”Vai jūs zināt, kāpēc es jums atdodu naudu?”

”AK, KĀ man vajadzētu kaut nedaudz naudas!” nodomāja Nana, kas dzīvo Kaspi rajonā Gruzijā un viena pati audzina trīs dēlus. Kādu rītu viņas vēlēšanās piepildījās — netālu no policijas iecirkņa viņa atrada 300 larus (aptuveni 90 latus). Tuvumā neviena nebija, un naudas summa bija diezgan liela. Piecu gadu laikā, kopš bija ieviesta nacionālā valūta, Nana pat nebija redzējusi 100 laru naudas zīmi. Vietējie tirgotāji nevar tik daudz nopelnīt vairāku gadu laikā.

”Kāpēc gan man vajadzīga šī nauda, ja es tās dēļ zaudētu savu ticību, bijību pret Dievu un garīgumu?” sprieda Nana. Viņa bija attīstījusi šādas kristīgas īpašības, kaut arī savas pārliecības dēļ saskārās ar nežēlīgām vajāšanām un fizisku izrēķināšanos.

Dodamās uz policijas iecirkni, Nana ieraudzīja piecus policistus kaut ko izmisīgi meklējam. Viņa noprata, ka tie meklē naudu, tāpēc viņa pie tiem piegāja un pajautāja: ”Vai jūs esat kaut ko pazaudējuši?”

”Naudu,” viņi atbildēja.

”Cik daudz?”

”Trīs simti larus!”

”Es atradu jūsu naudu,” teica Nana. Pēc tam viņa tiem pavaicāja: ”Vai jūs zināt, kāpēc es jums atdodu naudu?” Policisti nespēja atbildēt.

”Tāpēc, ka es esmu Jehovas lieciniece,” viņa turpināja, ”citādi es jums to neatdotu.”

Policijas priekšnieks, kas bija pazaudējis naudu, iedeva Nanai 20 larus, pateikdamies par viņas godīgumu.

Drīz vien ziņas par šo notikumu izplatījās pa visu Kaspi rajonu. Nākamajā dienā policijas iecirkņa apkopēja Nanai sacīja: ”Policijas priekšnieks vienmēr tur jūsu literatūru savā kabinetā. Tagad, iespējams, viņš vēl vairāk to novērtē.” Kāds policists pat teica: ”Ja visi cilvēki būtu Jehovas liecinieki, vai tad būtu kāds, kas darītu noziegumus?”