Neatstāsim sapulces

”Neatstāsim savas sapulces, kā daži paraduši,” teikts Bībelē, ”bet cits citu paskubināsim, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:25.) Nav šaubu, ka patiesajiem Dieva kalpiem ir jāsapulcējas noteiktā pielūgsmes vietā, kur būtu iespējams ”vērot citam citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem”. (Ebrejiem 10:24.)

KAD apustulis Pāvils mūsu ēras pirmajā gadsimtā rakstīja šos vārdus, jūdi pielūdza Dievu iespaidīgajā Jeruzalemes templī. Dieva pielūgsmei izmantoja arī sinagogas. Jēzus ”mācīja sinagogā un templī, kur sanāca visi jūdi”. (Jāņa 18:20.)

Par kādām sanāksmju vietām Pāvils bija domājis, mudinādams kristiešus sapulcēties un uzmundrināt citam citu? Vai kristīgās pasaules varenajām reliģiskajām celtnēm ir kaut kas kopīgs ar Jeruzalemes templi? Kurā laikā cilvēki, kas sevi uzskatīja par kristiešiem, sāka būvēt milzīgas reliģiskas celtnes?

Nams Dieva vārda slavai

Pirmos norādījumus par Dieva pielūgsmes vietas celšanu Bībelē var atrast 2. Mozus grāmatā. Dievs Jehova savai tautai, izraēliešiem, deva norādījumu būvēt ”mājokli” jeb ”saiešanas telti” (LB-65r). Tajā tika novietots derības šķirsts, kā arī dažādi  svētie trauki un piederumi. 1512. gadā pirms mūsu ēras, kad saiešanas telts celtniecība bija galā, ”tā Kunga godība piepildīja mājokli”. Četru gadsimtu garumā šai pārnēsājamajai teltij bija galvenā nozīme Dieva iekārtojumā, ko viņš bija paredzējis, lai cilvēki varētu viņam tuvoties. (2. Mozus, 25.—27. nodaļa; 40:33—38.) Bībelē šī telts ir saukta arī par ”tā Kunga svētnīcu” un ”tā Kunga namu”. (1. Samuēla 1:9, 24.)

Vēlāk, kad Jeruzalemē valdīja Dāvids, viņš izteica dedzīgu vēlēšanos būvēt namu par godu Jehovam. Tā kā Dāvids bija piedalījies karos, Jehova viņam tomēr sacīja: ”Tu nedrīksti celt mana vārda slavai namu.” Jehova norādīja, ka templi uzcels Dāvida dēls Salamans. (1. Laiku 22:6—10.) Būvdarbi ilga septiņarpus gadus, un, kad tie bija galā, 1026. gadā pirms mūsu ēras Salamans veltīja templi Dievam. Jehova apliecināja savu labvēlību, teikdams: ”Es esmu šo namu svētījis, kādu tu esi uzcēlis, lai mans vārds tanī mistu mūžīgi, un lai manas acis un mana sirds pie tā saistītos mūžīgi.” (1. Ķēniņu 9:3.) Kamēr vien izraēlieši paliktu uzticīgi Jehovam, viņš svētītu šo namu. Tomēr tad, ja izraēlieši novērstos no tā, kas Dieva acīs ir taisns, viņš vairs templi nesvētītu un no tā paliktu pāri tikai drupu kaudzes. (1. Ķēniņu 9:4—9; 2. Laiku 7:16, 19, 20.)

Ar laiku tā arī notika — izraēlieši atkrita no patiesās pielūgsmes. (2. Ķēniņu 21:1—5.) ”Tad [Jehova] lika pret viņiem doties uzbrukumā kaldēju ķēniņam, un tas.. [..] ..nodedzināja Dieva namu, un sagŗāva Jeruzālemes mūŗus, kā arī visus tās pils nocietinājumus.. sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā. Un viņš kā gūstekņus aizveda trimdā uz Bābeli visus, kas bija paglābušies no zobena; tur tie kļuva viņam un viņa dēliem par vergiem.” Saskaņā ar Bībeli, tas norisinājās 607. gadā pirms mūsu ēras. (2. Laiku 36:15—21; Jeremijas 52:12—14.)

