Sātans — mīts vai draudīga realitāte?

JAUTĀJUMS par ļaunuma izcelsmi ir interesējis domātājus jau tālā senatnē. Džeimsa Heistingsa izveidotajā Bībeles vārdnīcā teikts: ”Jau kopš cilvēka apziņas pirmssākumiem cilvēks apjauta, ka viņš saduras ar spēkiem, kurus viņš nespēj kontrolēt un kuru ietekme ir kaitīga vai postoša.” Šajā pašā uzziņu izdevumā vēl sacīts: ”Agrīnā cilvēce intuitīvi meklēja parādību cēloņus un personificēja dabas spēkus un citas tās izpausmes.”

Saskaņā ar vēsturiskām ziņām, ticība dēmoniskiem dieviem un ļauniem gariem bija izplatīta jau Mezopotāmijas vēstures agrīnajā posmā. Senie babilonieši ticēja, ka pazemē jeb ”zemē, no kuras nav ceļa atpakaļ,” valda Nergals, ļauna dievība, ko sauca arī par ”to, kas sadedzina”. Viņi baidījās no dēmoniem, kurus centās pielabināt, skaitot maģiskas formulas. Ēģiptiešu mitoloģijā ļaunuma dievs bija Sets, ”kuru attēloja ar dīvaina zvēra iezīmēm — ar tievu, līku snuķi, stāvām, stūrainām ausīm un stīvu, šķeltu asti”. (Larousse Encyclopedia of Mythology.)

Kaut arī grieķiem un romiešiem bija gan labvēlīgas, gan ļaunas dievības, viņiem nebija dominējoša ļauna dieva. Viņu filozofi mācīja, ka pastāv divi pretēji principi. Empedoklam šādi principi bija mīlestība un naids. Platons uzskatīja, ka pasaulei ir divas ”dvēseles”, no kurām viena ir labā, bet otra — sliktā cēlonis. Kā savā grāmatā Le Diable (Velns) norāda Žoržs Minuā, ”klasiskajā [grieķu un romiešu] pagānu reliģijā Velns nebija pazīstams”.

Irānā izplatītais zoroastrisms mācīja, ka augstākā dievība Ahuramazda jeb Ormazds radīja Anhro Mainju jeb Ahrimānu, kas izvēlējās darīt ļaunu un tā kļuva par postošu garu jeb postītāju.

Jūdaismā Sātans tika parādīts kā Dieva pretinieks, kas ir izraisījis grēku. Taču pēc daudziem gadsimtiem šāds skaidrs attēlojums bija sajaucies ar pagāniskiem priekšstatiem. Enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica teikts: ”Pēdējos gadsimtos p.m.ē. bija notikušas.. lielas izmaiņas. Šajā laikā [jūdu] reliģija.. pārņēma daudz ko no uzskata par pretēju principu pastāvēšanu, kurā Dievs un labie un taisnīgie spēki debesīs un uz zemes tika pretstatīti ietekmīgiem ļauniem un viltīgiem spēkiem. Šķiet, šādas izmaiņas notika persiešu reliģijas ietekmē.” Enciklopēdijā The Concise Jewish Encyclopedia norādīts: ”Aizsardzību pret d[ēmoniem] varēja gūt, ievērojot baušļus un izmantojot amuletus.”

 Atkritušās kristietības teoloģija

Tāpat kā jūdaisms pārņēma nebībeliskus priekšstatus par Sātanu un dēmoniem, tā arī atkritušie kristieši attīstīja idejas, kas nebija saskaņā ar Rakstiem. Vārdnīcā The Anchor Bible Dictionary sacīts: ”Viena no vispārsteidzošākajām senajām teoloģiskajām idejām ir doma par to, ka Dievs ir izpircis savu tautu, samaksājot Sātanam par viņu atbrīvošanu.” Šo domu izvirzīja Irenejs (2. gs.) un tālāk attīstīja Origens (3. gs.), kas apgalvoja, ka ”velns bija ieguvis likumīgas tiesības uz cilvēkiem”, un uzskatīja ”Kristus nāvi.. par izpirkuma maksu, kas samaksāta velnam”. (Ādolfs Harnaks, History of Dogma.)

Kā teikts enciklopēdijā The Catholic Encyclopedia, ”[domai, ka izpirkums tika samaksāts Velnam] kādus tūkstoš gadus bija ļoti liela nozīme teoloģijas vēsturē”, un tā joprojām ir daļa no baznīcas uzskatiem. Citi baznīcas tēvi, to vidū arī Augustīns (4., 5. gs.), pārņēma domu par to, ka izpirkums tika samaksāts Sātanam. Tikai 12. gadsimtā katoļu teologi Anselms un Abelārs nonāca pie secinājuma, ka Kristus upuris tika ziedots nevis Sātanam, bet gan Dievam.

