Vingrināsimies dievbijībā!

CITIUS, altius, fortius — ātrāk, augstāk, spēcīgāk! Tāda bija grieķu un romiešu atlētu devīze. Gadsimtiem ilgi Olimpijā, Delfos, Nemejā un Korintas zemesšaurumā notika grandiozas atlētu sacensības. Tie bija pasākumi, kurus ”svētīja” dievi un vēroja tūkstošiem skatītāju. Iespēja piedalīties šajās sacensībās bija gadiem ilga grūta darba rezultāts. Tie, kas uzvarēja sacensībās, kļuva slaveni paši un padarīja slavenu pilsētu, kurā viņi dzīvoja.

Ja ņem vērā to, cik liela bija sporta sacensību nozīme grieķu un romiešu dzīvē, ir viegli saprast, kāpēc Kristiešu grieķu rakstos Kristus sekotāju garīgā cīņa ir salīdzināta ar sporta sacensībām. Apustulis Pēteris un Pāvils izmantoja veiksmīgas ilustrācijas, kas bija ņemtas no atlētu sacensībām, lai palīdzētu ticības biedriem saprast svarīgas mācības. Arī mūsdienās kristiešiem jāizcīna grūta garīgā cīņa. Pirmā gadsimta kristiešiem bija jātiek galā ar grūtībām, ko sagādāja dzīve jūdaisma sistēmā, savukārt mēs dzīvojam laikos, kad gaidāma visas pastāvošās sistēmas iznīcināšana. (2. Timotejam 2:5; 3:1—5.) Varbūt mums reizēm šķiet, ka ”ticības cīņa” ir ilga un nogurdinoša. (1. Timotejam 6:12.) Pievēršot nedaudz vairāk uzmanības Bībelē izmantotajiem salīdzinājumiem ar sporta sacensībām, mēs varam sev atgādināt dažas svarīgas atziņas.

Nepārspējams palīgs

Atlēta panākumi lielā mērā bija atkarīgi no trenera darba. Grāmatā Archaeologia Graeca par sporta spēlēm senatnē ir teikts: ”Sacensību dalībniekiem bija jāapzvēr, ka viņi ir gatavojušies sacensībām pilnus desmit mēnešus.” Arī kristiešiem pastāvīgi jāuztur sevi labā ”formā”. Timotejam, kristiešu draudzes vecākajam, Pāvils ieteica ”vingrināties.. dievbijībā”. (1. Timotejam 4:7.) Bet kas ir tas, kurš palīdz kristietim ”vingrināties dievbijībā”? Tas ir pats Dievs Jehova! Apustulis Pēteris rakstīja: ”Visas žēlastības Dievs.. jūs.. pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus.” (1. Pētera 5:10.)

Skaidrojot šajā pantā lietoto grieķu valodas darbības vārdu, kādā leksikonā ir teikts, ka tas nozīmē ”padarīt kaut ko [vai kādu] piemērotu noteiktam mērķim, sagatavot un pielāgot lietošanai”. (Theological Lexicon of the New Testament.) Un kādā grieķu-angļu vārdnīcā šis vārds tiek skaidrots kā ”sagatavot, trenēt un apgādāt visā pilnībā”. (Lidela un Skota Greek-English Lexicon.) Lai labāk saprastu, kā Jehova mūs sagatavo ”ticības cīņai”, pievērsīsim uzmanību tam, kā atlēti senatnē gatavojās sacensībām.

Grāmatā Olimpiskās spēles senajā Grieķijā (The Olympic Games in Ancient Greece) ir teikts: ”Cilvēki, kam bija uzticēta jaunekļu gatavošana sacensībām, izmantoja divas pamatmetodes: pirmās mērķis bija pamudināt audzēkni ieguldīt treniņos visus spēkus, lai sasniegtu pēc iespējas labākus rezultātus, un otrās mērķis bija izkopt tehniku un iemaņas.”

Jehova mūs pamudina un stiprina, lai mēs varētu darīt visu iespējamo kalpošanā un lai mēs varētu uzlabot savas iemaņas. Dievs mums dod spēku ar Bībeles, savas organizācijas un garīgi nobriedušu kristiešu starpniecību. Reizēm viņš mūs pārmāca, lai mēs būtu gatavi garīgajai cīņai. (Ebrejiem 12:6.) Reizēm viņš pieļauj, ka mūs piemeklē pārbaudījumi un grūtības, lai mums palīdzētu veidot izturību. (Jēkaba 1:2—4.) Un viņš dod spēku, kas mums nepieciešams garīgajā cīņā. Pravietis  Jesaja teica: ”Kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst.” (Jesajas 40:31.)

Vissvarīgākais ir tas, ka Dievs mums bagātīgi dod savu svēto garu, lai mums būtu spēks turpināt kalpošanu. (Lūkas 11:13.) Daudzi Dieva kalpi ir izturējuši ilgstošus un ļoti smagus ticības pārbaudījumus. Viņi ir tādi paši vienkārši cilvēki kā jebkurš cits, bet nešaubīga paļāvība uz Dievu viņiem ir palīdzējusi izturēt grūtības. ”Spēka pārpilnība” nāk no Dieva, nevis no mums pašiem. (2. Korintiešiem 4:7.)

