Mums visiem ir vajadzīgi atzinīgi vārdi

MAZĀ meitenīte jutās ļoti gandarīta. Atšķirībā no citām dienām viņa bija uzvedusies priekšzīmīgi un ne reizes nebija izpelnījusies māmiņas rājienu. Bet vakarā, kad meitenīte bija nolikta gulēt, viņa sāka gauži raudāt. Kad māmiņa jautāja, kāpēc mazā raud, viņa atteica: ”Vai es šodien nebiju laba meitene?”

Dzirdot meitiņas jautājumu, mātei sirds sažņaudzās krūtīs. Vienmēr, kad māte uzskatīja par nepieciešamu, viņa nekavējoties aizrādīja meitai, bet šajā dienā, kaut arī viņa bija pamanījusi, ka meita ļoti centās būt rātna, viņa nebija pateikusi nevienu atzinīgu vārdu.

Ne jau tikai bērni alkst uzslavas un atzinības. Uzslava ir nepieciešama mums visiem — tā ir tikpat svarīga kā padomi un aizrādījumi.

Vai nav tiesa, ka sirsnīga uzslava mūs iepriecina, pat rada pacilājumu? Uzslava liecina, ka mēs neesam citiem vienaldzīgi. Tā apliecina, ka mūsu pūles nav veltīgas, un mudina mūs arī turpmāk darīt labu. Tieši tāpēc mēs jūtamies labi tādu cilvēku sabiedrībā, kuri prot teikt atzinīgus vārdus. (Salamana Pamācības 15:23.)

Jēzus Kristus zināja, cik svarīga ir uzslava. Līdzībā par talantiem kungs (kas attēlo pašu Jēzu) sirsnīgi uzslavēja divus uzticamus kalpus. Kā vienam, tā otram viņš sacīja: ”Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.” Cik uzmundrinoši! Kaut arī kalpiem bija atšķirīgas spējas un panākumi, viņi abi tika vienādi uzslavēti. (Mateja 25:19—23.)

Būtu labi paturēt prātā to, kas notika ar mazo meitenīti. Mums nav jāgaida, kamēr cilvēks sāk raudāt, lai saprastu, ka būtu bijis labi viņu uzslavēt. Vai nebūtu daudz labāk, ja mēs censtos uzslavēt cilvēkus ikreiz, kad ir pamats to darīt. Nav šaubu, ka šādu situāciju ir ļoti daudz.