”Es jums priekšzīmi esmu devis”
”Es jums priekšzīmi esmu devis”
”Laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca.” (EBREJIEM 5:12)
1. Kāpēc Ebrejiem 5:12 varētu rosināt kristieti uz pārdomām?
VAI nav tiesa, ka šīs tēmas pants mums liek nopietni padomāt par savu garīgo stāvokli? Mēs zinām, ka Kristus sekotāju pienākums ir mācīt cilvēkiem visu, ko viņš ir pavēlējis. (Mateja 28:19, 20.) Ja ņemam vērā to, kādā laikā mēs dzīvojam, tad ir skaidrs, ka mums jādara viss iespējamais, lai mēs būtu prasmīgi skolotāji. Turklāt no tā, kā mēs mācām cilvēkus, var būt atkarīga viņu dzīvība. (1. Timotejam 4:16.) Tāpēc būtu saprātīgi padomāt par jautājumiem: ”Vai es mācu cilvēkus tā, kā to vajadzētu? Ko es varētu darīt, lai kļūtu par labāku skolotāju?”
2., 3. a) Kas kādā grāmatā teikts par to, kas nepieciešams labam skolotājam? b) Kādu priekšzīmi mums ir rādījis Jēzus attiecībā uz cilvēku mācīšanu?
2 Mums nav iemesla pārmērīgi raizēties. Protams, ja mēs domātu, ka mums jāapgūst kādas īpašas mācīšanas metodes, tad mums varētu rasties sajūta, ka nekādi ievērojami uzlabojumi nav iespējami. Tomēr ir kaut kas svarīgāks par mācīšanas metodēm. Kāds pieredzējis skolotājs savā grāmatā par to teica šādus vārdus: ”Metodika, plāni un darbības principi nav galvenais, kas cilvēku padara par labu skolotāju. [..] Galvenais skolotāja darbā ir mīlestība.” Lai gan šis autors runāja par darbu laicīgā izglītības sistēmā, citētie vārdi ir ļoti labi attiecināmi uz to darbu, ko dara kristieši.
3 Mēs varam mācīties no izcila skolotāja — Jēzus Kristus, kas teica: ”Es jums priekšzīmi esmu devis.” (Jāņa 13:15.) Lai gan Jēzus teica šos vārdus, runādams par pazemību, viņš, bez šaubām, ir rādījis priekšzīmi arī tajā, kā viņš pildīja savu galveno uzdevumu, darīdams cilvēkiem zināmu labo vēsti par Dieva Valstību. (Lūkas 4:43.) Ja būtu jāizvēlas viens vārds, ar kuru varētu raksturot Jēzus kalpošanu, droši vien visprecīzākais būtu ”mīlestība”. (Kolosiešiem 1:15; 1. Jāņa 4:8.) Galvenais, kas noteica Jēzus rīcību, bija mīlestība pret viņa debesu Tēvu, Jehovu. (Jāņa 14:31.) Bet kā skolotājs Jēzus skaidri apliecināja, ka viņš mīl arī patiesību un cilvēkus, kurus viņš mācīja. Padomāsim, ko mēs no viņa varam mācīties šajā ziņā.
Dziļa mīlestība pret patiesību
4. Kā veidojās Jēzus mīlestība pret Jehovas mācībām?
4 No skolotāja attieksmes pret mācību priekšmetu lielā mērā ir atkarīga mācību kvalitāte. Ja skolotājam nav intereses par to, ko viņš māca, tāda pati attieksme drīz vien izveidojas viņa skolniekiem. Jēzus noteikti nebija vienaldzīgs pret vērtīgajām patiesībām par Jehovu un Valstību. Jēzus mīlēja patiesību, un šāda mīlestība bija radusies ilgstošā mācību procesā. Pirms Dieva vienpiedzimušais Dēls nāca uz zemi, viņš gadsimtiem ilgi bija mācījies no sava Tēva. Jesajas 50:4, 5 ir teikts: ”Dievs tas Kungs man ir devis gudru mēli, ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos; Viņš uzmodina mani ik rītu, Viņš ierosina manas ausis, lai es uzmanīgi klausītos kā māceklis. Tas Kungs atvēra man ausis, un es neatteicos un neatkāpos.”
5., 6. a) Kas ar Jēzu notika kristīšanās laikā, un kā tas viņu ietekmēja? b) Kā atšķīrās tas, kā Jēzus un Sātans izmantoja Dieva vārdus?