Iejūtīgs palīgs

Kāds vēsturnieks atzīmēja, ka viens no trenera pienākumiem bija, ”ņemot vērā atlēta spējas un konkrēto disciplīnu, noteikt, kādi vingrinājumi un cik ilgi treniņi ir nepieciešami”. Gatavojot mūs garīgajai cīņai, Dievs ņem vērā mūsu apstākļus, spējas, personības iezīmes un ierobežojumus. Kalpojot Jehovam, mēs bieži lūdzam viņu tāpat kā Ījabs: ”Piemini, lūdzams, ka Tu mani kā mālus esi veidojis.” (Ījaba 10:9.) Kā uz šiem lūgumiem reaģē mūsu iejūtīgais palīgs? ”Viņš zina, kādi radījumi mēs esam,” rakstīja Dāvids. ”Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Psalms 103:14.)

Varbūt mums ir slikta veselība un tāpēc mūsu iespējas kalpošanā ir ierobežotas. Varbūt mums trūkst pašcieņas vai mēs cīnāmies ar kādu sliktu ieradumu. Varbūt mums ir bailes no darba biedriem, kaimiņiem vai skolas biedriem. Taču, lai kas ar mums notiktu, mums vienmēr jāpatur prātā, ka Jehova izprot mūsu problēmas daudz labāk nekā jebkurš cilvēks — pat mēs paši. Viņš ir saprotošs palīgs un ir gatavs mūs vienmēr atbalstīt, ja vien mēs cenšamies tuvoties viņam. (Jēkaba 4:8.)

Cilvēki, kas senatnē gatavoja sacensībām atlētus, ”prata pamanīt nogurumu, ko izraisa  nevis fiziska slodze, bet psiholoģiski faktori, slikts noskaņojums, nomāktība vai kaut kas tamlīdzīgs. [..] [Treneru] pilnvaras bija tik plašas, ka viņi sekoja pat atlētu privātajai dzīvei un iejaucās tajā, ja uzskatīja to par nepieciešamu.”

Vai mēs reizēm nejūtamies noguruši vecās pasaules spiediena un kārdinājumu dēļ? Mums jāpatur prātā, ka Jehovam rūp, kas ar mums notiek. (1. Pētera 5:7.) Viņš spēj ātri pamanīt garīga nespēka un noguruma pazīmes. Lai gan Jehova ciena mūsu gribas brīvību un tiesības izvēlēties, viņš, gribēdams, lai mums vienmēr klātos labi, piedāvā palīdzību un dod aizrādījumus, kad tas nepieciešams. (Jesajas 30:21.) Viņš to dara, izmantojot Bībeli, uz Bībeli balstītas publikācijas, garīgi noskaņotus draudžu vecākos un mīlošo brāļu saimi.

”Kas piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs”

Pats par sevi saprotams, atlēta panākumi bija atkarīgi ne tikai no trenera, bet arī no paša atlēta — no tā, cik nopietni viņš gatavojās sacensībām. Atlēta režīms bija ļoti stingrs, un treniņu periodā viņam bija jāievēro atturība pilnīgi visā. Horācijs, dzejnieks, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras, rakstīja, ka sacensību dalībnieki ”atturējās no sievietēm un vīna”, lai ”sasniegtu ilgoto mērķi”. Savukārt teologs Frederiks Kuks rakstīja, ka pirms sacensībām no atlētiem tika prasīta ”atturība [un] stingra diēta.. desmit mēnešu garumā”.

Tā kā netālu no Korintas regulāri notika istmiskās spēles, vēstulē korintiešiem Pāvils izmantoja salīdzinājumu ar atlētu gatavošanos sacensībām. Viņš rakstīja: ”Kas piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs.” (1. Korintiešiem 9:25.) Patiesie kristieši vairās no materiālisma, netikumības un netīrības, kas ir tik pierasti mūsdienu pasaulē. (Efeziešiem 5:3—5; 1. Jāņa 2:15—17.) Viņi cenšas atbrīvoties no visa, kas nav patīkams Dievam un nav saskaņā ar Bībeli, un veido sevī tādas īpašības, kādas ir Kristum. (Kolosiešiem 3:9, 10, 12.)

Tas ir iespējams, ja cilvēks rīkojas saskaņā ar principu, ko Pāvils paskaidroja ar vēl vienas veiksmīgas ilustrācijas palīdzību. Pāvils rakstīja: ”Es šaustu savu miesu un lieku tai sev kalpot, lai kādreiz, citiem sludinot, pats netiktu atmests.” (1. Korintiešiem 9:27, JD.)

Šajos vārdos ir ietverta ārkārtīgi svarīga pamācība. Pāvils, protams, nemudināja kristiešus sagādāt sev sāpes. Viņš tikai atzina, ka viņā norisinās iekšēja cīņa. Bija reizes, kad viņš darīja to, ko nebija gribējis darīt, vai otrādi — viņš nedarīja to, ko bija vēlējies darīt. Tomēr Pāvils nepadevās un nepieļāva, ka viņa vājības sāktu valdīt pār viņu. Viņš ”šaustīja savu miesu”, neatlaidīgi cīnīdamies ar savām miesīgajām tieksmēm un īpašībām. (Romiešiem 7:21—25.)

