Dzīvesstāsts

Mēs palikām tur, uz kurieni bijām nosūtīti

PASTĀSTĪJIS HERMANIS BRĪDERS

Pieci gadi dienesta Franču ārzemju leģionā vai ieslodzījums Marokas cietumā — citas izvēles man nebija. Ļaujiet paskaidrot, kāpēc es biju nonācis tik smagā situācijā.

ES PIEDZIMU Vācijas pilsētā Openavā 1911. gadā — tieši trīs gadus pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Maniem vecākiem, Jozefam un Frīdai Brīderiem, bija 17 dēlu un meitu, un es ģimenē biju trīspadsmitais bērns.

No agrās bērnības gadiem es atceros reizi, kad ieraudzīju pa pilsētiņas galveno ielu soļojam karavīru orķestri. Man patika mundrā marša melodija, ko tas spēlēja, un es sekoju orķestrim līdz pat stacijai, kur ierados tieši tai brīdī, kad mans tētis un citi karavīru formās tērpti vīri sēdās iekšā vilcienā. Kad vilciens sāka braukt, dažas sievietes uz perona raudāja. Neilgi pēc tam mācītājs mūsu baznīcā teica garu sprediķi un nolasīja četru vīru vārdus, kuri krituši par tēviju. ”Tagad viņi ir nonākuši debesīs,” mācītājs piebilda. Kāda sieviete man blakus paģība.

Tēvs Krievijas frontē saslima ar vēdertīfu un, jau būdams smagi slims, pārbrauca mājās. Gandrīz tūlīt pat viņu ievietoja slimnīcā. ”Ej uz kapelu, kas atrodas pie kapsētas, un 50 reižu noskaiti tēvreizi un 50 reižu ”Esi sveicināta, Marija”!” man ieteica mācītājs. ”Tad tavs tēvs izveseļosies.” Es tā arī izdarīju, bet tētis nākamajā dienā nomira. Kaut arī tolaik vēl biju pavisam mazs, es sāpīgi pārdzīvoju tēva zaudējumu.

 Kā es uzzināju patiesību

Pēc kara divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Vācijā bija grūti atrast darbu, tomēr man, kad 1928. gadā pabeidzu skolu, izdevās atrast dārznieka vietu Šveices pilsētā Bāzelē.

Es līdzīgi tēvam biju pārliecināts katolis, un mans mērķis bija kļūt par kapuciešu mūku un kalpot Indijā. Kad par šiem plāniem uzzināja mans brālis Rihards, kas tajā laikā jau bija kļuvis par Jehovas liecinieku, viņš speciāli atbrauca pie manis uz Šveici, lai mani atrunātu. Rihards mani brīdināja, cik bīstami ir paļauties uz cilvēkiem, īpaši garīdzniekiem, un mudināja lasīt Bībeli un ticēt tikai tai. Lai gan mani māca bažas, es tomēr iegādājos Jauno Derību un sāku to lasīt. Mazpamazām es sapratu, ka daudzi mani uzskati nesaskan ar Bībeles mācībām.

1933. gadā, kad es Vācijā apciemoju Rihardu, viņš kādu svētdienu mani iepazīstināja ar vīru un sievu, kas bija Jehovas liecinieki. Uzzinājuši, ka es lasu Bībeli, viņi man iedeva brošūru ar nosaukumu Krīze *. Kad es to beidzu lasīt, bija jau gandrīz pusnakts, un es biju pārliecināts, ka esmu atradis patiesību!

Jehovas liecinieki Bāzelē man iedeva divus izdevuma Rakstu studijas * sējumus, kā arī žurnālus un vairākas publikācijas. Izlasītais mani iespaidoja tik spēcīgi, ka es devos pie mācītāja un lūdzu, lai manu vārdu izsvītrotu no baznīcas locekļu saraksta. Mācītājs ļoti sadusmojās un sacīja, ka es varot pazaudēt ticību. Taču viņš rūgti maldījās — pirmo reizi mūžā manī sāka veidoties īsta ticība!

Bāzeles brāļi tuvākajā nedēļas nogalē bija iecerējuši sludināt otrpus robežai Francijā. Kā laipni paskaidroja viens no viņiem, es netiku aicināts tāpēc, ka tikai nesen biju sācis apmeklēt draudzes sapulces. Taču es sacīju, ka ļoti vēlos sludināt, un brālis, apspriedies ar kādu citu draudzes vecāko, man iedeva teritoriju sludināšanai Šveicē. Svētdien agri no rīta es sēdos uz sava velosipēda un braucu uz kādu ciemu netālu no Bāzeles — somā man bija 4 grāmatas, 28 žurnāli un 20 brošūras. Kad atbraucu, lielākā daļa iedzīvotāju atradās baznīcā. Tomēr līdz pulksten 11 mana kalpošanas soma jau bija tukša.

