Mierinājums tiem, kas cieš

JAU kopš seniem laikiem jautājums par to, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas, nodarbina daudzus filozofus un teologus. Daļa no viņiem ir nonākuši pie secinājuma, ka, būdams visvarens, Dievs ir atbildīgs par visām ciešanām. Klementa homīlijās — apokrifā, kas sarakstīts mūsu ēras otrajā gadsimtā — teikts, ka Dievs pārvalda pasauli ar abām ”rokām”. Viņa ”kreisā roka”, Velns, izraisa bēdas un ciešanas, bet ”labā roka”, Jēzus, glābj un svētī.

Citi, kam šķiet nepieņemama doma, ka Dievs varētu pieļaut ciešanas, noliedz, ka tās vispār eksistē. ”Ļaunums ir tikai iztēles auglis, tam nav nekāda reāla pamata,” rakstīja Mērija Beikere Edija. ”Ja grēks, slimības un nāve tiktu uztvertas kā neesošas, tās izzustu.” (Science and Health With Key to the Scriptures.)

Traģiskie vēstures notikumi, it īpaši tie, kas risinājušies kopš Pirmā pasaules kara sākuma, ir likuši daudziem secināt, ka Dievs nespēj novērst ciešanas. ”Pēc holokausta, manuprāt, ir gandrīz neiespējami nosaukt Dievu par visvarenu,” rakstīja ebreju zinātnieks Deivids Volfs Silvermens. ”Ja Dievs kaut kādā veidā ir izprotams,” viņš turpināja, ”tad faktam, ka viņš ir labs, jābūt saskaņojamam ar faktu, ka pastāv ļaunums, un tas ir iespējams tikai tad, ja viņš nav visuspēcīgs.”

Apgalvojumi, ka Dievs kaut kādā mērā ir vainīgs ciešanās, ka viņš tās nespēj novērst vai ka ciešanas ir tikai mūsu iztēles auglis, ir vājš mierinājums tiem, kas cieš. Turklāt šādi uzskati ir pilnīgā pretrunā ar to, ko Bībele māca par Dievu, — to, ka viņš ir taisnīgs, varens un mīlošs. (Ījaba 34:10, 12; Jeremijas 32:17; 1. Jāņa 4:8.) Bet kā tādā gadījumā Bībelē ir paskaidrots, kāpēc Dievs ir pieļāvis ciešanas?

Kā sākās ciešanas?

Dievs neradīja cilvēkus, lai tie ciestu. Gluži otrādi: pirmie cilvēki, Ādams un Ieva, bija pilnīgi un varēja dzīvot brīnišķīgā dārzā, ko bija izveidojis viņu Radītājs. Turklāt viņiem bija uzticēts darbs, kas varēja sagādāt lielu gandarījumu. (1. Mozus 1:27, 28, 31; 2:8.) Taču Ādama un Ievas turpmākā labklājība bija atkarīga no tā, vai viņi atzīs Dieva valdīšanu un viņa tiesības noteikt, kas ir labs un kas ļauns. Par šīm Dieva tiesībām pirmajiem cilvēkiem atgādināja koks, kas tika nosaukts par ”laba un ļauna atzīšanas koku”. (1. Mozus 2:17.) Ādams un Ieva apliecinātu, ka pakļaujas Radītājam, ja paklausītu viņa pavēlei neēst no šī koka augļiem. *

Diemžēl Ādams ar Ievu nepaklausīja Dievam. Dumpīga garīga būtne, kas vēlāk tika nosaukta par Sātanu Velnu, pārliecināja Ievu, ka viņai nav izdevīgi klausīt Dievam. Šī garīgā būtne nepatiesi  apgalvoja, ka Dievs liedz Ievai kaut ko ļoti vērtīgu — neatkarību jeb tiesības pašai noteikt, kas ir labs un kas slikts. Sātans teica, ka tad, ja cilvēki ēdīs no minētā koka, viņu ”acis atvērsies un viņi būs kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns”. (1. Mozus 3:1—6; Atklāsmes 12:9.) Iekārojusi neatkarību, Ieva ēda aizliegto augli, un drīz pēc tam arī Ādams rīkojās tāpat.

Jau tai pašā dienā pirmie cilvēki sāka izjust savas nepaklausības sekas. Atsacīdamies no Dieva vadības, viņi zaudēja Dieva nodrošināto aizsardzību un svētības. Dievs izdzina viņus no paradīzes un teica Ādamam: ”Zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes.” (1. Mozus 3:17, 19.) Ādamu un Ievu gaidīja slimības, sāpes, novecošana un nāve. Tā cilvēku dzīvē ienāca ciešanas. (1. Mozus 5:29.)

Vai ir kāds risinājums?

