Vai jūs paliksiet nevainojami?

CIK zvirbuļu ir gājuši bojā vakardien? To neviens nezina, un droši vien maz būs tādu cilvēku, ko tas īpaši interesētu, — putnu taču ir tik daudz. Turpretī Jehovam tas nav vienalga. Runājot par šiem šķietami nenozīmīgajiem putniem, Jēzus saviem mācekļiem sacīja: ”Neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva [ziņas].” Jēzus turpināja domu šādi: ”Nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi.” (Mateja 10:29, 31.)

Vēlāk mācekļi vēl skaidrāk saprata, cik augstu Jehova viņus vērtē. Viens no mācekļiem, apustulis Jānis, rakstīja: ”Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu.” (1. Jāņa 4:9.) Jehova ne tikai ir sagādājis izpirkumu, bet arī apliecina katram savam kalpam: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5.)

Nav šaubu, ka Jehovas mīlestība pret saviem kalpiem ir nesatricināma. Bet rodas jautājums: vai arī mūsu jūtas pret Jehovu ir tik stipras, ka mēs viņu nekad nepametīsim?

Sātans mēģina novērst mūs no Dieva

Kad Jehova, runādams ar Sātanu, pieminēja Ījaba dievbijību, Sātans atbildēja ar jautājumu: ”Vai Ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas?” (Ījaba 1:9.) Šajos vārdos bija ietverts mājiens, ka cilvēku uzticība Dievam ir balstīta uz savtīgiem apsvērumiem. Ja tā būtu patiesība, tad jebkuru kristieti varētu novērst no Dieva, piedāvājot viņam kaut ko pietiekami kārdinošu.

Vispirms Sātans apgalvoja, ka Ījaba dievbijība pagaistu, ja viņš zaudētu dārgāko, kas viņam pieder. (Ījaba 1:10, 11.) Kad atklājās šī apvainojuma melīgums, Sātans paziņoja: ”Visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību.” (Ījaba 2:4.) Protams, ir cilvēki, uz kuriem šādus vārdus var attiecināt, taču Ījabs joprojām palika uzticīgs Dievam, kā liecina notikumu apraksts Bībelē. (Ījaba 27:5; 42:10—17.) Vai jūsu dievbijība ir tikpat stipra? Vai jūs spētu pretoties Sātana centieniem novērst jūs no Dieva? Tālāk rakstā apskatīti vairāki jautājumi, kas attiecas uz visiem kristiešiem, un pārdomas par tiem mums var palīdzēt izvērtēt savu garīgumu.

Apustulis Pāvils bija pārliecināts, ka kristiešu uzticība Dievam var būt ļoti stipra. Viņš rakstīja: ”Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ..ne tagadne, ne nākotne, ..ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Romiešiem 8:38, 39.) Arī mums būs tāda pati pārliecība, ja stipri mīlēsim Jehovu. Mīlestība ir kā nesaraujama saite, kurai pat nāve neko nevar padarīt.

Ja mums ir ciešas attiecības ar Dievu, mūs nenodarbinās jautājums: ”Vai pēc dažiem gadiem es joprojām kalpošu Jehovam?” Šāda neskaidrība nozīmētu, ka uzticība Dievam ir  atkarīga no tā, kas ar mums dzīvē notiek. Bet patiesu dievbijību neietekmē ārēji apstākļi, dievbijība ir atkarīga no tā, kāds cilvēks ir iekšēji. (2. Korintiešiem 4:16—18.) Ja mīlam Jehovu no visas sirds, mēs nekad no viņa neatkāpsimies. (Mateja 22:37; 1. Korintiešiem 13:8.)

Tomēr jāatceras, ka Sātans pastāvīgi meklē iespējas novērst mūs no Dieva. Varbūt viņš mūs kārdina padoties miesas tieksmēm, pakļauties apkārtējo cilvēku nelabvēlīgajai ietekmei vai mēģina panākt, lai mēs dzīves grūtību dēļ atstātu patiesību. No Dieva atsvešinātā pasaule ir Sātana galvenais sabiedrotais, un viņa mērķu īstenošanu atvieglo mūsu nepilnības. (Romiešiem 7:19, 20; 1. Jāņa 2:16.) Bet arī mums šajā cīņā ir noteiktas priekšrocības, un viena no svarīgākajām ir tā, ka mums ir labi zināmi Sātana nodomi. (2. Korintiešiem 2:11.)