Kā bija pravietojis pravietis Jesaja, Dievs pamudināja Persijas ķēniņu Kīru atbrīvot jūdus no Babilonas gūsta. (Jesajas 45:1.) Pēc septiņdesmit trimdā pavadītiem gadiem 537. gadā pirms mūsu ēras viņi varēja atgriezties Jeruzalemē, lai atjaunotu templi. (Ezras 1:1—6; 2:1, 2; Jeremijas 29:10.) Sākotnēji celtniecībai gan tika likti šķēršļi, bet tos izdevās pārvarēt, un visbeidzot 515. gadā templis bija pabeigts un patiesā pielūgsme — atjaunota. Kaut gan jaunais templis vairs nebija tik krāšņs kā Salamana būvētais, tas pastāvēja gandrīz 600 gadus. Tomēr arī tas ar laiku tika nolaists, jo izraēlieši bija atstājuši novārtā Jehovas pielūgsmi. Tajā laikā, kad Jēzus piedzima uz zemes, templis pakāpeniski tika pārbūvēts ķēniņa Hēroda vadībā. Kas beigu beigās notika ar šo templi?

”Akmens uz akmens nepaliks”

Runādams par Jeruzalemes templi, Jēzus saviem mācekļiem teica: ”Šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts.” (Mateja 24:1, 2.) Šiem vārdiem piepildoties, mūsu ēras 70. gadā templi, kam gadsimtiem ilgi bija bijusi galvenā nozīme Dieva pielūgsmē, izpostīja romiešu karaspēks, kas bija ieradies apspiest jūdu sacelšanos. * Kopš tā laika  templis nekad vairs netika atjaunots. Septītajā gadsimtā agrākā jūdu tempļa vietā tika uzbūvēta musulmaņu svētnīca, Klints kupola mošeja, kas slejas šajā vietā līdz pat šai dienai.

Bet kā bija jāpielūdz Dievs Jēzus sekotājiem? Vai agrīnie jūdu tautības kristieši turpināja kalpot Dievam templī, kam drīzumā bija jātiek izpostītam? Kur Dievu varēja pielūgt kristieši no citām tautām? Vai agrākais templis bija jāaizstāj ar kristīgās pasaules reliģiskajām celtnēm? Jēzus saruna ar kādu samarieti mums palīdz noskaidrot šos jautājumus.

Gadsimtiem ilgi samarieši bija pielūguši Dievu varenā templī Garicima kalnā, kas atradās Samarijā. Sarunā ar Jēzu samariete teica: ”Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.” Atbildēdams šai sievietei, Jēzus sacīja: ”Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē.” Kā redzams no Jēzus tālākā paskaidrojuma, materiālais templis vairs nebija nepieciešams Jehovas pielūgsmei: ”Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.” (Jāņa 4:20, 21, 24.) Vēlāk apustulis Pāvils teica atēniešiem: ”Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos.” (Apustuļu darbi 17:24.)

Ir skaidrs, ka kristīgo baznīcu reliģiskajām celtnēm nav nekā kopīga ar templi, kādā Dievs tika pielūgts pirms kristīgā laikmeta sākuma. Un arī pirmā gadsimta kristiešiem nebija iemesla būvēt šādas pielūgsmes vietas. Tomēr pēc apustuļu nāves notika atkrišana — pravietotā novirzīšanās no patiesajām Bībeles mācībām. (Apustuļu darbi 20:29, 30.) Vairākus gadus pirms tam, kad mūsu ēras 313. gadā Romas imperators Konstantīns ”pieņēma” kristietību, viltus kristieši jau bija sākuši novērsties no Jēzus mācībām.