Kāds varētu jautāt: ”Vai Dievs vienkārši nevarēja ignorēt Ādama un Ievas grēku?” Nē, viņš nevarēja ignorēt notikušo, jo tas mazinātu cieņu pret viņa varu un pat varētu pamudināt citus sacelties pret viņu un līdz ar to ciešanas būtu vēl lielākas. (Salamans Mācītājs 8:11.) Turklāt, izturēdamies iecietīgi pret pārkāpējiem, Dievs kļūtu par viņu sabiedroto. Mozus, viens no Bībeles rakstītājiem, atgādina: ”Pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.” (5. Mozus 32:4, LB-65r.) Dievs rīkotos pretēji savai būtībai, ja pasargātu Ādamu un Ievu no viņu pašu nepaklausības sekām.

Bet kāpēc Dievs uzreiz neiznīcināja pirmos cilvēkus kopā ar Sātanu, dumpja neredzamo iniciatoru? Dievs to būtu varējis izdarīt, un tādā gadījumā Ādams un Ieva nebūtu radījuši pēcnācējus, kas manto ciešanas un nāvi. Taču šāda Dieva spēka izpausme nepierādītu, ka viņš valda pār saprātīgajām būtnēm taisnīgi. Turklāt, ja Ādams un Ieva nomirtu, neatstājuši pēcnācējus, Dieva nodoms piepildīt zemi ar viņu nevainojamajiem pēcnācējiem nebūtu īstenojies. (1. Mozus 1:28.) Bet ”Dievs nav cilvēks.. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu, un tas nekļūtu īstenība?” (4. Mozus 23:19.)

Dievs Jehova savā lielajā gudrībā nolēma ļaut dumpim kādu laiku turpināties. Viņš ļāva dumpiniekiem pašiem pārliecināties, kādas sekas ir neatkarībai no Dieva. Viņš zināja: cilvēces turpmākā attīstība pierādīs, ka cilvēki nevar iztikt bez Dieva vadības un ka Dieva valdīšana ir pārāka par cilvēku un Sātana valdīšanu. Tai pašā laikā Dievs parūpējās, lai viņa sākotnējais nodoms attiecībā uz zemi piepildītos. Dievs apsolīja ”dzimumu”, kas sadragās Sātana galvu un reizi par visām reizēm darīs galu viņa dumpim un tā postošajām sekām. (1. Mozus 3:15.)

Solītais Dzimums bija Jēzus Kristus. 1. Jāņa 3:8 ir sacīts, ka ”Dieva Dēls atnācis, lai.. iznīcinātu velna darbus”. To viņš izdarīja, kad, atdevis savu pilnīgā cilvēka dzīvību, samaksāja izpirkumu, lai atbrīvotu Ādama pēcnācējus no mantotā grēka un nāves. (Jāņa 1:29; 1. Timotejam 2:5, 6.)  Tiem, kas apliecina ticību Jēzus upurim, ir apsolīta pilnīga atbrīvošana no ciešanām. (Jāņa 3:16; Atklāsmes 7:17.) Kad tas notiks?

Kad ciešanām pienāks gals

Atteikšanās no Dieva vadības ir izraisījusi neizsakāmas ciešanas. Tāpēc ir dabiski, ka Dievs izpaudīs savu varu īpašā veidā, kad izbeigs cilvēku ciešanas un īstenos savu sākotnējo nodomu attiecībā uz zemi. Jēzus runāja par šo varas izpausmi, mācīdams saviem sekotājiem lūgt: ”Mūsu Tēvs debesīs! [..] Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja 6:9, 10.)

Laiks, ko Dievs ir atvēlējis, lai cilvēki izmēģinātu dažādus neatkarīgas valdīšanas veidus, drīz beigsies. Saskaņā ar Bībeles pravietojumu, Dieva Valstība, kuras Ķēniņš ir Jēzus Kristus, tika nodibināta debesīs 1914. gadā. * Drīz tā satrieks un iznīcinās visas cilvēku valdības. (Daniēla 2:44.)

Nelielu priekšstatu par to, kādas svētības pieredzēs cilvēki, kad Dievs atkal valdīs pār visu zemi, var gūt no tā, ko Jēzus paveica savas neilgās kalpošanas laikā. Evaņģēlijos var lasīt, ka Jēzus izturējās līdzjūtīgi pret cilvēkiem, kas bija nabadzīgi un apspiesti. Viņš dziedināja slimos, paēdināja izsalkušos un cēla augšā mirušos. Pat dabas spēki klausīja viņa balsij. (Mateja 11:5; Marka 4:37—39; Lūkas 9:11—16.) Iedomājieties, ko Jēzus paveiks, kad viņš izmantos sava izpirkuma upura attīrošo spēku visu paklausīgo cilvēku labā! Bībelē apsolīts, ka Dievs ar Kristus valdības starpniecību ”nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs”. (Atklāsmes 21:4.)

Mierinājums tiem, kas cieš

Cik mierinoši ir zināt, ka mīlošais un visvarenais Dievs, Jehova, rūpējas par mums un drīz atbrīvos visus cilvēkus no ciešanām! Smagi slims cilvēks parasti ir gatavs piekrist pat ļoti sāpīgai ārstēšanas metodei, ja viņš zina, ka tā viņam palīdzēs. Tāpat arī mums ir vieglāk izturēt grūtības, zinot, ka Dievs drīz izlies pār cilvēci mūžīgas svētības.