Kad darīju zināmu brāļiem savu vēlēšanos kristīties, viņi nopietni pārrunāja ar mani šo jautājumu un uzdeva dziļus jautājumus par patiesību. Mani pārsteidza viņu dedzīgums un uzticība Jehovam un Jehovas organizācijai. Tā kā toreiz bija ziema, mani kristīja kāda vecākā mājās, vannā. Vēl tagad atminos, cik neaprakstāmu prieku un lielu iekšēju spēku es sajutu pēc kristīšanās. Tas notika 1934. gadā.

Darbs Sargtorņa biedrības lauku saimniecībā

1936. gadā es uzzināju, ka Jehovas liecinieki Šveicē ir iegādājušies lauku saimniecību. Tā kā es biju dārznieks, piedāvāju brāļiem savus pakalpojumus, un, man par lielu prieku, mani uzaicināja tur strādāt. Šī saimniecība atradās apmēram 30 kilometru no Bernes, pie Štefisburgas. Kad vien bija iespējams, es palīdzēju darbā arī citiem, un tā es Bētelē iemācījos, cik svarīgi ir sadarboties.

No tiem gadiem īpaši atceros, kā 1936. gadā mūsu saimniecību apmeklēja brālis Raterfords. Kad viņš ieraudzīja, cik lieli ir mūsu  tomāti un cik bagātu ražu mēs ievācam, viņš apmierināts smaidīja un slavēja mūsu darbu. Tas bija patiešām jauks brālis!

Kad biju nostrādājis saimniecībā jau trīs gadus, kādu rītu brokastīs tika nolasīta vēstule no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes, kas atrodas ASV. Vēstulē bija uzsvērts, cik svarīgi ir sludināt, un izteikts uzaicinājums visiem, kas vēlas, kalpot par pionieriem ārzemēs. Es pieteicos bez mazākās vilcināšanās, un 1939. gada maijā pienāca ziņa, ka mani nosūta uz Brazīliju.

Tajā laikā es piederēju pie Tūnas draudzes — mūsu saimniecība atradās netālu no šīs pilsētas. Svētdienās grupa mūsu draudzes locekļu sludināja Alpos, līdz kurienei brauca divas stundas ar velosipēdiem. Viena no māsām, kas piedalījās šajos braucienos, bija Margarita Šteinere, un man pēkšņi iešāvās prātā doma: ”Vai tad Jēzus nesūtīja savus mācekļus sludināt divatā?” Kad es it kā starp citu ieminējos Margaritai, ka mani nosūta uz Brazīliju, arī viņa izteica vēlēšanos kalpot tur, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem. 1939. gada 31. jūlijā mēs apprecējāmies.

Negaidīts šķērslis

Augusta beigās mēs Francijas ostā Havrā iesēdāmies kuģī, kas devās uz Brazīlijas pilsētu Santusu. Visas divvietīgās kajītes uz kuģa bija aizņemtas, tāpēc mums bija jāguļ atsevišķās kajītēs. Pa ceļam pienāca ziņa, ka Lielbritānija un Francija ir pieteikušas karu Vācijai. Apmēram 30 vācu pasažieri reaģēja uz šo ziņu, nodziedādami Vācijas himnu, un tas tik ļoti aizvainoja kapteini, ka viņš mainīja kuģa kursu un piestāja Marokas ostā Sāfī. Pasažieriem ar Vācijas ceļošanas dokumentiem piecās minūtēs bija jāatstāj kuģis, un tas attiecās arī uz mums.

Vienu dienu mūs noturēja policijas iecirknī un pēc tam vecā, sagrabējušā autobusā pārveda uz Marrākešu (aptuveni 140 kilometru no Sāfī), kur ievietoja cietumā. Sekoja grūtas dienas. Kameras bija pārpildītas un tumšas, kopīgā tualete — caurums grīdā — pastāvīgi bija aizsprostota. Bija jāguļ uz netīriem maisiem, un pa naktīm žurkas grauza mums stilbus. Ēdienu divreiz dienā pasniedza sarūsējušā kārbā.