5 Jēzus mīlēja dievišķo gudrību arī pēc tam, kad viņš bija kļuvis par cilvēku. (Lūkas 2:52.) Kristīšanās laikā ar viņu notika kaut kas neparasts. Kā teikts Lūkas 3:21, ”debesis piepeši atvērās”, un tas acīmredzot nozīmē, ka Jēzus atcerējās to, ko viņš bija pieredzējis, dzīvodams debesīs. Pēc kristīšanās Jēzus 40 dienas gavēja tuksnesī. Droši vien viņš ar lielu prieku atcerējās daudzās reizes, kad viņu bija mācījis Jehova. Drīz vien viņš pieredzēja pirmo pārbaudījumu, kura laikā viņam bija jāpierāda, cik dziļa ir viņa mīlestība pret patiesību.
6 Kad Jēzus bija noguris un ļoti izsalcis, Sātans viņu kārdināja. Cik gan dažādi rīkojās šie Dieva dēli! Viņi abi citēja Ebreju rakstus, taču darīja to ar pilnīgi pretēju attieksmi. Sātans sagrozīja Dieva vārdus, izmantodams tos saviem godkārīgajiem mērķiem. Šis dumpinieks nicināja patiesību. Turpretī Jēzus citēja Rakstus ar nepārprotamu mīlestību, pareizi izmantodams Dieva vārdus katrā atbildē. Jēzus bija radīts ilgu laiku pirms tam, kad viņa citētie vārdi tika uzrakstīti, tomēr viņš pret tiem izturējās ar vislielāko bijību. Tajos izskanēja vērtīgas patiesības no viņa debesu Tēva. Viņš pateica Sātanam, ka šie Jehovas vārdi ir svarīgāki par ēdienu. (Mateja 4:1—11.) Nav šaubu, ka Jēzus mīlēja patiesības, ko Jehova viņam bija iemācījis. Bet kā šī mīlestība bija redzama, kad viņš mācīja cilvēkus?
Mīlestība pret patiesību
7. Kāpēc Jēzus neveidoja pats savas mācības?
7 Jēzus mīlestība pret patiesībām, ko viņš mācīja, vienmēr bija skaidri redzama. Jēzus, bez šaubām, būtu varējis sludināt savus uzskatus. Viņam bija ārkārtīgi daudz zināšanu un izcila gudrība. (Kolosiešiem 2:3.) Tomēr Jēzus pastāvīgi atgādināja saviem klausītājiem, ka viss, ko viņš tiem stāsta, nāk no debesu Tēva, nevis no viņa paša. (Jāņa 7:16; 8:28; 12:49; 14:10.) Viņš mīlēja patiesību, ko bija atklājis Dievs, tik ļoti, ka viņam pat prātā nenāca aizstāt to ar saviem uzskatiem.
8. Kā jau pašā savas kalpošanas sākumā Jēzus parādīja, ka viņš sludina, balstoties uz Dieva vārdiem?
8 Jau kopš savas kalpošanas paša sākuma Jēzus rādīja priekšzīmi, kā pareizi mācīt cilvēkus. Par to skaidri liecina pirmā reize, kad viņš pavēstīja Dieva tautai, ka viņš ir apsolītais Mesija. Vai Jēzus iznāca cilvēku pūļa priekšā, paziņoja, ka viņš ir Kristus, un tad paveica kādu iespaidīgu brīnumu, lai apstiprinātu savu apgalvojumu? Nē, viņš to nedarīja. Jēzus devās uz vienu no sinagogām, kur Dieva tauta pulcējās, lai lasītu Svētos rakstus. Tur viņš nolasīja pravietiskos vārdus no Jesajas 61:1, 2 un paskaidroja klātesošajiem, ka tie attiecas uz viņu. (Lūkas 4:16—22.) Daudzie brīnumi, ko paveica Jēzus, apliecināja, ka Jehova viņu atbalsta. Tomēr, mācīdams cilvēkus, viņš vienmēr balstījās uz Dieva vārdiem.
