Kā izpaužas Dievam tīkama dedzība

BĪBELĒ kristieši tiek mudināti ”dzīties pēc mīlestības”, un tajā ir paskaidrots, ka ”mīlestība.. neskauž”. (1. Korintiešiem 13:4; 14:1.) Taču mēs varam arī lasīt, ka Jehova, kura paraugam mums jāseko, ir ”dedzīgs savu tiesību aizstāvis”. (2. Mozus 34:14; Efeziešiem 5:1.) Dažos cilvēkos šie panti rada neizpratni. Kāpēc?

Gan senebreju, gan sengrieķu valodā vārdiem ”dedzība” un ”skaudība” atbilst tikai viens vārds ar ļoti plašu nozīmi. Atkarībā no lietojuma tam ir vai nu pozitīva, vai negatīva nokrāsa. Piemēram, senebreju valodas vārds var nozīmēt ’prasība pēc nedalītas uzticības; neiecietība pret sāncensību; aizrautība; kaislība; dedzība; skaudība; nenovīdība’. Atbilstošajam sengrieķu valodas vārdam ir tikpat plaša nozīme. Abi šie vārdi var apzīmēt negatīvas jūtas, ko kāds izjūt pret cilvēku, kuru uzskata par savu sāncensi vai kaut kādā ziņā pārāku par sevi. (Salamana Pamācības 14:30.) Bet tāpat tie var norādīt uz pozitīvu Dieva piešķirtas īpašības izpausmi — vēlēšanos pasargāt tuvus cilvēkus no ļauna. (2. Korintiešiem 11:2.)

Visizcilākais paraugs

Jehova rāda visizcilāko dedzības paraugu. Tīru motīvu vadīts, viņš rīkojas, lai pasargātu savu kalpus no garīgas un morālas lejupslīdes. Par savu seno tautu, kas tēlaini tiek saukta par Ciānu, viņš teica: ”Mana sirds kvēlo pret Ciānu dziļā mīlestībā, un Es esmu iededzies pret to arī bargās dusmās!” (Cakarijas 8:2.) Tāpat kā mīlošs tēvs gādā par to, lai bērniem nedraudētu nekas slikts, Jehova nepārtraukti sargā savus kalpus no tā, kas viņiem var fiziskā vai garīgā ziņā kaitēt.

Lai pasargātu savus kalpus, Jehova ir devis savus Rakstus — Bībeli. Tajā ir iekļauti gan sirsnīgi mudinājumi rīkoties gudri, gan arī daudzi pozitīvi šādas rīcības piemēri. Jesajas 48:17 mēs lasām: ”Es, tas Kungs, tavs Dievs, mācu tev to, kas tev par svētību, un vedu tevi tai ceļā, pa kuŗu tev jāstaigā.” Ir ļoti mierinoši zināt, ka dedzība mudina Jehovu gādāt par mums. Ja tas tā nebūtu, mums būtu daudz jācieš pieredzes trūkuma dēļ. Jehovas dedzība nekādā ziņā nav saistīta ar savtīgumu.

Bet kā tad atšķiras dedzība no skaudības, kuras, saskaņā ar Bībeles oriģinālvalodām, ir vienas īpašības divas dažādas izpausmes? Lai to noskaidrotu, padomāsim par Mirjamu un Pinehasu un pievērsīsim uzmanību viņu rīcības motīviem.

Mirjama un Pinehass

Mirjama bija izraēliešu vadītāju Mozus un Ārona vecākā māsa. Kad tauta pēc iziešanas no Ēģiptes atradās tuksnesī, Mirjama sāka apskaust savu brāli Mozu. Bībelē stāstīts: ”Tad Mirjama un Ārons cēla iebildumus pret Mozu aitiopietes dēļ, ko viņš bija  sev ņēmis.. Un tie kurnēja: ”Vai tas Kungs tiešām tikai vien ar Mozu ir runājis? Vai Viņš nav arī ar mums runājis?”” Mirjama acīmredzot bija šīs necienīgās izturēšanās iniciatore, jo Jehova ar nedēļu ilgu spitālību sodīja viņu, nevis Āronu. (4. Mozus 12:1—15.)