Konstantīns vēl lielākā mērā veicināja ”kristietības” sajaukšanos ar pagānisko romiešu reliģiju. Enciklopēdijā The Encyclopædia Britannica teikts: ”Konstantīns pats lika Romā uzcelt trīs milzīgas kristīgās bazilikas: Svētā Pētera baziliku, baziliku ”S. Paolo Fuori le Mura” un ”S. Giovanni in Laterano”. Pēc viņa rīkojuma.. sāka celt ēkas, kuru plānojuma pamatā bija krusts, un tas kļuva par viduslaikiem tipisku Rietumeiropas baznīcu plānojumu.” Pārbūvētā Svētā Pētera bazilika Romā vēl joprojām tiek uzskatīta par ievērojamāko katoļu baznīcu.

”Baznīca pārņēma dažādas reliģiskas tradīcijas un pielūgsmes veidus, kas bija izplatīti pirmskristiešu laika [pagāniskajā] Romā,” izteicās vēsturnieks Vills Djūrents. Tas ir attiecināms arī uz ”baziliku arhitektūru”. Laika posmā no 10. līdz 15. gadsimtam tika celtas neskaitāmas baznīcas un katedrāles, un, būvējot šīs ēkas, liela uzmanība tika pievērsta krāšņai arhitektūrai. Tolaik tika uzceltas daudzas kristīgo baznīcu celtnes, kas tagad tiek uzskatītas par vēstures pieminekļiem ar māksliniecisku vērtību.

Bet ko var teikt par cilvēkiem, kas apmeklē baznīcu? Vai viņi vienmēr tajā gūst meklēto atvieglojumu un uzmundrinājumu? ”Man  baznīca sāka saistīties ar visu, kas reliģijā ir garlaicīgs un apnicīgs,” saka Fransisku no Brazīlijas. ”Mise bija bezjēdzīga ceremonija, kas pastāvīgi atkārtojās un nespēja apmierināt manas patiesās vajadzības. Es jutos atvieglināts, kad tā bija galā.” Un tomēr patiesiem Dieva kalpiem ir dots norādījums sapulcēties. Kā tad būtu jārīko viņu sapulces?

”Draudze viņu namā”

Izpētot, kā notika kristiešu sapulces pirmajā gadsimtā, mēs varam noskaidrot, kādām būtu jābūt kristiešu sapulcēm mūsdienās. Svētajos rakstos ir stāstīts, ka bieži vien kristieši pulcējās ticības biedru mājās. Apustulis Pāvils, piemēram, rakstīja: ”Sveicinait Prisku un Akvilu, mana darba biedrus Kristū Jēzū; arī draudzi viņu namā sveicinait.” (Romiešiem 16:3, 5; Kolosiešiem 4:15; Filemonam 2.) Lai pielūgtu Dievu, patiesajiem kristiešiem nebija nepieciešamas greznas reliģiskas celtnes.

Bet kā agrīno kristiešu draudzēs noritēja sapulces? Pieminot kādu kristiešu sapulci, māceklis Jēkabs lietoja grieķu valodas vārda sinagōgē formu. (Jēkaba 2:2.) Šī grieķu valodas vārda nozīme ir ’sapulcēšanās’, un tas tika lietots pārmaiņus ar vārdu ekklēsia, kura nozīme ir ’draudze’. Laika gaitā tomēr bija iegājies, ka vārdu ”sinagoga” attiecināja uz vietu vai ēku, kur notika sapulces. Pirmajiem jūdu kristiešiem bija labi zināms, ar ko bija saistīta sinagogu darbība. *

Jeruzalemes templī jūdi sapulcējās ikgadējos svētkos, bet vietējās sinagogās cilvēki mācījās par Jehovu un ieguva zināšanas par bauslību. Cik zināms, sinagogās tika lūgts Dievs, lasīti un skaidroti Svētie raksti, kā arī izteikti pamudinājumi. Reiz, kad Pāvils ar saviem biedriem bija iegriezušies kādā Antiohijas sinagogā, ”sinagogas priekšnieki sūtīja pie viņiem, sacīdami: ”Brāļi, ja jums ir kādi pamācīgi vārdi ļaudīm, tad runājiet!”” (Apustuļu darbi 13:15.) Kad ebreji, kas pirmajā gadsimtā kļuva par kristiešiem, sapulcējās draudzes locekļu mājās, viņi, protams, savas sapulces rīkoja līdzīgā veidā — tajās  varēja gūt pamācības no Svētajiem rakstiem un saņemt garīgu stiprinājumu.