Rikardo, kas bija minēts iepriekšējā rakstā, iemācījās smelties mierinājumu no Bībeles solījumiem. ”Pēc sievas nāves man negribējās nevienu redzēt,” viņš atceras, ”tomēr drīz es sapratu, ka tā es neatgūšu sievu un, norobežodamies no citiem, es jutīšos tikai sliktāk.” Rikardo nolēma turēties pie ierastā dzīves ritma un arī turpmāk regulāri apmeklēt kristiešu sapulces un stāstīt citiem cilvēkiem Bībeles vēsti. ”Es sajutu Jehovas mīlestības pilno atbalstu un ievēroju, kā viņš atbild pat uz šķietami nenozīmīgiem lūgumiem, un tas man palīdzēja veidot vēl tuvākas attiecības ar viņu,” stāsta Rikardo. ”Apziņa, ka Dievs mani mīl,  palīdzēja izturēt visgrūtāko pārbaudījumu manā dzīvē.” Rikardo atzīst: ”Es joprojām ļoti ilgojos pēc savas sievas, bet tagad es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nekas, ko Jehova pieļauj, nevar nodarīt nelabojamu ļaunumu.”

Vai arī jūs, tāpat kā Rikardo un tūkstošiem citu cilvēku, ilgojaties pēc laika, kad tagadējās ciešanas ”vairs nepieminēs un tās nevienam vairs nenāks prātā”? (Jesajas 65:17.) Jūs pieredzēsiet svētības, ko nesīs Dieva Valstība, ja ņemsiet vērā Bībeles padomu: ”Meklējiet to Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” (Jesajas 55:6.)

Tuvoties Dievam jūs varat tad, ja regulāri lasāt un rūpīgi studējat viņa Svētos rakstus. Iepazīstiet Dievu un to, ko viņš ir sūtījis, Jēzu Kristu. Centieties dzīvot saskaņā ar Dieva normām, apliecinādami, ka vēlaties pakļauties Dieva augstākajai varai. Tas jums sagādās prieku un sniegs mierinājumu jau tagad, un nākotnē jūs varēsiet dzīvot pasaulē, kur nebūs ciešanu. (Jāņa 17:3.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 6., 7. lpp.]

KĀ RAST SIRDSMIERU

”Visu savu zūdīšanos metiet uz viņu [Dievu].” (1. Pētera 5:7.) Apmulsums, dusmas un pamestības sajūta ir pilnīgi dabiska reakcija, kad mūs pašus vai mums tuvus cilvēkus piemeklē nelaime. Jehova saprot mūsu jūtas. (2. Mozus 3:7; Jesajas 63:9.) Mēs varam viņam atklāti izstāstīt, kas mums ir uz sirds, runāt par savām šaubām un raizēm, tāpat kā to darīja dievbijīgi cilvēki senatnē. (2. Mozus 5:22; Ījaba 10:1—3; Jeremijas 14:19; Habakuka 1:13.) Visticamāk, Dievs brīnumainā veidā nenovērsīs mūsu grūtības, bet, atbildēdams uz mūsu lūgšanām, viņš var piešķirt nepieciešamo gudrību un spēku. (Jēkaba 1:5, 6.)

”Nebrīnaities par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts.” (1. Pētera 4:12.) Pēteris šeit runā par reliģiskām vajāšanām, bet viņa vārdi tikpat labi attiecas uz jebkurām grūtībām, ko var pieredzēt ticīgs cilvēks, — nabadzību, slimību vai tuva cilvēka zaudējumu. Bībelē teikts, ka neviens nav pasargāts no pēkšņas nelaimes. (Salamans Mācītājs 9:11.) Tāds pašlaik ir cilvēku stāvoklis, un, to apzinoties, mums ir vieglāk pārciest nelaimes. (1. Pētera 5:9.) Bet lielāko mierinājumu mēs varam smelties no šiem vārdiem: ”Tā Kunga acis vēro taisnos, un Viņa ausis uzklausa viņu palīdzības saucienus.” (Psalms 34:16; Salamana Pamācības 15:3; 1. Pētera 3:12.)

”Priecīgi cerībā.” (Romiešiem 12:12.) Tā vietā, lai kavētos atmiņās par laiku, kad vēl nebija notikusi nelaime, mēs varam domāt par Dieva solījumu darīt galu visām ciešanām. (Salamans Mācītājs 7:10.) Šī drošā cerība mūs sargā, tāpat kā senatnē bruņucepure sargāja karavīra galvu. Tā mīkstina dzīves triecienus, lai tie nenodarītu nelabojamu ļaunumu mūsu psihiskajai, emocionālajai un garīgajai veselībai. (1. Tesaloniķiešiem 5:8.)

[Attēls 5. lpp.]

Ādams un Ieva atteicās no Dieva vadības

[Attēls 7. lpp.]

Dievs ir solījis pasauli, kurā nebūs ciešanu