Būt bezrūpīgam — vai tas vienmēr ir labi?

DAUDZI cilvēki uzskata, ka bezrūpība, kas ļauj cilvēkam visu uztvert mierīgi un bez lieka uztraukuma, ir ļoti laba īpašība. Tomēr tas ne vienmēr ir tā. Bībelē ir sacīts, ka ”garīgi bezrūpīgo laime viņus pašus pazudina; tāpat muļķus pazudina viņu nepamatotā pašpaļāvība”. (Salamana Pamācības 1:32.) Bībelē bezrūpība un pašpaļāvība tiek pielīdzināta slinkumam un vieglprātībai, kas izraisa nesaprātīgu un muļķīgu rīcību.

Kristieši, kas mūsu ēras pirmajā gadsimtā dzīvoja Lāodikejā, savas bezrūpības dēļ neapzinājās, cik bēdīgs ir viņu garīgais stāvoklis, un pašapmierināti apgalvoja, ka viņiem ”nav nekāda trūkuma”. Jēzus Kristus deva šiem kristiešiem stingrus aizrādījumus un mudināja viņus atjaunot dedzību kristīgajā kalpošanā. (Atklāsmes 3:14—19.)

Bezrūpība un pašapmierinātība bija raksturīga arī cilvēkiem, kas dzīvoja Noas laikā. Noas laikabiedrus interesēja tikai ikdienišķais — viņi ”ēda un dzēra, precējās un devās laulībā.., un viņi nesaprata, iekams plūdi nāca un aizrāva visus”. Jēzus teica, ka ”tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanā”. (Mateja 24:37—39, JD.)

Bībeles pravietojumu piepildīšanās palīdz saprast, ka mēs dzīvojam Jēzus Kristus, Cilvēka Dēla, klātbūtnes laikā. Tāpēc mums jāsargās, lai mēs nekļūtu garīgi bezrūpīgi un pašapmierināti. (Lūkas 21:29—36.)