Dzīvesstāsts

Vieta, kur mēs kalpojām par misionāriem, ir kļuvusi par mūsu mājām

PASTĀSTĪJIS DIKS VALDRONS

Bija 1953. gada septembris. Pirms nepilnas nedēļas mēs bijām ieradušies Dienvidrietumu Āfrikā (tagad Namībija), un nu es gatavojos vadīt publisku sapulci valsts galvaspilsētā Vindhukā. Kāpēc mēs bijām pārcēlušies no Austrālijas uz šo Āfrikas valsti? Mēs ar sievu un vēl trijām jaunām sievietēm šeit bijām ieradušies, lai kalpotu par misionāriem un sludinātu labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 24:14.)

MANA dzīve iesākās zīmīgajā 1914. gadā tālajā Austrālijā. Mani pusaudža gadi sakrita ar ”lielās depresijas” laiku, un arī man bija kaut kas jādara, lai ģimenei netrūktu iztikas. Darbu atrast es nevarēju, taču es izdomāju veidu, kā medīt savvaļas trušus, kuru Austrālijā netrūka. Tā viens no maniem galvenajiem devumiem, ar ko es pastāvīgi papildināju ģimenes pārtikas krājumus, bija trušu gaļa.

Līdz 1939. gadam, kad izraisījās Otrais pasaules karš, man bija izdevies atrast darbu Melburnas tramvaju un autobusu parkā, kur maiņu darbā strādāja aptuveni 700 cilvēki. Katrā maiņā es satiku citu šoferi vai konduktoru. Es bieži vaicāju saviem darbabiedriem, pie kādas reliģijas viņi pieder, un lūdzu, lai viņi paskaidro savus uzskatus. Vienīgais, kura teiktais mani pārliecināja, bija kāds Jehovas liecinieks. Viņš man paskaidroja, ka Bībelē ir stāstīts par paradīzi uz zemes, kur dievbijīgi cilvēki varēs dzīvot mūžīgi. (Psalms 37:29.)

Ap to laiku arī mana māte iepazinās ar Jehovas lieciniekiem. Nereti, kad es atgriezos mājās pēc vēlās maiņas, mani gaidīja ne tikai ēdiens,  bet arī žurnāls Mierinājums (tagad Atmostieties!). Man patika tas, ko es lasīju šajos žurnālos. Ar laiku es nācu pie pārliecības, ka esmu atradis patieso reliģiju, un aktīvi iesaistījos draudzes darbībā, bet vēlāk, 1940. gada maijā, tiku kristīts.

Melburnā kādā mājā kopā dzīvoja apmēram 25 Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātāji jeb pionieri. Es pārcēlos dzīvot uz turieni. Diendienā es dzirdēju pionierus stāstām aizraujošus gadījumus, ko viņi bija pieredzējuši sludināšanā, un manā sirdī radās vēlēšanās viņiem pievienoties. Galu galā es pieteicos kalpot par pionieri. Mans pieteikums tika pieņemts, un es tiku uzaicināts kalpot Jehovas liecinieku Austrālijas filiālē. Tā es kļuvu par Bēteles ģimenes locekli.

Apcietinājums un darbības aizliegums

Viens no pienākumiem, ko es veicu Bētelē, bija darbs kokzāģētavā. Tur mēs apstrādājām kokmateriālus, no kuriem gatavojām kokogles. Tā kā kara apstākļos nebija iespējams pietiekamā daudzumā iegādāties benzīnu, kokogles tika izmantotas degvielas vietā filiāles automašīnās, kas bija aprīkotas ar gāzģeneratoriem. Kokzāģētavā mēs bijām 12 strādnieki, un mēs visi bijām padoti karaklausībai. Pēc neilga laika mums piesprieda sešu mēnešu ilgu cietumsodu, jo, pamatojoties uz savu bībelisko pārliecību, mēs atteicāmies doties militārajā dienestā. (Jesajas 2:4.) Mūs nosūtīja piespiedu darbos uz cietuma saimniecību. Mums par lielu pārsteigumu, mūs norīkoja pie kokapstrādes — darba, ko mēs jau bijām apguvuši Bētelē!