Viduslaiku māņticība

Kaut arī lielākā daļa katoļu baznīcas koncilu bija ārkārtīgi atturīgi jautājumā par Sātanu, 1215. gadā notikušajā ceturtajā Laterāna koncilā tika izteikts tas, kas enciklopēdijā New Catholic Encyclopedia ir nosaukts par ”svinīgu ticības apliecību”. Tajā bija teikts: ”Velnu un citus dēmonus Dievs bija radījis labus, bet viņi kļuva ļauni paši savas rīcības dēļ.” Tāpat tika piebilsts, ka viņi daudz dara, lai kārdinātu cilvēci. Pēdējā doma viduslaikos pārņēma daudzu ļaužu prātus. Tika uzskatīts, ka Sātans ir vainojams visā, kas šķita neparasts, kā, piemēram, neizprotama slimība, pēkšņa nāve vai neraža. 1233. gadā pāvests Gregors IX izdeva vairākas bullas, kurās vērsās pret ķeceriem, un to vidū viena bulla bija vērsta pret luciferiešiem — kādu cilvēku grupu, ko uzskatīja par Velna pielūdzējiem.

Pārliecība, ka cilvēki var būt nonākuši Velna vai viņa dēmonu varā, drīz vien izraisīja masu psihozi — histēriskas bailes no burvestībām un maģijas. No 13. līdz 17. gadsimtam bailes no raganām pārņēma visu Eiropu un ar Eiropas kolonistiem sasniedza Ziemeļameriku. Pat protestanti Mārtiņš Luters un Žans Kalvins atbalstīja raganu medības. Eiropā raganu prāvas, kas pamatojās tikai uz baumām vai ļaunprātīgām apsūdzībām, vadīja divas tiesas — inkvizīcija un laicīgā tiesa. Lai izspiestu no apsūdzētajiem ”atzīšanos”, tie parasti tika spīdzināti.

Tiem, kas tika atzīti par vainīgiem, varēja tikt piespriests nāvessods vai nu sadedzinot, vai, kā tas bija pieņemts Anglijā un Skotijā, pakarot. Par upuru skaitu enciklopēdijā The World Book Encyclopedia sacīts: ”Daži vēsturnieki uzskata, ka laikā no 1484. līdz 1782. gadam kristīgā baznīca sodīja ar nāvi aptuveni 300 000 sieviešu, kas bija apsūdzētas buršanā.” Ja Sātans bija vainojams šajā viduslaiku traģēdijā, tad kas bija rīki viņa rokās — upuri vai to fanātiskie reliģiskie vajātāji?

 Mūsdienu uzskati

18. gadsimtu iezīmēja racionālās domas uzplaukums, un šis laikposms ir pazīstams kā apgaismības laikmets. Enciklopēdijā Encyclopædia Britannica var lasīt: ”Apgaismības laikmeta filozofija un teoloģija centās izgaisināt no kristieša apziņas velna tēlu kā viduslaiku mītiskās fantāzijas augli.” Romas katoļu baznīca uz to reaģēja, pirmajā Vatikāna koncilā (1869, 1870) no jauna apstiprinot savu pārliecību par Sātana Velna eksistenci un diezgan bikli to vairākkārt atkārtojot otrajā Vatikāna koncilā (1962 — 1965).

Kā teikts enciklopēdijā New Catholic Encyclopedia, oficiāli ”baznīca stingri turas pie uzskata par eņģeļu un dēmonu pastāvēšanu”. Tomēr franču valodas katolicisma vārdnīcā Théo ir atzīts, ka ”mūsdienās daudzi kristieši nesaista pasaulē pastāvošo ļaunumu ar velna eksistenci”. Pēdējā laikā katoļu teologi ir staigājuši pa šauru taku, riskanti balansējot starp oficiālo katoļu doktrīnu un moderno domāšanas veidu. ”Liberālā kristīgā teoloģija,” sacīts Encyclopædia Britannica, ”tiecas traktēt Bībeles vēstījumu par Sātanu kā ”simbolisku aprakstu”, nevis uztvert to burtiski, — tiecas to traktēt kā mitoloģisku mēģinājumu aprakstīt realitāti un ļaunuma pakāpi visumā.” Par protestantiem šajā pašā izdevumā teikts: ”Mūsdienu liberālais protestantisms tiecas noliegt nepieciešamību ticēt velnam kā personai.” Taču vai patiesajiem kristiešiem vajadzētu uzskatīt, ka tas, kas Bībelē teikts par Sātanu, ir tikai ”simbolisks apraksts”?

Kas sacīts Rakstos?

Cilvēku filozofija un teoloģija nav atradusi labāku izskaidrojumu jautājumā, kā radies ļaunums, par to izskaidrojumu, kāds sniegts Bībelē. Zināt, kas Rakstos sacīts par Sātanu, ir ļoti būtiski, lai saprastu ļaunuma un cilvēku ciešanu izcelsmi, kā arī to, kāpēc ar katru gadu ir vērojams tāds vardarbības pieaugums, par kādu agrāk pat iedomāties nevarēja.

