Dzīvesstāsts

”Es neko nemainītu!”

PASTĀSTĪJUSI GLEDISA ELENA

Man dažkārt jautā: ”Ja tu varētu sākt dzīvi no gala, ko tu mainītu?” Es no sirds varu atbildēt: ”Es neko nemainītu!” Ļaujiet man pastāstīt, kāpēc es tā domāju.

TĀLAJĀ 1929. gada vasarā, kad es biju divus gadus veca, mans tēvs Metjū Elens pieredzēja kaut ko neaizmirstamu. Viņš saņēma brošūru Miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs, ko bija izdevuši Bībeles pētnieki (tā tolaik sauca Jehovas lieciniekus). Izlasījis tikai dažas lappuses, tēvs iesaucās: ”Tas ir lieliskākais, ko es jebkad esmu lasījis!”

Drīz vien tēvs dabūja vēl citas Bībeles pētnieku publikācijas. Viņš nevilcinādamies sāka stāstīt par uzzināto kaimiņiem. Diemžēl ciematā, kurā mēs dzīvojām, nebija Jehovas liecinieku draudzes. Sapratis, cik svarīgi ir atrasties kristiešu sabiedrībā, 1935. gadā tēvs ar ģimeni pārcēlās uz Orindžvilu (Kanāda, Ontārio), jo šajā pilsētā bija draudze.

Tajos laikos bērni ne vienmēr tika mudināti apmeklēt draudzes sapulces, viņi palika ārā pie zāles, spēlējās un gaidīja pieaugušos. Bet manu tēvu tas neapmierināja. Viņš sprieda tā: ”Ja sapulces ir noderīgas man, tās ir noderīgas arī maniem bērniem.” Tāpēc, kaut arī pats tikai nesen bija sācis apmeklēt sapulces, tēvs lika manam brālim Bobam, māsām Ellai un Rūbijai un man pievienoties pieaugušajiem un piedalīties sapulcēs. Drīz vien arī citu Bībeles pētnieku bērni sāka apmeklēt sapulces. Sapulču apmeklēšana un  piedalīšanās ar atbildēm kļuva par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

Tēvs augstu vērtēja Bībeli un prata ļoti spilgti attēlot Bībeles notikumus. Tā viņš panāca, ka mūsu mazajās sirdīs iegula nopietnas pamācības, ko es joprojām atceros ar vissiltākajām jūtām. Piemēram, tēvs bieži uzsvēra, ka Jehova svētī tos, kas viņam paklausa.

Tāpat tēvs mūs mācīja, kā izmantot Bībeli, lai aizstāvētu savu ticību. Mēs to apguvām spēlējoties. Piemēram, tēvs sacīja: ”Es domāju, ka pēc nāves es nokļūšu debesīs. Pierādiet, ka man nav taisnība!” Mēs ar Rūbiju ņēmām rokās Bībeles vārdu alfabētisko rādītāju jeb konkordanci un meklējām Bībeles pantus, lai atspēkotu nepareizo izteikumu. Kad bijām nolasījušas atrastos pantus, tēvs mēdza teikt: ”Tas ir interesanti, bet mani tas nepārliecina.” Tad mēs atgriezāmies pie konkordances. Dažkārt pagāja vairākas stundas, līdz tēvs bija apmierināts ar mūsu atbildēm. Laika gaitā mēs ar Rūbiju iemācījāmies prasmīgi paskaidrot, kāda ir mūsu pārliecība, un aizstāvēt savu ticību.

Pārvaru bailes no cilvēkiem

Kaut arī mājās un draudzes sapulcēs es biju saņēmusi labu apmācību, jāatzīst, ka dažas kristīgās dzīves jomas man sagādāja grūtības. Līdzīgi daudziem jauniešiem, man nepatika atšķirties no citiem, it sevišķi no klasesbiedriem. Mana ticība jau agrīnā vecumā tika pārbaudīta tā dēvēto informācijas gājienu laikā.

Šādos gājienos grupa brāļu un māsu lēnām gāja pa pilsētas galvenajām ielām ar lieliem plakātiem. Mūsu nelielajā pilsētiņā, kurā bija aptuveni 3000 iedzīvotāju, visi ļoti labi pazina cits citu. Reiz, kad es piedalījos kādā informācijas gājienā, es gāju kolonnas beigās ar plakātu, uz kura bija rakstīts ”Reliģija ir slazds un krāpšana”. Mani pamanīja daži skolasbiedri un nekavējoties sāka soļot aiz manis un dziedāt ”Dievs, sargi karali”. Es no visas sirds lūdzu Jehovu, lai man pietiktu spēka iet tālāk. Kad gājiens galu galā beidzās, es steidzos uz Valstības zāli, lai atdotu plakātu un atgrieztos mājās. Taču viens no atbildīgajiem brāļiem man teica, ka ir plānots vēl viens gājiens un ir vajadzīgs vēl viens cilvēks, kas varētu nest plakātu. Es atkal gāju pa ielām un lūdzu Jehovu stiprāk nekā jebkad agrāk. Savukārt mani skolasbiedri pa to laiku bija piekusuši un aizgājuši mājās. Tad manas lūgšanas pēc spēka nomainīja pateicības lūgšanas. (Salamana Pamācības 3:5.)