Savu darbu mēs veicām tik labi, ka cietuma priekšnieks mums atļāva lietot Bībeli un bībelisko literatūru, kaut arī pastāvēja stingri rīkojumi, kas mums aizliedza turēt šādus izdevumus. Šajā laikā es guvu kādu noderīgu pamācību par cilvēku savstarpējām attiecībām. Strādājot Bētelē, man bija grūti saprasties ar kādu brāli. Mēs vienkārši bijām pārāk dažādi. Bet kā jūs domājat, kas tika ievietots vienā cietuma kamerā ar mani? Protams, tieši šis brālis! Nu mums bija laiks kārtīgi iepazīt vienam otru, un starp mums izveidojās cieša un ilgstoša draudzība.

Pēc kāda laika Jehovas liecinieku darbība Austrālijā tika aizliegta. Visi materiālie un naudas līdzekļi tika konfiscēti, tāpēc Bēteles brāļi dzīvoja ļoti trūcīgi. Reiz kāds brālis pienāca pie manis un sacīja: ”Dik, es gribu doties uz pilsētu sludināt, taču man ir vienīgi darba apavi un nav kurpju.” Es biju priecīgs, ka varu viņam palīdzēt, un brālis devās uz pilsētu manās kurpēs.

Vēlāk līdz mums nonāca ziņa, ka viņš sludināšanas dēļ ir apcietināts un nokļuvis cietumā. Es nevarēju noturēties neaizsūtījis viņam īsu zīmīti: ”Man žēl, ka ar tevi tā noticis. Varu vienīgi priecāties, ka cietumā nokļuvušas manas kurpes, nevis es pats.” Taču visai drīz arī es tiku arestēts un otrreiz nonācu ieslodzījumā, jo nevēlējos pārkāpt neitralitātes principu. Pēc atbrīvošanas man uzticēja pārraudzīt lauku saimniecību, kas apgādāja Bēteles ģimeni ar pārtiku. Tajā laikā mēs uzvarējām tiesas prāvā, un Jehovas liecinieku darbības aizliegums tika atcelts.

Apprecu dedzīgu sludinātāju

Strādājot lauku saimniecībā, es sāku nopietni domāt par precēšanos, un man iepatikās jauna pioniere, Korālija Klogana. Korālijas vecmāmiņa bija pirmā no viņu ģimenes, kas bija izrādījusi interesi par Bībeles vēsti. Jau guļot uz nāves gultas, viņa bija sacījusi Korālijas mātei Verai: ”Māci saviem bērniem mīlēt Dievu un kalpot viņam, tad mēs kādu dienu satiksimies paradīzē, kas tiks izveidota uz zemes.” Pagāja laiks, un reiz pie viņu durvīm pieklauvēja kāds pionieris un piedāvāja Verai brošūriņu Miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs. Mātes teiktie vārdi sāka iegūt jēgu. Šī publikācija pārliecināja Veru, ka Dievs vēlas, lai cilvēki dzīvotu laimīgi paradīzē uz zemes. (Atklāsmes 21:4.) Viņa tika kristīta 30. gadu sākumā un, paklausot mātes vārdiem, palīdzēja savām trijām  meitām — Lūsijai, Džīnai un Korālijai — attīstīt mīlestību pret Dievu. Korālijas tēvs aktīvi pretojās ģimenes locekļu reliģiskajām interesēm, bet Jēzus jau bija brīdinājis, ka ģimenēs tā var notikt. (Mateja 10:34—36.)

