Kam pienākas mūsu uzticība?

”Lai mūsu tēvija.. vienmēr ir taisna; bet taisna vai netaisna — tā ir mūsu tēvija.” (Stīvens Dekeiturs, ASV jūras kara flotes virsnieks, 1779—1820)

BEZIERUNU uzticība savai valstij daudziem šķiet viņu svēts pienākums. Citi savukārt, pārfrāzējot Stīvena Dekeitura vārdus, varētu teikt: ”Lai mana reliģija vienmēr ir taisna; bet taisna vai netaisna — tā ir mana reliģija.”

Reālistiski novērtējot situāciju, jāatzīst, ka tas, kāda zeme vai reliģija pieprasa mūsu uzticību, bieži vien ir atkarīgs no mūsu dzimšanas vietas, taču jautājums ”Kam mums jābūt uzticīgiem?” ir pārāk nopietns, lai ļautu to izšķirt nejaušībai. Tiesa gan, lai cilvēks sāktu pārvērtēt tās uzticības jūtas, kas viņā ir ieaudzinātas kopš bērnības, ir vajadzīga drosme, un to nepavisam nav viegli izdarīt.

Kad jāizšķiras, kam palikt uzticīgam

Kāda sieviete, kas uzaugusi Zambijā, stāsta: ”Es biju reliģioza jau kopš bērnības. Mani audzināja reliģiskā garā — mēs svinējām reliģiskus  svētkus, regulāri gājām uz templi un katru dienu skaitījām lūgšanas mūsu mājas svētnīcā. Reliģija, pie kuras es piederēju, bija cieši saistīta ar visu mūsu kultūru un sabiedrību, kā arī ar mūsu ģimenes dzīvi.”

Taču agrā jaunībā viņa sāka studēt Bībeli ar Jehovas liecinieku palīdzību un drīz vien nolēma mainīt savu reliģiju. Vai tā bija uzticības laušana?

Vīrietis, vārdā Zlatko, savukārt nāk no Bosnijas, un kādu laiku viņš piedalījās karā, kas risinājās viņa dzimtajā zemē. Arī Zlatko sāka mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Tagad viņš vairs neņem rokās ieročus un nekaro ne pret vienu. Vai tas nozīmē, ka viņš ir kļuvis par nodevēju?

Atkarībā no saviem uzskatiem, cilvēki uz šiem jautājumiem varētu atbildēt dažādi. Minētā sieviete saka: ”Mūsu sabiedrībā reliģijas maiņa bija nenomazgājams kauna traips, to uzskatīja par nodevību pret ģimeni un sabiedrību.” Arī Zlatko kādreizējo cīņubiedru acīs visi, kas atteicās karot viņu pusē, bija nodevēji. Bet abi šie cilvēki paši par savas rīcības iemeslu uzskata uzticību kaut kam augstākam — uzticību Dievam. Būtu svarīgi uzzināt, kāds ir Dieva viedoklis par tiem, kas grib būt viņam uzticīgi.

Patiesa uzticība — mīlestības izpausme

Ķēniņš Dāvids vērsās pie Dieva Jehovas ar vārdiem: ”Labajam Tu parādi sevi kā labu.” (2. Samuēla 22:26.) Senebreju vārdam, kas šajā pantā tulkots ar vārdu ”labs”, viena no nozīmes niansēm ir ’uzticīgs’, un tas ietver sevī priekšstatu par žēlastību, kas ar mīlestību tiek kādam parādīta un nepārstāj, kamēr ir īstenots mērķis. Pret tiem, kas Jehovam ir uzticīgi, viņš izturas ar tikpat dziļu mīlestību, kādu māte jūt pret savu mazuli. Saviem uzticīgajiem kalpiem senajā Izraēlā Jehova teica: ”Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.” (Jesajas 49:15.) Psalmā 31:24 ir sacīts: ”Tas Kungs ir uzticīgs un pasargā sev uzticīgos.” Cilvēki, kas vairāk par visu cenšas būt uzticīgi Dievam, var droši paļauties, ka viņš ar mīlestību par tiem gādās.

Uzticība Jehovam balstās uz mīlestību. Tā mudina mīlēt to, ko Jehova mīl, un ienīst visu to ļauno, ko Jehova ienīst. (Psalms 97:10.) Tā kā Jehovas galvenā īpašība ir mīlestība, uzticība Dievam palīdz atturēties no rīcības, kurā izpaužas mīlestības trūkums. (1. Jāņa 4:8.) Tātad, ja cilvēks aiz uzticības Dievam maina savus reliģiskos uzskatus, tas nenozīmē, ka viņš vairs nemīl savu ģimeni.