9. Kā Jēzus sarunās ar farizejiem atklājās viņa dziļā mīlestība pret Dieva vārdiem?
9 Kad reliģiskie vadītāji izaicināja Jēzu, viņš neiesaistījās vārdu ”kaujās”, kaut gan viņš tajās noteikti būtu uzvarējis. Jēzus rīkojās citādi — viņš norādīja uz Dieva vārdiem, kas atspēkoja viņa pretinieku apgalvojumus. Tā notika tajā reizē, kad farizeji apvainoja Jēzus sekotājus sabata likuma pārkāpšanā, jo tie bija plūkuši vārpas, iedami pāri labības laukam, un ēduši graudus. Jēzus farizejiem jautāja: ”Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darīja, kad viņš bija izsalcis un viņa pavadoņi?” (Mateja 12:1—5.) Paštaisnie farizeji, visticamāk, bija lasījuši Dieva iedvesmotos vārdus no 1. Samuēla 21:1—6. Ja viņi tos bija lasījuši, tad viņi nebija sapratuši svarīgu atziņu, kas tajos bija ietverta. Turpretī Jēzus bija ne tikai izlasījis šos vārdus, bet arī tos pārdomājis un paturējis sirdī. Viņš mīlēja principus, ko Jehova paskaidroja ar šo vietu Rakstos. Izmantodams šo vietu un kādu piemēru no Mozus bauslības, Jēzus paskaidroja, ka bauslības prasības ir saprātīgas. Arī citās reizēs Jēzus dziļā mīlestība viņu mudināja aizstāvēt Dieva vārdus pret reliģisko vadītāju mēģinājumiem tos sagrozīt pēc sava prāta vai aizstāt ar cilvēku izdomātām tradīcijām.
10. Kā Jēzus piepildīja pravietojumus, kuros bija norādīts uz to, kā viņš mācīs cilvēkus?
10 Tā kā Jēzus mīlēja patiesību, viņš to nemācīja vienaldzīgi, mehāniski, ieslīgdams rutīnā. Dieva iedvesmotajos pravietojumos bija teikts, ka Mesijas ”lūpas ir laipnības un mīlības pilnas” un ka viņš ”pauž skaistus vārdus”. (Psalms 45:3; 1. Mozus 49:21.) Jēzus piepildīja šos pravietojumus, sludinādams patiesību, ko viņš ļoti mīlēja, ar iedvesmu un teikdams cilvēkiem patīkamus ”žēlastības vārdus”. (Lūkas 4:22.) Jēzus dedzība un interese par to, ko viņš māca citiem, noteikti izpaudās viņa sejas izteiksmē un skatienā. Klausīties Jēzū neapšaubāmi bija interesanti, un mēs varam sekot viņa priekšzīmei, kad stāstām citiem par to, ko esam uzzinājuši.
11. Kāpēc Jēzus spējas viņu nepadarīja augstprātīgu?
11 Vai apjomīgās zināšanas un spēja aizraut klausītājus lika Jēzum kļūt iedomīgam? Tā mēdz notikt ar daudziem skolotājiem. Mums jāpatur prātā, ka Jēzum piemita dievišķa gudrība. Šāda gudrība pasargā no augstprātības, jo ”īstenā atziņa mīt pazemīgajos”. (Salamana Pamācības 11:2.) Bet bija vēl kaut kas tāds, kas pasargāja Jēzu no augstprātības.
Mīlestība pret cilvēkiem
12. Kā Jēzus apliecināja, ka viņš nevēlējās, lai viņa sekotāji baidītos no viņa?
12 Tas, kā Jēzus mācīja cilvēkus, liecināja par viņa dziļo mīlestību pret tiem. Viņš nekad nemēģināja iebiedēt savus klausītājus, kā to reizēm dara augstprātīgi cilvēki. (Salamans Mācītājs 8:9.) Reiz, kad Jēzus bija paveicis iespaidīgu brīnumu, Pēteris metās ceļos Jēzus priekšā. Taču Jēzus negribēja, ka viņa sekotāji baidītos no viņa. ”Nebīsties,” Jēzus teica Pēterim un tūlīt pēc tam pavēstīja, ka Pēterim tiks uzticēts aizraujošs darbs — mācekļu gatavošana. (Lūkas 5:8—10.) Jēzus gribēja, lai pamudinājums, kas liek viņa mācekļiem kaut ko darīt, ir mīlestība pret vērtīgajām patiesībām par Dievu, nevis bailes no sava skolotāja.
13., 14. Kā izpaudās Jēzus līdzjūtība?
13 Par Jēzus mīlestību pret cilvēkiem liecināja arī līdzjūtība, ar kādu viņš pret tiem izturējās. ”Kad viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” (Mateja 9:36.) Viņš juta līdzi cilvēkiem, kas atradās nožēlojamā stāvoklī, un vēlējās tiem palīdzēt.