Klogani bija muzikāla ģimene — visi bērni spēlēja kādu mūzikas instrumentu. Korālija spēlēja vijoli. 1939. gadā 15 gadu vecumā viņa saņēma diplomu, kas apliecināja viņas meistarību šajā jomā. Otrā pasaules kara sākšanās pamudināja Korāliju nopietni apdomāt nākotnes plānus. Viņai bija jāizlemj, ar ko nodarboties turpmāk. No vienas puses, Korālijai bija iespēja izvēlēties mūziķes karjeru — viņa jau bija saņēmusi uzaicinājumu spēlēt Melburnas simfoniskajā orķestrī. Taču, no otras puses, viņai bija iespēja veltīt savu laiku svarīgajam Valstības vēsts sludināšanas darbam. 1940. gadā pēc nopietnām pārdomām Korālija un abas viņas māsas kristījās un gatavojās sākt pilnas slodzes sludināšanu.

Visai drīz pēc tam, kad Korālija bija nolēmusi sākt pilnas slodzes kalpošanu, ar viņu runāja brālis Loids Berijs no Austrālijas filiāles, kurš vēlāk kļuva par Jehovas liecinieku Vadošās padomes locekli. Viņš tikko bija uzstājies Melburnā ar runu, un pēc tās viņš Korālijai teica: ”Es tagad ar vilcienu dodos atpakaļ uz Bēteli. Vai tu negribi braukt kopā ar mani un pievienoties Bēteles ģimenei?” Korālija labprāt pieņēma šo uzaicinājumu.

Kara gados, kad mūsu darbība bija aizliegta, Korālija un citas māsas no Bēteles ģimenes paveica nozīmīgu darbu, apgādājot ticības biedrus Austrālijā ar bībeliskām publikācijām. Brāļa Melkolma Veila pārraudzībā viņas paveica lielāko daļu iespiešanas darbu. Tika iespiestas un iesietas grāmatas Jaunā pasaule un Bērni, un pa visu aizlieguma laiku, kas ilga vairāk nekā divus gadus, netrūka neviena Sargtorņa numura.

Lai izvairītos no policijas, tipogrāfiju nācās pārvietot veselas 15 reizes. Kādu laiku bībeliskās literatūras iespiešana notika ēkā, kur tika veikti arī dažādi citi iespieddarbi, un tas noderēja par aizsegu mūsu darbībai. Māsa, kas strādāja vestibilā, varēja piespiest īpašu pogu, ja viņa pamanīja kādas briesmas. Pagrabā, kur tika iespiesta bībeliskā literatūra, atskanēja zvans, un māsas, kas tur strādāja, izdzirdot zvanu, varēja paslēpt visas publikācijas, pirms vēl inspektori paspēja līdz viņām nokļūt.

Reiz šādas pārbaudes laikā māsas piedzīvoja izbailes, kad pamanīja, ka viens žurnāla Sargtornis numurs ir palicis visiem labi redzamā vietā uz galda. Telpā ienāca policists, uzlika savu mapi tieši uz žurnāla un ķērās pie meklēšanas. Neko neatradis, viņš paņēma savu mapi un aizgāja.

Pēc tam kad aizliegums tika atcelts, Jehovas liecinieki atguva filiāles īpašumus un daudzi brāļi un māsas saņēma piedāvājumu kalpot par speciālajiem pionieriem. Toreiz Korālija brīvprātīgi devās uz Gleninisu. Pēc mūsu kāzām, kas notika 1948. gada 1. janvārī, mēs tur kalpojām jau divatā. Kad mūs norīkoja kalpot citā vietā, Gleninisā bija izveidojusies plaukstoša draudze.

Mūsu jaunā norīkojuma vieta bija Rokhemptona. Mums tur neizdevās atrast mājokli, tāpēc mēs uz kāda ieinteresēta cilvēka zemes gabala uzslējām telti. Šī telts bija mūsu mājas veselus deviņus mēnešus. Mēs būtu varējuši dzīvot tajā vēl ilgāk, taču sākās lietus sezona, un tropiskajā vētrā un spēcīgajās lietusgāzēs mūsu  telts tika saplosīta vienās skrandās un aizskalota prom. *

Tiekam nosūtīti uz citu valsti

Kalpojot Rokhemptonā, mēs saņēmām uzaicinājumu mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, kur gatavo misionārus. Mēs mācījāmies 19. grupā. 1952. gadā, pēc skolas beigšanas, mūs atsūtīja uz Namībiju, ko toreiz sauca par Dienvidrietumu Āfriku.

