Kāpēc kaimiņi kļuvuši par svešiniekiem?

”Mūslaiku sabiedrībā kaimiņi vairs netiek augstu vērtēti.” (Bendžamins Disreilijs, 19. gadsimta angļu valstsvīrs)

GADOS veci kubieši rūpējas par savu labklājību diezgan neparastā veidā — kaimiņos dzīvojošie apvienojas tā saucamajās vectētiņu un vecmāmiņu grupās jeb círculos de abuelos, kā viņi tās sauc. Pēc 1997. gadā publicētiem datiem, apmēram piektā daļa gados vecu kubiešu ir iesaistījušies šādās grupās, kurās rod draudzību un atbalstu un kuras viņiem palīdz ievērot veselīgu dzīvesveidu. ”Kad vien ģimenes ārstiem ir jāveic vakcinācija,” bija teikts žurnālā World-Health, ”veco ļaužu grupās viņi atrod labprātīgus un prasmīgus palīgus.”

Diemžēl daudzās pasaules zemēs kaimiņi vairs tā nerūpējas cits par citu. Traģisks bija gadījums, kas notika Rietumeiropā kādā daudzdzīvokļu mājā. Kā pirms dažiem gadiem bija stāstīts laikrakstā The Canberra Times, Volfganga Dirksa kaimiņi — 17 ģimenes, kas dzīvoja tajā pašā mājā, — bija pamanījuši, ka vairs nesastop šo vīru, taču ”nevienam neienāca prātā piezvanīt pie viņa durvīm”. Kad mājas saimnieks beidzot atslēdza dzīvokli, ”viņš ieraudzīja pretī televizoram sēžam mirušu īrnieku”. Tam klēpī bija izklāta 1993. gada 5. decembra televīzijas programma — Volfgangs Dirkss bija miris jau pirms pieciem gadiem! Cik spilgti tas liecina, ka kaimiņi vairs neinteresējas un nerūpējas cits par citu! Nav brīnums, ka žurnālā The New York Times Magazine kāds esejists izteicās: cilvēki, kas dzīvo cits citam līdzās, bieži vien ir kļuvuši par svešiniekiem. Vai tā ir arī vietā, kur dzīvojat jūs?

Tiesa, daudz kur laukos kaimiņu starpā joprojām pastāv draudzīgas attiecības, un arī pilsētās dažviet cilvēki cenšas pievērst lielāku uzmanību kaimiņiem. Tomēr daudzi pilsētnieki jūtas vientuļi un neaizsargāti. Apzināti  norobežojušies no citiem, viņi tomēr nejūtas laimīgi.

Aiz atsvešinājuma sienas

Protams, lielākajai daļai no mums tuvumā kāds dzīvo. Televizora mirga, kustīgas ēnas logā, gaisma, kas iedegas un nodziest, automašīnas motora troksnis, soļi kāpņu telpā, ārdurvju klaudzoņa — tas viss liecina, ka mūsu kaimiņi ir ”dzīvi”. Taču sajūta, ka blakām patiešām dzīvo cilvēki, izzūd, ja kaimiņi nemaz nepazīst cits citu vai dzīves steigā nepievērš cits citam uzmanību. Cilvēkiem varbūt šķiet, ka nav vajadzības uzturēt ar kaimiņiem nekādas attiecības, nedz arī uzņemties pret tiem kādus pienākumus. Austrālijas laikrakstā Herald Sun bija teikts: ”Cilvēki aizvien retāk pazīst savus tuvākos kaimiņus un tāpēc mazāk apzinās sociālos pienākumus. Tagad ir vieglāk nekā agrāk ignorēt cilvēkus, kas nav sociāli pievilcīgi.”

Šāda tendence nav nekāds pārsteigums. Pasaule, kurā cilvēki ir ”patmīlīgi”, pļauj egocentriskā dzīvesveida sekas. (2. Timotejam 3:2.) To vidū ir vientulība un atsvešināšanās, kas savukārt veicina neuzticēšanos, īpaši tad, ja cilvēkiem jābaidās no vardarbības un noziedzības. Bet neuzticēšanās ātri vien nokauj līdzjūtību.

Lai kā būtu vietā, kur dzīvojat jūs, bez šaubām, jūs piekritīsiet, ka labas attiecības starp kaimiņiem ir ļoti svarīgas. Ja cilvēki sadarbojas kopīgu mērķu labā, var panākt ļoti daudz ko. Par to, cik vērtīgi ir labi kaimiņi, vairāk būs runa nākamajā rakstā.