Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

”Dzīvojiet krietni pagānu starpā”

”Dzīvojiet krietni pagānu starpā”

”Dzīvojiet krietni pagānu starpā”

”Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi.” (1. PĒTERA 2:17)

1., 2. a) Ko kāds žurnālists rakstīja par Jehovas lieciniekiem? b) Kāpēc Jehovas liecinieki pūlas ievērot augstas uzvedības normas?

PIRMS dažiem gadiem ASV, Amarillo pilsētā, kāds žurnālists apmeklēja dažādas baznīcas un pēc tam aprakstīja savus novērojumus vietējā laikrakstā. Viena reliģiskā grupa viņam bija likusies citāda nekā visas pārējās. Žurnālists rakstīja: ”Trīs gadus es apmeklēju Jehovas liecinieku ikgadējos kongresus Amarillo konferenču namā. Atrazdamies viņu vidū, es ne reizi nemanīju kādu aizdedzinām cigareti vai atveram alus kārbu un nedzirdēju nevienu lamuvārdu. Tik kārtīgu, laipnu, pieklājīgi ģērbtu un draudzīgu ļaužu pūli es nekur citur neesmu saticis.” Presē bieži var lasīt līdzīgus vārdus par Jehovas lieciniekiem. Kāpēc cilvēki, kas nepieder pie viņu ticības, slavē lieciniekus?

2 Visbiežāk Dieva kalpi izpelnās atzinību ar savu labo uzvedību. Pasaulē kopumā normas slīd uz leju, turpretī Jehovas liecinieki uzskata par savu pienākumu ievērot augstas uzvedības normas, jo tā ir daļa no viņu pielūgsmes. Liecinieki apzinās, ka ar savu rīcību viņi var ietekmēt Jehovas un savu ticības biedru reputāciju un ka viņu priekšzīmīgā uzvedība rada labvēlīgu iespaidu par patiesību, ko viņi sludina. (Jāņa 15:8; Titam 2:7, 8.) Aplūkosim, kā mēs ar savu krietno dzīvi varam vairot Jehovas un viņa liecinieku labo slavu un kā mūsu labā uzvedība nāk par labu mums pašiem.

Kristiešu ģimene

3. No kā jāsargā kristiešu ģimenes?

3 Vispirms pievērsīsim uzmanību uzvedībai ģimenē. Gerharda Bezīra un Ervina Šeiha grāmatā Die Neuen Inquisitoren: Religionsfreiheit und Glaubensneid (Jaunie inkvizitori. Reliģijas brīvība un reliģiska skaudība) sacīts: ”[Jehovas liecinieku] acīs ģimene ir kaut kas īpaši sargājams.” Tie ir patiesi vārdi, un mūsdienās netrūkst briesmu, no kurām ģimene jāsargā. Daudzi bērni ir ”nepaklausīgi vecākiem”, un daudzi pieaugušie ir ”nemīļi” un ”nesavaldīgi”. (2. Timotejam 3:2, 3.) Ģimenes ārda vardarbība pret dzīvesbiedru, vecāki izturas cietsirdīgi pret bērniem vai atstāj tos novārtā, savukārt bērni saceļas pret vecāku autoritāti, lieto narkotikas, dzīvo amorālu dzīvi un bēg no mājām. Cēlonis tam visam ir pasaules gara postošā ietekme. (Efeziešiem 2:1, 2.) Lai pasargātu savas ģimenes no šī gara, mums jāklausa tiem padomiem un norādījumiem, ko Jehova dod ģimenes locekļiem.

4. Kādi pienākumi citam pret citu ir kristiešu ģimenes locekļiem?

4 Precēti kristieši apzinās, ka viņiem ir emocionāli, garīgi un fiziski pienākumi pret savu dzīvesbiedru. (1. Korintiešiem 7:3—5; Efeziešiem 5:21—23; 1. Pētera 3:7.) Kristīgiem vecākiem ir nopietni pienākumi pret saviem bērniem. (Salamana Pamācības 22:6; 2. Korintiešiem 12:14; Efeziešiem 6:4.) Kad bērni, kas aug kristiešu ģimenēs, mazliet paaugas, viņi saprot, ka arī viņiem ir savi pienākumi. (Salamana Pamācības 1:8, 9; 23:22; Efeziešiem 6:1; 1. Timotejam 5:3, 4, 8.) Ģimenes pienākumu pildīšana prasa pūles, apņēmību, mīlestību un pašaizliedzību, bet, jo labāk ģimenes locekļi pilda savus Dieva uzticētos pienākumus, jo lielāka svētība viņi ir cits citam un kristiešu draudzei. Turklāt tā viņi dara godu ģimenes Radītājam, Dievam Jehovam. (1. Mozus 1:27, 28; Efeziešiem 3:15.)

