”No tā Kunga nāk palīdzība”

NACIONĀLO krīžu un starptautiska saspīlējuma laikā cilvēki gaida, ka valdība parūpēsies par viņu drošību. Savukārt valdības veido programmas, kuru mērķis ir iegūt iedzīvotāju atbalstu. Jo spēcīgākas patriotisma jūtas šādas programmas veicina, jo biežākas un emocionālākas kļūst patriotiskas ceremonijas.

Kad situācija valstī ir kritiska, patriotisms bieži ļauj cilvēkiem justies vienotiem un stipriem un var mudināt viņus sadarboties un pildīt pilsoņu pienākumus. Tomēr ”patriotisms ir tikpat neprognozējams kā jebkuras citas emocijas”, teikts kādā žurnāla The New York Times Magazine rakstā, jo ”tad, kad tam ļauj brīvi izpausties, tas var pamudināt uz ļoti bīstamu rīcību”. Līdz ar to var tikt ierobežotas kādas pilsoņu grupas brīvības, tai skaitā arī reliģiskā brīvība. Patiesie kristieši nonāk īpaši grūtā situācijā, jo viņus spiež pārkāpt principus, kurus viņi ievēro. Kā viņi rīkojas, kad apkārtējā sabiedrība ir patriotisma jūtu pārņemta? Kādi Bībeles principi viņiem palīdz rīkoties gudri un saglabāt uzticību Dievam?

”Nezemojies to priekšā”

Bieži par populāru veidu, kā izpaust patriotiskas jūtas, kļūst salutēšana valsts karogam. Taču uz karogiem bieži vien ir attēloti debess ķermeņi, piemēram, zvaigznes, kā arī tas, kas ir uz zemes. Savu viedokli par zemošanos šādu objektu priekšā Dievs darīja zināmu, pavēlēdams savai tautai: ”Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es tas Kungs, tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs [”kas pieprasa nedalītu padevību”, NW].” (2. Mozus 20:4, 5.)

Vai, salutējot un metoties ceļos valsts simbola, karoga, priekšā, tiešām tiek pārkāpta prasība būt nedalīti padevīgiem Dievam Jehovam? Tiesa, senatnē, kad izraēlieši atradās tuksnesī, viņi izmantoja ”karogus” jeb ”zīmes”, ap kurām pulcējās tauta, kas bija sadalīta pulkos, katrā pa trīs ciltīm. (4. Mozus 2:1, 2, LB-65r.) Taču Maklintoka un Stronga enciklopēdijā par ebreju vārdiem, ar kuriem tika apzīmēti šādi karogi, ir teikts: ”Neviens no šiem vārdiem nenorāda uz to, ar ko mums saistās vārds karogs.” Izraēlieši karogus neuzskatīja par svētiem, un ar tiem nebija saistītas nekādas ceremonijas. Šie karogi noderēja par zīmēm, lai cilvēki redzētu, kur pulcēties.

Saiešanas teltī un vēlāk Salamana templī redzamo ķerubu tēlu galvenais mērķis bija radīt priekšstatu par debesu ķerubiem. (2. Mozus 25:18; 26:1, 31, 33; 1. Ķēniņu 6:23, 28, 29; Ebrejiem 9:23, 24.) Par to, ka šie mākslinieciskie tēli nebija paredzēti pielūgsmei, liecina gan fakts, ka cilvēki parasti tos nemaz neredzēja, gan tas, ka arī paši  eņģeļi nav jāpielūdz. (Kolosiešiem 2:18; Atklāsmes 19:10; 22:8, 9.)

Padomāsim arī par vara čūsku, ko pravietis Mozus izveidoja laikā, kad izraēlieši klejoja pa tuksnesi. Šis tēls bija simbols, un tam bija pravietiska nozīme. (4. Mozus 21:4—9; Jāņa 3:14, 15.) Tas netika izmantots pielūgsmē. Tomēr vairākus gadsimtus pēc Mozus nāves izraēlieši sāka šo tēlu pielūgt, pat kvēpināt vīraku tā priekšā. Tāpēc Jūdas ķēniņš Hiskija to sadauzīja gabalos. (2. Ķēniņu 18:1—4.)

