Atvainošanās — labu attiecību priekšnoteikums

”ATVAINOŠANĀS ir ļoti iedarbīga. Tā palīdz nevarmācīgā ceļā atrisināt konfliktus, izlīdzināt nesaskaņas starp tautām, atjaunot mieru personiskās attiecībās, un valdībām tā dod iespēju izteikt nožēlu par savu pilsoņu pieredzētajām ciešanām.” Šādus vārdus rakstīja Džordžtaunas universitātes (Vašingtona) sociolingviste un populāru grāmatu autore Debora Tanena.

Bībelē apstiprināts, ka sirsnīga atvainošanās bieži ir efektīvs veids, kā atjaunot iedragātas attiecības. Kā piemēru var minēt Jēzus stāstīto līdzību par pazudušo dēlu. Kad dēls atgriezās mājās un no sirds atvainojās tēvam, tas ar prieku viņu pieņēma atpakaļ savā namā. (Lūkas 15:17—24.) Cilvēkam nekad nevajadzētu būt tik lepnam, ka viņš nespētu savu lepnumu pārvarēt un lūgt piedošanu. Protams, sirsnīgiem un pazemīgiem cilvēkiem atvainošanās nesagādā pārāk lielas grūtības.

Atvainošanās spēks

Senajā Izraēlā dzīvoja kāda gudra sieviete, Abigaila. Reiz, atvainodamās sava vīra vietā, viņa apliecināja, cik iedarbīga ir atvainošanās. Uzturoties tuksnesī, Dāvids, kas vēlāk kļuva par Izraēlas ķēniņu, kopā ar saviem biedriem bija aizsargājis Abigailas vīram Nābalam piederošo ganāmpulku. Taču, kad Dāvida puiši Nābalam palūdza maizi un ūdeni, tas viņus aizsūtīja prom tukšām rokām un vēl izteica aizvainojošas piezīmes. Dāvids bija sadusmots un gatavojās ar aptuveni  400 vīru lielu pulku uzbrukt Nābalam un viņa mājas ļaudīm. Uzzinājusi par notikušo, Abigaila devās ceļā, lai satiktu Dāvidu. Viņu ieraudzījusi, Abigaila nometās zemē pie viņa kājām un sacīja: ”Lai uz mani, mans kungs, krīt šī vaina! Lai tavai kalponei ir atļauts runāt, tev pašam to dzirdot, un klausi savas kalpones vārdus!” Abigaila Dāvidam pastāstīja, kāda bija situācija, un pēc tam dāvāja ēdienus un dzērienus. Tad viņš sacīja: ”Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklausījis tavu balsi un ievērojis tavu lūgumu!” (1. Samuēla 25:2—35.)

Abigailas pazemīgā izturēšanās un atvainošanās vārdi pasargāja viņas mājiniekus. Dāvids Abigailai pat pateicās, ka tā viņu bija atturējusi no vainas asinsizliešanā. Kaut arī Abigaila nebija slikti izturējusies pret Dāvidu un tā vīriem, tomēr viņa uzskatīja, ka vīra vaina jāuzņemas ģimenei, un izlīga ar Dāvidu.

Vēl kāds cilvēks, kas prata atvainoties, bija apustulis Pāvils. Reiz viņam bija jāaizstāvas ebreju augstākās tiesas, sinedrija, priekšā. Saniknots par Pāvila godīgajiem vārdiem, augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas stāvēja ap Pāvilu, sist tam pa muti. Tad Pāvils viņam teica: ”Dievs tevi sitīs, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu?” Kad apkārtējie pārmeta Pāvilam, ka viņš apvaino augsto priesteri, apustulis nekavējoties atzina savu kļūdu: ”Es nezināju, brāļi, ka tas ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: Sargies ļaunu runāt par savas tautas valdnieku.” (Apustuļu darbi 23:1—5.)

Patiesībā Pāvilam bija taisnība — cilvēks, kas bija iecelts par tiesnesi, nedrīkstēja lietot vardarbību. Tomēr viņš atvainojās par to, ka nezinot bija runājis ar augsto priesteri tādā veidā, kas varētu tikt uzlūkots par necienīgu. * Pāvila atvainošanās pamudināja sinedrija locekļus uzklausīt viņu. Tā kā Pāvils zināja par domstarpībām tiesas locekļu starpā, viņš tiem sacīja, ka tiek tiesāts par ticību augšāmcelšanai. Tas izraisīja lielu strīdu, kurā farizeji nostājās Pāvila pusē. (Apustuļu darbi 23:6—10.)

