Iemesli priekam Balkānos

Bija 1922. gads. Patiesie Bībeles pētnieki (tā toreiz sevi sauca Jehovas liecinieki) bija noorganizējuši sapulci Austrijas pilsētā Insbrukā. Starp klātesošajiem bija arī Francis Brants, kāds jauns cilvēks no Apatinas, nelielas pilsētas Serbijā, Vojvodinas novadā. Kad orators pieminēja Dieva vārdu, Jehova, daļa klātesošo sacēla tādu kņadu, ka viņš nevarēja turpināt runu un sapulce bija jāpārtrauc. Tomēr tas, ko Francis bija paspējis dzirdēt, viņu ietekmēja tik dziļi, ka, atgriezies dzimtenē, viņš sāka sludināt labo vēsti par Valstību. Tas bija pieticīgs sākums, kam ar laiku sekoja ievērojama garīgās darbības paplašināšanās vienā no Balkānu valstīm.

VĀRDS Dienvidslāvija cilvēkiem mūsdienās parasti saistās ar kara un posta ainām, kurās redzami nežēlīgu masu slepkavību upuri, nebeidzamas bēgļu rindas, sagrautas mājas un izmisuši bāreņi. Trūkst vārdu, lai raksturotu ciešanas un postu, ko ir atnesis karš, kas Balkānu pussalā plosījās no 1991. līdz 1995. gadam. Karš iznīcināja jebkādas cerības, ka cilvēki paši saviem spēkiem varētu nodrošināt labklājību un ilgstošu mieru. Kara dēļ bijušo Dienvidslāvijas republiku * iedzīvotāji joprojām cīnās ar ekonomiskajām grūtībām, un daudzi no viņiem dzīvo galējā nabadzībā.

Ņemot vērā ciešanas, kas piemeklējušas šo zemju iedzīvotājus, varētu domāt, ka tajās nav daudz laimīgu cilvēku. Tomēr, lai cik neparasti tas liktos, šādi cilvēki Balkānos ir, un 20. gadsimta beigās viņi pieredzēja īpašus prieka mirkļus. Bet atgriezīsimies pie Franča Branta, kas tika minēts raksta ievadā.

Garīgās darbības paplašināšanās Balkānos

Francis Brants bija sajūsmā par jauniegūtajām zināšanām un nolēma pats sākt labās vēsts sludināšanu. Viņš dabūja bārddziņa darbu Mariborā, kādā Slovēnijas pilsētā netālu no Austrijas robežas, un sludināja saviem klientiem, kas parasti skūšanas laikā sēdēja ļoti mierīgi un uzmanīgi klausījās. Sludināšana nesa augļus, un 20. gadu beigās Mariborā darbojās neliela Valstības sludinātāju grupa. Bībeles priekšlasījumus  varēja noklausīties kādā restorānā, kas vēlāk tika nosaukts par zivju restorānu ”Jaunā pasaule”.

Ar laiku labā vēsts izplatījās pa visu valsti. To ievērojami sekmēja fotodrāma ”Radīšana” — astoņas stundas garš demonstrējums, kurā tika izmantoti kinofilmas elementi, diapozitīvi un skaņu ieraksts. 30. gados sākās Jehovas liecinieku vajāšanas Vācijā, un Valstības sludinātājiem Dienvidslāvijā pievienojās pilnas slodzes sludinātāji no Vācijas, kuri bija atstājuši savu dzimteni. Viņi upurēja personīgās ērtības, lai varētu sludināt visur, arī attālos kalnu rajonos. Sākumā šķita, ka labo vēsti vēlas uzklausīt ļoti maz cilvēku — 40. gadu sākumā valstī bija tikai 150 sludinātāju.

1941. gadā sākās nežēlīgas Jehovas liecinieku vajāšanas, kas ilga līdz pat 1952. gadam. Jehovas liecinieki bija ļoti priecīgi par to, ka ģenerāļa Tito komunistiskā režīma laikā, 1953. gada 9. septembrī, viņu darbība tika oficiāli reģistrēta. Tobrīd valstī bija jau 914 labās vēsts sludinātāju, un viņu skaits nepārtraukti auga. 1991. gadā Dienvidslāvijā bija 7420 sludinātāju un Atceres vakaru apmeklēja 16 072 cilvēki.

1991. gadā, no 16. līdz 18. augustam, notika pirmais starptautiskais Jehovas liecinieku kongress Zagrebā (Horvātija), kuru apmeklēja 14 684 cilvēki no vairākām pasaules valstīm. Šis neaizmirstamais pasākums sagatavoja Jehovas kalpus gaidāmajiem pārbaudījumiem. Autobusi ar kongresa delegātiem no Serbijas bija vieni no pēdējiem, kas šķērsoja Horvātijas un Serbijas robežu, jo tūlīt pēc tam robeža tika slēgta un sākās karš.

Jehovas kalpiem ir daudz iemeslu priecāties

Kara gadi bija nopietnu pārbaudījumu laiks Jehovas lieciniekiem, kas dzīvo Balkānos. Un tomēr Jehovas kalpiem ir iemesls būt priecīgiem, jo Jehova ir svētījis savu tautu ar ievērojamu pieaugumu. Kopš 1991. gada Valstības sludinātāju skaits bijušajā Dienvidslāvijas teritorijā ir palielinājies par vairāk nekā 80 procentiem. 2001. kalpošanas gadā šajās zemēs bija sasniegts jauns lielākais sludinātāju skaits — 13 472.

