Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Zīmīte, kas izmainīja manu dzīvi

Zīmīte, kas izmainīja manu dzīvi

Dzīvesstāsts

Zīmīte, kas izmainīja manu dzīvi

PASTĀSTĪJUSI IRĒNA HOHSTENBAHA

1972. gadā, kad man bija sešpadsmit gadi, kādā otrdienas vakarā es kopā ar vecākiem biju aizgājusi uz reliģisku sapulci. Tā noritēja vienā no Brabantes hercogistes pilsētām, Eindhovenā (Nīderlande). Es jutos neērti un domāju, ko es te vispār daru. Bet tad divas jaunietes man iedeva mazu zīmīti, kurā bija sacīts: ”Mīļā Irēna, mēs labprāt gribētu tev palīdzēt.” Tobrīd es nemaz nevarēju iedomāties, cik ļoti šī zīmīte izmainīs manu dzīvi. Tomēr, pirms es stāstu par tālākajiem notikumiem, es gribētu mazliet atgriezties pie savas bērnības.

ES ESMU dzimusi Indonēzijā, Belitungas salā. No manas atmiņas vēl aizvien nav izgaisušas vairākas skaņas no tiem laikiem, kad dzīvoju šajā tropu salā, — atceros, kā vējā šalkoja palmas, kā čaloja tuvējā upīte, kā, rotaļādamies mūsu mājas apkārtnē, smējās bērni un kāda mūzika skanēja mūsu mājās. 1960. gadā, kad man bija 4 gadi, mūsu ģimene no Indonēzijas pārcēlās uz Nīderlandi. Mēs ilgi ceļojām ar kuģi, un no tās reizes man īpaši prātā iespiedās skaņas, ko radīja kāda man mīļa rotaļlieta — mans mazais spēļu klauns, kas rībināja bungas. Septiņu gadu vecumā slimības dēļ es zaudēju dzirdi, un kopš tā laika apkārtējā pasaule iegrima klusumā. Skaņas saglabājās vairs vienīgi manās atmiņās.

Uzaugu nedzirdīga

Pateicoties vecāku rūpēm, sākumā es tā īsti neaptvēru, ko nozīmē būt nedzirdīgai. Bērnībā man likās, ka pat mans lielais dzirdes aparāts ir kaut kas uzjautrinošs, kaut arī man no šīs ierīces nebija tikpat kā nekāda labuma. Kad kaimiņu bērni gribēja ar mani sazināties, viņiem uz ietves ar krītiņu bija jāsaraksta veseli sacerējumi, un pēc tam es atbildēju, lai gan pati nevarēju saklausīt savu balsi.

Jo vecāka es kļuvu, jo skaidrāk es apzinājos, ka atšķiros no apkārtējiem cilvēkiem. Man arī sāka krist acīs, ka daži mani izsmej tāpēc, ka nespēju dzirdēt, bet citi — nevēlas ar mani draudzēties. Līdz ar to es sāku justies atstumta un vientuļa. Ar laiku es arvien labāk sapratu, ar ko dzīvē jārēķinās nedzirdīgam cilvēkam, un, gadiem ejot, dzirdīgo cilvēku pasaule mani biedēja aizvien vairāk.

Lai es varētu apmeklēt skolu nedzirdīgiem bērniem, vecāki nolēma, ka mūsu ģimenei no kāda ciemata Limburgas provincē, kur mēs dzīvojām, ir jāpārceļas uz Eindhovenu. Šeit tēvam bija jāmeklē jauns darbs, bet brālim un māsām — jāsāk mācīties jaunā skolā. Es esmu pateicīga saviem ģimenes locekļiem par visu, ko viņi manā labā bija gatavi darīt. Skolā man mācīja kontrolēt balss skaļumu un skaidrāk izrunāt vārdus. Tiesa, skolotāji mums nemācīja zīmju valodu, bet es to iemācījos no citiem bērniem.