Vai valsts karogs ir tikai praktiski noderīga zīme? Ko tas simbolizē? ”Nacionālisma galvenais ticības simbols un pielūgsmes objekts ir karogs,” uzskata vairāku grāmatu autors Pols Viljamss. Enciklopēdijā The Encyclopedia Americana ir rakstīts: ”Karogs, tāpat kā krusts, ir svēts.” Karogs ir valsts simbols. Tāpēc noliekšanās karoga priekšā vai salutēšana tam ir reliģiska ceremonija, kurā tiek godināta valsts. Ar šādu rīcību tiek atzīts, ka glābiņš ir atkarīgs no valsts, un tā ir pretrunā ar Bībeles brīdinājumu izvairīties no elku kalpības.

Bībelē ir skaidri teikts: ”No tā Kunga nāk palīdzība.” (Psalms 3:9.) Palīdzību un glābšanu nevar gaidīt no cilvēku institūcijām un to simboliem. Apustulis Pāvils mudināja kristiešus: ”Mani mīļie, bēdziet no elku dievu kalpošanas!” (1. Korintiešiem 10:14.) Agrīnie kristieši nepiedalījās nekādā rīcībā, kas bija saistīta ar valsts pielūgsmi. Grāmatā Those About to Die Denjels Menikss raksta: ”Kristieši atteicās ..upurēt [Romas] imperatora ģēnijam, un to var salīdzināt ar atteikšanos salutēt karogam mūsdienās.” Patiesie kristieši atsakās salutēt jebkādas valsts karogam, jo viņi vēlas pielūgt tikai Jehovu. Tādā veidā viņi pakļaujas Dievam, tomēr viņi arī saglabā cieņu pret valdībām un to pārstāvjiem. Kristieši apzinās, ka viņiem ir jāpaklausa ”varām, kas valda”. (Romiešiem 13:1—7.) Bet kāds ir Bībeles viedoklis par patriotisku dziesmu, piemēram, valsts himnas, dziedāšanu?

Ko var teikt par valsts himnu?

”Valsts himnā tiek paustas patriotiskas jūtas, un tajā bieži vien ir ietverti lūgumi pēc dievišķas vadības un aizsardzības tautai un valsts vadītājiem,” teikts enciklopēdijā The Encyclopedia Americana. Valsts himna patiesībā ir lūgšana par valsti — par tās materiālo labklājību un ilgu pastāvēšanu. Vai kristiešiem vajadzētu pievienoties šādām lūgšanām?

Pravietis Jeremija dzīvoja tādu cilvēku vidū, kas apgalvoja, ka kalpo Dievam. Tomēr Jehova viņam pavēlēja: ”Neaizlūdz par šo tautu un nenāc par tiem manā priekšā ne ar žēlabām, ne ar lūgšanu, nepūlies! Jo Es tevi tomēr nepaklausīšu.” (Jeremijas 7:16; 11:14; 14:11.) Kāpēc Jeremija saņēma šādu pavēli? Tāpēc, ka tauta nodarbojās ar zagšanu, slepkavošanu, laulības pārkāpšanu, nepatiesu zvērestu došanu un elku kalpību. (Jeremijas 7:9.)

Jēzus Kristus rādīja labu paraugu, sacīdams: ”Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko tu man esi devis.” (Jāņa 17:9.) Bībelē ir teikts, ka ”pasaule atrodas ļaunā varā” un ”iznīkst”. (1. Jāņa 2:17; 5:19, NW.) Kā gan kristieši varētu ar tīru sirdsapziņu lūgt par šīs sistēmas labklājību un ilgu pastāvēšanu?

Tiesa, ne visu valstu himnās izskan lūgumi Dievam. ”Valstu himnas ir ļoti dažādas,” teikts Britu enciklopēdijā, ”ir gan monarham veltītas lūgšanas, gan tautai svarīgu kauju un sacelšanos apdziedāšana, ..gan patriotisku jūtu pilnas [himnas].” Bet vai tie, kas vēlas patikt Dievam, var jūsmot par kariem un revolūcijām? Jesaja pravietoja par patiesajiem Dieva kalpiem:  ”Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem.” (Jesajas 2:4.) ”Mēs dzīvojam gan pasaulē,” rakstīja apustulis Pāvils, ”bet necīnāmies pasaulīgi. Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi.” (2. Korintiešiem 10:3, 4.)

Bieži vien valsts himnā ir pausts tautas lepnums vai pārākuma apziņa. Bet šāda nostāja nav saskaņā ar Bībeli. Teikdams runu areopāgā, Pāvils sacīja: ”[Dievs Jehova ir] licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu.” (Apustuļu darbi 17:26.) ”Dievs neuzlūko cilvēka vaigu,” teica apustulis Pēteris, ”bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļu darbi 10:34, 35.)

