Kas mums palīdz mācīt patiesības vārdu pareizi?

KĀDS teātra kritiķis reiz devās uz izrādi, par kuru viņam vēlāk bija jāuzraksta recenzija. Tā kā viņš nebija visai augstās domās par redzēto, laikraksta slejā, kas bija veltīta izrādei, viņš rakstīja: ”Ja jums sagribas redzēt kaut ko seklu, noteikti noskatieties šo izrādi.” Bet izrādes reklāmas kampaņas organizētāji veikli izmantoja teātra kritiķa rakstu, citējot no tā vārdus ”Noteikti noskatieties šo izrādi”. Vārdi bija citēti precīzi, taču tie bija izrauti no konteksta, tāpēc to jēga bija sagrozīta pilnībā.

Šis piemērs palīdz saprast, cik svarīgi ir ņemt vērā kontekstu. Citējot vārdus, kas ir izrauti no konteksta, var viegli sagrozīt to jēgu. Tā, piemēram, rīkojās Sātans, kad viņš mēģināja sagrozīt Svēto rakstu nozīmi, kārdinādams Jēzu. (Mateja 4:1—11.) Savukārt tad, ja mēs ņemam vērā kāda citāta kontekstu, mums ir vieglāk izprast tā patieso jēgu. Tāpēc, pētot atsevišķus Bībeles pantus, būtu saprātīgi pievērst uzmanību tekstam kopumā un apskatīt šos pantus plašākā kontekstā, lai saprastu, ar kādu mērķi attiecīgie vārdi ir rakstīti.

Nepieciešama uzmanība

Vārds ”konteksts” tiek skaidrots kā ’teksta daļa, arī teksts, kas nepieciešams, lai noteiktu kāda teksta elementa, piemēram, vārda vai teikuma nozīmi, jēgu’. Pārnestā nozīmē vārds ”konteksts” tiek lietots ar nozīmi ’apstākļu, notikumu, faktu u.tml. kopums, kas nepieciešams, lai noteiktu kā nozīmi, jēgu’. Par to, cik svarīgi ir ņemt vērā Bībeles pantu kontekstu, atgādina vārdi, ko apustulis Pāvils rakstīja vēstulē Timotejam: ”Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” (2. Timotejam 2:15.) Ja mēs gribam mācīt Dieva vārdus pareizi, mums tie vispirms jāsaprot pašiem un tad precīzi jāpaskaidro citiem. Cieņa pret Jehovu, kas ir Bībeles autors, mūs mudina mācīt citiem viņa vārdus pareizi, un mēs paši varam pilnībā izprast viņa vārdus, ja ņemam vērā, kādos apstākļos un kam tie tika rakstīti.

 Ar kādu nolūku tika rakstīta Otrā vēstule Timotejam

Pievērsīsim uzmanību tikai vienam piemēram — Otrajai vēstulei Timotejam. * Vispirms būtu labi kaut ko uzzināt par šīs vēstules tapšanu. Kas rakstīja vēstuli Timotejam? Kad un kādos apstākļos tā tika rakstīta? Kas bija Timotejs? Kāpēc viņam bija nepieciešami padomi, kas tika doti vēstulē? Atbildes uz šiem jautājumiem mums palīdz labāk saprast vēstules saturu, kā arī to, kā šī vēstule var noderēt mums pašiem.

Lasot pirmos pantus Otrajā vēstulē Timotejam, kļūst skaidrs, ka to ir rakstījis apustulis Pāvils. Citi panti šajā vēstulē ļauj saprast, ka Pāvils atradās ieslodzījumā, kur viņš bija nonācis labās vēsts sludināšanas dēļ. Daudzi bija novērsušies no Pāvila, un viņš juta, ka viņam drīz būs jāmirst. (2. Timotejam 1:15, 16; 2:8—10; 4:6—8.) Tas nozīmē, ka Otro vēstuli Timotejam Pāvils ir uzrakstījis laikā, kad viņš otrreiz bija nonācis ieslodzījumā Romā, un tas bija ap mūsu ēras 65. gadu. Neilgi pēc tam, acīmredzot saskaņā ar imperatora Nerona pavēli, Pāvilam tika izpildīts nāvessods.

