Cik stipra ir jūsu ticība?
Cik stipra ir jūsu ticība?
”Jūs stāvat ticībā.” (2. KORINTIEŠIEM 1:24)
1., 2. Kāpēc mums ir vajadzīga ticība, un kā to var nostiprināt?
JEHOVAS kalpi zina, ka viņiem vajadzīga ticība. ”Bez ticības nevar [Dievam] patikt.” (Ebrejiem 11:6.) Tāpēc mums ir jālūdz, lai viņš mums dotu svēto garu un ticību, kas pieder pie gara augļiem. (Lūkas 11:13; Galatiešiem 5:22, LB-26.) Mūsu ticība nostiprinās arī tad, ja mēs cenšamies rīkoties līdzīgi tiem kristiešiem, kam ir dziļa ticība. (2. Timotejam 1:5; Ebrejiem 13:7.)
2 Mūsu ticība pieaugs, ja mēs neatlaidīgi darīsim to, ko Dieva Raksti liek darīt visiem kristiešiem. Mums ik dienas jālasa Bībele un tā jāstudē, izmantojot ”uzticamā un sapratīgā nama turētāja” izdoto literatūru. (Lūkas 12:42—44; Jozuas 1:7, 8.) Mēs ar savu ticību iepriecinām cits citu, ja vienmēr esam klāt kristiešu sapulcēs un kongresos. (Romiešiem 1:11, 12; Ebrejiem 10:24, 25.) Mūsu ticība nostiprinās arī tad, kad mēs sludinām. (Psalms 145:10—13; Romiešiem 10:11—15.)
3. Kādu palīdzību savas ticības stiprināšanai mēs varam saņemt no kristiešu vecākajiem?
3 Arī kristiešu vecākie palīdz padarīt mūsu ticību stipru, jo viņi dod uz Bībeli balstītus padomus un mūs uzmundrina. Viņiem ir tādi pati nostāja, kāda bija apustulim Pāvilam, kas rakstīja korintiešiem: ”Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību, bet lai vairotu jūsu prieku, jo jūs stāvat ticībā.” (2. Korintiešiem 1:23, 24.) Nesen klajā laistajā izdevumā ”Jaunās Derības vēstules un Jāņa Atklāsmes grāmata” šie vārdi ir tulkoti šādi: ”Mēs neesam noteicēji pār jūsu ticību, bet gan līdzdarbojamies jūsu priekā, jo jūs stingri pastāvat ticībā.” Taisnie dzīvo ticībā. Protams, neviens cits nevar ticēt mūsu vietā vai arī padarīt mūs par uzticīgiem Dieva kalpotājiem — šajā ziņā ”ikkatram jānes sava paša nasta”. (Galatiešiem 3:11; 6:5.)
4. Kā Bībelē lasāmie stāstījumi par uzticīgiem Dieva kalpiem var vairot mūsu ticību?
4 Bībelē ir stāstīts par ļoti daudziem ticīgiem cilvēkiem. Iespējams, mēs zinām, kādus ievērojamus darbus viņi ir paveikuši, bet vai mēs esam domājuši par šo cilvēku ticību, ko viņi diendienā ir apliecinājuši visa mūža garumā? Ja mēs pārdomāsim, kā viņi saglabāja ticību tādos apstākļos, kas līdzinās mūsējiem, mēs varēsim nostiprināt savu ticību.
Ticība mums piešķir drosmi
5. Kā Bībele apliecina, ka ticība palīdz drosmīgi sludināt Dieva vārdus?
5 Ticība mums palīdz drosmīgi sludināt Dieva vārdus. Ēnohs drosmīgi pravietoja Dieva sodu: ”Redzi, tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ, ko tie darījuši, un visu nekaunīgo vārdu dēļ, ko bezdievīgi grēcinieki ir runājuši pret viņu.” (Jūdas 14, 15.) Izdzirdējuši šādus vārdus, Ēnoha bezdievīgie ienaidnieki noteikti gribēja viņu nogalināt. Tomēr viņš, ticības mudināts, drosmīgi runāja, un Dievs viņu paņēma, acīmredzot liekot mierīgi, bez sāpēm aizmigt nāves miegā. (1. Mozus 5:24; Ebrejiem 11:5.) Mēs nepieredzam šādus brīnumus, bet Jehova atbild uz mūsu lūgšanām un tāpēc mēs varam ar ticību un drosmi sludināt viņa vārdus. (Apustuļu darbi 4:24—31.)