Mūsu mājās vienmēr tika laipni uzņemti pilnas slodzes kalpotāji — dzīvespriecīgi cilvēki, ar kuriem bija patīkami būt kopā. Cik vien es spēju atcerēties, vecāki vienmēr mums mācīja, ka pilnas slodzes kalpošana ir labākais, pēc kā tiekties dzīvē.

1945. gadā, viņu mudināta, es sāku kalpot pilnu slodzi. Vēlāk es pievienojos savai māsai Ellai, kas bija pioniere Londonā (Ontārio). Tur es apguvu tādu sludināšanas veidu, par ko man bija šķitis, ka es to nemūžam nespēšu. Mēs devāmies uz bāriem un pie galdiņiem piedāvājām apmeklētājiem žurnālus Sargtornis un Mierinājums (tagad Atmostieties!).  Par laimi, tas tika darīts sestdienas pēcpusdienās, tāpēc es varēju visu nedēļu lūgt Jehovam drosmi. Man nebija viegli sludināt šādā veidā, bet es guvu bagātīgas svētības.

Tāpat es iemācījos piedāvāt ietekmīgiem kanādiešu uzņēmējiem, arī lielu korporāciju prezidentiem, speciālos žurnāla Mierinājums numurus, kuros bija stāstīts par mūsu brāļu ciešanām nacistu koncentrācijas nometnēs. Gadu gaitā es pārliecinājos, ka Jehova vienmēr mūs atbalsta, ja vien mēs paļaujamies uz viņa spēku. Kā mēdza teikt mans tēvs, Jehova svētī tos, kas viņam paklausa.

Atsaucos uz aicinājumu kalpot Kvebekā

1940. gada 4. jūlijā Jehovas liecinieku darbība Kanādā tika aizliegta. Vēlāk aizliegums tika atcelts, bet katoliskajā Kvebekas provincē vajāšanas turpinājās. Lai pievērstu kanādiešu uzmanību tam, kā šajā provincē izturas pret mūsu brāļiem, tika noorganizēta īpaša kampaņa, kuras laikā tika izplatīts atmaskojošs buklets Kvebekas dziļais naids pret Dievu un Kristu, un brīvību dara kaunu visai Kanādai. Monreālā Vadošās padomes loceklis Neitans Nors tikās ar vairākiem simtiem pionieru un paskaidroja, kādas varētu būt kampaņas sekas. Kā brīdināja brālis Nors, ja mēs piekrītam piedalīties šajā kampaņā, mums jābūt gataviem, ka mūs var arestēt un ielikt cietumā. Un tā patiešām notika. Tajā laikā es tiku arestēta 15 reizes! Dodoties tīruma kalpošanā, mēs ņēmām līdzi zobu suku un ķemmi gadījumam, ja nakti vajadzēs pavadīt cietumā.

No sākuma mēs lielāko daļu darba veicām vakaros, lai pievērstu sev pēc iespējas mazāk uzmanības. Es bieži ņēmu līdzi vēl vienu somu ar bukletiem, ko uzkāru kaklā un turēju zem mēteļa. Pilnā soma bija diezgan liela, un es izskatījos tā, it kā gaidītu bērnu. Tas bija izdevīgi, kad es devos uz teritoriju pārpildītā tramvajā. Vairākkārt pieklājīgi vīrieši piecēlās un piedāvāja ”grūtniecei” apsēsties.

Vēlāk mēs izplatījām bukletus arī pa dienu. Atstājuši bukletus pie trim vai četrām durvīm, mēs devāmies uz citu teritoriju. Parasti viss bija kārtībā. Taču, ja par mūsu darbošanos uzzināja vietējais mācītājs, mums draudēja nepatikšanas. Reiz mācītājs sakūdīja apmēram piecdesmit pieaugušos un bērnus un lika tiem apmētāt mūs ar tomātiem un olām. Mēs paglābāmies kādas mūsu māsas mājās, kur mums pa nakti bija jāguļ uz grīdas.

Tolaik bija ļoti nepieciešami pionieri, kas varētu sludināt franču valodā runājošiem Kvebekas iedzīvotājiem, tāpēc 1958. gada decembrī mēs ar Rūbiju sākām mācīties franču valodu. Vēlāk mēs tikām norīkotas kalpot vairākos Kvebekas rajonos, kur cilvēki pārsvarā runā franciski. Katrā norīkojuma vietā mēs pieredzējām kaut ko īpašu. Kādā vietā mēs divus gadus pēc kārtas astoņas stundas dienā gājām pie cilvēkiem, bet neviens nevēra vaļā durvis. Cilvēki tikai pienāca pie stiklotajām durvīm un nolaida žalūzijas. Taču mēs nepadevāmies. Tagad šajā pilsētā ir divas plaukstošas draudzes.