Dzīvoju pati savā pasaulē

Man pamazām augot lielākai, vecāki dažnedažādi centās kontaktēties ar mani, tomēr daudz kas man paslīdēja garām. Piemēram, es nebiju sapratusi, ka Jehovas liecinieki māca vecākiem Bībeli. Toties atceros, ka reiz mūsu ģimene bija aizgājusi uz kādu vietu, kur bija ārkārtīgi daudz cilvēku, kas bija sasēdušies krēslos. Viņi raudzījās kaut kur uz priekšu, dažubrīd aplaudēja un laiku pa laikam cēlās kājās, bet kāpēc viņi to visu darīja, man toreiz tā arī palika noslēpums. Tikai krietni vēlāk es uzzināju, ka tajā reizē es biju Jehovas liecinieku kongresā. Tad vēl Eindhovenā mamma ar tēti mēdza ņemt mani līdzi uz kādu nelielu zāli. Cilvēki šeit bija laipni, un mani ģimenes locekļi izskatījās priecīgi, tomēr es nesapratu, kāpēc mēs nākam uz šejieni atkal un atkal. Vēlāk man kļuva skaidrs, ka šī nelielā telpa bija Jehovas liecinieku Valstības zāle.

Diemžēl sapulcēs, kas noritēja šajā zālē, nebija neviena, kas man tulkotu programmu. Tagad es saprotu, ka draudzes locekļi gan vēlējās man palīdzēt, bet, tā kā es biju nedzirdīga, viņi vienkārši nezināja, kā to darīt. Toreiz sapulcēs es jutos atstāta bez ievērības un domāju, kaut es labāk atrastos skolā. Kādā no šādām sapulcēm, kad man atkal kārtējo reizi galvā rosījās tamlīdzīgas domas, divas jaunas kristietes kaut ko uzrakstīja uz papīra lapiņas un iedeva man. Tā bija tā pati zīmīte, par kuru jau stāstīju iepriekš. Toreiz es pat nenojautu, ka šī zīmīte kļūs par sākumu sirsnīgai draudzībai, kas man palīdzēs izrauties no manas noslēgtās pasaules.

Veidojas cieša draudzība

Koletai un Hermīnai, kas man uzrakstīja zīmīti, bija nedaudz pāri divdesmit. Kā vēlāk uzzināju, uz to Jehovas liecinieku draudzi, kuru apmeklēju es, viņas bija pārnākušas, lai šeit kalpotu par pionierēm — pilnas slodzes sludinātājām. Ne Koleta, ne Hermīna tikpat kā neprata zīmju valodu, tomēr es spēju uztvert viņu runāto no lūpām, un tādā veidā mēs kontaktējāmies tīri veiksmīgi.

Mamma un tētis bija priecīgi par to, ka manas jaunās draudzenes izteica vēlēšanos mācīt man Bībeli, bet patiesībā viņas manā labā paveica daudz vairāk nekā tikai vadīja Bībeles nodarbības. Viņas ļoti pūlējās, lai palīdzētu man saprast runas sapulcēs, kas norisinājās Valstības zālē, kā arī darīja, ko varēja, lai man veidotos attiecības ar citiem draudzes locekļiem. Koleta un Hermīna kopā ar mani izmēģināja, kā varētu sākt sarunas sludināšanā, un palīdzēja man sagatavot uzdevumus teokrātiskās kalpošanas skolā. Vai varat iedomāties — man tagad bija drosme uzstāties ar uzdevumu daudzu dzirdīgu cilvēku priekšā!

Bet tas vēl nebija viss: es pārliecinājos, ka uz Koletu un Hermīnu var paļauties. Viņas bija pacietīgas un uzmanīgi klausījās manī. Tiesa, mēs nereti smējāmies par manām kļūdām, tomēr šīs meitenes nekad nezobojās par mani un mana sabiedrība viņām nebija apgrūtinoša. Abas draudzenes centās saprast manas jūtas un izturējās pret mani kā pret līdzvērtīgu. No šīm jaukajām meitenēm es saņēmu kaut ko neizsakāmi vērtīgu — mīlestību un draudzību.