6. Kā Noam palīdzēja ticība un drosme, ko bija devis Dievs?
6 Noa ticībā ”uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai”. (Ebrejiem 11:7; 1. Mozus 6:13—22.) Viņš bija arī ”taisnības sludinātājs”, kas saviem laikabiedriem drosmīgi darīja zināmu Dieva brīdinājumu. (2. Pētera 2:5.) Ļaudis noteikti smējās, dzirdēdami par gaidāmajiem plūdiem, tāpat kā mūsu laikos daudzi smīn, kad mēs Bībelē parādām, ka pašreizējā sistēma drīz tiks iznīcināta. (2. Pētera 3:3—12.) Tomēr mēs, līdzīgi Ēnoham un Noam, spējam sludināt šo vēsti tāpēc, ka Dievs mums dod ticību un drosmi.
Ticība palīdz būt pacietīgiem
7. Kā Ābrahāms un citi pauda ticību un pacietību?
7 Tagad mums jo īpaši ir nepieciešama ticība un pacietība, jo ir gaidāms ļaunās sistēmas gals. To vidū, kas ”ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus”, noteikti jāmin dievbijīgais patriarhs Ābrahāms. (Ebrejiem 6:11, 12.) Viņš ticībā atstāja Ūru — pilsētu ar daudzām ērtībām — un sāka dzīvot svešā zemē, ko viņam bija apsolījis Dievs. Īzāks un Jēkabs bija tā paša apsolījuma līdzmantinieki. Tomēr viņi visi ”ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši”. Ticībā viņi ”tiecās pēc labākas, tas ir — debesu tēvijas”, tāpēc Dievs ”tiem sagatavoja pilsētu”. (Ebrejiem 11:8—16.) Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs un viņu dievbijīgās sievas pacietīgi gaidīja Dieva debesu Valstību, kurai valdot viņi tiks celti augšā dzīvei uz zemes.
8. Kādu iemeslu dēļ Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs būtu varējuši zaudēt ticību?
8 Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs nezaudēja ticību, lai gan viņi neieguva apsolīto zemi savā īpašumā un nepieredzēja, kā Ābrahāma pēcnācējos tiek svētītas visas tautas. (1. Mozus 15:5—7; 22:15—18.) Kaut arī Dieva ”pilsēta” vēl daudzus gadsimtus nekļuva par realitāti, šie cilvēki visu savu mūžu saglabāja ticību un bija pacietīgi. Tagad, kad Mesijas Valstība jau valda debesīs, mums katrā ziņā ir jādara tas pats. (Psalms 42:6, 12; 43:5.)
Ticība ietekmē cilvēka mērķus
9. Kā ticība ietekmē cilvēka mērķus?
9 Dievam uzticīgie patriarhi nepārņēma kanaāniešu izvirtīgo dzīves veidu, jo viņiem bija citi, daudz augstāki mērķi. Arī mums ticība liek tiekties pēc garīgiem mērķiem, kas palīdz nepakļauties pasaulei, kura atrodas ļaunās būtnes — Sātana Velna — varā. (1. Jāņa 2:15—17; 5:19.)
10. Pēc kā var spriest, ka Jāzeps domāja nevis par ievērojamu stāvokli pasaulē, bet gan par kaut ko citu?
10 Jēkaba dēls Jāzeps pēc Dieva gribas kļuva par Ēģiptes pārtikas krājumu pārzini, taču pasaulīga varenība nebija viņa mērķis. Ticēdams, ka Jehovas solījumi piepildīsies, simt desmit gadu vecais Jāzeps saviem brāļiem teica: ”Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedīs jūs no šīs zemes uz to zemi, kuŗu Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam,” — un lūdza, lai viņu apglabātu apsolītajā zemē. Pēc nāves viņu Ēģiptē iebalzamēja un ielika šķirstā. Bet, kad izraēlieši tika atbrīvoti no verdzības un devās prom no Ēģiptes, pravietis Mozus lika paņemt Jāzepa mirstīgās atliekas līdzi, lai tās apbedītu apsolītajā zemē. (1. Mozus 50:22—26; 2. Mozus 13:19.) Ja mums būs tāda pati ticība kā Jāzepam, mēs tieksimies nevis pēc ievērojama stāvokļa pasaulē, bet gan pēc citiem, daudz augstākiem mērķiem. (1. Korintiešiem 7:29—31.)