Draudzes, kurās smelties uzmundrinājumu

Tāpat kā pirmā gadsimta kristieši, Jehovas liecinieki mūsdienās pulcējas vienkāršās telpās, lai iegūtu zināšanas par Bībeli un smeltos iepriecinājumu labā sabiedrībā. Ilgu laiku viņi satikās vienīgi ticības biedru mājās, un dažuviet tā notiek vēl joprojām. Taču šobrīd draudžu skaits jau ir sasniedzis aptuveni 90 000, un kristieši galvenokārt pulcējas ēkās, kas tiek sauktas par Valstības zālēm. Tās nav celtas, lai iespaidotu cilvēkus, un tās nepavisam nelīdzinās baznīcām. Tās ir ērtas un vienkāršas celtnes, kurās katru nedēļu uz sapulcēm var sanākt draudzes, kas sastāv no kādiem 100 līdz 200 cilvēkiem. Šie cilvēki nāk uz sapulcēm, lai uzklausītu, kas teikts Dieva Rakstos, un mācītos to ievērot savā dzīvē.

Lielākoties Jehovas liecinieku draudzes pulcējas trīs reizes nedēļā. Vienā no sapulcēm tiek teikta publiska lekcija par kādu aktuālu tēmu. Pēc tam, izmantojot žurnālu Sargtornis, tiek studēta kāda Bībeles tēma vai pravietojums. Vēl viena sapulce ir paredzēta, lai cilvēki mācītos sludināt Bībeles vēsti, un pēc tam notiek sapulce, kurā tiek doti praktiski padomi, kas noder kristīgajā kalpošanā. Reizi nedēļā Bībele tiek pētīta arī draudzes locekļu mājās, kur Jehovas liecinieki sapulcējas nelielās grupās. Ikviens var brīvi apmeklēt visas šīs sapulces, un tajās nenotiek nekāda naudas vākšana.

Fransisku, kas bija pieminēts iepriekš, ļoti iepatikās sapulces Valstības zālē. Viņš stāsta: ”Pirmā sapulce, ko es apmeklēju, notika kādā ērti ierīkotā ēkā pilsētas centrā, un tā uz mani atstāja ļoti patīkamu iespaidu. Tur bija draudzīgi cilvēki, un es redzēju, ka viņi tiešām mīl cits citu. Man bija grūti sagaidīt, kad varēšu tur atgriezties. Patiesībā kopš tās reizes es neesmu izlaidis nevienu sapulci. Šīs kristiešu sapulces ir interesantas un apmierina manas garīgās vajadzības. Arī tajās reizēs, kad kaut kāda iemesla dēļ es jūtos nomākts, es eju uz Valstības zāli ar pārliecību, ka mājās atgriezīšos uzmundrināts.”

Jehovas liecinieku sapulcēs jums paveras iespēja iegūt zināšanas par Bībeli, atrasties patīkamā sabiedrībā un slavēt Dievu. Mēs jūs laipni aicinām apmeklēt jūsu dzīvesvietai tuvāko Valstības zāli.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 4., 5. lpp.]

Saiešanas teltij un vēlāk arī tempļiem bija galvenā nozīme Jehovas pielūgsmē

[Attēls 6. lpp.]

Sv. Pētera bazilika Romā

[Attēls 7. lpp.]

Agrīnie kristieši pulcējās ticības biedru mājās

 [Attēli 8., 9. lpp.]

Jehovas liecinieku sapulces notiek draudzes locekļu mājās un Valstības zālēs