Ko mēs varam mācīties no šiem diviem Bībelē minētajiem piemēriem? Abos gadījumos patiesa nožēla pavēra ceļu tālākai sarunai. Tāpat arī mums atvainošanās vārdi var palīdzēt izlīgt ar citiem. Atzīstot savas kļūdas un atvainojoties par nodarītu zaudējumu, mēs varam pavērt ceļu sarunām, kas palīdzētu uzlabot attiecības.

”Bet es neesmu izdarījis neko sliktu!”

Ja mums nākas uzzināt, ka esam kādu aizvainojuši, mēs varbūt nodomājam, ka šis cilvēks ir nesaprātīgs vai pārlieku jūtīgs. Taču mums jāņem vērā padoms, ko saviem mācekļiem deva Jēzus Kristus: ”Tāpēc, kad tu  upurē savu dāvanu uz altāŗa un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāŗa priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mateja 5:23, 24.)

Piemēram, kāds brālis varbūt uzskata, ka jūs esat grēkojis pret viņu. Šādā situācijā, kā teica Jēzus, jums vajag iet un ”izlīgt ar savu brāli”, neatkarīgi no tā, vai, pēc jūsu domām, jūs esat vainīgs vai ne. Saskaņā ar grieķu tekstu, Jēzus šeit lietoja vārdu, kas ’norāda uz abpusēju piekāpšanos pēc abpusēja naidīguma’ (Vine’s Expository Dictionary of Old and New Testament Words). Ja starp diviem cilvēkiem ir radušās nesaskaņas, iespējams, kaut kādā ziņā vainīgi ir viņi abi, jo abi ir nepilnīgi cilvēki, kam raksturīga tieksme kļūdīties. Tāpēc parasti ir vajadzīga abpusēja piekāpšanās.

Galvenais ir nevis noskaidrot, kam ir taisnība un kam ne, bet gan uzņemties iniciatīvu, lai nodibinātu mieru. Kad apustulis Pāvils uzzināja, ka Korintas kristieši savus ticības biedrus sūdzēja pasaulīgās tiesās tādu personisku domstarpību gadījumos kā strīdi finansiālos jautājumos, viņš tiem aizrādīja: ”Kādēļ jūs labāk nepaciešat netaisnību? Kādēļ jūs labāk nepanesat pārestību?” (1. Korintiešiem 6:7.) Kaut arī Pāvils šos vārdus ticības biedriem teica, lai atrunātu tos no personisku nesaskaņu kārtošanas pasaulīgās tiesās, viņa vārdos ietvertais princips ir skaidrs: miers starp ticības biedriem ir daudz svarīgāks par savas taisnības pierādīšanu. Paturot prātā šo principu, ir vieglāk atvainoties par to, ko mēs, pēc kāda cilvēka domām, esam viņam vai viņai nodarījuši.

Nepieciešams būt patiesiem

Ir cilvēki, kas pārāk bieži lieto atvainošanās vārdus. Piemēram, Japānā vārdu sumimasen, ko parasti lieto, lai atvainotos, var dzirdēt vai ik uz soļa. Cilvēki to pat lieto, lai izteiktu pateicību, kad viņiem tiek parādīta īpaša laipnība un viņi jūtas neērti, ka nekad nespēs to atlīdzināt. Tā kā šis vārds ir tik daudznozīmīgs, daudzi domā, ka tas tiek pārāk bieži lietots, un šaubās, vai sacītais patiešām nāk no sirds. Arī citās kultūrās dažādi atvainošanās veidi var tikt lietoti pārāk bieži.