Kristīgās baznīcas garīdzniecība nekavējoties parādīja, ko viņi domā par mūsu darbību. Sešas nedēļas pēc kārtas katru svētdienu viņi no kanceles izteica brīdinājumus savu draudžu locekļiem. Garīdznieki cilvēkiem sacīja, lai viņi neatver mums durvis un lai neļauj mums neko lasīt viņiem priekšā no Bībeles, jo tas viņiem tikai sajauks galvu. Kādā vietā mēs cilvēkiem atstājām vairākas publikācijas, bet mācītājs mums sekoja no mājas uz māju un tās savāca. Kad mēs kādu dienu sarunājāmies ar šo mācītāju viņa darbistabā, mēs tur redzējām diezgan ievērojamu mūsu grāmatu krājumu.

Drīz pēc tam arī vietējās varas iestādes sāka pievērst uzmanību mūsu darbībai. Bez šaubām, tieši garīdzniecības uzkūdīti, varas pārstāvji mūs turēja aizdomās par saistību ar komunistiem. Mums tika noņemti pirkstu nospiedumi, un tika nopratināti vairāki cilvēki, ko mēs apmeklējām. Par spīti visai šai pretdarbībai, mūsu sapulces apmeklēja aizvien vairāk cilvēku.

Jau no paša sākuma, kad mēs šeit ieradāmies, mēs ļoti vēlējāmies sludināt Bībeles vēsti vietējo tautību cilvēkiem — ovambiem, namiem un hereriem. Taču tas nebija viegli. Dienvidrietumu Āfrika toreiz atradās Dienvidāfrikas Republikas pakļautībā, un tās valdība piekopa aparteīda politiku. Tā kā mēs bijām baltie, bez valdības atļaujas mēs nedrīkstējām sludināt melnādaino cilvēku apdzīvotajās teritorijās. Laiku pa laikam mēs mēģinājām dabūt šādu atļauju, taču varas iestādes to mums nedeva.

Kad mēs divus gadus jau bijām kalpojuši ārzemēs, mēs piedzīvojām kādu pārsteigumu. Korālija gaidīja bērnu. 1955. gada oktobrī piedzima mūsu meita Šarlote. Mēs vairs nevarējām kalpot par misionāriem, taču man izdevās atrast pusslodzes darbu, un kādu laiku es kalpoju par pionieri.

Saņemam atbildi uz savām lūgšanām

1960. gadā mēs saskārāmies ar vēl kādu negaidītu situāciju. Korālija saņēma vēstuli, kurā bija rakstīts, ka viņas māte ir ļoti slima un, ja viņa steigšus nedosies uz mājām, viņa varbūt nekad vairs neredzēs savu māti. Mēs gatavojāmies atstāt Dienvidrietumu Āfriku un atgriezties Austrālijā. Taču tieši tajā nedēļā, kad  mēs plānojām doties prom, es saņēmu vietējo varas iestāžu atļauju ieiet Katuturā, teritorijā, kur dzīvoja melnie. Kā lai mēs tagad rīkojamies? Atteikties no atļaujas pēc septiņu gadu ilgām pūlēm to dabūt? Bija viegli nospriest, ka citi var turpināt mūsu iesākto darbu. Taču vai šī atļauja nebija Jehovas svētība, atbilde uz mūsu lūgšanām?

Es izlēmu ātri. Baidoties, ka mūsu pūles saņemt pastāvīgas uzturēšanās atļauju šajā valstī izrādīsies veltīgas, ja mēs visi tagad aizbrauksim uz Austrāliju, es nospriedu palikt. Nākamajā dienā es atteicu vienu no rezervētajām kuģa biļetēm un pavadīju Korāliju un Šarloti ilgā atvaļinājumā.

Kamēr viņas bija prom, es sāku sludināt melno rajona iedzīvotājiem. Cilvēki šeit parādīja ārkārtīgi lielu interesi. Kad Korālija un Šarlote atgriezās, vairāki no šiem cilvēkiem jau apmeklēja sapulces.

