Lasītāju jautājumi

• Vai Lucifers ir vārds, ar kuru Bībelē ir apzīmēts Sātans?

Vārds ”Lucifers” Bībelē ir sastopams vienu vienīgu reizi un tikai dažos Bībeles izdevumos. Piemēram, Bībeles izdevumā King James Version Jesajas 14:12 skan šādi: ”Kā tu esi kritis no debesīm, ak, Lucifer, rīta blāzmas dēls!”

Senebreju valodas vārds, kas šeit tulkots ar vārdu ”Lucifers”, nozīmē ’spožais’. Bībeles tulkojumā Septuaginta ir izmantots grieķu vārds ar nozīmi ’rītausmas nesējs’. Tāpēc daudzos Bībeles izdevumos oriģinālais senebreju vārds ir tulkots kā ”rīta zvaigzne”. Savukārt Vulgātā — Hieronima Bībeles tulkojumā latīņu valodā — ir lietots ”Lucifers” (gaismas nesējs), tāpēc vairākos citos Bībeles izdevumos ir ieviesies šis vārds.

Kas ir Lucifers? Vārds ”Lucifers” jeb ”spožais” (”spožā zvaigzne”, LB-65) ir minēts pravietiskajā norādījumā, ko Jesaja deva izraēliešiem, pavēlot viņiem dziedāt ”izsmieklam.. dziesmu par Bābeles ķēniņu”. Tātad šis vārds ietilpst ”dziesmā”, kas pamatā domāta Babilonas valdnieku dinastijai. Par to, ka apzīmējums ”spožā zvaigzne” attiecas uz cilvēku, nevis uz garīgu būtni, var pārliecināties no tālākajiem Bībeles vārdiem: ”Tu esi nogāzts mirušo valstībā.” Šeit minētā mirušo valstība (ebreju šeōl) ir cilvēces kopējais kaps, nevis vieta, kur mājotu Sātans Velns. Turklāt tie, kas redz Lucifera gāšanu, jautā: ”Vai tad šis ir tas vīrs, kuŗa priekšā trīcēja zeme?” Tātad vārds ”Lucifers” attiecas uz cilvēku, nevis uz garīgu būtni. (Jesajas 14:4, 15, 16.)

Kāpēc par Babilonas valdnieku dinastiju tiek teikti tik iespaidīgi vārdi? Mums jāņem vērā, ka Babilonas valdnieks tika nosaukts par ”spožo zvaigzni” tikai pēc viņa krišanas un tas bija teikts ar izsmieklu. (Jesajas 14:3.) Savtīguma un lepnuma mudināti, Babilonas valdnieki pacēla sevi augstāk par visiem pārējiem. Šīs dinastijas iedomība bija tik liela, ka tā tika attēlota sakām: ”Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! ..Es būšu kā pats Visaugstākais!” (Jesajas 14:13, 14.)

”Dieva zvaigznes” ir valdnieki no Dāvida ķēnišķīgās dzimtas. (4. Mozus 24:17.) Sākot ar Dāvida laiku, šīs ”zvaigznes” valdīja no Ciānas kalna. Pēc tam, kad Salamans Jeruzalemē uzbūvēja templi, vārdu ”Ciāna” sāka attiecināt uz visu pilsētu. Kad spēkā bija bauslības derība, visiem vīriešu kārtas izraēliešiem trīs reizes gadā bija jāmēro ceļš uz Ciānu, un tā Ciāna kļuva par ”saiešanas kalnu”. Apņemdamies pakļaut sev Jūdejas ķēniņus un gāzt tos no šī kalna, Nebukadnecars paziņoja savu nodomu pacelties pāri šīm ”zvaigznēm”. Viņš nevis atzina, ka par savu uzvaru ir pateicību parādā Jehovam, bet augstprātīgi pielīdzināja pats sevi Jehovam. Tāpēc pēc Babilonas dinastijas krišanas tā ir izsmējīgi nosaukta par ”spožo zvaigzni”.

Nav šaubu, ka Babilonas valdnieku lepnums atspoguļo attieksmi, kādu pauž ”šās pasaules dievs” — Sātans Velns. (2. Korintiešiem 4:4.) Arī viņš tīko pēc varas un ilgojas pacelties pāri Dievam Jehovam. Tomēr ”Lucifers” nav vārds, ar kuru Bībelē būtu apzīmēts Sātans.

 • Kāpēc 1. Laiku 2:13—15 Dāvids ir nosaukts par septīto Isaja dēlu, bet 1. Samuēla 16:10, 11 teikts, ka viņš bija astotais?

Kad senās Izraēlas ķēniņš Sauls novērsās no patiesās pielūgsmes, Dievs Jehova sūtīja pravieti Samuēlu svaidīt par ķēniņu vienu no Isaja dēliem. Bībelē iekļautajā vēsturiskajā liecībā par šo notikumu, ko 11. gadsimtā p.m.ē. pierakstīja pats Samuēls, par Dāvidu ir runāts kā par Isaja astoto dēlu. (1. Samuēla 16:10—13.) Savukārt priestera Ezras ziņojumā, ko viņš sastādīja apmēram 600 gadus vēlāk, teikts: ”Īsajs dzemdināja savu pirmdzimto dēlu Ēliābu, un savu otru dēlu Abinādabu, un trešo — Šimeju, un Netaneēlu kā ceturto, un Radaju kā piekto, Ocemu kā sesto, Dāvidu kā septīto.” (1. Laiku 2:13—15.) Kas bija noticis ar vienu no Dāvida brāļiem, un kāpēc Ezra neminēja viņa vārdu?

Bībelē ir sacīts, ka Isajam ”bija astoņi dēli”. (1. Samuēla 17:12.) Viens no viņa dēliem acīmredzot nomira, vēl nebūdams precējies. Tā kā viņam nebija pēcnācēju, atkrita jautājums par cilts īpašuma mantošanu un viņam nebija nekādas nozīmes Isaja radurakstos.

Padomāsim par laiku un apstākļiem, kādos Ezra dzīvoja un rakstīja Laiku grāmatas. Bija pagājuši 77 gadi, kopš jūdi bija atgriezušies no Babilonijas trimdas un atkal dzīvoja savā zemē. Persijas valdnieks bija pilnvarojis Ezru iecelt tautai tiesnešus un Dieva bauslības skolotājus, kā arī izdaiļot Jehovas namu. Šajā situācijā bija nepieciešami precīzi raduraksti, lai apstiprinātu cilšu mantošanas kārtību un nodrošinātu, ka par priesteriem kalpo tikai tie vīrieši, kam uz to ir tiesības. Tāpēc Ezra izveidoja pilnīgu Izraēla tautas vēstures aprakstu, kurā bija ietverti arī precīzi un uzticami Jūdas un Dāvida raduraksti. Iekļaut tajos Isaja dēla vārdu, kurš nomira bez pēcnācējiem, nebija nozīmes, tāpēc Ezra to izlaida.