Ņemot vērā, kādos apstākļos tapa vēstule, ir interesanti pievērst uzmanību tam, ka Pāvils Timotejam nerakstīja, lai žēlotos par savām grūtībām. Gluži otrādi, viņš brīdināja savu draugu par gaidāmajiem pārbaudījumiem un mudināja to nenovērsties no mērķa, ”tapt spēcīgam” un nodot vēstulē minētos padomus citiem, kas savukārt vēlāk varētu būt ”noderīgi mācīt atkal citus”. (2. Timotejam 2:1—7.) Pāvils skaidri parādīja, ko nozīmē grūtībās domāt vispirms par citiem, un viņš deva daudz labu padomu, kas ir noderīgi joprojām.

Pāvils sāka vēstuli ar vārdiem: ”Timotejam, savam mīļam dēlam.” (2. Timotejam 1:2.) Timotejs ir bieži minēts Kristiešu grieķu rakstos kā uzticams Pāvila biedrs. (Apustuļu darbi 16:1—5; Romiešiem 16:21; 1. Korintiešiem 4:17.) Laikā, kad Timotejs saņēma vēstuli, viņam acīmredzot vēl nebija 40 gadu un viņš tika uzskatīts par jaunu cilvēku. (1. Timotejam 4:12.) Tomēr Timotejam kalpošanā bija daudzu gadu pieredze — kopš laika, kad viņš bija sācis kopā ar Pāvilu kalpot evaņģēlija labā, varēja būt pagājuši jau 14 gadi. (Filipiešiem 2:19—22.) Kaut gan Timotejs salīdzinājumā ar citiem kristiešiem bija diezgan jauns, Pāvils viņam uzticēja pienākumu pamācīt citus draudžu vecākos, lai tie ”nekaŗotu vārdiem” un pievērstu galveno uzmanību tam, kas ir patiesi svarīgs, piemēram, ticībai un izturībai. (2. Timotejam 2:14.) Timotejam bija uzticēta arī draudžu pārraugu un kalpošanas palīgu iecelšana. (1. Timotejam 5:22.) Bet, kā var spriest pēc Pāvila vēstules, Timotejs jutās nedaudz nedroši. (2. Timotejam 1:6, 7.)

Timotejs saskārās ar vairākām nopietnām problēmām. Piemēram, Himenajs un Filēts stāstīja, ka ”augšāmcelšana esot jau notikusi”, tā ”sagrozīdami dažiem ticību”. (2. Timotejam 2:17, 18.) Viņi laikam uzskatīja, ka vienīgā augšāmcelšana, kam bija jānotiek, bija garīgā augšāmcelšana, un turējās pie viedokļa, ka tā jau ir notikusi. Iespējams, viņi bija izrāvuši no konteksta Pāvila vārdus par to, ka tie, kas bija kļuvuši par kristiešiem, reiz bija miruši savos grēkos, bet Dievs viņus ar sava gara starpniecību bija darījis dzīvus. (Efeziešiem 2:1—6.) Pāvils brīdināja Timoteju, ka šādu atkritēju ietekme kļūs arvien stiprāka. Viņš rakstīja: ”Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību.., un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.” (2. Timotejam 4:3, 4.) Pāvils brīdināja Timoteju jau laikus, lai tas zinātu, kā rīkoties, kad pieredzēs viņa pieminētās grūtības.