Balstoties uz savām zināšanām par Bībeli, daudzi nolemj nesalutēt karogam un nedziedāt patriotiskas dziesmas. Bet kā viņi rīkojas, kad nonāk situācijās, kurās viņiem konkrēti jāparāda sava nostāja?

Taktiska rīcība

Lai stiprinātu savas impērijas vienotību, senās Babilonijas ķēniņš Nebukadnēcars Duras klajumā uzstādīja milzīgu zelta tēlu. Tad viņš noorganizēja atklāšanas ceremoniju, uz kuru uzaicināja zemju pārvaldniekus, ķēniņa vietniekus, augstākos virsniekus, padomniekus un citus valsts augstākos ierēdņus. Visiem tika pavēlēts, izdzirdot mūziku, mesties zemē un pielūgt tēlu. Jāierodas bija arī trīs ebreju jauniešiem — Sadraham, Mesaham un Abed-Nego. Kā viņi parādīja, ka nepiedalās šajā reliģiskajā ceremonijā? Kad atskanēja mūzika un visi klātesošie noliecās tēla priekšā, trīs ebreji palika stāvam. (Daniēla 3:1—12.)

Mūsdienās karogiem parasti salutē ar paceltu un izstieptu vai saliektu roku vai arī uzliekot roku uz sirds. Reizēm tiek ieņemta kāda īpaša poza. Dažās valstīs skolēniem liek mesties ceļos un skūpstīt karogu. Mierīgi stāvot, kamēr citi salutē karogam, patiesie kristieši parāda, ka viņi nepiedalās ceremonijā.

 Ko darīt, ja ceremonija tiek organizēta tā, ka pat vienkārša stāvēšana var nozīmēt piedalīšanos? Piemēram, viens skolēns ir izvēlēts par visu skolēnu pārstāvi, lai salutētu karogam, kas plīvo mastā pie skolas, bet citiem tikmēr jāstāv miera stājā klasē. Šādā gadījumā visi, vienkārši stāvot, apliecina, ka atbalsta skolēnu, kas ārā salutē karogam. Jau pati stāvēšana nozīmē piedalīšanos ceremonijā. Ja situācija ir šāda, tie, kas nevēlas iesaistīties ceremonijā, paliek sēžot. Bet kā rīkoties, ja klase jau stāv, kad sākas ceremonija? Tad, ja mēs paliktu stāvot, tas neliecinātu par piedalīšanos ceremonijā.

Padomāsim vēl par kādu situāciju: no skolēna netiek prasīts salutēt karogam, bet tikai turēt karogu vai nu klasē, vai kādas parādes laikā, lai citi varētu salutēt. Turot karogu, cilvēks nevis ievērotu Bībeles pavēli ”bēgt no elku dievu kalpošanas”, bet atrastos pašā ceremonijas centrā. To pašu var teikt par soļošanu patriotiskās parādēs. Tā kā, soļodami parādē, cilvēki apliecina atbalstu tam, kas tiek godāts ar šo gājienu, patiesie kristieši parādēs nepiedalās.

Kad tiek atskaņota valsts himna, cilvēki parasti apliecina piekrišanu himnā paustajām idejām, vienkārši pieceļoties. Šādos gadījumos kristieši paliek sēžot. Ja viņi jau stāv, kad sāk atskaņot himnu, viņiem nav speciāli jāapsēžas. Šī situācija ir atšķirīga, jo viņi nav piecēlušies himnai par godu. Turpretī, ja cilvēku grupai ir jāpieceļas un jāsāk dziedāt, tad piecelšanās tikai aiz cieņas neliecinās par piekrišanu dziesmā izteiktajām domām.

”Paturiet labu sirdsapziņu”

Aprakstījis cilvēku veidotu pielūgsmes objektu nederīgumu, psalmu sacerētājs rakstīja: ”Tādi pat ir arī tie, kas tos darina un kas paļaujas uz tiem.” (Psalms 115: 4—8.) Tātad jebkurš maizes darbs, kas tieši saistīts ar pielūgsmes objektu, piemēram, valsts karogu, darināšanu, ir Jehovas kalpiem nepieņemams. (1. Jāņa 5:21.) Tāpat var rasties citas situācijas saistībā ar darbu, kad kristietim ir taktiski jāpaskaidro, ka viņš pielūdz tikai Jehovu, nevis karogu vai to, ko tas simbolizē.