Jehova mani vienmēr atbalstīja

1965. gadā mums pavērās iespēja kalpot par speciālajām pionierēm. Kādā norīkojuma vietā mēs pilnā mērā izpratām, ko nozīmē Pāvila vārdi, kas rakstīti Pirmajā vēstulē Timotejam 6. nodaļas 8. pantā: ”Kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” Lai segtu visus izdevumus, mums bija jāizmanto mums atvēlētā nauda ļoti apdomīgi. Pēc tam, kad bijām atlikušas naudu par īri, apkuri, elektrību un pārtiku, mums katru mēnesi palika vēl 25 centi, ko varējām tērēt pēc saviem ieskatiem.

Tā kā naudas mums bija ļoti maz, mēs varējām atļauties apsildīt dzīvokli tikai pāris stundu naktī. Mūsu guļamistaba nekad nesasila vairāk par 15 grādiem, bet bieži vien bija daudz aukstāks. Kādu dienu mūs  apciemoja Rūbijas Bībeles skolnieces dēls. Laikam viņš, atgriezies mājās, pastāstīja mātei, ka mēs esam nosalušas līdz nāvei, jo pēc tam viņa mums katru mēnesi sūtīja desmit dolārus, lai mēs varētu nopirkt vairāk kurināmā un apsildīt dzīvokli nepārtraukti. Mēs nekad nejutām, ka mums kaut kā trūktu. Mēs nebijām bagātas, bet mums vienmēr bija pats nepieciešamākais. To, kas palika pāri, mēs uzskatījām par dāvanu. Cik patiesi ir 37. psalma 25. pantā rakstītie vārdi: ”Nekad es neredzēju taisno atstātu nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.”!

Kaut arī mēs saskārāmies ar sīvu pretestību, man bija brīnišķīga iespēja pieredzēt, kā daudzi no tiem cilvēkiem, kam es mācīju Bībeli, pieņem patiesību. Daži no viņiem uzsāka pilnas slodzes kalpošanu, un tas man sagādāja īpašu prieku.

Sekmīgi tieku galā ar jaunām grūtībām

1970. gadā par mūsu norīkojuma vietu kļuva Kornvola (Ontārio). Gadu pēc tam, kad mēs bijām pārcēlušās uz turieni, saslima mamma. Tēvs bija nomiris jau 1957. gadā, tāpēc mēs visas trīs māsas pēc kārtas rūpējāmies par mammu līdz viņas nāvei 1972. gadā. Mūsu partneres speciālajā kalpošanā Ella Ļisica un Anna Kovaļenko ar mīlestību mūs atbalstīja šajā laikā. Kad mēs bijām prom, viņas rūpējās par mūsu Bībeles skolniekiem un uzņēmās dažādus citus pienākumus. Cik patiesi izrādījās vārdi no Salamana Pamācību grāmatas 18. nodaļas 24. panta: ”Ir draugi, kuŗi ir labāki nekā brālis.”!

Dzīve patiešām ir grūtību pilna. Ar Jehovas mīlestības pilno atbalstu es esmu spējusi stāties tām pretī. Es vēl aizvien ar prieku kalpoju pilnu slodzi. Bobs nomira 1993. gadā, un viņš bija pavadījis pioniera kalpošanā vairāk nekā 20 gadus, no kuriem desmit kopā ar savu sievu Dollu. Mana vecākā māsa Ella, kas nomira 1998. gada oktobrī, bija kalpojusi par pionieri vairāk nekā 30 gadus un vienmēr bija saglabājusi pionieres garu. Manai otrai māsai Rūbijai 1991. gadā diagnosticēja vēzi. Lai arī viņai nebija daudz spēka, viņa turpināja sludināt. Viņa saglabāja labu humora izjūtu līdz savai nāvei 1999. gada  26. septembra rītā. Kaut arī man vairs nav manu māsu, garīgo brāļu un māsu ģimene man palīdz nezaudēt prieku.

Kad atskatos uz savu dzīvi, ko gan es gribētu mainīt? Es neesmu bijusi precējusies, bet man bija mīloši vecāki, brālis un māsas, kam svarīgākais dzīvē bija patiesība. Es gaidu to laiku, kad varēšu viņus visus redzēt pēc augšāmcelšanas. Es jau tagad varu sajust, kā tētis mani piespiedīs sev klāt, un redzēt asaras mammas acīs, kad mēs apskausimies. Ella, Rūbija un Bobs aiz prieka nezinās, ko darīt.

Pašlaik es vēlos izmantot visu spēku, kas man ir atlicis, lai slavētu un godātu Jehovu. Pilnas slodzes kalpošana ļauj dzīvot gandarījuma pilnu dzīvi — ir tieši tā, kā par tiem, kas staigā Jehovas ceļus, teikts psalmos: ”Svētīgs tu esi, tev labi klājas!” (Psalms 128:1, 2.)

[Attēli 26. lpp.]

Mans tēvs augstu vērtēja Bībeli un mums mācīja, kā to izmantot, lai aizstāvētu savu ticību

[Attēls 28. lpp.]

No kreisās: Rūbija, es, Bobs, Ella, mamma un tētis 1947. gadā

[Attēls 28. lpp.]

Priekšējā rindā, no kreisās: es, Rūbija un Ella apgabala kongresā 1998. gadā