Kristīgā brāļu saime

5. Kādas svētības mēs gūstam no attiecībām ar ticības biedriem?

5 Kristiešiem ir pienākumi arī pret ticības biedriem draudzē un pret ”brāļiem pasaulē”. (1. Pētera 5:9.) Saites ar draudzi ir ārkārtīgi svarīgas mūsu garīgajai veselībai. Kad esam kopā ar citiem kristiešiem, mūs stiprina siltās attiecības ar viņiem un garīgā barība, ko dod ”uzticīgais un gudrais kalps”. (Mateja 24:45—47.) Ja mums radušās problēmas, mēs varam griezties pie brāļiem pēc laba padoma, kas balstīts uz Rakstu principiem. (Salamana Pamācības 17:17; Salamans Mācītājs 4:9; Jēkaba 5:13—18.) Ja esam nonākuši nelaimē, brāļi mūs nepametīs. Cik milzīga svētība ir iespēja piederēt pie Dieva organizācijas!

6. Kā Pāvils norādīja, ka mums ir pienākumi pret citiem kristiešiem?

6 Taču mēs piederam pie draudzes nevis tādēļ, lai tikai ņemtu, bet gan tādēļ, lai arī paši kaut ko dotu. Jēzus teica: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.) Uzsvērdams, cik svarīgs ir devīguma gars, apustulis Pāvils rakstīja: ”Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecības [”apliecināšanas”, LB-65r], jo uzticams ir tas, kas apsolījis. Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:23—25.)

7., 8. Kā mēs varam būt devīgi draudzē un apliecināt devīgumu arī pret kristiešiem citās zemēs?

7 Draudzē mēs apliecinām savu cerību, kad ar savām atbildēm vai kādā citā veidā piedalāmies sapulcēs. Tā mēs stiprinām un uzmundrinām savus brāļus. Mēs viņus uzmundrinām, arī sarunājoties ar viņiem pirms un pēc sapulces. Tas ir laiks, kad mēs varam iedrošināt vājos un mierināt nomāktos un slimos. (1. Tesaloniķiešiem 5:14.) Kristieši dāsni sniedz cits citam šādu atbalstu, tāpēc daudzi, kas pirmo reizi apmeklē mūsu sapulces, ir pārsteigti par to mīlestību, ko viņi redz mūsu starpā. (Psalms 37:21; Jāņa 15:12; 1. Korintiešiem 14:25.)

8 Taču mūsu mīlestība izpaužas ne tikai vietējā draudzē — tā aptver visu starptautisko brāļu saimi. Tāpēc, piemēram, lielākajā daļā Valstības zāļu ir ziedojumu kastītes, kas paredzētas Valstības zāļu fondam. Mūsu pašu zāle varbūt ir labā stāvoklī, bet mēs zinām, ka tūkstošiem mūsu ticības biedru trūkst piemērotas sapulču vietas. Ziedodami līdzekļus Valstības zāļu fondam, mēs apliecinām savu mīlestību pret šiem kristiešiem, kaut arī nepazīstam viņus personiski.

9. Kāds ir galvenais iemesls, kāpēc Jehovas liecinieki mīl cits citu?

9 Kāpēc Jehovas liecinieki mīl cits citu? Tādu pavēli ir devis Jēzus. (Jāņa 15:17.) Mīlestība viņu starpā ir viens no pierādījumiem, ka Dieva gars iedarbojas uz viņiem — gan uz katru atsevišķi, gan uz visiem kopumā. Mīlestība ir viens no ”Gara augļiem”. (Galatiešiem 5:22.) Tā kā Jehovas liecinieki studē Bībeli, apmeklē kristiešu sapulces un pastāvīgi lūdz Dievu, mīlestība viņiem kļūst dabiska, lai arī viņi dzīvo pasaulē, kur mīlestība daudzos ir izdzisusi. (Mateja 24:12.)

