Ko atcerējās Jozua

”MANS kalps Mozus ir miris,” sacīja Jehova, ”tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri par Jardānu turp uz to zemi, ko Es viņiem.. gribu dot.” (Jozuas 1:2.) Jozuu gaidīja patiešām grūts uzdevums. Viņš gandrīz 40 gadus bija kalpojis Mozum, bet nu viņam tika teikts ieņemt sava agrākā kunga vietu un ievest Apsolītajā zemē izraēliešus — tautu, kas tik bieži bija bijusi nepakļāvīga.

Kad Jozua domāja par to, kas viņu sagaida, iespējams, viņam prātā cits pēc cita pazibēja tie pārbaudījumi, kurus viņš bija pieredzējis un pārvarējis jau agrāk. Tas, ko Jozua atcerējās, bez šaubām, viņam toreiz ārkārtīgi palīdzēja, un tas var palīdzēt arī kristiešiem mūsdienās.

Kādreizējais vergs kļūst par karavadoni

Jozua bija pieredzējis ilgus verdzības gadus. (2. Mozus 1:13, 14; 2:23.) Mēs varam tikai minēt, ko viņš tajos bija piedzīvojis, jo Bībelē nav sīku ziņu par šo laiku. Ēģiptē viņš, iespējams, kļuva par labu organizatoru un varēja piedalīties bēgļu organizēšanā, kad ebreji un ”pūlis svešu” bēga no šīs zemes. (2. Mozus 12:38.)

Jozuas ģimene piederēja pie Ēfraima cilts. Viņa vectēvs Ēlišāma bija cilts galva un, pēc visa spriežot, vadīja karapulku, kurā ietilpa 108 100 bruņoti vīri no trijām izraēliešu ciltīm. (4. Mozus 1:4, 10, 16; 2:18—24; 1. Laiku 7:20, 26, 27.) Tomēr, kad neilgi pēc izraēliešu aiziešanas no Ēģiptes viņiem uzbruka amalekieši, Mozus ar aicinājumu organizēt aizsardzību vērsās pie Jozuas. (2. Mozus 17:8, 9.) Kāpēc tika izraudzīts  Jozua, nevis, piemēram, viņa vectēvs vai tēvs? Kādā avotā minēts viens no iespējamiem iemesliem: ”Mozus vērsās pie [Jozuas] kā pie ietekmīgās Ēfraima cilts vadoņa un cilvēka, kura organizatoriskās iemaņas jau bija labi zināmas un kuram citi pilnībā uzticējās, — kā pie vadoņa, kas bija vislabāk sagatavots, lai atlasītu un izkārtotu kareivjus.”

Lai kāds arī bija iemesls, kāpēc tika izraudzīts tieši Jozua, viņš visu darīja tā, kā Mozus lika. Izraēliešiem nebija nekādas pieredzes karošanā, taču Jozua skaidri zināja, ka viņiem palīdzēs Dievs. Mozus teica: ”Rīt es nostāšos kalna virsotnē, un Dieva zizlis būs manā rokā,” — un ar to pietika, lai Jozua justos drošs. Viņš acīmredzot turēja prātā, kā Jehova pavisam nesen bija iznīcinājis tā laika spēcīgāko karaspēku. Nākamajā dienā Mozus līdz pat saulrietam paceltā rokā turēja zizli, un, kamēr viņš tā stāvēja, amalekieši nespēja turēties pretī izraēliešiem un tika sakauti. Tad Jehova pavēlēja Mozum ierakstīt grāmatā un ”likt.. Jozuam ausīs” savu spriedumu: ”Es pilnīgi izdeldēšu Amaleka vīru piemiņu no zemes virsus.” (2. Mozus 17:9—14.) Nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka Jehova īstenos šo spriedumu.

Mozus kalps

Kauja ar amalekiešiem noteikti stiprināja attiecības starp Jozuu un Mozu. Jozuam bija gods būt par Mozus kalpu jeb ”palīgu.. no viņa izraudzītiem jaunekļiem” kādus 40 gadus, līdz pat Mozus nāvei. (4. Mozus 11:28.)