Kāpēc Mirjama vērsās pret Mozu? Vai viņu uz to pamudināja vēlēšanās aizstāvēt patieso pielūgsmi un pasargāt savus tautiešus no kaut kā ļauna? Visticamāk, nē. Mirjama, šķiet, bija ļāvusi savā sirdī iesakņoties vēlmei pēc ievērojamāka stāvokļa un lielākas varas. Tā kā Mirjama bija praviete, izraēlieši, it īpaši sievietes, viņu ļoti cienīja. Pēc brīnumainās izglābšanās pie Sarkanās jūras visas sievietes bija dziedājušas un spēlējušas Mirjamas vadībā. Vēlāk Mirjama varbūt bija sākusi baiļoties, ka Mozus sievas dēļ, kuru viņa uzskatīja par savu sāncensi, viņas autoritāte var mazināties. Skaudības pārņemta, viņa sacēlās pret Mozu, ko par tautas vadītāju bija iecēlis pats Jehova. (2. Mozus 15:1, 20, 21.)

Turpretī Pinehass rīkojās pavisam citu motīvu vadīts. Kad neilgi pirms ieiešanas Apsolītajā zemē izraēlieši bija apmetušies Moāba līdzenumā, moābietes un midianietes pavedināja daudzus izraēliešus uz netikumību un elku pielūgsmi. Lai attīrītu nometni un novērstu Jehovas kvēlojošās dusmas, Izraēla soģiem tika pavēlēts nogalināt visus vīriešus, kas bija šādi grēkojuši. Tai laikā Simeona cilts virsaitis Simrijs nekaunīgi ”visas Israēla draudzes acu priekšā” atveda uz nometni midianieti Kazbiju, lai ar to piekoptu netiklību. Pinehass rīkojās ļoti izlēmīgi. Dedzība par Jehovas pielūgsmi un vēlēšanās saglabāt nometnē morālu tīrību pamudināja viņu nogalināt abus netikļus. Viņš tika uzslavēts par to, ka bija ”iededzies savā dusmu kaislībā” un aizstāvējis Jehovu. Pēc Pinehasa izšķirīgās rīcības sērga, ar ko bija miruši jau 24 000 cilvēku, pārstāja plosīties, un Jehova atalgoja Pinehasu, apsolīdams, ka viņa pēcnācēji būs priesteri mūžīgi. (4. Mozus 25:4—13.)

Kādā ziņā abi gadījumi atšķīrās? Mirjama vērsās pret savu brāli, savtīgu motīvu mudināta, savukārt Pinehass īstenoja taisnību, Dievam tīkamas dedzības vadīts. Arī mēs, tāpat kā Pinehass, varam nokļūt situācijās, kad mums atklāti jārunā vai izšķirīgi jārīkojas, lai aizstāvētu Jehovas vārdu, pielūgsmi un viņa tautu.

Nepamatota dedzība

Vai var būt gadījumi, kad dedzība tiek izpausta nevietā? Jā, tas ir iespējams. Tā bija noticis ar lielāko daļu pirmā gadsimta jūdu. Viņi dedzīgi aizstāvēja Dieva bauslību un savas tradīcijas. Lai nepieļautu bauslības pārkāpšanu, viņi bija sīki izstrādājuši neskaitāmus norādījumus un ierobežojumus, kuri tautai kļuva par smagu nastu. (Mateja 23:4.) Nespēdami vai negribēdami saprast, ka Mozus bauslības vietā Dievs ir izveidojis jaunu iekārtojumu, uz ko bija pravietiski  norādījusi bauslība, viņi nepamatotā dedzībā nikni vajāja Jēzus Kristus sekotājus. Apustulis Pāvils, kas agrāk pats ar lielu dedzību bija kļūdaini iestājies par bauslību, norādīja, ka bauslības aizstāvji ”deg par Dievu, bet bez izpratnes”. (Romiešiem 10:2; Galatiešiem 1:14.)

Pat daudziem jūdiem, kas bija kļuvuši par kristiešiem, bija grūti atbrīvoties no pārliekās dedzības par bauslību. Pēc sava trešā misionāra ceļojuma Pāvils vadošajai padomei ziņoja par to, kā noris cittautiešu pievēršana kristietībai, un tolaik tūkstošiem jūdu kristiešu bija ”dedzīgi bauslības piekritēji”. (Apustuļu darbi 21:20.) Šāda situācija pastāvēja vairākus gadus pēc tam, kad vadošā padome bija pieņēmusi lēmumu, ka nejūdu kristieši nav jāapgraiza. Toreiz jautājumi par bauslības ievērošanu bija radījuši draudzē nesaskaņas. (Apustuļu darbi 15:1, 2, 28, 29; Galatiešiem 4:9, 10; 5:7—12.) Līdz galam neizprazdami, kā ir mainījušās Jehovas attiecības ar saviem kalpiem, jūdu kristieši nelokāmi turējās pie saviem uzskatiem un kritizēja citus. (Kolosiešiem 2:17; Ebrejiem 10:1.)

