Bērnu audzināšana svešā zemē. Grūtības un svētības

MILJONIEM cilvēku mūsdienās pārceļas uz dzīvi citās zemēs. Eiropā patlaban ir vairāk nekā 20 miljoni ieceļotāju, un ASV — 26 miljoni, bet Austrālijā iebraucēji ir 21 procents no visiem iedzīvotājiem. Pārcelšanās uz dzīvi citā zemē bieži vien ir saistīta ar daudzām grūtībām, piemēram, cilvēkiem jāiemācās jauna valoda un jāpielāgojas svešai kultūrai.

Bērni parasti diezgan ātri iemācās runāt un domāt jaunajā valodā, turpretī viņu vecākiem tas prasa ilgāku laiku. Tāpēc, bērniem augot zemē, kas ir sveša viņu vecākiem, var ciest domu apmaiņa ģimenē.

Bērnu domāšanu ietekmē ne tikai jaunā valoda, bet arī kultūra, tāpēc reizēm vecākiem ir grūti izprast bērnu rīcības iemeslus. Ja vecāki ir pārcēlušies uz dzīvi svešā zemē un cenšas audzināt bērnus tā, lai tie būtu ”paklausīgi tam Kungam”, viņu priekšā ir grūts uzdevums. (Efeziešiem 6:4.)

Pūles, kas nepieciešamas, lai ietekmētu bērnu prātu un sirdi

Kristiešu vecāku vēlēšanās un pienākums ir mācīt bērniem Bībeles ”tīro valodu”. (Cefanjas 3:9, NW.) Bet, ja vecāki nespēj pietiekami labi sazināties tajā valodā, kurā ir pieraduši runāt viņu bērni, un savukārt viņu bērni zina tikai dzimtās valodas pamatus, kā viņi var panākt, lai Jehovas likumi ietekmētu bērnu sirdi? (5. Mozus 6:7.) Bērni varbūt kopumā saprot, ko viņiem saka vecāki, bet, ja vārdi neskar viņu sirdi, viņi būtībā kļūst par svešiniekiem paši savā ģimenē.

Pedro un Sandra * no Dienvidamerikas pārcēlās uz Austrāliju, kur dzīvo kopā ar abiem dēliem, kas tagad ir pusaudžu vecumā. Pedro saka: ”Garīgu jautājumu izpratne ir saistīta ar sirdi un jūtām. Tos apspriežot, jārunā par dziļākiem un saturīgākiem tematiem nekā ikdienā, un tam ir nepieciešams plašāks vārdu krājums.” Sandra turpina vīra teikto: ”Nepietiekamas dzimtās valodas zināšanas var negatīvi ietekmēt bērnu garīgo stāvokli. Viņi var zaudēt sapratni par patiesību, un viņiem ir grūti apgūt principus, kas viņiem tiek mācīti. Ja tas notiek, nopietni cieš viņu sapratne par garīgiem jautājumiem un pasliktinās viņu attiecības ar Jehovu.”

Njanapirakasams un Helēna ir šrilankieši, kas pirms kāda laika pārcēlās dzīvot uz Vāciju, un tagad viņiem ir divi bērni. Viņu viedoklis ir līdzīgs: ”Mēs uzskatām, ka mūsu  bērniem ne tikai jāmācās vācu valoda, bet arī jāturpina runāt dzimtajā valodā. Tas ir nepieciešams tādēļ, lai viņi varētu dalīties ar mums savās izjūtās, runāt atklāti, no sirds.”

Migels un Karmena, kas pārcēlās uz Austrāliju no Urugvajas, saka: ”Vecākiem, kas ir tādā situācijā kā mēs, ir jāpaveic divtik grūts uzdevums. Viņiem vai nu jāiemācās svešvaloda tik labi, lai viņi spētu saprast un skaidrot garīgus jautājumus šajā valodā, vai arī labi jāiemāca bērniem dzimtā valoda.”

