmisuma brīžiem. Kāda kristiete, vārdā Elizabete, atceras, kādas pūles bija vajadzīgas, lai pēc ilga pārtraukuma atsāktu regulāri apmeklēt kristiešu sapulces. Tas tiešām nebija viegli, jo viņai bija pieci dēli, kas bija vēl mazi, un neticīgs vīrs, turklāt tuvākā Valstības zāle atradās 30 kilometru no viņu mājām. ”Lai regulāri apmeklētu sapulces, mums bija vajadzīga pašdisciplīna, bet esmu pārliecināta, ka tas nāca par labu kā man, tā maniem dēliem un palīdzēja viņiem saprast, cik vērtīgs ir kristīgs dzīvesveids.” Jehova svētīja viņas pūles. Tagad trīs dēli aktīvi darbojas kristiešu draudzē, un divi no viņiem kalpo pilnu slodzi. Priecājoties par dēlu garīgajām sekmēm, šī kristiete saka: ”Viņi savā garīgajā izaugsmē ir mani apsteiguši.” Kāds brīnišķīgs atalgojums par viņas pūlēm!

Pūles, ko Jehova svētī

Cītīgas pūles un neatlaidīgs darbs noteikti atalgojas, un, jo vairāk pūļu mēs ieguldām kāda uzdevuma veikšanā, jo lielāku gandarījumu mēs izjūtam. Tādus mūs Jehova ir radījis. ”Ikkatrs cilvēks ēd un dzeŗ un ko labu bauda pie visa sava pūliņa: tā ir Dieva dāvana,” rakstīja ķēniņš Salamans. (Salamans Mācītājs 3:13, LB-26; 5:17, 18.) Tomēr, lai saņemtu svētības no Dieva, mums ir jāpārliecinās, ka mūsu pūles ir vērstas pareizā virzienā. Piemēram, vai būtu saprātīgi gaidīt, ka Jehova atzinīgi vērtēs tādu dzīvesveidu, kurā garīgi jautājumi ir palikuši otrajā plānā? Vai kristietis, kas sevi veltījis Dievam, varētu cerēt uz Jehovas svētībām, ja viņš piekristu tādam darba piedāvājumam vai paaugstinājumam darbā, kas viņam liegtu regulāri apmeklēt sapulces, saņemt tajās sniegtās pamācības un atrasties garīgi stiprinošā sabiedrībā? (Ebrejiem 10:23—25.)

Dzīve, kas pavadīta smagā darbā, dzenoties pēc pasaulīgas karjeras vai materiālas labklājības un nepievēršot uzmanību garīgajiem jautājumiem, vēl nenodrošina to, ka cilvēks ”ko labu baudīs”. Jēzus savā līdzībā par sējēju aprakstīja, kādas sekas ir šādām nepareizi vērstām pūlēm. ”Kas sēts ērkšķos,” paskaidroja Jēzus, ”ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus.” (Mateja 13:22.) Arī Pāvils  brīdināja no šādām lamatām un piebilda, ka tie, kas dzenas pēc bagātības, ”krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā”. Kāds ir pretlīdzeklis šādam garīgi postošam dzīvesveidam? To var uzzināt no Pāvila tālākajiem vārdiem: ”Bēdz no šīm lietām.. ..un [neliec] cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt.” (1. Timotejam 6:9, 11, 17.)

Neatkarīgi no tā, cik mums ir gadu vai cik ilgi mēs kalpojam Jehovam, ikviens no mums var gūt labumu, sekojot Jēkaba un Rāheles priekšzīmei. Cenzdamies gūt Dieva atzinību, viņi nekad nezaudēja no redzesloka savu mantojumu, lai cik biedējošos vai grūtos apstākļos viņi arī atrastos. Grūtības un problēmas, ar kādām sastopamies mēs, var būt ne mazāk smagas, sāpīgas un nomācošas. Mums var rasties kārdinājums atteikties no cīņas, un tā mēs varētu krist par upuri Sātanam. Viņš savu nolūku īstenošanai var izmantot jebkuru no viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem, vai tā būtu izklaide vai atpūta, sports vai kāds vaļasprieks, karjera vai materiāla labklājība. Kaut arī piedāvātās iespējas šķiet daudzsološas, sasniegt vēlamo izdodas pavisam reti. Tie, kas ar viltu vai kārdinājumiem tiek pamudināti nodoties šādiem centieniem, ļoti bieži aptver, ka tas lielākoties nes tikai vilšanos. Tāpēc attīstīsim patiesu dedzību, tāpat kā Jēkabs un Rāhele, un nepadosimies Sātana viltīgajiem uzbrukumiem!

Velnam nekas nepatiktu labāk kā redzēt, ka mēs padodamies, nospriezdami: ”Situācija ir bezcerīga, un te neko nevar darīt. Nav pat ko mēģināt.” Tāpēc mums visiem ir ļoti svarīgi sargāties, lai mums neveidotos fatālistiska attieksme un lai mēs nesāktu domāt, ka neviens mūs nemīl un ka Jehova ir mūs aizmirsis. Ļaušanās šādām domām ir postoša. Vai tas nevarētu liecināt, ka mēs esam padevušies un vairs necīnāmies, līdz saņemsim svētības? Atcerēsimies, ka Jehova svētī mūsu patiesās pūles.

Cīnieties, lai saņemtu Jehovas svētības

Mūsu garīgā labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, cik labi mēs saprotam divas pamatpatiesības, kas attiecas uz Jehovas kalpotāju dzīvi, proti: 1) neviens nav pasargāts no problēmām, slimībām un sarežģītām dzīves situācijām un 2) Jehova uzklausa tos, kas dedzīgi vēršas pie viņa ar lūgumiem pēc palīdzības un svētībām. (2. Mozus 3:7—10; Jēkaba 4:8, 10; 1. Pētera 5:8, 9.)

Lai cik sarežģīti būtu jūsu apstākļi un lai cik ierobežotas būtu jūsu iespējas, nepadodieties ”grēkam, kas ap mums tinas” — ticības trūkumam. (Ebrejiem 12:1.) Turpiniet cīnīties, līdz saņemsiet svētības. Esiet pacietīgi un atcerieties Jēkabu, kas, būdams jau sirmā vecumā, cīnījās visu nakti, lai saņemtu svētības. Tāpat kā zemkopis, kas pavasarī sēj sēklu un tad gaida ražu, pacietīgi vērojiet, kā Jehova svētī jūsu garīgo darbību, lai arī cik ierobežota, pēc jūsu domām, šī darbība būtu. (Jēkaba 5:7, 8.) Vienmēr paturiet prātā psalmu dziesminieka vārdus: ”Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus.” (Psalms 126:5; Galatiešiem 6:9.) Esiet nelokāmi un palieciet starp tiem, kas cīnās!

[Zemsvītras piezīme]