Tajā laikā man piederēja veca automašīna, ar kuru es varēju atvest ieinteresētos cilvēkus uz sapulcēm. Pirms katras sapulces es veicu četrus vai piecus braucienus, katrā reizē paņemot mašīnā septiņus, astoņus vai pat deviņus cilvēkus. Kad pēdējais pasažieris bija izkāpis no mašīnas, Korālija mēdza pajokot: ”Cik cilvēku tev vēl ir zem sēdekļa?”

Lai spētu sekmīgāk sludināt, mums bija vajadzīga literatūra vietējās valodās. Man bija priekšrocība parūpēties par to, lai četrās vietējās valodās — hereru, namu, ndongu un kvanjamu — tiktu iztulkots buklets Dzīve jaunā pasaulē. Bukletu tulkoja izglītoti cilvēki, ar kuriem mēs studējām Bībeli, bet es strādāju kopā ar viņiem, lai būtu drošs, ka katrs teikums tiks iztulkots pareizi. Namu valodā ir visai ierobežots vārdu krājums. Tā, piemēram, reiz es centos tulkotājam paskaidrot domu: ”Iesākumā Ādams bija pilnīgs cilvēks.” Tulkotājs pakasīja galvu un sacīja, ka viņš nezina namu valodā vārdu, kas atbilstu vārdam ”pilnīgs”. Tad, kādu laiku domājis, viņš pēdīgi teica: ”Es izdomāju: iesākumā Ādams bija kā nogatavojies persiks.”

Gandarīti par dzīvi svešā zemē

Kopš brīža, kad mēs ieradāmies tagadējā Namībijā, ir pagājuši jau gandrīz 49 gadi. Lai apmeklētu melno kopienas, vairs nav nepieciešama īpaša atļauja, jo Namībijā ir jauna pārvalde, kuras pamatā ir konstitūcija, kas nosaka rasu līdztiesību. Vindhukā ir izveidojušās četras lielas draudzes, kas pulcējas ērtās Valstības zālēs.

Mēs bieži esam domājuši par vārdiem, ko mēs dzirdējām Gileādas skolā: ”Parūpējieties par to, lai norīkojuma vieta ārzemēs jums kļūtu par mājām.” Tas, kā Jehova ir vadījis notikumus, ir mūs pārliecinājis, ka tā ir bijusi viņa griba, lai šī svešā zeme kļūtu par mūsu mājām. Mēs esam iemīlējuši brāļus un viņu bagāto kultūru. Mēs esam dalījušies ar viņiem viņu priekos un bēdās. Daļa no tiem ieinteresētajiem cilvēkiem, ko es savā pārpildītajā mašīnā reiz vedu uz sapulcēm, tagad ir kļuvuši par savu draudžu balstiem. Kad mēs 1953. gadā ieradāmies šajā milzīgajā valstī, šeit nebija pat desmit vietējo labās vēsts sludinātāju. Tagad šis niecīgais skaitlis ir izaudzis līdz vairāk nekā 1200 sludinātājiem. Saskaņā ar savu solījumu Jehova ir devis spēku augšanai, kamēr mēs un citi sludinātāji esam ”dēstījuši” un ”laistījuši”. (1. Korintiešiem 3:6.)

Domājot par ilgajiem gadiem, ko esam pavadījuši kalpošanā — iesākumā Austrālijā, bet tagad Namībijā —, mēs ar Korāliju jūtam dziļu gandarījumu. Mēs ar cerību lūdzam, lai Jehova arī turpmāk dotu mums spēku un mēs varētu pildīt viņa gribu tagad un mūžīgi.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 26., 27. lpp.]

Dodamies uz Rokhemptonu, savu norīkojuma vietu

[Attēls 27. lpp.]

Ostā, pa ceļam uz Gileādas skolu

[Attēls 28. lpp.]

Sludināšana Namībijā mums dāvā daudz prieka