Kādi ir Sātana nodomi? Savā vēstulē efeziešiem Pāvils tos aprakstīja ar vārdu ”viltības”. (Efeziešiem 6:11.) Ar šo viltību palīdzību Sātans mēģina mūs novērst no Dieva. Par laimi, mēs varam pamanīt viņa viltības, jo par tām stāstīts Dieva Rakstos. Sātana mēģinājumi salauzt Jēzus un Ījaba uzticību Dievam ļauj gūt priekšstatu par to, kā viņš cenšas novērst no Dieva kristiešus.

Jēzu nebija iespējams novērst no Dieva

Jēzus kalpošanas sākumā Sātanam pietika nekaunības kārdināt Dieva Dēlu — viņš tam piedāvāja pārvērst akmeni par maizi. Cik viltīgi rīkojās Sātans! Jēzus 40 dienas nebija ēdis un, protams, bija ļoti izsalcis. (Lūkas 4:2, 3.) Sātans izteica Jēzum priekšlikumu apmierināt dabisku vēlēšanos tūlīt pat, bet tādā veidā, kas būtu pretrunā ar Jehovas gribu. Arī mūsdienās cilvēki tiek mudināti nekavējoties apmierināt savas iegribas, nemaz nedomājot par sekām. Bieži var dzirdēt tādus saukļus kā, piemēram, ”Iegūsti, ko vēlies”.

Ja Jēzus būtu apmierinājis savu izsalkumu, nedomādams par sekām, tas nozīmētu, ka Sātanam ir izdevies novērst Jēzu no Dieva. Bet Jēzus raudzījās uz notiekošo no garīgā viedokļa un ar pārliecību atbildēja: ”Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien.” (Lūkas 4:4; Mateja 4:4.)

Tad Sātans izmēģināja citu taktiku. Nepareizi izmantodams Rakstus, ko Jēzus bija citējis, Sātans mudināja Jēzu mesties lejā no tempļa jumta. Sātans apgalvoja, ka Jēzu izglābs eņģeļi, bet Jēzus negrasījās prasīt no Tēva brīnumainu aizsardzību tikai tāpēc, lai izrādītos citu priekšā. ”Dievu savu Kungu tev nebūs kārdināt,” teica Jēzus. (Mateja 4:5—7; Lūkas 4:9—12.)

Pēdējais paņēmiens, ko Sātans izmantoja, bija ļoti tiešs. Viņš mēģināja noslēgt ar Jēzu darījumu, piedāvādams tam visu pasauli un pasaules godību, bet pretī prasīdams, lai Jēzus viņu vienu vienīgu reizi pielūdz. Būtībā Sātans piedāvāja Jēzum visu, kas bija viņa rīcībā. Taču kā gan Jēzus varētu pielūgt sava  Tēva lielāko ienaidnieku? Tas bija pilnīgi neiespējami. ”Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot,” Jēzus atbildēja. (Mateja 4:8—11; Lūkas 4:5—8.)

Kad šie trīs mēģinājumi bija cietuši neveiksmi, Sātans ”atstāja viņu [Jēzu] līdz turpmākam laikam”. (Lūkas 4:13.) No šiem vārdiem var secināt, ka Sātans arī turpmāk meklēja iespējas pārbaudīt Jēzus uzticību Dievam. Izdevīga situācija radās divarpus gadus vēlāk, kad Jēzus sāka gatavot mācekļus savai neizbēgamajai nāvei. Tad apustulis Pēteris teica: ”Lai Dievs pasargā, Kungs! ka tev tas nenotiek!” (Mateja 16:21, 22.)

Vai šis labi domātais, bet aplamais padoms Jēzum varēja likties patīkams, ņemot vērā, ka to deva viens no viņa mācekļiem? Jēzus uzreiz saprata, ka Pētera teiktajos vārdos atspoguļojas Sātana, nevis Jehovas griba. Kristus stingri atbildēja: ”Atkāpies no manis, sātān, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” (Mateja 16:23.)