11. Kā Mozus pierādīja, ka viņam bija garīgi mērķi?
11 Mozus ”labāk gribēja kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi”, ko viņš Ēģiptē būtu varējis gūt, jo bija izglītots faraona ģimenes loceklis. (Ebrejiem 11:23—26; Apustuļu darbi 7:20—22.) Viņš zaudēja savu augsto stāvokli un līdz ar to arī iespēju, ka viņu pēc nāves ieliktu greznā zārkā un ar lielu godu apglabātu kādā slavenā Ēģiptes vietā. Bet vai šādu zaudējumu vispār var salīdzināt ar to, ka Mozus kļuva par ”Dieva vīru”, bauslības derības starpnieku, Jehovas pravieti un vienu no Bībeles sarakstītājiem? (Ezras 3:2.) Arī jūs varat padomāt: vai jūs cenšaties izvirzīties pasaulē, vai arī ticība jūs mudina tiekties pēc garīgiem mērķiem?
Ticība palīdz gūt dzīvē gandarījumu
12. Kā ticība iespaidoja Rahābas dzīvi?
12 Ticība palīdz ne tikai tiekties pēc garīgiem mērķiem, bet arī gūt dzīvē gandarījumu. Jērikas iedzīvotāja Rahāba, būdama netikle, noteikti neredzēja savā dzīvē nekādu īpašu jēgu. Bet viņas dzīve pilnīgi izmainījās, kad viņa apliecināja ticību. ”No [ticības] darbiem viņa tika taisnota, [izraēliešu] sūtņus uzņemdama un pa citu ceļu izlaizdama”, lai tie varētu aizbēgt no saviem ienaidniekiem kanaāniešiem. (Jēkaba 2:24—26.) Atzīdama Jehovu par patieso Dievu, Rahāba pierādīja savu ticību arī ar to, ka pārtrauca netiklo dzīves veidu. (Jozuas 2:9—11; Ebrejiem 11:30, 31.) Viņa apprecējās ar Jehovas kalpu, nevis ar neticīgu kanaānieti. (5. Mozus 7:3, 4; 1. Korintiešiem 7:39.) Rahābai tika dāvāta izcila priekšrocība — viņa kļuva par Mesijas priekšteci. (1. Laiku 2:3—15; Rutes 4:20—22; Mateja 1:5, 6.) Tāpat kā daudzi citi cilvēki, starp kuriem ir arī tādi, kas pārstājuši dzīvot netikli, viņa saņems vēl vienu balvu — augšāmcelšanu paradīzē uz zemes.
13. Kādus grēkus izdarīja Dāvids, bet kāda bija viņa nostāja pēc tam?
13 Pēc tam kad Rahāba bija atteikusies no grēcīgā dzīves veida, viņa, bez šaubām, turpmāk dzīvoja morāli tīri. Tomēr ir bijuši arī tādi cilvēki, kas pēc ilgiem kalpošanā Dievam pavadītiem gadiem ir izdarījuši smagus grēkus. Ķēniņš Dāvids ar Batsebu pārkāpa laulību, panāca, ka kaujā tiek nogalināts viņas vīrs, un pēc tam apprecējās ar viņu. (2. Samuēla 11:1—27.) Vēlāk, dziļi nožēlodams un pārdzīvodams izdarīto, Dāvids lūdza Jehovam: ”Neatņem no manis savu Svēto Garu!” Dāvids patiešām nezaudēja Dieva garu. Viņš ticēja, ka Jehova savā žēlastībā nenoraidīs ”salauztu un sagrauztu sirdi”. (Psalms 51:13, 19; 103:10—14.) Tā kā Dāvidam un Batsebai bija ticība, arī viņi kļuva par Mesijas priekštečiem. (1. Laiku 3:5; Mateja 1:6, 16; Lūkas 3:23, 31.)
Ticība un apstiprinājums, ka Dievs atbalsta
14. Kādu apstiprinājumu saņēma Gideons, un kā šis gadījums ietekmē mūsu ticību?
14 Kaut arī mēs dzīvojam ticībā, reizēm mums ir nepieciešams apstiprinājums, ka Dievs mums palīdz. Tā bija arī ar soģi Gideonu — vienu no tiem cilvēkiem, ”kas ar ticību valstis ir uzvarējuši”. (Ebrejiem 11:32, 33.) Kad Izraēlā iebruka midianieši un to sabiedrotie, pār Gideonu nāca Dieva gars. Vēlēdamies saņemt apstiprinājumu, ka Jehova ir ar viņu, Gideons lūdza, lai viņam ļauj to pārbaudīt, un tāpēc viņš izklāja uz klona aitas cirpumu un atstāja to pa nakti. Pirmajā naktī ar rasu bija piemirkusi tikai cirptā vilna, bet zeme bija palikusi sausa. Otrajā naktī notika pilnīgi pretēji. Redzētā iedrošināts, piesardzīgais Gideons rīkojās un sakāva izraēliešu ienaidniekus. (Soģu 6:33—40; 7:19—25.) Ja mēs pirms kāda lēmuma pieņemšanas cenšamies atrast apstiprinājumu, ka mūsu lēmums būs pareizs, tas nenozīmē, ka mums trūkst ticības. Meklējot padomu Bībelē un kristīgos izdevumos un lūdzot pēc svētā gara vadības, mēs patiesībā pierādām savu ticību. (Romiešiem 8:26, 27.)