Uzticība Dievam mudina uz labu

Iepriekš minētā sieviete, paskaidrojot savu rīcību, stāsta: ”Pētot Bībeli, es iepazinu Jehovu, vienīgo patieso Dievu, un izveidoju personiskas attiecības ar viņu. Jehova atšķiras no visiem tiem dieviem, kurus es pielūdzu līdz tam, — viņam piemīt mīlestība, taisnīgums, gudrība un spēks, turklāt visas šīs īpašības ir pilnīgā līdzsvarā. Tā kā Jehova prasa nedalītu padevību, man bija jāatmet visi citi dievi.

Vecāki atkal un atkal izteica man asus pārmetumus un sacīja, ka viņi ir manī vīlušies. Tas bija ļoti sāpīgi, jo vecāku atzinība man daudz ko nozīmē. Tomēr, pamazām apgūstot Bībeles zināšanas, es aizvien skaidrāk sapratu, kādai jābūt manai izvēlei. Es nevarēju pagriezt Jehovam muguru.

Tas, ka esmu nolēmusi būt uzticīga Jehovam, nevis reliģiskām tradīcijām, nenozīmē, ka esmu nodevusi savu ģimeni. Es cenšos gan ar vārdiem, gan ar darbiem apliecināt tuviniekiem, ka saprotu viņu jūtas. Tomēr es apzinos, ka neuzticība Jehovam nozīmētu neuzticību arī saviem tuviniekiem, jo tā es kavētu viņus iepazīt Jehovu.”

 Arī tad, ja uzticība Dievam pamudina cilvēku saglabāt politisku neitralitāti un atteikties ņemt rokās ieročus, nav pamata uzskatīt viņu par nodevēju. Lūk, ko stāsta Zlatko: ”Es piederēju pie vienas no nominālās kristietības konfesijām, bet mana sieva bija audzināta citās tradīcijās. Kad sākās karš, abas puses prasīja, lai es tās atbalstu, un man bija jāizvēlas, kurā pusē cīnīties. Trīsarpus gadus es piedalījos karā. Visbeidzot mēs ar sievu aizbēgām uz Horvātiju, un tur mēs satikām Jehovas lieciniekus.

Mācoties Bībeli, mēs sākām aptvert, ka Jehova ir tas, kuram pirmām kārtām pienākas mūsu uzticība, un ka viņš grib, lai mēs mīlētu savus tuvākos neatkarīgi no viņu reliģijas un tautības. Tagad mēs abi ar sievu vienoti kalpojam Jehovam, un es esmu sapratis, ka nevaru būt uzticīgs Dievam, ja eju karot pret savu tuvāko.”

Precīzas zināšanas palīdz attīstīt uzticību

Tā kā Jehova ir mūsu Radītājs, viņam ir tiesības prasīt, lai mēs pirmām kārtām būtu uzticīgi viņam. (Atklāsmes 4:11.) Taču, lai uzticība Dievam nepārvērstos par fanātismu un nekļūtu par postošu spēku, tās pamatā ir jābūt precīzām zināšanām. Bībele mudina ”atjaunoties savā sirdsprātā un garā un apģērbt jauno cilvēku, kas radīts pēc Dieva patiesā.. svētumā [”uzticībā”, NW]”. (Efeziešiem 4:23, 24.) Labi pazīstamajam cilvēkam, kurš ir uzrakstījis šos Dieva iedvesmotos vārdus, bija pieticis drosmes kritiski izvērtēt, vai tās uzticības jūtas, kas viņam ieaudzinātas, ir pareizas. Šī pārvērtēšana viņam palīdzēja mainīties uz labo pusi.

Minētais cilvēks bija Sauls, kuram, tāpat kā daudziem mūsu laikos, bija jāizvēlas, kam būt uzticīgam. Sauls bija audzināts savas ģimenes stingrajās tradīcijās, un viņš bija kļuvis ārkārtīgi uzticīgs no senčiem mantotajai ticībai. Uzticība tai pat pamudināja viņu vajāt tos, kas nepiekrita viņa uzskatiem. Bija plaši zināms, ka Sauls tvarsta pa mājām kristiešus, lai nodotu tos sodam vai pat nāvei. (Apustuļu darbi 22:3—5; Filipiešiem 3:4—6.)

