Lasītāju jautājumi

Vai vienmēr ir jāpilda Dievam dotie solījumi?

Saskaņā ar Bībeli, solījums Dievam ir apņemšanās kaut ko paveikt, nest kādu upuri, uzņemties jaunus pienākumus, ievērot kādus nosacījumus vai atteikties no kaut kā tāda, kas pats par sevi nav nekas nepareizs. Bībelē ir aprakstīti gadījumi, kad Dievam tika doti nosacīti solījumi, proti, cilvēki apņēmās kaut ko darīt tad, ja Dievs kaut ko paveiks viņu labā. Piemēram, Anna, pravieša Samuēla māte, ”deva solījumu, sacīdama: ”Kungs Cebaot! Ja Tu laipnīgi noraudzītos uz savas kalpones bēdām, un ja Tu mani atcerētos, un Tu arī neaizmirstu savu kalponi un piešķirtu savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku tam Kungam, un dzenamais nazis nenāktu pār viņa galvu.”” (1. Samuēla 1:11.) No Bībeles ir arī redzams, ka solījumi tika doti labprātīgi. Bet cik svarīgi ir ievērot Dievam dotos solījumus?

”Ja tu esi Dievam devis īpašu solījumu, tad nekavējies to izpildīt,” rakstīja senās Izraēlas ķēniņš Salamans. ”Ko tu esi apsolījis, to pildi! Labāk ir vispārīgi nekādu īpašu solījumu nedot nekā solīt un nepildīt.” (Salamans Mācītājs 5:3, 4.) Bauslībā, kas ar Mozus starpniecību tika dota izraēliešiem, bija teikts: ”Kad tu esi solījis tam Kungam, savam Dievam, kādu sevišķu solījumu, tad nekavējies to izpildīt, jo tas Kungs, tavs Dievs, tiešām to no tevis prasīs, un citādi tas tev būs par grēku.” (5. Mozus 23:22.) Ir skaidrs, ka solījumi Dievam ir jāuztver ļoti nopietni. Tie ir jādod ar pareiziem motīviem, un cilvēkam ir jābūt pārliecinātam, ka viņš spēs izpildīt visu, ko ir solījis. Pretējā gadījumā būtu labāk vispār neko neapņemties. Bet vai visi Dievam dotie solījumi ir jāpilda?

Kā rīkoties, ja cilvēks ir apņēmies kaut ko darīt, bet vēlāk uzzina, ka tas ir pretrunā ar Dieva gribu? Piemēram, ko darīt tad, ja pildīt solījumu nozīmētu aptraipīt tīro pielūgsmi ar morālu netīrību? (5. Mozus 23:19.) Protams, šāds solījums nav jāpilda. Turklāt, saskaņā ar Mozus bauslību, solījumu, ko bija devusi sieviete, varēja atsaukt viņas tēvs vai vīrs. (4. Mozus 30:4—16.)

Padomāsim par situāciju, kad cilvēks ir solījies Dievam palikt neprecēts, bet vēlāk ir nonācis grūtas izvēles priekšā. Viņš saprot, ka, paliekot pie šīs apņemšanās, viņam varētu būt grūti ievērot Dieva noteiktās tikumības normas. Vai viņam joprojām ir jācenšas turēt savs solījums? Vai nebūtu labāk, ja viņš, vairīdamies no netiklības, lauztu solījumu un lūgtu, lai Dievs viņam parāda žēlsirdību un piedod? Šādā gadījumā vienīgi cilvēks pats var izlemt, kā rīkoties. Neviens nevar pieņemt lēmumu viņa vietā.

Bet ko darīt, ja cilvēks ir kaut ko apņēmies Dieva priekšā, bet vēlāk saprot, ka ir rīkojies pārsteidzīgi? Vai viņam joprojām jācenšas turēt savs solījums? Jefta izpildīja solījumu, ko viņš bija devis Dievam, kaut arī tas nebija viegli. (Soģu 11:30—40.) Cilvēks, kas nepilda savu apņemšanos, var izpelnīties Dieva dusmas, un Dievs var likt neizdoties viņa ”roku darbam”. (Salamans Mācītājs 5:5.) Vieglprātīgi izturoties  pret solījumu pildīšanu, var zaudēt Dieva labvēlību.

Jēzus Kristus teica: ”Bet jūsu vārdi lai ir jā! jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mateja 5:37.) Kristietim jācenšas ne tikai turēt Dievam dotie solījumi, bet arī apliecināt gan Dievam, gan cilvēkiem, ka viņa teiktajam var uzticēties. Bet ko lai dara kristietis, kas kaut ko ir apsolījis, uzskatīdams, ka rīkojas saprātīgi, bet pēc rūpīgākām pārdomām ir atklājis, ka viņa rīcība ir bijusi neapdomīga? Viņš nevar pret savu solījumu izturēties vieglprātīgi. Tomēr atklātā sarunā kristietis, iespējams, var panākt, ka cilvēks, kam viņš ir devis neapdomāto solījumu, viņu atbrīvo no saistībām. (Psalms 15:4; Salamana Pamācības 6:2, 3.)

Domājot par solījumiem, tāpat kā par visu citu mūsu dzīvē, galvenais ir saglabāt labas attiecības ar Dievu Jehovu.

[Attēli 30., 31. lpp.]

Anna pildīja savu apņemšanos

[Attēli 30., 31. lpp.]

Jefta izpildīja Dievam doto solījumu, kaut arī tas nebija viegli