Septuaginta — derīga kā senatnē, tā mūsdienās

IEVĒROJAMS etiopietis, kas bija apmeklējis Jeruzalemi, brauca mājup. Braukdams ratos pa kādu tuksneša ceļu, viņš skaļi lasīja reliģiska satura rakstu rituli. Lasītā fragmenta skaidrojums viņu dziļi iespaidoja un mainīja visu viņa dzīvi. (Apustuļu darbi 8:26—38.) Etiopietis bija lasījis Jesajas grāmatas 53. nodaļas 7. un 8. pantu pašā pirmajā Svēto rakstu tulkojumā. Tas bija tulkojums grieķu valodā, kas kļuva pazīstams ar nosaukumu  Septuaginta. Gadsimtu gaitā šim darbam Bībeles vēsts izplatīšanas vēsturē ir bijusi tik liela nozīme, ka tas pat ir saukts par Svēto rakstu tulkojumu, kas izmainīja pasauli.

Kad un kādos apstākļos tapa Septuaginta? Kāpēc šāds tulkojums bija vajadzīgs? Kā tas ir noderējis gadsimtu gaitā? Vai Septuaginta var būt derīga arī mūsdienās?

Domāta ebrejiem, kas runāja grieķiski

332. gadā p.m.ē., kad Maķedonijas Aleksandrs pēc feniķiešu pilsētas Tiras izpostīšanas iesoļoja Ēģiptē, viņu tur sveica kā atbrīvotāju. Ēģiptē viņš nodibināja pilsētu, ko nosauca par Aleksandriju un kas ar laiku kļuva par senās pasaules zinātniskās domas centru. Vēlēdamies iekarotajās zemēs izplatīt grieķu kultūru, Aleksandrs visā savā plašajā valstī ieviesa ”kopīgo” grieķu valodu (koinē).

Trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras Aleksandrijā atradās liela ebreju kopiena, jo daudzi ebreji, kas pēc Babilonas trimdas bija dzīvojuši izkaisīti dažādās kolonijās ārpus Palestīnas, pārcēlās uz Aleksandriju. Cik labi viņi prata senebreju valodu? Maklintoka un Stronga enciklopēdijā rakstīts: ”Ir labi zināms, ka pēc tam, kad ebreji bija atgriezušies no Babilonas gūsta, Palestīnas sinagogās Mozus grāmatu lasījumi tika paskaidroti haldiešu valodā, jo senebreju valodu viņi lielā mērā bija aizmirsuši.. Aleksandrijas ebreji senebreju valodu droši vien prata vēl sliktāk — viņi runāja Aleksandrijas grieķu valodā.” Aleksandrijā acīmredzot bija nobriedusi nepieciešamība pēc tā, lai Ebreju raksti tiktu iztulkoti grieķu valodā.

Aristobuls, kāds ebrejs, kas dzīvoja otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras, rakstīja, ka grieķu valodā tika tulkoti ebreju likumi un šis darbs tika pabeigts Ptolemaja Filadelfa valdīšanas laikā (285.—246. g. p.m.ē.). Pastāv dažādi viedokļi par to, ko Aristobuls domājis ar ”likumiem”. Daži uzskata, ka ar to viņš apzīmējis tikai Pentateihu, bet citi apgalvo, ka viņš, iespējams, tā ir saucis visus Ebreju rakstus.

Lai kā būtu, ebreju nostāsti vēstī, ka pirmo Svēto rakstu tulkojumu no senebreju valodas grieķu valodā veica 72 ebreju zinātnieki. Vēlāk šo skaitli noapaļoja līdz 70 un tulkojumu nosauca par Septuagintu — šis vārds latīņu valodā nozīmē ”septiņdesmit”. Tulkojuma apzīmēšanai izmanto skaitli LXX — 70, kas uzrakstīts ar romiešu cipariem. Otrā gadsimta beigās pirms mūsu ēras grieķu valodā jau varēja lasīt visas Ebreju rakstu grāmatas. Nosaukumu Septuaginta sāka attiecināt uz pilnu Ebreju rakstu tulkojumu grieķu valodā.

Derīga pirmajā gadsimtā

Grieķiski runājošie ebreji plaši lietoja Septuagintu gan pirms Jēzus Kristus, gan viņa un apustuļu dzīves laikā. Daudzi ebreji un prozelīti, kas mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos bija sapulcējušies Jeruzalemē, bija ieradušies no Āzijas, Ēģiptes, Lībijas, Romas un Krētas — visās šajās vietās tika runāta grieķu valoda. Viņi katrā ziņā bija paraduši lasīt Septuagintu. (Apustuļu darbi 2:9—11.) Tāpēc šim tulkojumam bija liela nozīme labās vēsts izplatīšanā pirmajā gadsimtā.

Piemēram, uzrunājot ļaudis no Kirēnes, Aleksandrijas, Kilikijas un Āzijas, Jēzus māceklis Stefans sacīja: ”Jāzeps lika ataicināt savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit piecas dvēseles.” (Apustuļu darbi 6:8—10; 7:12—14.) Pirmās Mozus grāmatas 46. nodaļas senebreju tekstā var lasīt, ka Jāzeps uzaicināja pie sevis 70 radiniekus, bet Septuagintā rakstīts, ka tika uzaicināti 75 cilvēki. Tātad Stefans acīmredzot citēja Septuagintu. (1. Mozus 46:20, 26, 27.)

Kad apustulis Pāvils veica otro un trešo misijas ceļojumu pa Mazāziju un Grieķiju, viņš sludināja daudziem dievbijīgiem  cittautiešiem, to vidū arī grieķiem. (Apustuļu darbi 13:16, 26; 17:4.) Šie cilvēki bija sākuši pielūgt Dievu tāpēc, ka bija ieguvuši par viņu zināšanas, lasīdami Septuagintu. Sludinādams šiem grieķiski runājošiem ļaudīm, Pāvils bieži citēja Septuagintu vai pārstāstīja kādus tās fragmentus. (1. Mozus 22:18; Galatiešiem 3:8.)