Taču, ieguvis precīzas zināšanas no Bībeles, Sauls izdarīja kaut ko tādu, kas daudziem apkārtējiem likās pilnīgi neiedomājams. Viņš mainīja savu reliģiju. Sauls, ko vēlāk sāka saukt par apustuli Pāvilu, izlēma būt uzticīgs Dievam, nevis tradīcijām. Uz precīzām zināšanām balstītā uzticība Dievam pamudināja Saulu atmest agrāko agresīvo un fanātisko rīcību un kļūt iecietīgam, sirsnīgam un atsaucīgam.

Kāpēc jābūt uzticīgam?

Ja mēs cenšamies attīstīt tādu uzticību, kas saskan ar Dieva normām, labums ir acīmredzams. Piemēram, 1999. gadā Austrālijas Ģimenes izpētes institūta ziņojumā starp galvenajiem noturīgas un laimīgas laulības  priekšnoteikumiem bija nosaukta ”paļāvība un uzticība.., [kā arī] garīgums”. Turpat bija arī teikts, ka ”stabila un sekmīga laulība” gan vīriešiem, gan sievietēm ļauj justies laimīgākiem, palīdz saglabāt labāku veselību un paildzina mūžu un bērniem stabila ģimene vairo izredzes būt dzīvē laimīgiem.

Mūsdienu nedrošajā pasaulē uzticība ir kā glābšanas virve, kas saista jūrā iekritušu cilvēku ar glābšanas laivu. Ja cilvēkam trūkst uzticības, viņš ir kā peldētājs jūras vidū, ko mētā apkārt mainīgie viļņi un vēji. Savukārt, ja viņa uzticība ir veltīta tam, kam tā nepienākas, situācija ir tāda, it kā glābšanas virve būtu piesieta pie grimstošas laivas. Tāpat kā Saulu, tā viņu varētu ”ieraut dziļumā” jeb, citiem vārdiem, pamudināt uz postošu rīcību. Turpretī uz precīzām zināšanām balstīta uzticība Jehovam ir droša glābšanas virve, kas dod mums stabilitāti un palīdz izglābties. (Efeziešiem 4:13—15.)

Jehova ir apsolījis saviem uzticīgajiem kalpiem: ”Tas Kungs mīl taisnu tiesu un savus ticīgos [”uzticīgos”, NW] neatstāj postā, tos nemitīgi aprūpēdams.” (Psalms 37:28.) Drīz visiem, kas ir uzticīgi Jehovam, tiks dota iespēja dzīvot paradīzē uz zemes, kur nebūs vairs nedz bēdu, nedz sāpju un cilvēki varēs priecāties par sirsnīgām un noturīgām attiecībām, ko neaptumšos nekādas reliģiskas un politiskas domstarpības. (Atklāsmes 7:9, 14; 21:3, 4.)

Jau tagad vairāki miljoni cilvēku dažādās pasaules malās ir pārliecinājušies, ka patiesu laimi var dot vienīgi uzticība Jehovam. Ja vēlaties, Jehovas liecinieki labprāt palīdzēs jums izvērtēt savu viedokli par uzticību Bībeles patiesības gaismā. Bībele aicina: ”Pārbaudait paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” (2. Korintiešiem 13:5.)

Ir vajadzīga drosme, lai sāktu izvērtēt, uz ko īsti balstās mūsu ticība un kādu iemeslu dēļ mēs uzticīgi turamies pie tās, bet pūlēties ir vērts, ja iznākums tuvina mūs Dievam Jehovam. Sākumā minētā sieviete pauž daudzu cilvēku domas, teikdama: ”Esmu pārliecinājusies, ka uzticība Jehovam un viņa normām palīdz būt līdzsvarotiem attiecībās ar tuviniekiem un kļūt par labākiem sabiedrības locekļiem. Lai kādas būtu grūtības, ja vien mēs būsim uzticīgi Jehovam, viņš vienmēr paliks uzticīgs mums.”

[Attēli 6. lpp.]

Precīzas zināšanas pamudināja Saulu mainīt savu viedokli par to, kam pienākas viņa uzticība

[Attēls 7. lpp.]

Izvērtējiet savus uzskatus par uzticību Bībeles patiesības gaismā

[Norādes par attēlu autortiesībām 4. lpp.]

Vinstons Čērčils; augšā pa kreisi: U.S. National Archives photo; Jozefs Gebelss; malā pa labi: Library of Congress