Visiem kristiešiem būtu jādara tas pats. Pāvils rakstīja, ka daži Korintas kristieši bija bijuši laulības pārkāpēji, elku pielūdzēji, homoseksuālisti un zagļi. Bet Dieva vārdu spēks un svētais gars, kā arī viņu pašu stingrā apņēmība pakļauties to ietekmei viņiem bija palīdzējusi mainīties. ”Jūs esat nomazgāti,” rakstīja Pāvils, ”jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.” (1. Korintiešiem 6:9—11.) Arī Pēteris rakstīja par cilvēkiem, kas bija atbrīvojušies no daudziem sliktiem paradumiem. Kļūdami par kristiešiem, viņi bija  panākuši ievērojamas izmaiņas savā dzīvesveidā. (1. Pētera 4:3, 4.)

Mērķtiecīga darbība

Raksturodams mērķtiecību, ar kādu viņš tiecās pēc garīgiem mērķiem, Pāvils rakstīja: ”Es cīnos, ne kā gaisu sizdams.” (1. Korintiešiem 9:26.) Grāmatā Grieķu un romiešu dzīve (The Life of the Greeks and Romans) par dūru cīņām ir teikts: ”Cīnītājam bija vajadzīgs ne tikai brutāls spēks, bet arī vērīgs skatiens, kas ļāva pamanīt pretinieka vājās vietas. Tikpat svarīga bija laba tehnika, ko varēja apgūt cīņas skolās, un spēja ātri atklāt pretinieka nodomus.”

Viens no mūsu pretiniekiem ir mūsu pašu nepilnīgā miesa. Vai mēs zinām savas ”vājās vietas”? Vai mēs esam gatavi redzēt sevi tādus, kādus mūs redz citi, it sevišķi Sātans? Lai zinātu savas vājības, mums sevi godīgi jāpārbauda, jo cilvēkiem ir raksturīgi sevi mānīt. (Jēkaba 1:22.) Atrast attaisnojumus savai nepareizajai rīcībai ir ļoti viegli. (1. Samuēla 15:13—15, 20, 21.) Taču ikviens, kas to dara, cīnās, ”gaisu sizdams”.

Mēs dzīvojam pēdējās dienās, tāpēc visiem, kas grib iegūt Jehovas labvēlību un iemantot dzīvību, jāizlemj, vai viņi vēlas darīt labu vai — ļaunu, piederēt pie Dieva draudzes vai — pie pagrimušās pasaules. Ja cilvēks ir neizlēmīgs un ”nepastāvīgs visos savos ceļos”, viņš rīkojas ļoti nesaprātīgi. (Jēkaba 1:7.) Tikpat nesaprātīgi rīkojas ikviens, kas izšķiež savu laiku bezjēdzīgiem mērķiem. Turpretī tad, ja cilvēks neatlaidīgi tiecas pēc garīgiem mērķiem, viņš gūst daudz prieka un viņa ”briedums ir redzams visiem”. (1. Timotejam 4:15.)

Mēs nedrīkstam padoties garīgajā cīņā. Jehova mums ar mīlestību dod pamācības un palīdzību, kas nepieciešamas, lai mēs būtu stipri un gūtu uzvaru. (Jesajas 48:17.) Mums jābūt kā atlētiem senatnē — cīņā par ticību mums ir nepieciešama pašdisciplīna, atturība un mērķtiecība. Ja mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, mēs saņemsim bagātīgas svētības. (Ebrejiem 11:6.)

[Papildmateriāls 31. lpp.]

”To svaidīdami ar eļļu”

Atlēta sagatavošanā sacensībām piedalījās arī cilvēks, kura uzdevums bija ieziest jeb ”svaidīt” atlētu ar eļļu. Treneri ”bija novērojuši, ka pareiza muskuļu masāža pirms treniņiem palīdz gūt labākus rezultātus, savukārt viegla, saudzējoša masāža pēc gara treniņa palīdz atbrīvoties un atgūt spēkus”, teikts grāmatā Olimpiskās spēles senajā Grieķijā.

Dieva vārdi ir līdzīgi eļļai, kas nomierina un dziedē, — tie pamāca, mierina un dziedina kristieti, kad viņš ir paguris. Tāpēc draudzes vecākajiem ir teikts, lai viņi Jehovas vadībā lūgtu par kristieti, kas ir garīgi sasirdzis, it kā ”to svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā”. Tas ir nepieciešams, lai veicinātu kristieša garīgo izveseļošanos. (Jēkaba 5:13—15; Psalms 141:5.)

[Attēls 31. lpp.]

Atlētam bija jāupurē dzīvnieks un jāapzvēr, ka viņš ir trenējies desmit mēnešus

[Norāde par autortiesībām]

Musée du Louvre, Paris

[Norāde par attēla autortiesībām 29. lpp.]

Copyright British Museum