Vērtīgi padomi mums

Pārdomājot jau minētos faktus, var ieraudzīt vismaz trīs iemeslus, kuru dēļ Pāvils rakstīja Otro vēstuli Timotejam. Pirmkārt, nojauzdams,  ka viņa dzīve drīz var beigties, Pāvils gribēja sagatavot Timoteju, lai tas varētu turpināt kalpošanu bez viņa atbalsta. Otrkārt, Pāvils vēlējās dot Timotejam padomus, kas tam palīdzētu sargāt draudzi no atkritējiem un jebkuras citas nelabvēlīgas ietekmes. Treškārt, Pāvils gribēja pamudināt Timoteju būt aktīvam kalpošanā Jehovam un, atspēkojot viltus mācības, stingri balstīties uz Dieva iedvesmotajiem Rakstiem.

Saprotot iemeslus, kāpēc tika rakstīta Otrā vēstule Timotejam, mēs varam skaidrāk saskatīt, kā tās saturs attiecas uz mums. Arī mēs varam sastapt cilvēkus, kas cenšas ”sagrozīt” mūsu ticību, sludinādami pašu izdomātas mācības, kā to darīja Himenajs un Filēts. Turklāt mēs dzīvojam ”grūtos laikos”, par kuriem pravietoja Pāvils. Daudzi cilvēki ir pieredzējuši, cik patiesi ir viņa vārdi: ”Visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” (2. Timotejam 3:1, 12.) Lai mēs paliktu stipri ticībā, mums jādara tas pats, kas bija jādara Timotejam, — jāņem vērā padomi, kas nāk no cilvēkiem, kuri ir kalpojuši Jehovam daudzus gadus. Pētot Dieva Rakstus, griežoties pie viņa lūgšanās un regulāri tiekoties ar ticības biedriem, mēs varam izjust Jehovas žēlastību un ”tapt spēcīgi”. Un apziņa par Bībeles zināšanu spēku mums palīdz neaizmirst Pāvila aicinājumu turēties pie ”veselīgu mācību parauga”. (2. Timotejam 1:13.)

”Veselīgu mācību paraugs”

Kas ir ”veselīgās mācības”, kuras minēja Pāvils? Ar šiem vārdiem viņš apzīmēja to mācību kopumu, kuras ievēro patiesie kristieši. Pirmajā vēstulē Timotejam Pāvils runāja par ”mūsu Kunga Jēzus Kristus veselīgajiem vārdiem”. (1. Timotejam 6:3.) ”Veselīgās mācības” jeb ”veselīgie vārdi” palīdz kristietim skaidri spriest, kā arī mīlēt cilvēkus un ņemt vērā viņu vajadzības. Tā kā Jēzus kalpošana un mācības bija pilnīgā saskaņā ar visu, kas teikts Bībelē, vārdus ”veselīgās mācības” plašākā nozīmē var attiecināt uz visām Bībeles mācībām kopumā.

Timotejam pret ”veselīgu mācību paraugu” bija jāizturas kā pret ”skaistu uzticēto mantu”, un tādai pašai jābūt draudzes vecāko attieksmei pret kristīgajām mācībām mūsdienās. (2. Timotejam 1:13, 14.) Pāvils mudināja Timoteju: ”Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā nelaikā, norāji, brīdini, paskubini visā pacietībā un visos mācības veidos.” (2. Timotejam 4:2.) Ja ņem vērā, ka toreiz draudzēs sāka izplatīties atkritēju mācības, kļūst skaidrs, kāpēc Pāvils uzsvēra, cik svarīgi ir sludināt to, kas ir saskaņā ar veselīgu mācību paraugu. Pāvila vārdi ļauj saprast arī to, ka Timotejam bija jāaizsargā Dieva ganāmpulks, ”norājot, brīdinot un paskubinot” ar pacietību un prasmīgiem mācīšanas paņēmieniem.

Kas bija tie cilvēki, kam Timotejs ”pasludināja Dieva vārdus”? Konteksts liek secināt, ka Timotejs kā draudzes vecākais sludināja kristiešu draudzes locekļiem. Tā kā nelabvēļi negatīvi ietekmēja draudzes locekļus, Timotejam bija jāpaliek garīgi stipram un bezbailīgi jāsludina Dieva vārdi, nevis cilvēku izdomātas mācības, personiski uzskati vai tukši spriedelējumi. Protams, tas varēja nozīmēt pretestību no to cilvēku puses, kuru motīvi nebija pilnīgi tīri. (2. Timotejam 1:6—8; 2:1—3, 23—26; 3:14, 15.) Tomēr, ņemot vērā Pāvila padomus, Timotejs varēja pretoties  atkrišanai, gluži tāpat kā to bija darījis pats Pāvils. (Apustuļu darbi 20:25—32.)