Lai arī kādā valodā mēs runātu, atvainojoties ir svarīgi būt patiesiem. Vārdiem, ko izvēlamies, un balss tonim jāpauž, ka mūsu nožēla ir īsta. Vērsdamies pie saviem mācekļiem, Jēzus Kristus Kalna sprediķī minēja šādu principu: ”Jūsu vārdi lai ir jā! jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mateja 5:37.) Tātad atvainošanās nedrīkst būt tikai tukši vārdi. Šo domu ilustrē kāds gadījums. Lidostā kāds vīrietis stāvēja rindā pie biļešu reģistrācijas kases. Gadījās, ka viņš ar savu ceļasomu nejauši piebikstīja sievietei, kas stāvēja rindā aiz viņa, un vīrietis šai sievietei atvainojās. Pēc pāris minūtēm, kad rinda pavirzījās uz priekšu, viņa ceļasoma atkal skāra sievieti. Vīrietis vēlreiz pieklājīgi atvainojās. Kad tas atkārtojās vēl vienu reizi, sievietes ceļabiedrs šim vīrietim bilda — ja viņa atvainošanās nav tikai tukši vārdi, viņam būtu jāparūpējas, lai viņš ar savu ceļasomu vairs neuzgrūstos sievietei. Kā redzams, patiesa atvainošanās sevī ietver arī apņemšanos neatkārtot kļūdu.

Ja cilvēks ir patiess, viņš atvainojoties atzīs nepareizu rīcību, lūgs piedošanu un centīsies vērst par labu savu nodarījumu, cik vien tas ir viņa spēkos. Savukārt tam, kurš ir ticis aizvainots, ir jāpiedod pāridarītājam, kas nožēlo savu rīcību. (Mateja 18:21, 22; Marka 11:25; Efeziešiem 4:32; Kolosiešiem 3:13.) Tā kā abi — kā aizvainotais, tā pāridarītājs — ir nepilnīgi cilvēki, izlīgšana ne vienmēr norit gludi. Tomēr atvainošanās ir nozīmīgs solis, kas palīdz nodibināt mieru savstarpējās attiecībās.

Par ko nav jāatvainojas

Kaut arī atvainošanās un nožēla remdē dusmas un veicina mieru, gudrs cilvēks  neatvainosies un neizteiks nožēlu gadījumos, kad tas nebūtu vietā. Piemēram, padomāsim par jautājumu, kas saistīts ar uzticību Dievam. Dzīvojot uz zemes, Jēzus Kristus ”pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei”. (Filipiešiem 2:8.) Viņš neatteicās no saviem uzskatiem, lai atvieglotu ciešanas. Kad augstais priesteris viņam uzstājīgi prasīja: ”Pie dzīvā Dieva es tevi zvērinu, saki mums: Vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?” — Jēzus nevis gļēvi centās izlūgties augstā priestera piedošanu, bet gan drosmīgi atbildēja: ”Tu to teici. Bet es jums saku: No šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” (Mateja 26:63, 64.) Jēzum pat prātā neienāca doma, ka viņš varētu mēģināt saglabāt labas attiecības ar augsto priesteri, laužot uzticību savam Tēvam, Dievam Jehovam.

Kristieši apliecina cieņu un godu pret tiem, kam pieder vara. Taču viņiem nav jāatvainojas par to, ka viņi paklausa Dievam un mīl savus brāļus. (Mateja 28:19, 20; Romiešiem 13:5—7.)

Labas attiecības mūžīgi

Mēs bieži kļūdāmies, jo no sava senča Ādama esam mantojuši nepilnību un grēku. (Romiešiem 5:12; 1. Jāņa 1:10.) Ādams kļuva grēcīgs tāpēc, ka sacēlās pret Radītāju. Tomēr sākotnēji Ādams un Ieva bija pilnīgi un bez grēka, un Dievs ir apsolījis cilvēkiem no jauna dāvāt šādu pilnību. Viņš likvidēs grēku un visas tā sekas. (1. Korintiešiem 15:56, 57.)

Tikai padomājiet, kāda tad būs dzīve! Rakstīdams par to, kā cilvēki izmanto spēju runāt, Jēzus pusbrālis Jēkabs sacīja: ”Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu.” (Jēkaba 3:2.) Pilnīgs cilvēks spēj kontrolēt savu runu tā, ka viņam nav jāatvainojas par nepārdomātiem vārdiem. Šāds cilvēks ir ”spējīgs savaldīt savu miesu”. Cik tas būs brīnišķīgi — kļūt pilnīgiem! Tad nekas vairs netraucēs tam, lai starp cilvēkiem vienmēr pastāvētu labas attiecības. Taču, kamēr šis laiks vēl nav pienācis, sirsnīgi atvainodamies, kad tas ir vietā, mēs varam ievērojami sekmēt labas attiecības ar citiem.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 5. lpp.]

Ko mēs varam mācīties no Pāvila piemēra?

[Attēls 7. lpp.]

Kad visi būs pilnīgi, labas attiecības starp cilvēkiem pastāvēs mūžīgi