Šis uzdevums ietvēra sevī gan privilēģijas, gan pienākumus. Tā, piemēram, kad Mozus, Ārons, Ārona dēli un 70 izraēliešu tautas vecaji kāpa Sīnāja kalnā un tur redzēja Jehovas godības parādību, Jozua, iespējams, bija starp viņiem. Būdams Mozus kalps, viņš to pavadīja augstāk kalnā par citiem un acīmredzot palika gaidot iztālēm, kamēr Mozus iegāja mākonī, kas simbolizēja Jehovas klātbūtni. Ievērības cienīgs ir fakts, ka Jozua, cik var spriest, palika kalnā 40 dienas un 40 naktis, uzticīgi gaidot savu kungu atgriežamies, jo tad, kad Mozus sāka kāpt lejā no kalna ar liecības plāksnēm rokās, Jozua viņu sagaidīja. (2. Mozus 24:1, 2, 9—18; 32:15—17.)

Pēc gadījuma, kad izraēlieši nodevās elku pielūgsmei, zemodamies zelta teļa priekšā, Jozua turpināja kalpot Mozum saiešanas teltī, kas atradās ārpus nometnes. Tur ar Mozu ”vaigu vaigā” sarunājās Jehova. Kad Mozus atgriezās nometnē, Jozua palika teltī. Iespējams, viņa klātbūtne saiešanas teltī bija nepieciešama, lai neļautu tajā ieiet izraēliešiem, kas bija garīgi aptraipījušies. Jozua ļoti  nopietni izturējās pret šo pienākumu. (2. Mozus 33:7, 11.)

Iespēja būt kopā ar Mozu, kas, saskaņā ar vēsturnieka Josefa Flāvija vārdiem, bija 35 gadus vecāks par Jozuu, noteikti ārkārtīgi stiprināja Jozuas ticību. Viņu attiecības ir nosauktas par ”nobrieduša cilvēka un jaunieša, skolotāja un skolnieka attiecībām”, un to ietekmē Jozua izveidojās par ”apņēmīgu un uzticamu vīrieti”. Mūsu vidū nav tādu praviešu kā Mozus, taču Jehovas tautas draudzēs ir gados vecāki kristieši, kuru dzīves pieredze un garīgums ļauj viņiem būt par īstu spēka un uzmundrinājuma avotu. Vai mēs novērtējam iespēju pazīt šādus cilvēkus? Un vai mēs meklējam iespēju atrasties viņu sabiedrībā?

Izlūks Kanaānā

Neilgi pēc tam, kad izraēlieši bija saņēmuši bauslību, Jozuas dzīvē norisinājās izšķirīgs notikums. Viņš tika izvēlēts pārstāvēt savu cilti Apsolītās zemes izlūkošanā. Šis gadījums mums droši vien ir labi pazīstams. Visi 12 izlūki bija vienisprātis, ka zemē, kuru viņi bija apskatījuši, patiešām ”tek piens un medus”, kā jau Jehova bija apsolījis. Tomēr desmit izlūkiem trūka ticības un viņi baidījās, ka izraēlieši nespēs atbrīvot zemi no tās iedzīvotājiem. Vienīgi Jozua un Kālebs mudināja cilvēkus neļauties bailēm un nedumpoties — viņi apliecināja, ka Jehova noteikti atbalstīs savu tautu. To dzirdot, visa draudze protestēja un runāja, ka abi izlūki ir jānomētā ar akmeņiem. Iespējams, viņi to arī būtu izdarījuši, ja notiekošajā nebūtu iejaucies Jehova, atklājot savu godību. Viņu ticības trūkuma dēļ Jehova izteica spriedumu, ka neviens no saskaitītajiem izraēliešiem, kas bija vecāki par 20 gadiem, neieies Kanaānā. Laiku, kad izraēlieši ieceļoja Kanaānā, piedzīvoja tikai Jozua, Kālebs un levīti. (4. Mozus 13:1—16, 25—29; 14:6—10, 26—30.)