Vai mudinājums ”pasludini Dieva vārdus” ir attiecināms arī uz sludināšanu ārpus draudzes? Jā, tas ir attiecināms uz šādu sludināšanu, un arī to var redzēt no konteksta. Vēstules turpinājumā Pāvils rakstīja: ”Palieci skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evanģelista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.” (2. Timotejam 4:5.) Evaņģēlista darbs — pienākums sludināt vēsti par glābšanu cilvēkiem, kuri nepieder pie draudzes, — ir galvenais ikviena kristieša dzīvē. (Mateja 24:14; 28:19, 20.) Ja Dieva vārds ir jāsludina draudzē pat ”nelaikā” — tad, kad apstākļi tajā nav vienkārši —, arī Dieva vārda sludināšana tiem, kas nepieder pie draudzes, nekādā gadījumā nedrīkst apsīkt tāpēc, ka sludināt nav viegli. (1. Tesaloniķiešiem 1:6.)

Kad sludinām un mācām cilvēkus, mēs vienmēr pamatojamies uz Dieva iedvesmotajiem vārdiem. Mēs pilnībā paļaujamies uz to, kas teikts Bībelē. Pāvils vēstulē Timotejam rakstīja, ka ”ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā”. (2. Timotejam 3:16.) Šie vārdi bieži vien tiek pilnīgi pareizi citēti, lai paskaidrotu, ka Bībele ir Dieva iedvesmota grāmata. Bet ar kādu nolūku šos vārdus rakstīja Pāvils?

Pāvils savā vēstulē uzrunāja draudzes vecāko, kura pienākums bija pamācīt, labot un audzināt taisnībā draudzes locekļus. Tātad Pāvils gribēja atgādināt, lai Timotejs paļaujas uz to gudrību, kas atrodama Dieva iedvesmotajos vārdos, kuri viņam bija mācīti kopš agras bērnības. Vecākajiem dažreiz ir jāizsaka aizrādījumi draudzes locekļiem, kas rīkojas nepareizi. Šādās reizēs viņiem vienmēr jāpaļaujas uz Bībeli. Tā kā Raksti ir Dieva iedvesmoti, katrs aizrādījums, kas tiek dots, balstoties uz Bībeli, patiesībā ir aizrādījums, kas nāk no paša Dieva. Ja draudzes loceklis nevēlas uzklausīt aizrādījumu, kas ir pamatots uz Bībeli, viņš noraida nevis kāda cilvēka viedokli, bet gan padomus, ko ir devis Jehova.

Otrajā vēstulē Timotejam var atrast lieliskus padomus, un tie kļūst vēl nozīmīgāki, ja mēs aplūkojam vēstules saturu tās kontekstā. Šajā rakstā pavisam nedaudz tika apskatītas dažas svarīgas domas, kas ir atrodamas Dieva iedvesmotajā vēstulē Timotejam, bet pat šāds īss pārskats uzskatāmi parāda, cik daudz var iegūt, pievēršot uzmanību Bībeles grāmatu kontekstam. Ja mēs centīsimies izpētīt visus faktus un apstākļus, kas saistīti ar to, ko mēs lasām Bībelē, tas palīdzēs mums ”pareizi mācīt patiesības vārdu”.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 27. lpp.]

Pāvils pamācīja Timoteju, lai tas varētu aizsargāt draudzes

[Attēls 30. lpp.]

Pāvils atgādināja Timotejam, ka jāpaļaujas uz to gudrību, kas atrodama Dieva iedvesmotajos vārdos