Kāds varētu jautāt: ja jau Dievs ir labs un mīlošs Radītājs, kā gan viņš varēja radīt tādu ļaunu garīgu būtni kā Sātans? Bībelē ir minēts princips, ka it viss Dieva Jehovas radītais ir nevainojams un ka ikviena no viņa radītajām saprātīgajām būtnēm ir apveltīta ar gribas brīvību. (5. Mozus 30:19; 32:4; Jozuas 24:15; 1. Ķēniņu 18:21.) Tas ļauj secināt, ka garīgā būtne, kas kļuva par Sātanu, tika radīta pilnīga, taču vēlāk apzināti novirzījās no patiesības un taisnības ceļa. (Jāņa 8:44; Jēkaba 1:14, 15.)

 Sātana dumpīgā rīcība daudzējādā ziņā līdzinās ”Tiras ķēniņa” rīcībai, kurš poētiski aprakstīts kā ”apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu” un ”nevainojams.. savos ceļos no tās dienas, kad [viņu] iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada [viņā] noziegumu”. (Ecēhiēla 28:11—19.) Sātans neapstrīdēja Jehovas pārākumu vai to, ka Jehova ir Radītājs. Kā gan viņš to būtu varējis, ņemot vērā, ka Dievs viņu bija radījis? Sātans apšaubīja veidu, kā Jehova īsteno savu augstāko varu. Ēdenes dārzā Sātans netieši norādīja, ka Dievs pirmajam cilvēku pārim bija liedzis kaut ko tādu, uz ko viņiem bija tiesības un no kā bija atkarīga viņu labklājība. (1. Mozus 3:1—5.) Sātans panāca savu, pamudinot Ādamu un Ievu sacelties pret Jehovas taisnīgo valdīšanu un līdz ar to ienesot grēku un nāvi viņu un viņu pēcnācēju dzīvē. (1. Mozus 3:6—19; Romiešiem 5:12.) Tā Bībelē parādīts, ka Sātans ir cilvēku ciešanu galvenais izraisītājs.

Kādu laiku pirms Noas dienu plūdiem Sātanam pievienojās arī citi eņģeļi. Viņi materializējās cilvēku ķermenī, lai apmierinātu savu kāri pēc seksuālām attiecībām ar cilvēku meitām. (1. Mozus 6:1—4.) Plūdu laikā šie atkritušie eņģeļi atgriezās garīgajā sfērā, taču ne vairs savā ”augstajā stāvoklī” debesīs kopā ar Dievu. (Jūdas 6.) Viņi tika pazemināti un nonāca galējā garīgā tumsībā. (1. Pētera 3:19, 20; 2. Pētera 2:4.) Viņi kļuva par dēmoniem, kas vairs nepakļāvās Jehovas augstākajai varai, bet atradās Sātana pakļautībā. Kaut arī dēmoni vairs nespēj materializēties, viņiem joprojām ir ļoti liela vara pār ļaužu prātiem un dzīvi, un viņi, bez šaubām, ir atbildīgi par lielāko daļu mūsdienās vērojamās vardarbības. (Mateja 12:43—45; Lūkas 8:27—33.)

Sātana valdīšanas gals ir tuvu

Ir skaidrs, ka mūsdienu pasaulē aktīvi darbojas ļaunie spēki. Apustulis Jānis rakstīja: ”Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā [”atrodas ļaunā varā”, NW].” (1. Jāņa 5:19.)

Tomēr piepildījušies Bībeles pravietojumi parāda, ka Velns ir vairojis pasaules nelaimes, zinot, ka viņam ir ”maz laika atlicis” nodarīt postu un ļaunumu, līdz viņš tiks sasaistīts. (Atklāsmes 12:7—12; 20:1—3.) Sātana valdīšanas gals nozīmēs taisnīgas jaunas pasaules sākumu, kurā asaru, nāves un sāpju ”vairs nebūs”. Tad Dieva griba notiks ”kā debesīs, tā arī virs zemes”. (Atklāsmes 21:1—4; Mateja 6:10.)

[Attēli 4. lpp.]

Babilonieši ticēja nežēlīgai dievībai Nergalam (kreisajā malā); Platons (pa kreisi) ticēja divu vienu otrai opozīcijā esošu ”dvēseļu” eksistencei

[Norādes par autortiesībām]

Cilindrs: Musée du Louvre, Paris; Platons: National Archaeological Museum, Athens, Greece

[Attēli 5. lpp.]

Irenejs, Origens un Augustīns uzskatīja, ka izpirkums tika samaksāts Velnam

[Norādes par autortiesībām]

Origens: Culver Pictures; Augustīns: No grāmatas Great Men and Famous Women

[Attēls 6. lpp.]

Baidoties no raganām, desmitiem tūkstošu cilvēku tika sodīti ar nāvi

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Bildersaal deutscher Geschichte