Attiecības ar pasauli, kurā mēs dzīvojam

10. Kāds ir mūsu pienākums pret apkārtējiem cilvēkiem?

10 Pāvila norādījums turēties pie ”cerības apliecināšanas” mums atgādina vēl par kādu pienākumu. Mums jāsludina labā vēsts tiem, kas vēl nav kļuvuši par mūsu kristīgajiem brāļiem. (Mateja 24:14; 28:19, 20; Romiešiem 10:9, 10, 13—15.) Arī sludināšana ir devīguma izpausme. Lai tajā piedalītos, ir vajadzīgs laiks, spēks, sagatavošanās, apmācība un līdzekļi. Taču Pāvils rakstīja: ”Tiklab grieķiem kā negrieķiem, mācītiem kā nemācītiem esmu parādnieks. Tāpēc mana vēlēšanās sludināt evanģeliju arī jums, romiešiem.” (Romiešiem 1:14, 15.) Tāpat kā Pāvils, nebūsim skopi, atmaksājot šo ”parādu”.

11. Kādi divi Rakstu principi nosaka mūsu attieksmi pret pasauli, bet ko mēs tomēr atzīstam?

11 Vai mums ir arī citi pienākumi pret tiem, kas nav mūsu ticības biedri? Jā, noteikti. Protams, mēs apzināmies, ka ”visa pasaule ir grimusi ļaunumā [”atrodas ļaunā varā”, NW]”. (1. Jāņa 5:19.) Mēs zinām, ka Jēzus par saviem mācekļiem teica: ”Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” Tomēr mēs dzīvojam pasaulē, pelnām tur iztiku un saņemam no tās zināmus pakalpojumus. (Jāņa 17:11, 15, 16.) Tāpēc mums ir pienākumi pret apkārtējo sabiedrību. Kādi tie ir? Atbildi uz šo jautājumu ir devis apustulis Pēteris. Neilgi pirms Jeruzalemes iznīcināšanas viņš uzrakstīja vēstuli Mazāzijas kristiešiem, un kāds fragments no šīs vēstules palīdz mums veidot līdzsvarotu attieksmi pret pasauli.

12. Kādā nozīmē kristieši ir ”piedzīvotāji un svešinieki”, un no kā viņiem tāpēc ir jāatturas?

12 Vispirms Pēteris rakstīja: ”Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešniekus atturēties no miesas kārībām, kas kaŗo pret dvēseli.” (1. Pētera 2:11.) Garīgā ziņā patiesie kristieši ir ”piedzīvotāji un svešinieki”, proti, viņu dzīves centrā ir cerība uz mūžīgu dzīvi. Ar garu svaidītajiem kristiešiem tā ir cerība uz dzīvi debesīs, bet ”citām avīm” — paradīzē uz zemes. (Jāņa 10:16; Filipiešiem 3:20, 21; Ebrejiem 11:13; Atklāsmes 7:9, 14—17.) Bet kas ir pieminētās ”miesas kārības”? Starp tām ir alkas iedzīvoties bagātībā, slavaskāre, amorālas seksuālas vēlmes, kā arī tādas tieksmes, kas raksturotas ar vārdiem ”skaudība” un ”mantkārība”. (Kolosiešiem 3:5; 1. Timotejam 6:4, 9; 1. Jāņa 2:15, 16.)

13. Kā miesas kārības ”kaŗo pret dvēseli”?

13 Šādas kārības patiešām ”kaŗo pret dvēseli”. Tās grauj mūsu attiecības ar Dievu un tā apdraud mūsu kristīgo cerību (mūsu ”dvēseli” jeb dzīvību). Piemēram, ja mēs attīstītu interesi par kaut ko amorālu, kā gan mēs varētu nodot sevi par ”dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri”? Ja mēs ļautos materiālisma vilinājumam, kā gan mēs spētu ”dzīties papriekšu pēc Dieva valstības”? (Romiešiem 12:1, 2; Mateja 6:33; 1. Timotejam 6:17—19.) Daudz labāk ir sekot Mozus paraugam, novērsties no pasaules kārdinājumiem un par galveno savā dzīvē padarīt kalpošanu Jehovam. (Mateja 6:19, 20; Ebrejiem 11:24—26.) Tas ir svarīgs priekšnoteikums līdzsvarotai attieksmei pret pasauli.