Virsnieks man darīja zināmu, ka mani atbrīvos tikai tad, ja es būšu ar mieru piecus gadus dienēt Franču ārzemju leģionā. Es, protams, atteicos, un mani uz diennakti iemeta karcerī. Lielāko daļu laika es tur pavadīju lūgšanās.

Pēc astoņām dienām man atļāva satikties ar Margaritu. Sieva bija ļoti novājējusi, viņa aizgūtnēm raudāja, un es, kā vien spēdams, centos viņu uzmundrināt. Mūs abus nopratināja un pēc tam ar vilcienu pārveda uz Kasablanku. Margaritu tur atbrīvoja, bet mani nosūtīja uz labošanas darbu nometni, kas atradās Portliotē (tagad Kenitra), apmēram 180 kilometru no Kasablankas. Šveices konsuls Margaritai ieteica atgriezties Šveicē, bet mana uzticīgā sieva paziņoja, ka bez manis projām nebrauks. Nākamos divus mēnešus, kamēr mani turēja nometnē, Margarita katru dienu brauca no Kasablankas uz Portliotē, lai mani apciemotu un atvestu man ēdienu.

Gadu pirms tam Jehovas liecinieki bija izdevuši grāmatu Krusta karš pret kristietību, lai pievērstu sabiedrības uzmanību faktam, ka Jehovas liecinieki neatbalsta nacistus. Kamēr es atrados labošanas darbu nometnē, Jehovas liecinieku Bernes filiāle uzrakstīja franču varas iestādēm vēstuli, kurai pievienoja minēto grāmatu, lai pierādītu, ka mēs neesam nacisti. Daudz manā labā darīja arī Margarita — viņa apmeklēja dažādus valsts ierēdņus un centās tos pārliecināt par mūsu nevainību. 1939. gada beigās mēs beidzot saņēmām atļauju atstāt Maroku.

Tikai tad, kad jau bijām ceļā uz Brazīliju, uzzinājām, ka Atlantijas okeāna kuģu ceļus apdraud vācu zemūdenes un mūsu kuģis ir  viens no galvenajiem uzbrukuma mērķiem. Kaut arī Jamaique bija tirdzniecības kuģis, tā priekšgalā un pakaļgalā bija novietoti lielgabali. Dienas laikā kapteinis lika ieturēt zigzagveida kursu un nemitīgi raidīt jūrā šāviņus, bet pa nakti kuģis bija aptumšots, lai to nepamanītu vācieši. Varat iedomāties, cik atviegloti jutāmies, kad 1940. gada 6. februārī ieradāmies Brazīlijā, Santusas ostā. No tā brīža, kad mēs atstājām Eiropu, bija pagājuši vairāk nekā pieci mēneši!

Atkal cietumā

Vispirms mums uzdeva sludināt Montinegru — pilsētā, kas atradās Brazīlijas dienvidu štatā Riugrandi du Sulā. Baznīca acīmredzot jau bija informēta par mūsu ierašanos. Kad bijām kalpošanā pavadījuši tikai divas stundas, mūs arestēja policisti un konfiscēja plates ar Bībeles lekciju ierakstiem, visu mūsu literatūru un pat kamieļādas somas, ko bijām nopirkuši Marokā. Policijas iecirknī mūs sagaidīja mācītājs un vēl kāds baznīcas kalpotājs, kas prata vāciski. Viņi klausījās, kamēr policijas priekšnieks, izmantodams mums konfiscēto gramofonu, atskaņoja vienu no brāļa Raterforda runām. Brālis Raterfords savās runās bija ļoti tiešs, un, kad runā pienāca tā daļa, kurā bija pieminēts Vatikāns, mācītājs, aiz dusmām pietvīcis gluži sarkans, izmetās ārā.

Pēc Santamarijas bīskapa lūguma policija mūs nosūtīja uz štata galvaspilsētu Portualegri. Margarita drīz vien tika atbrīvota, un viņa griezās pēc palīdzības Šveices konsulātā. Konsuls viņai ieteica atgriezties Šveicē, bet viņa atkal atteicās pamest mani. Margarita man vienmēr ir bijusi ļoti uzticama palīdze. Pēc mēneša mani nopratināja un izlaida. Policisti mums piedāvāja vai nu desmit dienu laikā pamest štatu, vai arī ”izjust sekas pašiem uz savas ādas”. Konsultējušies ar Jehovas liecinieku galveno pārvaldi, mēs pārcēlāmies uz Riodežaneiro.