Tomēr pats svarīgākais — Koleta un Hermīna mani mācīja, ka man ir jāiepazīst Dievs Jehova tik labi, lai viņš man kļūtu par tuvu draugu, uz ko es varu paļauties. Viņas man stāstīja, ka Jehova ir noraudzījies, kā es sēžu Valstības zālē, un ka viņš saprata, ko es izjūtu, būdama nedzirdīga. Es esmu neizsakāmi priecīga, ka mīlestība pret Jehovu satuvināja mūs ar Koletu un Hermīnu un mūsu starpā izveidojās cieša draudzība. Redzot Jehovas rūpes par mani, es nespēju palikt vienaldzīga, un 1975. gada jūlijā aiz mīlestības pret Jehovu es kristījos.

Sadarbojos ar īpaši tuvu draugu

Laika gaitā es iepazinos ar daudziem ticības biedriem. Ar vienu no viņiem man izveidojās īpaši tuvas attiecības, un 1980. gadā mēs apprecējāmies. Neilgi pēc tam es kļuvu par pionieri, un 1994. gadā gan manu vīru Hariju, gan mani norīkoja kalpot par speciālajiem pionieriem Nīderlandes zīmju valodas teritorijā. Vēl pēc gada man tika uzticēts sarežģīts uzdevums — manam vīram tika uzticēti rajona pārrauga pienākumi un man bija jāceļo kopā ar viņu no vienas draudzes uz otru.

Lūk, kā es pielāgojos jaunajiem apstākļiem — līdzko mēs pirmo reizi apmeklējam kādu draudzi, es tūlīt sāku iepazīties ar brāļiem un māsām. Es paskaidroju, ka esmu nedzirdīga un lūdzu, lai, sarunājoties ar mani, viņi skatītos man acīs un runātu lēnām. Es arī cenšos uzreiz atbildēt draudzes sapulcēs. Turklāt es cilvēkiem jautāju, vai kāds no viņiem nevēlētos būt mans tulks sapulcēs un sludināšanā.

Tādā veidā man tik labi izdevās kontaktēties ar cilvēkiem, ka reizēm brāļi un māsas pat aizmirsa, ka esmu nedzirdīga, un tas radīja komiskas situācijas. Piemēram, draudzes locekļi man stāstīja, ka dažkārt viņi no savas automašīnas loga ieraudzīja mani ejam pa pilsētu un sveicienam uzpīpināja, bet es, protams, uz to nekādi nereaģēju. Gadījās arī tā, ka es pati aizmirsu par saviem ierobežojumiem —, piemēram, es mēģināju pačukstēt savam vīram kaut ko konfidenciālu. Kad pamanīju, ka Harijs piepeši nosarkst, es sapratu, ka mans ”čukstiens” ir iznācis pārāk skaļš.

Dažreiz pilnīgi negaidītā veidā man palīdzēja bērni. Vienā no draudzēm, kur mēs viesojāmies pirmo reizi, kāds deviņgadīgs zēns bija ievērojis, ka daļa cilvēku Valstības zālē vilcinās nākt man klāt, lai aprunātos. Tāpēc zēns nolēma kaut ko darīt lietas labā. Viņš pienāca man klāt, paņēma mani aiz rokas, aizveda pašā zāles vidū un sauca, cik vien skaļi spēdams: ”Es gribu jūs iepazīstināt ar Irēnu — viņa ir nedzirdīga!” Pēc tam cilvēki nāca pie manis un stādījās priekšā.

Tā kā es ceļoju kopā ar vīru no vienas vietas uz otru, manu draugu loks aizvien vairāk paplašinās. Atceroties tos laikus, kad es jutos izstumta un izolēta no sabiedrības, es redzu, cik ļoti mana dzīve ir izmainījusies. Kopš tā vakara, kad Koleta un Hermīna iedeva man mazo zīmīti, es esmu pieredzējusi, ko nozīmē īsta draudzība, un esmu satikusi cilvēkus, kas man ir kļuvuši īpaši tuvi. Bet pats svarīgākais — es esmu iepazinusi Jehovu, vislabāko draugu, kāds vien var būt. (Romiešiem 8:38, 39.) Cik gan ļoti manu dzīvi pārvērta pāris uz papīra uzrakstīti vārdi!

[Attēls 24. lpp.]

Es atceros skaņas, ko radīja man mīļa rotaļlieta

[Attēli 25. lpp.]

Es kalpošanā un kopā ar savu vīru Hariju