Vai gan visa tauta, atrodoties Ēģiptē, nebija redzējusi Jehovas varenos darbus? Tomēr tagad lielākā daļa cilvēku šaubījās par to, ka viņš tiem palīdzēs. Bet kas Jozuam palīdzēja paļauties uz Dieva palīdzību? Jozua acīmredzot bija cieši paturējis prātā visu, ko Jehova bija solījis un izpildījis, un bija to pārdomājis. Pēc gadiem viņš saviem tautiešiem varēja teikt, ka ”nav palicis nepiepildīts neviens pats no visiem tiem labajiem vārdiem, kādus tas Kungs jums ir teicis, ..visi tie ir jums īstenojušies”. (Jozuas 23:14.) Tāpēc Jozua bija pārliecināts, ka viss, ko Jehova ir apsolījis par nākotni, arī noteikti piepildīsies. (Ebrejiem 11:6.) Mēs varētu sev pajautāt: kā ir ar mani? Vai pūles, ko es veltu, lai iepazītu un pārdomātu Jehovas solījumus, stiprina manu pārliecību, ka tiem var uzticēties? Vai es ticu, ka Dievs aizsargās savu tautu, arī mani, lielo bēdu laikā, kas ir jau tuvu?

Jozua apliecināja ne tikai ticību, bet arī garīgu spēku. Jozua un Kālebs savā pārliecībā bija vieni, un visa draudze gatavojās viņus nomētāt ar akmeņiem. Kā mēs justos šādā situācijā? Vai iebiedēti? Jozua neļāvās bailēm. Viņi abi ar Kālebu stingri pauda savu pārliecību. Lai saglabātu uzticību Jehovam, arī mums kādu dienu varbūt būs jārīkojas tāpat.

No gadījuma ar izlūkiem var uzzināt, ka Jozuas vārds bija ticis mainīts. Viņa agrākajam vārdam Hozejs, kas nozīmē ’glābšana’, Mozus pievienoja zilbi, kas norādīja uz Dieva vārdu, un nosauca viņu par Jehozuu jeb Jozuu, kas nozīmē ’Jehova ir glābšana’. Bībeles tulkojumā Septuaginta viņa vārds ir atveidots kā ”Jēzus”. (4. Mozus 13:8, 16.) Saskaņā ar savu izcilo vārdu, Jozua drosmīgi paziņoja, ka no Jehovas nāk glābšana. Jozuas vārda maiņa nebija nejauša. Tā parāda, ka Mozus augstu novērtēja Jozuas raksturu un saskaņoja Jozuas vārdu ar viņa īpašo uzdevumu, kas viņam bija jāizpilda, ievedot izraēliešu nākamo paaudzi Apsolītajā zemē.

Izraēlieši ceļoja pa tuksnesi 40 gadus, kamēr izmira viņu tēvu paaudze. Mums nekas nav zināms par to, kas šajā laikposmā notika ar Jozuu, taču mēs varam būt pārliecināti, ka viņš daudz ko iemācījās. Iespējams, viņš  bija aculiecinieks tam, kā Dievs izpildīja savu spriedumu dumpiniekiem Koraham, Dātanam, Abirāmam un viņu sekotājiem un tiem, kas iesaistījās viltus dieva Baala Peora pielūgsmē. Jozua noteikti ļoti noskuma, kad uzzināja, ka Mozus ir zaudējis iespēju ieiet Apsolītajā zemē, jo pie Meribas ūdeņiem viņš nebija svētījis Jehovu. (4. Mozus 16:1—17:15; 20:9—13; 25:1—9.)

Iecelts par Mozus pēcteci

Kad Mozus dzīve tuvojās beigām, viņš lūdza Jehovu iecelt viņam pēcteci, lai izraēlieši nekļūtu ”kā avis bez gana”. Kā Jehova atbildēja uz šo lūgumu? Jehova noteica, ka visas draudzes priekšā par Mozus pēcteci ir jāieceļ Jozua, ”vīrs, kam ir gars,” un ka visiem ir viņš jāklausa. Kāds tas bija pagodinājums! Jehova bija redzējis Jozuas ticību un viņa spējas. Izraēliešu vadību nebija iespējams nodot vēl labākās rokās. (4. Mozus 27:15—20.) Taču Mozus zināja, ka Jozua sastapsies ar milzīgām grūtībām, tāpēc viņš savu pēcteci mudināja būt ”stipram un drošam”, apliecinādams, ka Jehova būs ar viņu. (5. Mozus 31:7, 8.)