14 Ļoti spilgti Jēzus līdzjūtība izpaudās vēl kādā notikumā. Kad kāda sieviete, kas slimoja ar asiņošanu, izspiedās cauri pūlim un pieskārās Jēzus drēbēm, notika brīnums un viņa kļuva vesela. Jēzus sajuta, ka no viņa ir izgājis spēks, bet nezināja, kurš cilvēks ir izdziedināts. Viņš uzstāja, ka grib uzzināt, kas ir šis cilvēks. Taču Jēzus to nedarīja tādēļ, lai izteiktu pārmetumus par bauslības vai rakstu mācītāju un farizeju noteikto likumu pārkāpšanu, no kā izdziedinātā sieviete, iespējams, baidījās. Viņš tai teica: ”Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” (Marka 5:25—34.) Jēzus atbilde liecina par dziļu līdzjūtību. Marks, runājot par sievietes slimību, izmantoja grieķu valodas vārdu, ar kuru tika apzīmēta pēršana kā spīdzināšanas veids. Tāpēc, piemēram, latviešu valodas Bībeles 1882. gada izdevumā tikko citētā panta beigas skan šādi: ”Ej ar mieru un paliec vesela no tavas mocības.” Tātad Jēzus atzina, ka izdziedinātās sievietes slimība viņai bija sagādājusi daudz ciešanu, varbūt pat spēcīgas fiziskas un emocionālas sāpes. Tāpēc Jēzum viņas bija žēl.
15., 16. Kādi gadījumi no Jēzus kalpošanas liecina, ka viņš centās saskatīt cilvēkos to, kas ir labs?
15 Jēzus mīlestība izpaudās arī tajā, ka viņš centās saskatīt cilvēku labās īpašības. Labs piemērs ir tas, kas notika, kad Jēzus pirmo reizi satika Nātānaēlu, kurš vēlāk kļuva par viņa apustuli. ”Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam, un saka par viņu: ”Redzi, patiesi israēlietis, kuŗā nav viltības!” Jēzus brīnumainā veidā bija redzējis, kas ir Nātānaēla sirdī, un daudz ko par viņu uzzinājis. Nav šaubu, ka Nātānaēls bija tālu no pilnības un viņam, gluži tāpat kā mums visiem, bija savas vājības. Kad viņš pirmo reizi bija dzirdējis par Jēzu, viņš bija strupi atteicis: ”Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” (Jāņa 1:45—51.) Tomēr no visa, ko Jēzus būtu varējis teikt par Nātānaēlu, viņš izvēlējās to, kas bija slavējams, — Nātānaēla godīgumu.
16 Kaut kas līdzīgs notika, kad pie Jēzus griezās kāds armijas virsnieks ar lūgumu izdziedināt viņa kalpu. Jēzus labi zināja, ka šis virsnieks — romietis, acīmredzot cittautietis, — nebija nevainojams. Tajā laikā armijas virsnieku dzīve bieži vien bija saistīta ar varmācību, asinsizliešanu un elku pielūgsmi. Tomēr Jēzus galveno uzmanību pievērsa tam, kas bija labs šajā cilvēkā, — viņa spēcīgajai ticībai. (Mateja 8:5—13.) Vēlāk, sarunādamies ar ļaundari, kam bija piespriests nāvessods, Jēzus nevis izteica pārmetumus par šī cilvēka noziegumiem, bet viesa viņā cerību. (Lūkas 23:43.) Jēzus ļoti labi zināja, ka negatīva, kritiska attieksme cilvēkus var tikai nomākt. Tas, ka Jēzus centās cilvēkos saskatīt labo, droši vien pamudināja viņus kļūt vēl labākiem.
Vēlēšanās kalpot cilvēkiem
17., 18. Kā Jēzus apliecināja, ka viņš ir gatavs kalpot?
17 Par Jēzus mīlestību pret cilvēkiem liecina arī tas, ka viņš bija gatavs tiem kalpot. Jau pirms nākšanas uz zemi Dieva Dēls vienmēr bija mīlējis cilvēkus. (Salamana Pamācības 8:30, 31.) Būdams Jehovas ”Vārds” jeb pārstāvis, viņš droši vien bija pieredzējis daudz patīkamu brīžu, kad darīja cilvēkiem zināmu Tēva gribu. (Jāņa 1:1.) Bet, lai varētu mācīt cilvēkus vēl tiešākā veidā, viņš ”sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu,” un atteicās no augstā stāvokļa, kāds viņam bija debesīs. (Filipiešiem 2:7; 2. Korintiešiem 8:9.) Dzīvodams uz zemes, Jēzus nekad neprasīja, lai kāds viņam kalpotu. Gluži otrādi, viņš teica: ”Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet ka viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mateja 20:28.) Un viņš tiešām dzīvoja saskaņā ar šiem vārdiem.