Sākotnēji Jehovas liecinieku darbību visās bijušajās Dienvidslāvijas republikās organizēja biroji Zagrebā (Horvātija) un Belgradā (Serbija). Pieaugot sludinātāju skaitam un mainoties politiskajai situācijai, radās nepieciešamība izveidot Jehovas liecinieku birojus Ļubļanā (Slovēnija) un Skopjē (Maķedonija), kā arī iegādāties jaunas biroju telpas Belgradā un Zagrebā. Šajos birojos kopā strādā apmēram 140 cilvēku — lielākoties gados jauni dedzīgi Jehovas liecinieki. Liela daļa šo biroju darbinieku tulko Bībeles studēšanai domāto literatūru horvātu, maķedoniešu, serbu un slovēņu valodā. Ļoti iepriecinoši ir tas, ka gandrīz visi Jehovas liecinieku žurnāli, brošūras un grāmatas minētajās valodās iznāk vienlaicīgi ar angļu valodas izdevumiem. Šie izdevumi daudziem cilvēkiem palīdz iegūt mierinājumu un cerību.

 Lielu prieku Jehovas kalpiem bijušajās Dienvidslāvijas republikās sagādā arī tas, ka viņiem nesavtīgi palīdz daudzi pilnas slodzes kalpotāji no citām zemēm. Vietējiem sludinātājiem ir prieks par skaistajām Valstības zālēm, kas ir uzceltas pēdējos gados. Bet pirms dažiem gadiem kāds notikums deva īpašu iemeslu priecāties Jehovas lieciniekiem bijušajās Dienvidslāvijas zemēs.

Ārkārtīgi nozīmīgs darbs

Daudzi sludinātāji bija domājuši par to, vai viņi kādreiz varēs lasīt Bībeli Jaunās pasaules tulkojumā savā dzimtajā valodā. Katru gadu viņi klusībā cerēja, ka apgabala kongresā tiks paziņots par šī tulkojuma iznākšanu. Tomēr paveikt tik apjomīgu darbu nešķita visai reāli, jo tulkotāju grupas darbojās tikai dažus gadus un pašu tulkotāju nebija daudz.

Rūpīgi izvērtējot apstākļus un iespējas, Vadošā padome apstiprināja darba plānu, kas noteica, ka horvātu, maķedoniešu un serbu tulkošanas grupas sadarbosies Bībeles tulkošanā. Horvātu tulkotājiem bija jāuzņemas šo grupu darba koordinēšana.

Diena, kas daudziem sagādāja neaprakstāmu prieku

Jehovas liecinieki, kas dzīvo Balkānos, nekad neaizmirsīs 1999. gada 23. jūliju. Jūlijā bija paredzēti apgabala kongresi ”Dieva pravietiskie vārdi”, kam vienlaikus bija jānotiek Belgradā, Sarajevā, Skopjē un Zagrebā. Kādu laiku nebija skaidrs, vai varēs notikt kongress Belgradā, jo NATO uzlidojumu dēļ bija aizliegts rīkot jebkādas publiskās sapulces. Brāļi bija ļoti priecīgi, kad pēc vairāku mēnešu ilgas neziņas uzzināja, ka kongress tomēr notiks. Viņu cerības piepildījās ar uzviju.

Piektdienas pēcpusdienā 13 497 kongresa delegāti visās četrās pilsētās dzirdēja īpašu paziņojumu. Kad orators pateica, ka ir pabeigts Kristiešu grieķu rakstu Jaunās pasaules tulkojums horvātu un serbu valodā un turpinās darbs pie šī tulkojuma maķedoniešu valodā, paziņojumu pārtrauca vētraini aplausi. Kongresā, kas notika Sarajevā, pēc paziņojuma kādu brīdi iestājās pilnīgs klusums — tik ļoti pārsteigti bija kongresa delegāti. Bet tad atskanēja aplausi, kas turpinājās diezgan ilgi. Belgradā daudzu delegātu acīs varēja redzēt prieka asaras un paziņojumu vairākas reizes pārtrauca aplausi. Kongresa delegāti bija ārkārtīgi priecīgi.

Dāvana, ko saņēma kongresa delegāti, bija vērtīga arī tāpēc, ka Jehovas liecinieki bija ieguvuši tiesības iespiest jau pastāvošo Bībeles tulkojumu horvātu un serbu valodā un Kristiešu grieķu raksti Jaunās pasaules tulkojumā bija izdoti vienā sējumā ar Ebreju rakstu tulkojumu. Turklāt Bībeles teksts serbu valodā tika iespiests gan latīņu rakstībā, gan arī kirilicā.

Būdami pateicīgi par svētībām, ko dod Jehova, un to, kā viņš vada savu tautu, Jehovas liecinieki Balkānu zemēs piekrīt tam, ko teica Dāvids: ”Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis.” Lai kādas grūtības stājas viņu ceļā, ”tā Kunga prieks ir viņu stiprais patvērums”. (Psalms 23:4; Nehemijas 8:10.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 20. lpp.]

Pirmā sludinātāju grupa no Slovēnijas pilsētas Mariboras sludina attālā teritorijā