”Dzīvojiet krietni”

14. Kāpēc kristieši pūlas dzīvot krietni?

14 Pētera turpmākajos vārdos ir iekļauts vēl kāds būtisks norādījums: ”Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundaŗus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1. Pētera 2:12.) Kristieši cenšas uzvesties priekšzīmīgi. Skolā viņi cītīgi mācās, darbā ir čakli un godīgi, pat ja darba devējs šķiet nesaprātīgs. Kristieši, kuriem ir neticīgs dzīvesbiedrs, sevišķas pūles veltī tam, lai dzīvotu saskaņā ar kristīgajiem principiem. Tas ne vienmēr ir viegli, bet mēs zinām, ka mūsu krietnā dzīve ir patīkama Jehovam un bieži vien tā labvēlīgi ietekmē cilvēkus, kas nav liecinieki. (1. Pētera 2:18—20; 3:1.)

15. Kas liecina, ka Jehovas liecinieku labā uzvedība ir plaši pazīstams fakts?

15 Vairākumam Jehovas liecinieku izdodas ievērot augstas uzvedības normas. To apstiprina komentāri, kas par viņiem gadu gaitā ir izskanējuši presē. Piemēram, Itālijas laikrakstā Il Tempo bija rakstīts: ”Cilvēki, kas strādā kopā ar Jehovas lieciniekiem, raksturo viņus kā godīgus strādniekus, kas ir tik cieši pārliecināti par savu ticību, ka varbūt šķiet kā apsēsti ar to, taču viņi izpelnās cieņu ar savu krietnumu.” Savukārt Buenosairesas (Argentīna) laikrakstā Herald bija sacīts: ”Jehovas liecinieki laika gaitā ir pierādījuši, ka viņi ir strādīgi, apzinīgi, taupīgi un dievbijīgi pilsoņi.” Krievu zinātnieks Sergejs Ivaņenko atzīmēja: ”Jehovas liecinieki visā pasaulē ir pazīstami ar savu nevainojamo paklausību likumam un it īpaši ar to, ka viņi ļoti cītīgi maksā nodokļus.” Zimbabvē kādas iestādes administratore, kuras pārziņā esošās telpas Jehovas liecinieki īrēja savam kongresam, teica: ”Es redzu, ka liecinieki salasa papīrus un tīra tualetes. Tagad te ir tīrāks nekā iepriekš. Jūsu pusaudži ir ļoti kārtīgi. Es vēlētos, kaut visa pasaule būtu pilna ar Jehovas lieciniekiem.”

Kristiešu paklausība varām

16. Kāda ir mūsu attieksme pret laicīgo varu, un kāpēc?

16 Pēteris runāja arī par mūsu attieksmi pret laicīgo varu. Viņš teica: ”Esiet paklausīgi ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai tā Kunga dēļ, ir valdniekam, kas ir pār visiem, ir pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti, lai sodītu ļaundaŗus, bet atalgotu tos, kas dara labu. Jo tāda ir Dieva griba, ka jūs labu darot, apklusinātu neprātīgu cilvēku nezināšanu.” (1. Pētera 2:13—15.) Mēs esam pateicīgi par to labumu, ko sniedz valdības darbība, un saskaņā ar Pētera vārdiem paklausām valsts likumiem un maksājam nodokļus. Mēs atzīstam, ka Dievs valdībām ir devis tiesības sodīt likumpārkāpējus, tomēr pirmām kārtām mēs paklausām laicīgajām varām ”tā Kunga dēļ” — proti, tāpēc, ka tāda ir Dieva griba. Turklāt mēs nevēlamies celt neslavu Jehovas vārdam, izpelnoties sodu par likuma pārkāpumiem. (Romiešiem 13:1, 4—7; Titam 3:1; 1. Pētera 3:17.)

17. Par ko mēs varam būt pārliecināti, ja ”neprātīgi cilvēki” vēršas pret mums?

17 Diemžēl daži ”neprātīgi cilvēki”, kuru rokās ir vara, vajā mūs vai vēršas pret mums kādā citā veidā, piemēram, organizējot apmelošanas kampaņas. Tomēr Jehovas noteiktā laikā viņu meli vienmēr tiek atmaskoti un viņu ”nezināšana” — apklusināta. Mūsu kristīgā uzvedība runā pati par sevi. Tieši tāpēc godprātīgi varas pārstāvji bieži vien uzslavē mūs par labiem darbiem. (Romiešiem 13:3; Titam 2:7, 8.)