Darba devējs, piemēram, varētu lūgt darbiniekam pacelt vai nolaist karogu pie ēkas. Vai kristietis to darīs vai ne, ir atkarīgs no viņa personiskā viedokļa konkrētajiem apstākļiem. Ja karoga pacelšana vai nolaišana ir īpašas ceremonijas sastāvdaļa un apkārt stāv cilvēki miera stājā vai salutē karogam, tad šī darbība nozīmē piedalīšanos ceremonijā.

Bet tad, ja karoga pacelšana vai nolaišana nav saistīta ne ar kādu ceremoniju, veikt šīs darbības ir tas pats, kas sagatavot ēku lietošanai, atslēgt un aizslēgt durvis vai atvērt un aizvērt logus. Šādos gadījumos karogs ir tikai valsts simbols un tā pacelšana un nolaišana ir ikdienišķs darbs, un tas ir personiskas izvēles jautājums, ko nosaka pēc Bībeles apmācīta sirdsapziņa. (Galatiešiem 6:5.) Varbūt kāds kristietis, sirdsapziņas vadīts, nolemj lūgt darba devējam, lai šo uzdevumu izpilda kāds cits darbinieks. Cita kristieša sirdsapziņa, iespējams, ļauj viņam pacelt un nolaist karogu, ja vien nenotiek ceremonija. Lai kādu lēmumu kristietis pieņemtu, viņš centīsies ”paturēt labu sirdsapziņu” Dieva priekšā. (1. Pētera 3:16.)

Nav uz Rakstiem pamatotu iebildumu, kas neļautu strādāt vai atrasties tādās sabiedriskās ēkās, pie kurām ir izlikts karogs, piemēram, domes ēkās vai skolās. Karogus mēdz attēlot arī uz pastmarkām, automašīnu numuriem un citām pēc valdības norādījuma ražotām lietām. Šādu priekšmetu izmantošana pati par sevi neliecina par piedalīšanos pielūgsmē. Svarīgi ir nevis tas, kur ir izlikts karogs vai uz kā tas ir attēlots, bet gan tas, kā cilvēks pret to izturas.

Karogi bieži vien ir redzami uz logiem, durvīm, automašīnām vai citiem priekšmetiem. Tāpat ir iespējams nopirkt drēbes ar karoga motīvu. Dažās valstīs šādu izstrādājumu valkāšana ir aizliegta. Bet, ja cilvēks, valkājot šādas drēbes, nepārkāptu likumu, ko tas liecinātu par viņa attieksmi pret pasauli? Jēzus Kristus par saviem sekotājiem sacīja: ”Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:16.) Ir jādomā arī par to, kā mūsu rīcība ietekmēs ticības biedrus. Vai tā nenodarīs ļaunumu kāda sirdsapziņai? Vai nepavājināsies kāda cilvēka apņēmība palikt nelokāmam ticībā? Pāvils kristiešiem deva padomu: ”Svarīgāko pārbaudiet, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami.” (Filipiešiem 1:10.) Tā darot, viņi nekļūtu citiem par klupšanas akmeni.

Esiet ”laipni pret visiem”

Šajos ”grūtajos laikos”, kad apstākļi pasaulē visu laiku pasliktinās, patriotiski noskaņotu cilvēku kļūst aizvien vairāk. (2. Timotejam 3:1.) Tie, kas mīl Jehovu, nedrīkst aizmirst, ka palīdzība un glābšana nāk tikai no viņa. Viņš ir nedalītas padevības cienīgs. Kad Jēzus apustuļiem tika pavēlēts darīt to, kas ir pret Jehovas gribu, viņi sacīja: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apustuļu darbi 5:29.)

”Mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties,” rakstīja apustulis Pāvils, ”bet būt laipnam pret visiem.” (2. Timotejam 2:24.) Tāpēc kristieši cenšas būt mierīgi, taktiski un laipni un paļaujas uz savu pēc Bībeles mācīto sirdsapziņu, kad pieņem lēmumus saistībā ar salutēšanu karogam un valsts himnas dziedāšanu.

[Attēls 23. lpp.]

Nelokāmi, bet ar cieņu trīs ebreji rīkojās saskaņā ar Dieva gribu

[Attēls 24. lpp.]

Kā kristietim rīkoties patriotiskas ceremonijas laikā?