Atbildīgs lēmums

Ja ģimene ir pārcēlusies uz dzīvi citā zemē un vēlas saglabāt labu garīgo stāvokli, tās locekļiem jāizlemj, kādu valodu viņi izmantos, lai būtu ”tā Kunga mācīti”. (Jesajas 54:13.) Ja tuvumā ir draudze, kuras locekļi runā viņu dzimtajā valodā, tad ģimenes locekļi var pievienoties šai draudzei. Bet ģimene var arī nolemt pievienoties draudzei, kuras locekļi runā attiecīgās zemes pamatvalodā. Kas būtu jāņem vērā, pirms tiek pieņemts šāds lēmums?

Demetrioss un Patrulla, kas pārcēlās uz Angliju no Kipras un Anglijā uzaudzināja piecus bērnus, paskaidro, kas ietekmēja viņu lēmumu: ”Sākumā mūsu ģimene piederēja pie draudzes, kurā sapulces notika grieķu valodā. Mums ar sievu tas bija ļoti labi, bet bērnu garīgo izaugsmi tas kavēja. Pamatā viņi saprata grieķu valodu, tomēr bija nianses, kas viņiem nebija saprotamas. Šī iemesla dēļ viņu garīgā izaugsme bija diezgan lēna. Kad mēs pārcēlāmies uz angļu valodas draudzi, tūlīt varēja redzēt, cik labi tas ietekmē bērnu garīgumu. Viņi kļuva garīgi stiprāki. Mums nebija viegli pieņemt lēmumu pārcelties uz angļu valodas draudzi, taču tagad ir skaidrs, ka mūsu ģimenei tas bija pareizais lēmums.”

Demetriosa un Patrullas bērni turpināja mācīties arī dzimto valodu, un tas viņiem ir nesis daudz svētību. Viņi paši tagad saka: ”Tas ir liels pluss, ja cilvēks prot vairākas valodas. Angļu valodu mēs iemācījāmies vispirms, taču mēs esam pārliecinājušies, ka grieķu valodas zināšanas palīdz uzturēt ciešas un sirsnīgas attiecības ar vecākiem, un tās ir īpaši noderējušas, veidojot attiecības ar mūsu vecvecākiem. Turklāt mūsu pieredze ir palīdzējusi veidot iejūtību pret citiem ieceļotājiem un pārliecību, ka mēs varam iemācīties vēl kādu valodu. Tāpēc tad, kad bijām paaugušies, mēs kopā ar vecākiem pārgājām uz draudzi, kurā sapulces notika albāņu valodā.”

Kristofoross un Margarita arī ir ieceļojuši Anglijā no Kipras un, dzīvodami Anglijā, ir izaudzinājuši trīs bērnus. Viņi nolēma piederēt pie grieķu draudzes. Viņu dēls Nikoss, kas tagad ir draudzes vecākais grieķu draudzē, atceras: ”Toreiz brāļi mūs aicināja  pievienoties grieķu draudzei, kas bija nupat izveidota, un mūsu ģimene to uzskatīja par teokrātisku norīkojumu.”

Savukārt Margarita atceras: ”Mūsu dēli pieteicās teokrātiskās kalpošanas skolā, kad vienam bija septiņi, bet otram — astoņi gadi. Sākumā mēs ar vīru nedaudz raizējāmies par viņu ierobežotajām grieķu valodas zināšanām. Katru uzdevumu mēs gatavojām kopā ar viņiem, un reizēm tas prasīja diezgan daudz stundu.”

Viņu meita Joanna saka: ”Es atceros, kā tētis mums mājās mācīja grieķu valodu — viņš rakstīja uz tāfeles burtus, un mums tie bija labi jāiemācās. Cilvēki mēdz veltīt valodu apguvei daudzus gadus, bet mēs ar mammas un tēta palīdzību iemācījāmies grieķu valodu diezgan īsā laikā.”