Dieva kalpi

18. Kā kristieši var izvairīties no brīvības ļaunprātīgas izmantošanas?

18 Pēteris brīdina, lai mēs būtu ”kā svabadi, bet ne kā tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi”. (1. Pētera 2:16; Galatiešiem 5:13.) Bībeles patiesības zināšanas atbrīvo mūs no aplamām reliģiskām mācībām. (Jāņa 8:32.) Turklāt mums ir brīva griba un mēs varam paši izlemt, kā rīkoties dažādās situācijās. Taču mēs neizmantojam savu brīvību ļaunprātīgi. Pieņemot lēmumus par draugu izvēli, apģērbu, ārējo izskatu, izklaidi, pat par ēšanu un dzeršanu, mēs paturam prātā, ka patiesi kristieši ir Dieva kalpi, nevis cilvēki, kas izdabā tikai paši sev. Mēs esam izlēmuši kalpot Jehovam, nevis būt par savas miesas iegribu vai pasaules modes untumu un tendenču vergiem. (Galatiešiem 5:24; 2. Timotejam 2:22; Titam 2:11, 12.)

19.—21. a) Kāda ir mūsu attieksme pret laicīgās varas pārstāvjiem? b) Kā daži kristieši ir pierādījuši savu mīlestību pret brāļu saimi? c) Kāds ir mūsu vissvarīgākais pienākums?

19 Pēteris turpina: ”Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi, bīstaities Dievu, godājiet valdnieku.” (1. Pētera 2:17.) Tā kā Dievs Jehova ir pieļāvis, ka noteiktiem cilvēkiem ir piešķirta zināma vara, mēs izrādām tiem pienācīgu godu. Mēs pat lūdzam Dievu par šiem cilvēkiem, lai viņi mums ļautu mierīgi un dievbijīgi turpināt savu kalpošanu. (1. Timotejam 2:1—4.) Tomēr mēs arī mīlam brāļu saimi, tāpēc mēs darām tikai to, kas nāk par labu mūsu kristīgajiem brāļiem, un nekādā gadījumā nekaitējam viņiem.

20 Piemēram, kad kādā Āfrikas zemē uzliesmoja etniska vardarbība, Jehovas liecinieki ar savu kristīgo uzvedību krasi izcēlās uz apkārtējo fona. Šveices laikrakstā Reformierte Presse bija stāstīts: ”1995. gadā [cilvēktiesību organizācija] African Rights.. ..spēja pierādīt, ka visas baznīcas ir piedalījušās [konfliktā], izņemot Jehovas lieciniekus.” Kad ziņas par traģiskajiem notikumiem sasniedza pārējo pasauli, Jehovas liecinieki no Eiropas steidzīgi nosūtīja pārtiku un medikamentus saviem ticības biedriem un citiem šīs zemes iedzīvotājiem. (Galatiešiem 6:10.) Viņi paklausīja vārdiem, kas teikti Salamana Pamācībās 3:27: ”Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu.”

21 Tomēr ir kāds vēl svarīgāks pienākums par laicīgās varas cienīšanu un pat par mīlestību pret brāļu saimi. Pēteris minēja šo pienākumu, teikdams: ”Bīstaities Dievu.” Jehovam mēs esam parādā nesalīdzināmi vairāk nekā jebkuram cilvēkam. Kādā ziņā? Un kā mēs varam saskaņot savus pienākumus pret Dievu ar pienākumiem pret laicīgo varu? Atbildes uz šiem jautājumiem mēs saņemsim nākamajā rakstā.

Vai jūs atceraties?

• Kādi ir kristiešu pienākumi ģimenē?

• Kā mēs varam būt devīgi draudzē?

• Kādi ir mūsu pienākumi pret pasauli, kurā dzīvojam?

• Ko mēs panākam ar savu krietno dzīvi?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 9. lpp.]

Kā kristīga ģimene var būt liela prieka avots?

[Attēli 10. lpp.]

Kāpēc Jehovas liecinieki mīl cits citu?

[Attēli 10. lpp.]

Vai mēs varam izrādīt mīlestību pat pret tiem brāļiem, kurus personiski nepazīstam?