Tā kā Jēzus no sirds mīlēja Jehovu, Sātans nespēja piespiest viņu atkāpties no Dieva. Nekas no tā, ko Sātans varēja piedāvāt, un nekādi pārbaudījumi, lai cik smagi tie būtu, nemazināja Jēzus uzticību debesu Tēvam. Vai mums būs tikpat stingra apņēmība rīkoties pareizi, ja nokļūsim situācijā, kurā nav viegli palikt nevainojamiem? Notikumi ar Ījabu palīdz labāk saprast, kādas grūtības mēs varam pieredzēt.

Uzticība Dievam lielās grūtībās

Ījabs pārliecinājās, ka nelaimes cilvēkam var uzbrukt jebkurā brīdī. Viņš dzīvoja laimīgā laulībā, viņam bija desmit bērni, un viņa ģimenē liela uzmanība tika pievērsta garīgiem jautājumiem. (Ījaba 1:5.) Bet, Ījabam nezinot, viņa uzticība Dievam bija kļuvusi par strīdus jautājumu debesu galmā, un Sātans bija apņēmies darīt visu iespējamo, lai piespiestu Ījabu atkāpties no Dieva.

Ļoti īsā laikā Ījabs zaudēja visu savu bagātību. (Ījaba 1:14—17.) Taču viņš izturēja šo pārbaudījumu, palikdams uzticīgs Dievam, jo nekad nebija paļāvies uz naudu. Atcerēdamies laiku, kad viņš bija bijis bagāts, Ījabs sacīja: ”Ja es būtu licis savu cerību uz zeltu.. Ja es tādēļ vien būtu bijis līksms, ka man ir daudz mantas.., arī tas jau būtu bijis noziegums.., jo es būtu Dievu debesu augstumos pievīlis ar nepatiesību.” (Ījaba 31:24, 25, 28.)

Arī mūsdienās cilvēks var pēkšņi zaudēt visu, kas viņam pieder. No kāda Jehovas liecinieka, kas nodarbojas ar biznesu, tika izkrāpta ļoti liela naudas summa, un viņš gandrīz tika izputināts. Viņš godīgi atzīst: ”Es gandrīz dabūju infarktu. Man šķiet, tā arī būtu noticis, ja man nebūtu ciešu attiecību ar Dievu. Tomēr šis gadījums man palīdzēja saprast, ka garīgās vērtības nebija pirmajā vietā manā dzīvē. Aizraušanās ar naudas pelnīšanu bija sākusi aizēnot visu pārējo.” Tagad šis Jehovas liecinieks ir ievērojami samazinājis savu biznesa darbību un regulāri kalpo par palīgpionieri, sludinādams vismaz 50 stundas mēnesī. Bet ir problēmas, kas var sagādāt vēl lielākas raizes nekā īpašuma zaudējums.

Ījabs vēl nebija īsti aptvēris ziņu par savas bagātības zaudēšanu, kad viņam tika paziņots, ka ir gājuši bojā viņa desmit bērni. Tomēr Ījabs ar stingru pārliecību teica: ”Tā Kunga vārds lai ir slavēts!” (Ījaba 1:18—21.) Vai mēs paliktu uzticīgi Dievam, ja pēkšņi zaudētu vairākus ģimenes locekļus? Fransisko, kas ir kristiešu draudzes vecākais Spānijā, zaudēja abus savus bērnus, kas gāja bojā autobusa katastrofā. Mierinājumu viņš guva, tuvodamies Jehovam un vairāk piedalīdamies kristīgajā kalpošanā.

Arī tad, kad Ījabs izdzirdēja briesmīgo ziņu par savu bērnu nāvi, viņa pārbaudījumi vēl nebija beigušies. Sātans viņam uzsūtīja ļoti nepatīkamu slimību, kuras dēļ Ījabs cieta stipras sāpes. Turklāt Ījaba sieva deva sliktu padomu, mudinādama viņu: ”Atsaki Dievam  un mirsti!” Bet Ījabs nepaklausīja šim padomam un ”ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās”. (Ījaba 2:9, 10.) Viņa dievbijība bija atkarīga nevis no ģimenes atbalsta, bet no viņa personīgajām attiecībām ar Jehovu.