”Lūdzu, izlasiet šo kartīti”

Par spīti ne pārāk rožainajam sākumam Brazīlijā, mēs bijām ļoti priecīgi. Mēs taču bijām dzīvi, somas atkal bija pilnas ar literatūru, un mēs varējām sludināt visā  Riodežaneiro. Bet kā lai sludina, ja neprot portugāļu valodu? Lai darītu zināmu labo vēsti, mēs lietojām kartīti, uz kuras bija uzrakstīts, ko gribējām pateikt cilvēkiem. ”Por favor, leia este cartão” (”Lūdzu, izlasiet šo kartīti”) bija pirmie vārdi, ko iemācījāmies sludināšanā pateikt portugāliski. Un kartītei bija lieliski panākumi! Vienā pašā mēnesī mēs izplatījām vairāk nekā 1000 grāmatu. Daudzi no tiem, kam iedevām literatūru par Bībeli, vēlāk pieņēma patiesību. Godīgi sakot, literatūra, ko izplatījām, ”uzrunāja” cilvēkus daudz labāk nekā mēs, un tā es vēl labāk sapratu, cik svarīgi ir, lai ieinteresēti cilvēki lasītu mūsu izdevumus.

Tolaik Riodežaneiro bija Brazīlijas galvaspilsēta, un mūsu sludināto vēsti sevišķi labi uzklausīja dažādās valsts iestādēs. Man bija priekšrocība personiski sludināt finansu ministram un aizsardzības ministram. Šādās reizēs es skaidri redzēju, kā darbojas Jehovas gars.

Reiz, kad sludināju kādā laukumā Riodežaneiro centrā, es iegāju Tiesu pilī. Vairs neatceros, kādā veidā, bet es pēkšņi nonācu telpā, kur bija pilns ar melnās drēbēs tērptiem cilvēkiem, un man šķita, ka rit bēru ceremonija. Es piegāju pie kāda cilvēka, kas izcēlās citu vidū, un iedevu viņam izlasīt savu kartīti. Izrādījās, ka tās nebija vis bēres — es biju pārtraucis tiesas sēdi un uzrunājis tiesnesi! Viņš smiedamies pamāja sargiem, ka viss kārtībā, labprāt paņēma no manis grāmatu Bērni * un iedeva ziedojumu. Kad gāju ārā no zāles, viens no sargiem man parādīja skaidri redzamu uzrakstu uz zāles durvīm ”Proibida a entrada de pessoas estranhas” (”Nepiederošiem ieeja aizliegta”).

Vēl ļoti daudz cilvēku mūs uzklausīja ostā. Reiz es satiku kādu jūrnieku, kurš pirms došanās jūrā paņēma mūsu publikācijas. Vēlāk mēs viņu sastapām kongresā, jo izrādījās, ka visa viņa ģimene bija pieņēmusi patiesību un arī viņš pats garīgi auga. Tas mums sagādāja lielu prieku.

Taču ne jau viss gāja tik gludi. Pēc pusgada beidzās mūsu vīza, un tas nozīmēja, ka mūs varēja izraidīt no valsts. Kad bijām uzrakstījuši par savu situāciju galvenajai pārvaldei, mēs saņēmām ļoti laipnu vēstuli no brāļa Raterforda, kas mūs skubināja nepadoties un ieteica, ko darīt. Mēs vēlējāmies palikt Brazīlijā, un ar jurista palīdzību mēs 1945. gadā beidzot dabūjām pastāvīgas uzturēšanās atļauju.

Kalpošana mūža garumā

Bet jau pirms tam mūsu ģimene pieauga: 1941. gadā piedzima Jonatāns, 1943. gadā pasaulē nāca Rūta, bet 1945. gadā — Estere. Lai apgādātu ģimeni, man bija jāsāk strādāt laicīgā darbā. Margarita līdz pat trešā bērna piedzimšanai turpināja pilnas slodzes kalpošanu.

Jau no paša sākuma mēs visi kopā sludinājām pilsētas laukumos, dzelzceļa stacijās, ielās un cilvēku darbavietās. Sestdienas vakaros mēs kopā izplatījām žurnālus Sargtornis un Atmostieties!, un tas mums patika jo īpaši.