Daudzi vecāki uzskata, ka viņu ģimenes garīgajai izaugsmei nāks par labu sapulces viņu dzimtajā valodā, tāpēc viņi nolemj pievienoties draudzēm, kurās sapulces notiek viņu valodā. (Kolosiešiem 1:9, 10; 1. Timotejam 4:13, 14.) Vēl viens iemesls, kāpēc daudzas ģimenes pieņem šādu lēmumu, ir tas, ka viņi vēlas izmantot savas valodas zināšanas, lai palīdzētu citiem iebraucējiem.

Daudzas citas ģimenes uzskata, ka viņu apstākļos vislabāk ir piederēt pie draudzes, kurā sapulces notiek valsts valodā. (Filipiešiem 2:4; 1. Timotejam 3:5.) Kad ģimene ir pārrunājusi šo jautājumu, ģimenes galvas pienākums ir griezties pie Jehovas lūgšanās un pieņemt galīgo lēmumu. (Romiešiem 14:4; 1. Korintiešiem 11:3; Filipiešiem 4:6, 7.)  Ģimenēm, kas ir nolēmušas piederēt pie draudzes, kurās sapulces notiek valsts valodā, var noderēt daži praktiski padomi.

Daži praktiski ieteikumi

Pedro un Sandra saka: ”Mūsu ģimenē ir likums mājās runāt tikai spāniski, lai mēs neaizmirstu dzimto valodu. Ievērot šo likumu nav viegli, jo mūsu dēli zina, ka mēs saprotam angļu valodu. Taču, ja mēs to neievērotu, viņi drīz vien aizmirstu spāņu valodu.”

Migels un Karmena dod šādu padomu: ”Ja vecāki regulāri studē ar bērniem Bībeli un katru dienu apskata dienas pantu un komentāru dzimtajā valodā, bērni apgūst vairāk nekā valodas pamatus — viņi mācās runāt dzimtajā valodā par garīgiem jautājumiem.”

Migels iesaka: ”Dariet visu iespējamo, lai bērniem būtu interesanti sludināt. Mūsu sludināšanas teritorija ir milzīgs lielpilsētas rajons, un daudz laika aiziet, braucot automašīnā, lai nokļūtu pie cilvēkiem, kas runā mūsu dzimtajā valodā. Šo laiku mēs izmantojam, spēlēdami Bībeles spēles un pārrunādami svarīgas lietas. Sludināšanu es cenšos ieplānot tā, lai katru reizi mums būtu pāris labu atkārtotu apmeklējumu. Tā var panākt, ka bērniem tiek dota iespēja piedalīties vismaz vienā saturīgā sarunā.”

Kā tikt galā ar kultūru atšķirībām

Dieva Rakstos ir teikts: ”Mans dēls, palieci uzticīgs sava tēva pamācību tevī izveidotajam gara satvaram un nepamet savas mātes mācības!” (Salamana Pamācības 1:8.) Reizēm šajā ziņā rodas grūtības, ja vecāku audzināšanas metodes atšķiras no audzināšanas metodēm, kas ir pierastas sabiedrībā, kurā bieži uzturas viņu bērni.

Katras ģimenes galvam pašam jāizlemj, kā viņš vadīs savu ģimeni, un viņam nav pārāk daudz jāskatās uz to, kā bērni tiek audzināti citās ģimenēs. (Galatiešiem 6:4, 5.) Protams, vecākiem, kam ir labs kontakts ar bērniem, ir vieglāk pieņemt daudz ko labu, kas ir raksturīgs jaunajai kultūrai.

Bet vecākiem jāatceras, ka daudz kas no tā, kas ir pieņemts attīstītajās valstīs, kristiešu garīgajai veselībai var nākt par ļaunu. Liela  daļa populārās mūzikas un izklaides aktīvi propagandē netikumību, alkatību un dumpīgumu. (Romiešiem 1:26—32.) Kristīgi vecāki nevar atļauties pamest novārtā savu pienākumu sekot tam, kādu mūziku klausās un kā izklaidējas viņu bērni, tāpēc vien, ka viņiem ir grūti saprast valodu. Vecāku pienākums ir noteikt konkrētus ierobežojumus, un tas ne vienmēr ir vienkārši.

