Lasītāju jautājumi

Vai Ābels zināja, ka ir jāupurē dzīvnieks, lai iegūtu Dieva labvēlību?

Par to, kā Kains un Ābels upurēja Dievam, Bībelē ir stāstīts pavisam īsi 1. Mozus grāmatas 4. nodaļā, 3. līdz 5. pantā, var lasīt: ”Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri tam Kungam. Un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimtiem, no tiem, kas viņam bija tie treknākie. Un tas Kungs skatījās uz Ābelu un uz viņa dāvanām ar labpatiku. Bet Kainu un viņa dāvanas Dievs neievēroja.”

Rakstos nav minēts, ka pirms tam Jehova būtu devis kādus īpašus norādījumus par upurēšanu vai par to, kādi upuri viņam ir pieņemami. Kains un Ābels acīmredzot nesa upurus paši pēc savas gribas. Viņiem bija liegta ieeja savu vecāku sākotnējā mājvietā, paradīzē, viņi sāka izjust grēka sekas un bija atsvešinājušies no Dieva. Atrodoties grēcīgā un nožēlojamā stāvoklī, viņi noteikti izjuta īpašu nepieciešamību griezties pie Dieva pēc palīdzības. Kains un Ābels, visticamāk, labprātīgi nesa Dievam dāvanas, lai iegūtu viņa labvēlību.

Dievs pieņēma Ābela dāvanu, bet Kaina — ne. Kāds bija tā iemesls? Vai tas notika tāpēc, ka Ābels atšķirībā no Kaina nesa pareizu upuri? Lai gan nevienam no viņiem iepriekš nebija teikts, kas ir un kas nav Dievam pieņemams, mēs nevaram būt pilnīgi pārliecināti, ka upura veidam nebija nekādas nozīmes. Tomēr, visticamāk, abi upuru veidi bija pieņemami. Bauslībā, ko vēlāk Jehova deva Izraēla tautai, starp Dievam patīkamiem upuriem bija minēti ne tikai dzīvnieki vai to ķermeņa daļas, bet arī grauzdētas vārpas, miežu kūļi, smalki milti, cepti izstrādājumi un vīns. (3. Mozus 6:12—16; 7:11—13; 23:10—13.) Acīmredzot tas, kas tika upurēts, nebija noteicošais faktors, kura dēļ Dievs izlēma vienu upuri pieņemt, bet otru atraidīt. (Salīdzināt Jesajas 1:11; Amosa 5:22.)

Daudzus gadsimtus vēlāk apustulis Pāvils rakstīja: ”Ticības spēkā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns, kā Dievs par viņa dāvanām ir liecinājis.” (Ebrejiem 11:4.) Tātad Dievs atzina Ābelu par taisnu tāpēc, ka Ābelam bija ticība. Bet kam Ābels ticēja? Viņš ticēja Jehovas apsolījumam sūtīt Dzimumu, kas čūskai ”sadragās galvu”, atjaunos mieru un palīdzēs cilvēcei atgūt pilnību, kāda tai reiz bija. Pārdomādams vēstījumu par to, ka čūska ”iekodīs [dzimumam] papēdī”, Ābels, iespējams, saprata, ka upurim jābūt saistītam ar asinīm. (1. Mozus 3:15.) Lai kā arī būtu, ir pilnīgi skaidrs: Ābela upuris bija labāks tāpēc, ka viņš to nesa, ticības mudināts.

Savukārt Kains tika atraidīts nevis tāpēc, ka viņa upuris būtu slikts, bet gan ticības trūkuma dēļ, par ko liecināja viņa darbi. Jehova Kainam nepārprotami norādīja: ”Ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt.” (1. Mozus 4:7.) Tātad vaina nebija Kaina nestajā upurī. Dievs neievēroja Kainu, jo ”viņa darbi bija ļauni” — tajos izpaudās skaudība un naids, un galu galā viņš izdarīja slepkavību. (1. Jāņa 3:12.)