Mājās katram bērnam bija uzticēti savi pienākumi, kas bija jāveic ik dienu. Jonatānam  bija jātīra plīts un visa pārējā virtuve. Meitas tīrīja ledusskapi, slaucīja pagalmu un spodrināja mums visiem kurpes. Tā bērni pierada pie kārtības un iemācījās strādāt, negaidot norādījumus. Tagad, kad bērni ir pieauguši, viņi ļoti labi rūpējas gan par savu māju, gan par visu pārējo, kas viņiem pieder, un tas mums ar Margaritu sagādā lielu prieku.

Mēs arī prasījām, lai bērni labi uzvestos sapulcēs. Pirms sapulces viņi izdzēra glāzi ūdens un apmeklēja tualeti. Sapulcē Jonatāns sēdēja man pa kreisi, Rūta pa labi, viņai blakus sēdēja Margarita, kurai pa labi sēdēja Estere. Tā bērniem bija viegli koncentrēties un jau no agras bērnības uzņemt garīgo uzturu.

Jehova ir svētījis mūsu pūles. Visi mūsu bērni uzticīgi kalpo Jehovam un ar lielu prieku sludina. Jonatāns patlaban ir draudzes vecākais vienā no Riodežaneiro draudzēm — Novumeierē.

1970. gadā visi bērni jau bija apprecējušies un atstājuši mūsu mājas, un mēs ar Margaritu izlēmām pārcelties dzīvot uz kādu citu vietu, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. Vispirms mēs pārcēlāmies uz Minasžeraisas štatu, Posusdekaldasu, kur tajā laikā bija pavisam neliela Valstības sludinātāju grupiņa — 19 cilvēki. Es biju dziļi apbēdināts, kad ieraudzīju, kur notiek draudzes sapulces — tā bija pagraba telpa bez logiem, kurai steidzami bija nepieciešams remonts. Mēs tūlīt pat sākām meklēt jaunu vietu sapulču rīkošanai un drīz atradām skaistu ēku ļoti labā vietā. Cilvēki daudz labprātāk sāka nākt uz sapulcēm, un pēc četrarpus gadiem sludinātāju skaits bija pieaudzis līdz 155. 1989. gadā mēs pārcēlāmies uz Araruamu, kas atrodas Riodežaneiro štatā, un tur sludinājām deviņus gadus, kuru laikā pieredzējām divu jaunu draudžu izveidošanos.

Ko esam guvuši, palikdami Brazīlijā

1998. gadā gan veselības problēmu dēļ, gan tāpēc, ka gribējām dzīvot tuvāk bērniem, mēs pārcēlāmies uz Sangonsalu, kas arī atrodas Riodežaneiro štatā. Es joprojām esmu draudzes vecākais, un mēs abi ar sievu darām visu, kas mūsu spēkos, lai regulāri sludinātu. Margaritai patīk sludināt tuvējā lielveikalā, un draudze mums ir laipni piešķīrusi teritoriju sludināšanai netālu no mūsu mājām, tāpēc mums ir vieglāk doties kalpošanā, kad veselība ļauj.

Ir pagājis jau vairāk nekā 60 gadu, kopš mēs ar Margaritu kļuvām par kristītiem Jehovas kalpotājiem. Mēs savā dzīvē esam pieredzējuši, ka ”ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevar šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā”. (Romiešiem 8:38, 39.) Kāds prieks ir bijis vērot, kā tiek pulcētas ”citas avis”, kurām ir lieliska cerība dzīvot mūžīgi ideālos apstākļos uz zemes, kur Dievs visu ir brīnišķīgi radījis! (Jāņa 10:16.) Kad 1940. gadā mēs ieradāmies Riodežaneiro, pilsētā bija tikai viena draudze, kurā bija 28 sludinātāji. Bet tagad tur ir apmēram 250 draudzes un vairāk nekā 20 000 sludinātāju.

Mums vairākas reizes ir bijusi iespēja atgriezties Eiropā pie saviem radiniekiem. Bet Jehova mūs bija nosūtījis uz Brazīliju, un mēs esam bezgala laimīgi, ka esam palikuši tur, kur viņš licis mums būt!

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 21. lpp.]

Sargtorņa biedrības lauku saimniecībā (Šveice, Štefisburga) 30. gadu beigās. Es stāvu kreisajā malā

[Attēls 23. lpp.]

Neilgi pirms mūsu kāzām 1939. gadā

[Attēls 23. lpp.]

Kasablanka 40. gados

[Attēls 23. lpp.]

Visa ģimene sludināšanā

[Attēls 24. lpp.]

Arī tagad regulāri sludinām