Karmena saka: ”Mēs bieži vien nesaprotam vārdus dziesmām, ko klausās mūsu bērni. Pati mūzika var izklausīties pieņemama, bet, ja dziesmu tekstos ir divdomības vai žargons, mēs to varam nesaprast.” Kā Karmena un viņas vīrs ir mēģinājuši atrisināt šo problēmu? Migels saka: ”Mēs daudz laika veltām pārrunām par to, kāpēc ir bīstami klausīties sliktu mūziku, un mēģinām palīdzēt bērniem izvēlēties tādu mūziku, kas nebūtu nepatīkama Jehovam.” Lai tiktu galā ar kultūru atšķirībām, vecākiem nepieciešama neatlaidība un līdzsvarotība. (5. Mozus 11:18, 19; Filipiešiem 4:5.)

Svētības, ko var pieredzēt ģimenes

Bērnu audzināšana svešā zemē neapšaubāmi prasa papildu laiku un pūles. Tomēr gan vecāki, gan bērni var iegūt arī papildu svētības par savām pūlēm.

Azams un viņa sieva Sāra devās prom no Turcijas un apmetās uz dzīvi Vācijā, kur viņi ir uzaudzinājuši trīs dēlus. Viņu vecākais dēls tagad strādā Jehovas liecinieku Vācijas filiālē Zeltersā. Azams atzīst: ”Bērni ļoti daudz iegūst, ja viņi var attīstīt labās īpašības, kas ir raksturīgas abām kultūrām.”

Antonio un Lutonadio pārcēlās uz Vāciju no Angolas, un viņu ģimenē ir deviņi bērni. Viņi runā lingala, franču un vācu valodā. Antonio saka: ”Tā kā mēs protam vairākas valodas, mēs varam sludināt cilvēkiem no daudzām zemēm. Mums ir liels prieks, ka mēs to varam darīt.”

Divi bērni, kuru vecāki kopā ar viņiem pārcēlās uz Angliju no Japānas, uzskata, ka viņi ir daudz ko ieguvuši, jo māk gan japāņu, gan angļu valodu. Viņi saka: ”Tas, ka mēs protam divas valodas, mums palīdzēja atrast darbu. Mums ir ļoti paticis apmeklēt lielus kongresus, kuros runas tiek teiktas angļu valodā. Bet mēs paši piederam pie japāņu draudzes, kurā ir ļoti vajadzīgi sludinātāji.”

Jūs varat sekmīgi audzināt savus bērnus

Grūtības, ko sagādā bērnu audzināšana svešā vidē, ir pieredzējuši daudzi vecāki jau kopš Bībeles laikiem. Mozus vecākiem izdevās pareizi izaudzināt savu dēlu, kaut arī viņš piedzima un uzauga Ēģiptē. (2. Mozus 2:9, 10.) Daudzi jūdi, kas trimdas laikā dzīvoja Babilonijā, izaudzināja bērnus, kas vēlējās atgriezties Jeruzalemē un atjaunot patieso pielūgsmi. (Ezras 2:1, 2, 64—70.)

Kristīgi vecāki arī mūsdienās var pareizi izaudzināt bērnus svešā zemē. Ļoti iespējams, viņi kādreiz dzirdēs no saviem bērniem vārdus, ko dzirdēja kāds laulāts pāris. Viņu bērni teica: ”Mūsu ģimene ir ļoti saliedēta, pateicoties tēta un mammas mīlestībai un rūpēm. Mūsu attiecības ar viņiem vienmēr ir bijušas ļoti tuvas. Mēs esam laimīgi, ka piederam pie lielas saimes, kas visā pasaulē vienoti kalpo Jehovam.”

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 24. lpp.]

Ja mājās ģimenes locekļi runā tikai dzimtajā valodā, bērniem ir vieglāk neaizmirst valodu

[Attēls 24. lpp.]

Iespēja sazināties palīdz veidot ciešas attiecības ar vecvecākiem

[Attēls 25. lpp.]

Studējot Bībeli ar saviem bērniem, vecāki viņiem palīdz veidot sapratni par garīgām lietām