Tātad mums ir jābūt uzmanīgiem, lai mēs nesāktu dedzīgi aizstāvēt sev tuvus priekšstatus, kas nav pilnībā balstīti uz Dieva Rakstiem. Mums ar gatavību jāpieņem jauni bībelisku jautājumu skaidrojumi, ko dod tagadējā Jehovas pārstāvju grupa.

Dedziet par Jehovu

Tomēr cilvēkiem, kas pieder pie patiesās pielūgsmes, ir jābūt dedzīgiem. Dedzība pievērš mūsu domas Jehovam, ja mēs sākam pārmērīgi satraukties paši par savu reputāciju vai tiesībām. Būdami dedzīgi, mēs meklējam dažādas iespējas sludināt patiesību par Dievu un aizstāvēt viņu un viņa tautu.

Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāju, vārdā Akiko, reiz asi uzņēma kāda dzīvokļa saimniece, kas bija pārpratusi Dieva likumu par asinīm. Akiko taktiski aizstāvēja Dieva Rakstus un pat minēja, kādus veselības sarežģījumus var izraisīt asins pārliešana. Ļoti vēlēdamās pastāstīt par Jehovu, Akiko pavērsa sarunu citā virzienā un sāka runāt par to, kas, pēc viņas domām, bija galvenais sievietes iebildumu cēlonis, proti, neticība Radītājam. Akiko apsprieda ar dzīvokļa saimnieci, kā viss apkārtējais pierāda Radītāja esamību. Viņai izdevās ne tikai kliedēt šīs sievietes aizspriedumus, bet arī uzsākt mājas Bībeles nodarbības. Agrāk negatīvi noskaņotā dzīvokļa saimniece tagad ir pievienojusies Jehovas cildinātāju pulkam.

Būdami dedzīgi patiesajā pielūgsmē, mēs cenšamies izmantot katru izdevību, lai runātu par savu ticību un to aizstāvētu darba vietā, skolā, veikalā un transporta līdzekļos. Piemēram, Midori cenšas stāstīt par savu ticību darbabiedriem. Kāda kolēģe, kurai ir  pāri 40 gadiem, viņai atbildēja, ka nevēlas iesaistīties nekādās sarunās ar Jehovas lieciniekiem. Taču reiz šī sieviete izteica bažas par savas meitas raksturu. Midori viņai parādīja grāmatu Jauniešu jautājumi — praktiskas atbildes * un piedāvājās to lasīt kopā ar viņas meitu. Sākās Bībeles nodarbības, bet meitenes māte tajās nepiedalījās. Midori nolēma parādīt savai kolēģei videofilmu Jehovas liecinieki — organizācija un darbība *. Šī filma izkliedēja daudzus nepareizus priekšstatus, kas viņai bija izveidojušies par Jehovas lieciniekiem. Redzētā saviļņota, viņa teica: ”Es gribu būt tāda pati kā Jehovas liecinieki.” Viņa sāka kopā ar meitu piedalīties Bībeles nodarbībās.

Dievam tīkamai dedzībai ir jāizpaužas arī kristiešu draudzē. Tā veicina sirsnīgu mīlestības un gādības pilnu gaisotni un mudina mūs pretoties negatīvai ietekmei, kas varētu kaitēt mūsu garīgajiem brāļiem un ko rada, piemēram, tenkas un atkritēju idejas. Ja esam dedzīgi, mēs atbalstām draudzes vecāko lēmumus un darām to arī tad, kad viņiem ir jāizsaka kādam aizrādījums. (1. Korintiešiem 5:11—13; 1. Timotejam 5:20.) Rakstīdams par to, kādas ir viņa jūtas pret saviem ticības biedriem Korintas draudzē, Pāvils teica: ”Es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu; es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu.” (2. Korintiešiem 11:2.) Tātad dedzība liek mums rūpēties par visu draudzes locekļu garīgo un morālo tīrību.

Cilvēks, kas ir nesavtīgs un pauž Dievam tīkamu dedzību, pozitīvi ietekmē citus un iegūst Jehovas atzinību. Dedzība ir viena no īpašībām, kurai mūsdienās jāizpaužas katra kristieša dzīvē. (Jāņa 2:17.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 29. lpp.]

Pinehasa rīcības pamatā bija Dievam tīkama dedzība

[Attēli 30. lpp.]

Sargieties no nepamatotas dedzības

[Attēli 31. lpp.]

Dievam tīkama dedzība mudina mūs stāstīt citiem par savu ticību un augstu vērtēt brāļu saimi