Flora, kuras vīrs un vecākais dēls vairāk nekā pirms desmit gadiem atstāja kristīgo dzīves ceļu, labi saprot, kā varēja justies Ījabs. ”Pēkšņi zaudēt ģimenes locekļu atbalstu — tas ir sāpīgs trieciens,” viņa atzīst. ”Bet es zināju, ka nebūšu laimīga, ja pametīšu Jehovas organizāciju, tāpēc es paliku nelokāma. Jehovam joprojām bija galvenā vieta manā dzīvē, bet es centos būt arī laba sieva un māte. Es bieži lūdzu Jehovu, un viņš mani stiprināja. Par spīti vīra pretestībai, es esmu laimīga, jo esmu iemācījusies pilnībā paļauties uz Jehovu.”

Pēc tam Sātans mēģināja novērst Ījabu no Dieva, izmantodams trīs viņa draugus. (Ījaba 2:11—13.) Ījabs noteikti bija ļoti sarūgtināts, kad draugi sāka viņu nosodīt. Ja viņš būtu piekritis šo cilvēku minētajiem argumentiem, viņš būtu zaudējis paļāvību uz Dievu Jehovu. Nepamatotie apvainojumi viņu būtu varējuši salauzt emocionāli un likt viņam novērsties no Dieva, un līdz ar to Sātans būtu panācis savu.

Taču Ījabs sacīja: ”Līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!” (Ījaba 27:5.) Viņš neteica: ”Es neļaušu jums noliegt manu nevainību.” Ījabs skaidri apzinājās, ka viņa nevainība ir atkarīga no viņa paša un no viņa mīlestības pret Jehovu.

Seno laiku viltības ir aktuālas arī mūsdienās

Sātans joprojām izmanto savā labā nepareizus padomus un neapdomīgas piezīmes, ko izsaka draugi un citi ticības biedri. Vilšanās, ko sagādā nepatīkamas situācijas draudzē, var ietekmēt mūsu garīgo stāvokli vairāk nekā pretestība, ko pieredzam no pasaules. Kāds kristiešu draudzes vecākais, kas agrāk ir karojis, salīdzināja karā pieredzēto ar to, kādas sāpes viņam ir sagādājuši dažu kristiešu neapdomīgie vārdi un rīcība. Par šādām situācijām viņš izteicās: ”Tas ir visgrūtākais, kas man jebkad ir bijis jāpieredz.”

Varētu notikt arī citādi: ticības biedru nepilnības mūs varētu tik ļoti sarūgtināt, ka mēs pārstātu ar dažiem sarunāties vai pat pārstātu apmeklēt visas kristiešu sapulces. Varētu likties, ka šāda rīcība ir attaisnojama, jo tā palīdz atbrīvoties no aizvainojuma. Taču būtu ļoti skumji, ja mūsu viedoklis būtu tik tuvredzīgs un mēs pieļautu, ka citu cilvēku rīcība vai viņu teiktie vārdi vājina mūsu attiecības ar Jehovu — pašu dārgāko, kas mums ir. Ja ar mums tā notiktu, mēs būtu kļuvuši par upuri vienam no seniem Sātana paņēmieniem.

Mums ir pamats domāt, ka kristiešu draudzē jāievēro augstas uzvedības normas. Bet, ja mēs pārāk daudz gaidīsim no ticības biedriem, kas ir tikai nepilnīgi cilvēki, tad noteikti pieredzēsim vilšanos. Jehova saviem kalpiem izvirza tikai reālistiskas prasības. Sekojot viņa priekšzīmei, mēs spēsim panest ticības biedru nepilnības. (Efeziešiem 4:2, 32.) Apustulis Pāvils deva šādu padomu: ”Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam.” (Efeziešiem 4:26, 27.)

Bībelē nepārprotami parādīts, ka Sātans ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem cenšas panākt, lai kristieši atkāptos no Dieva. Reizēm viņš mudina cilvēkus izdabāt savai grēcīgajai miesai, bet reizēm sagādā tiem sāpes. Šajā rakstā paskaidrots, kāpēc mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņš mūs pārsteigtu nesagatavotus. Visiem, kuru sirdī ir stipra mīlestība pret Dievu, būtu jāapņemas pierādīt, ka Velns ir melis, un iepriecēt Jehovas sirdi. (Salamana Pamācības 27:11; Jāņa 8:44.) Patiesajiem kristiešiem vienmēr jāpaliek nevainojamiem, lai kādus pārbaudījumus viņi pieredzētu.