15. Kā mums var palīdzēt pārdomas par Baraka ticību?
15 Arī soģis Baraks tika rosināts aktīvi rīkoties, un tas stiprināja viņa ticību. Praviete Debora viņu skubināja sākt izraēliešu atbrīvošanu no kanaāniešu ķēniņa Jabīna. Ieguvis pārliecību par Dieva atbalstu, Baraks veda kaujā 10 000 slikti bruņotu vīru un uzvarēja Jabīna daudz lielāko karaspēku, ko komandēja Sisera. Par godu uzvarai Debora un Baraks sacerēja saviļņojošu dziesmu. (Soģu 4:1—5:31.) Pēc Deboras pamudinājuma Baraks bija rīkojies, kā pienākas Dieva ieceltam izraēliešu vadonim, un viņš pieder pie tiem Jehovas kalpiem, kas ar ticību ir ”svešus kaŗa pulkus piespieduši bēgt”. (Ebrejiem 11:34.) Pārdomas par to, kā Dievs svētīja Baraka ticību, mums var palīdzēt tādos brīžos, kad nedaudz vilcināmies veikt kādu grūtu uzdevumu kalpošanā Jehovam.
Ticība veicina mieru
16. Ko darīja Ābrahāms, cenzdamies saglabāt mieru ar Latu?
16 Ticība ne tikai palīdz pildīt grūtus uzdevumus kalpošanā Dievam, bet arī veicina mieru un labas attiecības ar citiem cilvēkiem. Kad Ābrahāma un Lata gani sāka strīdēties par ganībām un kļuva redzams, ka nepieciešams šķirties, Ābrahāms ļāva savam brāļadēlam Latam, kas bija jaunāks par viņu, izvēlēties labākās ganības. (1. Mozus 13:7—12.) Ābrahāms, apliecinādams savu ticību, noteikti bija lūdzis Dieva palīdzību, lai atrisinātu radušās domstarpības. Viņš neuzskatīja, ka viņa intereses ir pašas svarīgākās, un atrisināja problēmu mierīgā ceļā. Ja mums kādreiz izraisīsies strīds ar kristīgu brāli, lūgsim Dievu un ”meklēsim mieru”, paturēdami prātā, kādu mīlestību un apdomību parādīja Ābrahāms. (1. Pētera 3:10—12.)
17. Kāpēc var teikt, ka Pāvils, Barnaba un Marks atjaunoja labas attiecības mierīgā ceļā?
17 Padomāsim, kā kristīgu principu izmantošana palīdz veicināt mieru. Kad Pāvils gatavojās doties savā otrajā misijas braucienā, Barnaba piekrita Pāvila priekšlikumam vēlreiz apciemot Kipras un Mazāzijas draudzes. Barnaba gribēja ņemt līdzi savu brālēnu Marku, bet Pāvils tam nepiekrita, jo Marks iepriekš Pamfīlijā viņus bija pametis. Viņu starpā izcēlās strīds, un šā strīda dēļ viņi devās katrs uz savu pusi. Barnaba kopā ar Marku devās uz Kipru, bet Pāvils izraudzījās biedros Sīlu un ”pārstaigāja Siriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes”. (Apustuļu darbi 15:36—41.) Ar laiku brāļi tomēr salaba, kā var spriest pēc tā, ka Marks Romā bija kopā ar Pāvilu un Pāvils izteicās par Marku atzinīgi. (Kolosiešiem 4:10; Filemonam 23, 24.) Kad Pāvils ap 65. gadu Romā atradās ieslodzījumā, viņš rakstīja Timotejam: ”Marku ņem un atved sev līdzi, jo viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai.” (2. Timotejam 4:11.) Pāvils acīmredzot lūgšanās bija runājis par savām attiecībām ar Barnabu un Marku, un viņam bija izdevies atkal nodibināt ar abiem brāļiem labas attiecības, kas ir saistītas ar ”Dieva mieru”. (Filipiešiem 4:6, 7.)
