Prieks par apgūto prasmi lasīt un rakstīt

DAŽOS Zālamana salu rajonos vairāk nekā 80 procenti cilvēku, kas ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem, agrāk bija analfabēti. Tāpēc viņi nespēja aktīvi piedalīties iknedēļas sapulcēs un viņiem bija diezgan grūti mācīt citiem patiesību par Valstību. Bet vai pieauguši cilvēki, kas nekad mūžā nav turējuši rokā rakstāmpiederumus, var iemācīties rakstīt un lasīt?

Zālamana salās gandrīz katrā Jehovas liecinieku draudzē ir notikušas lasīšanas un rakstīšanas nodarbības, kurās tiek izmantota Jehovas liecinieku izdotā brošūra Mācies lasīt un rakstīt. No tālāk minētajiem gadījumiem ir redzams, kā šīs nodarbības palīdz cilvēkiem iegūt jaunas iemaņas. Un, kas ir daudz svarīgāk, lasītprasme viņiem ir devusi iespēju labāk liecināt par savu ticību. (1. Pētera 3:15.)

Kāda misionāre, kas bija norīkota kalpot draudzē, kurā ir vairāk nekā simts Valstības sludinātāju, ievēroja, ka iknedēļas Bībeles studijās, kurās tiek izmantots žurnāls Sargtornis, tikai dažiem ir pašiem savs žurnāla eksemplārs un pavisam nedaudz cilvēku atbild uz jautājumiem. Kāds tam bija iemesls? Šie cilvēki neprata lasīt. Kad draudzei tika paziņots, ka tiek organizēti kursi lasītnepratējiem, misionāre labprāt pieteicās par skolotāju. No sākuma ieradās tikai nedaudzi, bet drīz vien uz nodarbībām pulcējās jau vairāk nekā 40 dažāda vecuma cilvēku.

Kas tika panākts ar šīm nodarbībām? Misionāre stāsta: ”Kādu dienu neilgi pēc tam, kad bija noorganizēti lasīšanas un rakstīšanas kursi, es sešos no rīta devos uz tirgu pēc pārtikas. Tirgū es satiku vairākus mūsu skolniekus — viņu vidū arī mazus bērnus —, kas pārdeva kokosriekstus un dārzeņus. Viņi gribēja nopelnīt naudu, lai varētu nopirkt pildspalvu un burtnīcu rakstīšanas nodarbībām.  Sākuši apmeklēt šos kursus, daudzi vēlējās Sargtorņa studijās izmantot personīgo žurnāla eksemplāru. Tagad Sargtorņa studijas ir ļoti dzīvas, tāpēc ka gan jauni, gan veci tajās aktīvi piedalās.” Misionāre bija sevišķi priecīga, kad četri nodarbību apmeklētāji izteica vēlēšanos sludināt, jo, pēc viņu pašu vārdiem, viņiem ”vairs nebija bail”.

Tie, kas apmeklēja lasīšanas un rakstīšanas nodarbības, ieguva daudz vairāk nekā tikai prasmi lasīt un rakstīt. Piemēram, ilgus gadus draudzes locekļiem raizes bija sagādājusi kāda Jehovas liecinieka sieva. Kā vien viņai kaut kas nebija pa prātam, viņa meta cilvēkiem ar akmeņiem un pat uzbruka citām sievietēm ar koka rungu. Reizumis viņa kopā ar vīru apmeklēja kristiešu sapulces, taču viņa bija tik greizsirdīga, ka vīra vienīgais glābiņš bija uzlikt tumšas brilles, lai sieva nevarētu viņu apsūdzēt citu sieviešu vērošanā.

Taču neilgi pēc tam, kad bija noorganizētas lasīšanas un rakstīšanas nodarbības, šī sieviete pazemīgi jautāja: ”Vai arī es varu piedalīties nodarbībās?” Viņai tika atļauts piebiedroties pārējiem skolniekiem, un kopš tā laika viņa nav izlaidusi nevienu nodarbību un draudzes sapulci. Sieviete uzcītīgi mācījās lasīt un guva apbrīnojamas sekmes, par ko viņa pati bija ļoti priecīga. Pēc kāda laika viņa lūdza: ”Vai kāds varētu man mācīt Bībeli?” Viņas vīrs labprāt sāka studēt ar viņu, un tagad šīs sievietes lasīt un rakstīt prasme kļūst aizvien labāka un vairojas viņas zināšanas par Bībeli.

Piecdesmitgadīgam cilvēkam, kas mūžā nav pieskāries rakstāmpiederumiem, par pamatīgu problēmu var izvērsties pat pildspalvas turēšana un burtu rakstīšana. Daži iesākumā tik stipri spiež pildspalvu, ka uzberž tulznas uz pirkstiem. Ir skolnieki, kas pēc vairāku nedēļu cīniņiem ar pildspalvu platu smaidu sejā paziņo, ka nu viņi ir iemācījušies viegli vilkt ar pildspalvu pa papīru. Arī nodarbību vadītāji, vērojot skolnieku sekmes, priecājas. Kāda skolotāja sacīja: ”Nodarbību vadīšana sagādā neaprakstāmu gandarījumu, un skolnieki stundas beigās bieži ar aplausiem pauž pateicību par Jehovas nodrošināto iespēju mācīties.”

Jehovas liecinieki, kas ir iemācījušies lasīt un rakstīt, priecājas tāpat kā misionāri, jo viņi tagad var izmantot jauniegūto prasmi, lai slavētu Jehovu.

[Attēli 9. lpp.]

Lasīšanas un rakstīšanas nodarbības augstu vērtē gan jauni, gan veci