Kristiešu grieķu rakstos ir apmēram 320 Ebreju rakstu citātu un, ja vēl pieskaita norādes uz dažādām Ebreju rakstu vietām, kopējais skaits sasniedz ap 890. Lielākoties šajos gadījumos ir izmantots Septuagintas teksts, un līdz ar to Dieva iedvesmotajos Kristiešu grieķu rakstos ir iekļauti citāti no šī tulkojuma, nevis no senebreju manuskriptiem. Tas ir ļoti zīmīgs fakts. Jēzus pravietoja, ka labā vēsts par Valstību tiks sludināta visā pasaulē. (Mateja 24:14.) Tāpēc Jehova ļāva, lai viņa iedvesmotie Raksti tiktu pārtulkoti dažādās valodās un tos varētu lasīt cilvēki visā pasaulē.

Derīga mūsdienās

Septuaginta ir ļoti vērtīga arī mūsdienās — ar tās palīdzību tiek atklātas pārrakstītāju kļūdas, kas iezagušās vēlākos laikos tapušos Ebreju rakstu manuskriptos. Piemēram, latviešu Bībelē 1. Mozus grāmatas 4. nodaļas 7. un 8. pantā varam lasīt: ”Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva.”

Septuagintas eksemplāros, kas tapuši pirms mūsu ēras desmitā gadsimta, un dažos citos senos avotos šajā fragmentā vēl ir iekļauti vārdi, ko Kains teica savam brālim: ”Iesim uz tīrumu.” Bet tajos senebreju manuskriptos, kas rakstīti desmitajā gadsimtā un vēlāk, šis teikums vairs nav atrodams. Vārdam, ar ko parasti tiek ievadīta tiešā runa, tiešā runa neseko. Kāpēc? Kā liecina senākie manuskripti, šajā Svēto rakstu fragmentā divas teikuma daļas pēc kārtas beidzas ar vārdu ”tīrums”. Maklintoka un Stronga enciklopēdijā ir teikts: ”Ebreju pārrakstītāja acis acīmredzot pievīla tas, ka abas teikuma daļas beidzas ar [vienu un to pašu] vārdu.” Pārrakstītājs droši vien nepamanīja un tāpēc izlaida pirmo teikuma daļu, kas beidzās ar vārdu ”tīrums”. Tātad gan Septuaginta, gan citi seni manuskripti noder, lai atklātu kļūdas vēlāk tapušos Ebreju rakstu eksemplāros.

Bet kļūdas ir iezagušās arī Septuagintā, un tāpēc reizēm, lai labotu grieķu tekstu, zinātnieki vēršas pie senebreju teksta. Tā, salīdzinot senebreju manuskriptus ar tulkojumiem grieķu valodā un citās valodās, tiek atrastas gan tulkotāju, gan pārrakstītāju kļūdas, un lasītāji iegūst precīzu Dieva Rakstu tulkojumu.

Līdz mūsdienām nonākušie pilnie Septuagintas eksemplāri nav senāki par mūsu ēras ceturto gadsimtu. Šajos manuskriptos nav sastopams Dieva vārds Jehova, ko senebreju valodā attēloja ar tetragrammu (JHVH), — visās vietās, kur tetragramma sastopama senebreju tekstā, tā aizstāta ar grieķu vārdiem, kas nozīmē ”Dievs” un ”Kungs”. Skaidrību šajā jautājumā ieviesa kāds atklājums, kas apmēram pirms 50 gadiem tika izdarīts Palestīnā. Zinātnieku grupa, kas netālu no Nāves jūras rietumu krasta pētīja alas klintīs, atrada sena ādas rituļa gabalus — ritulī bija 12 praviešu grāmatu teksts (no Hozejas līdz Maleahija grāmatai) grieķu valodā. Atradumu datēja ar laika posmu starp 50. gadu pirms mūsu ēras un 50. gadu mūsu ērā. Šajos senajos Septuagintas fragmentos tetragramma nebija aizstāta ar grieķu vārdiem ”Dievs” un ”Kungs”. Tā tika apstiprināts, ka senākos Septuagintas eksemplāros tika lietots Dieva vārds.

1971. gadā tika publicēts kāda sena papirusa fragmentu (Fouada papiruss Nr. 266) teksts. Fragmenti, kuros lasāma daļa no Septuagintas,  tiek datēti ar otro vai pirmo gadsimtu pirms mūsu ēras, un arī tajos ir saglabāts Dieva vārds. Šie senie Septuagintas fragmenti pārliecinoši pierāda, ka gan Jēzus, gan viņa mācekļi pirmajā gadsimtā zināja un lietoja Dieva vārdu.

Bībele ir kļuvusi par visvairāk tulkoto grāmatu vēsturē. Vairāk nekā 90 procentiem planētas iedzīvotāju dzimtajā valodā ir pieejama vismaz daļa Bībeles. Mēs esam īpaši priecīgi, ka tagad vairāk nekā 40 valodās ir pieejams arī precīzs Bībeles vai kādas tās daļas tulkojums — tas ir Jaunās pasaules tulkojums. Tā zemsvītras piezīmēs ir simtiem reižu norādīts uz Septuagintu un citiem seniem manuskriptiem. Kā redzam, Septuaginta patiešām ir vērtīga arī Bībeles pētniekiem mūsdienās.

[Attēls 26. lpp.]

Māceklis Filips paskaidroja kādu Septuagintas fragmentu

[Attēli 29. lpp.]

Apustulis Pāvils bieži citēja Septuagintu