18. Kā, visticamāk, atrisinājās nesaskaņas starp Euodiju un Sintihu?
18 Tā kā mēs visi esam grēcīgi cilvēki, tad, protams, ”mēs visi daudzējādi klūpam”. (Jēkaba 3:2.) Nesaskaņas bija radušās starp divām kristietēm, par kurām Pāvils rakstīja: ”Euodiju es skubinu un Sintihu es skubinu būt vienprātīgām iekš tā Kunga. ..lūdzu, palīdzi viņām, kas evanģelija labā cīnījušās kopā ar mani.” (Filipiešiem 4:1—3.) Visticamāk, šīs dievbijīgās sievietes atrisināja domstarpības mierīgā garā, sekodamas tādiem padomiem kā tam, kas lasāms Mateja 5:23, 24. Arī mūsu laikos Svēto rakstu principu izmantošana katrā ziņā veicina mieru.
Ticība palīdz izturēt
19. Kādā situācijā Īzāks un Rebeka tomēr nezaudēja ticību?
19 Ticība mums arī ļauj izturēt grūtības. Iespējams, mēs sāpīgi pārdzīvojam to, ka kristīts ģimenes loceklis nav paklausījis Dievam un ir apprecējies ar neticīgu cilvēku. (1. Korintiešiem 7:39.) Īzāks un Rebeka ļoti cieta, kad viņu dēls Ēzavs apprecēja bezdievīgas hetietes. Ēzava sievas viņiem ”darīja sirdsēstus” — tik lielus, ka Rebeka sacīja: ”Hetietes man dara dzīvi apnicīgu viņu tuvumā. Ja Jēkabs arī ņemtu Heta meitu par sievu, tādu, kādas tās ir šinī zemē, kam tad vairs man dzīvot?” (1. Mozus 26:34, 35; 27:46.) Tomēr šī smagā situācija nesagrāva Īzāka un Rebekas ticību. Centīsimies arī mēs saglabāt savu ticību stipru pat tad, kad mums šķiet, ka vairs nespēsim izturēt grūtības.
20. Ko var mācīties, domājot par Naomijas un Rutes ticību?
20 Padzīvojusī atraitne Naomija bija no Jūdas cilts, un viņa zināja, ka tieši Jūdas ciltī jāpiedzimst Mesijas priekštečiem. Taču viņas dēli nomira, nelaiduši pasaulē bērnus, viņai pašai bērnu vairs nevarēja būt, un tāpēc iespēja, ka viņas ģimenē kāds kļūtu par Mesijas priekšteci, bija pavisam niecīga. Tomēr viņas vedekla Rute, kas arī bija zaudējusi vīru, apprecējās ar Boāsu, kas bija jau krietni gados, dzemdēja viņam dēlu un kļuva par Jēzus, Mesijas, priekšteci. (1. Mozus 49:10, 33; Rutes 1:3—5; 4:13—22; Mateja 1:1, 5.) Naomija un Rute nezaudēja savu ticību dzīves likstās, un tā sagādāja viņām prieku. Arī mēs piedzīvosim lielu prieku, ja grūtībās saglabāsim ticību.
21. Ko mums dod ticība, un kas mums jāapņemas?
21 Kaut arī mēs nezinām, ko mums atnesīs nākamā diena, ar ticību mēs varam stāties pretī jebkurām grūtībām. Ticība mums dod drosmi un pacietību, tā iespaido mūsu mērķus un dod dzīvē gandarījumu. Ticība palīdz veidot labas attiecības ar citiem cilvēkiem un izturēt dzīves likstas. Tāpēc centīsimies būt tādi cilvēki, ”kas tic un iemanto dzīvību”. (Ebrejiem 10:39.) Saglabāsim stipru ticību mūsu mīlošajam Dievam Jehovam, un tā sagādāsim viņam godu un slavu!
Kā jūs atbildētu?
• Kā Svētie raksti liecina, ka ticība var piešķirt drosmi?
• Kāpēc var teikt, ka ticība dod dzīvē gandarījumu?
• Kā ticība veicina mieru?
• Kādi gadījumi pierāda, ka ticība palīdz izturēt grūtības?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēli 16. lpp.]
Noam un Ēnoham ticība deva drosmi paziņot Jehovas vēstis
[Attēli 17. lpp.]
Ja mums būs tāda ticība kā Mozum, mēs tieksimies pēc garīgiem mērķiem
[Attēli 18. lpp.]
Baraka, Deboras un Gideona ticību stiprināja apstiprinājums, ka Dievs viņiem palīdz