18 Jēzus pazemīgi kalpoja tiem cilvēkiem, kurus viņš mācīja, un bija gatavs tiem veltīt savu laiku un enerģiju. Pārstaigādams Apsolīto zemi, viņš veica simtiem kilometru, lai sludinātu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Pretēji farizejiem un rakstu mācītājiem, viņš vienmēr bija pazemīgs un atsaucīgs. Augstmaņi, kareivji, tiesneši, sievietes, bērni, nabagi, slimnieki un no sabiedrības izstumtie — visdažādākie cilvēki labprāt un bez bailēm griezās pie viņa. Kaut arī Jēzus bija pilnīgs, viņš tomēr bija cilvēks, un arī viņš zināja, kas ir nogurums un izsalkums. Tomēr pat tad, kad viņš bija piekusis un kad viņam bija vajadzīgs miers, lai varētu atpūsties vai lūgt Dievu, citu interesēm viņš pievērsa vairāk uzmanības nekā savējām. (Marka 1:35—39.)
19. Ko no Jēzus var mācīties par pazemību, pacietību un laipnību?
19 Jēzus bija gatavs kalpot arī saviem mācekļiem. Viņš tos mācīja laipni un pacietīgi. Ja mācekļi kaut ko nespēja saprast, viņš nepadevās, nezaudēja savaldību un nesāka tos noniecināt. Jēzus centās atrast citus paņēmienus, kā paskaidrot to, ko mācekļi nebija izpratuši. Cik bieži mācekļi strīdējās par to, kurš no viņiem ir lielāks! Tomēr Jēzus meklēja arvien jaunus paņēmienus, kā viņiem palīdzēt, un pat vakarā pirms savas nāves centās paskaidrot, ko nozīmē būt pazemīgiem. Par pazemību, tāpat kā par visu pārējo, ko Jēzus darīja, viņš varēja teikt: ”Es jums priekšzīmi esmu devis.” (Jāņa 13:5—15; Mateja 20:25; Marka 9:34—37.)
20. Ar ko Jēzus atšķīrās no farizejiem, un kāpēc viņa mācīšanas paņēmiens bija iedarbīgs?
20 Jēzus ne tikai stāstīja mācekļiem, kas viņiem jādara, bet arī rādīja, kā tas jādara. Viņš tos mācīja ar savu priekšzīmi. Jēzus neizturējās pret mācekļiem nicinoši un neizturējās tā, it kā darīt to, par ko viņš runāja, būtu zem viņa goda. Pilnīgi pretēji rīkojās farizeji. ”Tie gan māca, bet paši to nedara,” teica Jēzus. (Mateja 23:3.) Jēzus pazemīgi palīdzēja mācekļiem saprast viņa mācību būtību, pats dzīvodams saskaņā ar tām. Tāpēc tad, kad Jēzus mudināja savus sekotājus dzīvot vienkārši un netiekties pēc materiālām bagātībām, viņiem nebija jāmēģina uzminēt, ko tieši tas nozīmē. Mācekļi bija redzējuši, kā piepildās vārdi: ”Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt.” (Mateja 8:20.) Jēzus kalpoja saviem mācekļiem, pazemīgi rādīdams tiem priekšzīmi.
21. Par ko tiks runāts nākamajā rakstā?
21 Pilnīgi droši var apgalvot, ka Jēzus bija izcilākais skolotājs, kāds jebkad dzīvojis uz zemes. Visi godprātīgie cilvēki, kas klausījās Jēzū, varēja redzēt viņa mīlestību gan pret to, ko viņš mācīja, gan pret cilvēkiem, kurus viņš mācīja. Jēzus mīlestība ir skaidra arī tiem, kas mūsdienās iepazīst viņa priekšzīmi. Bet ko nozīmē sekot Kristus nevainojamajai priekšzīmei? Par šo jautājumu tiks runāts nākamajā rakstā.
Kā jūs atbildētu?
• Kas visvairāk nepieciešams labam skolotājam, un kas šajā ziņā ir rādījis vislabāko priekšzīmi?
• Kā izpaudās Jēzus mīlestība pret to, ko viņš mācīja cilvēkiem?
• Kā izpaudās Jēzus mīlestība pret cilvēkiem, kurus viņš mācīja?
• Kas liecina par Jēzus pazemību un gatavību kalpot tiem, kurus viņš mācīja?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 12. lpp.]
Kā Jēzus apliecināja, ka viņš mīl Dieva Rakstos izklāstītos principus?