Dievs pats atgādināja Jozuam šos iedrošinājuma vārdus un piebilda: ”Nopietni ievēro visus bauslības norādījumus, ko mans kalps Mozus tev ir uzlicis par pienākumu; nenovērsies no tās ne pa labi, ne pa kreisi, lai tev visos tavos pasākumos būtu labas sekmes. Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu tā, kā tas tur ir uzrakstīts; tad tavi ceļi tev labi izdosies, un tev viss laimēsies. Vai Es neesmu tev pavēlējis: Esi stiprs un drošs! nebīsties un nebaiļojies! Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.” (Jozuas 1:7—9.)

Jehovas vārdi un Jozuas paša uzkrātā pieredze neļāva viņam šaubīties. Viņš bija drošs, ka izraēliešiem izdosies iekarot Apsolīto zemi. Protams, viņus gaidīja grūtības, un jau pats pirmais uzdevums — šķērsot pārplūdušo Jordānas upi — varēja likties grūti paveicams. Taču pats Jehova bija pavēlējis: ”Ej pāri par Jardānu.” Vai gan šis uzdevums varēja izrādīties neizpildāms? (Jozuas 1:2.)

Tālākie notikumi Jozuas dzīvē — Jērikas iekarošana, pakāpeniskā ienaidnieku pakļaušana un zemes sadalīšana — atklāj, ka viņš nekad neaizmirsa Dieva solījumus. Mūža nogalē, kad Jehova izraēliešiem bija devis mieru no ienaidniekiem, Jozua sapulcināja tautu, lai atgādinātu, kā Dievs pret viņiem ir izturējies, un lai mudinātu viņus kalpot Dievam ar visu sirdi. Tas pamudināja izraēliešus svinīgi atjaunot ar Jehovu noslēgto derību, un, sekojot sava vadoņa priekšzīmei, ”Israēls kalpoja tam Kungam visu Jozuas dzīves laiku”. (Jozuas 24:16, 31.)

Jozua ir brīnišķīgs piemērs arī mums. Mūsdienās kristiešiem ir jāsastopas ar daudziem ticības pārbaudījumiem. Lai saglabātu Jehovas atzinību un pieredzētu viņa solījumu izpildīšanos, ir svarīgi sekmīgi tikt galā ar šiem pārbaudījumiem. Jozua bija veiksmīgs savā darbībā, jo viņam bija stipra ticība. Tiesa, mēs nevaram vērot tādus varenus Dieva darbus, kādus pieredzēja Jozua, taču, ja kāds cilvēks šaubās par Dieva spēku, tad Bībeles grāmatā, kam dots Jozuas vārds, viņš var lasīt aculiecinieka apstiprinājumu tam, ka Jehovas teiktajam var uzticēties. Arī mēs, līdzīgi Jozuam, varam iegūt gudrību un būt sekmīgi savā darbībā, ja ik dienas lasām Dieva Rakstus un cenšamies dzīvot saskaņā ar tiem.

Iespējams, mūs reizēm sāpina ticības biedru rīcība. Tad mēs varam padomāt par to, cik liela izturība bija vajadzīga Jozuam, kad viņš 40 gadus bija spiests ne savas vainas dēļ klejot tuksnesī kopā ar cilvēkiem, kam trūka ticības. Ja mēs jūtam, ka mums ir grūti aizstāvēt savu pārliecību, mēs varam atsaukt atmiņā, kā rīkojās Jozua un Kālebs. Savas ticības un paklausības dēļ viņi saņēma brīnišķīgu atalgojumu. Jozua patiešām ticēja, ka Jehova izpildīs savus solījumus. Lai to pašu var teikt arī par mums! (Jozuas 23:14.)

[Attēls 10. lpp.]

Iespēja būt kopā ar Mozu stiprināja Jozuas ticību

[Attēls 10. lpp.]

Jozua un Kālebs paļāvās uz Jehovas spēku

[Attēls 10. lpp.]

Jozuas vadība mudināja tautu pieķerties Jehovam