Lasītāju jautājumi

Vai no Rakstu viedokļa nekas nav iebilstams pret to, ka kristietis, liekot roku uz Bībeles, zvēr tiesā teikt vienīgi taisnību?

Šajā jautājumā lēmums katram ir jāpieņem pašam. (Galatiešiem 6:5.) Taču Bībelē nav aizliegts tiesā dot zvērestu, apsoloties runāt taisnību.

Zvērēšana ir plaši izplatīts paradums ar senu vēsturi. Piemēram, senie grieķi zvērēja, paceļot roku pret debesīm vai aizskarot altāri. Savukārt romieši zvērot turēja rokās akmeni un sacīja: ”Ja es tīši runāšu nepatiesību, tad lai šīs pilsētas un citadeles glābējs [dievs] Jupiters aizmet mani tālu prom no visa labā, kā es aizmetu prom šo akmeni.” (Džona Maklintoka un Džeimsa Stronga Bībeliskās, teoloģiskās un baznīcas literatūras enciklopēdija, VII sēj., 260. lpp.)

Minētie paradumi liecina par cilvēku slieksmi atzīt kāda dievišķa spēka esamību, kurš viņus redz un kura priekšā viņi ir atbildīgi. Jehovas kalpotāji jau kopš seniem laikiem ir apzinājušies, ka Jehova zina, ko viņi saka un dara. (Salamana Pamācības 5:21; 15:3.) Viņi deva zvērestus it kā ”tā Kunga priekšā” jeb piesaucot viņu par liecinieku. Tā rīkojās, piemēram, Boāss, Dāvids, Salamans un Cedekija. (Rutes 3:13; 2. Samuēla 3:35; 1. Ķēniņu 2:23, 24; Jeremijas 38:16.) Patiesā Dieva kalpi arī pieļāva, ka citi viņus zvērina, kā tas bija gadījumā ar Ābrahāmu un Jēzu Kristu. (1. Mozus 21:22—24; Mateja 26:63, 64.)

Dažkārt cilvēki, kas zvērēja Jehovas priekšā, pavadīja solījumu ar kādu žestu. Ābrāms (Ābrahāms) sarunā ar Sodomas ķēniņu zvērēdams teica: ”Es paceļu savu roku uz to Kungu, Visaugstāko Dievu, kam pieder debesis un zeme.” (1. Mozus 14:23.) Eņģelis, kas runāja ar pravieti Daniēlu, ”pacēla savu labo un savu kreiso roku pret debesīm, un.. zvērēja pie tā, kuŗš dzīvo mūžīgi”. (Daniēla 12:7.) Bībelē ir teikts, ka pat Dievs it kā paceļ roku zvērestam. (5. Mozus 32:40; Jesajas 62:8.)

No Rakstu viedokļa zvērēt nav aizliegts, taču tas nenozīmē, ka kristiešiem katrs apgalvojums būtu jāapstiprina ar zvērestu. Jēzus teica: ”Jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē!” (Mateja 5:33—37.) Apustulis Jēkabs minēja līdzīgu domu. Sacīdams ”nezvēriet”, Jēkabs aizrādīja, lai brāļi nezvēr maznozīmīgos jautājumos. (Jēkaba 5:12.) Ne Jēzus, ne Jēkabs nerunāja par zvērēšanu tiesā.

Tad kā lai kristietis rīkojas, ja viņam tiesā lūdz apzvērēt, ka viņa liecība būs patiesa? Viņš var nospriest, ka var šādu zvērestu dot. Ja viņš to nevēlas darīt, iespējams, no viņa tiks pieņemts oficiāls apstiprinājums, ka viņš runās tikai taisnību. (Galatiešiem 1:20.)

Ja tiesas procedūra prasa dot zvērestu, paceļot roku vai turot to uz Bībeles, kristietis var izlemt tai pakļauties. Viņš var atcerēties Bībelē minētos gadījumus, kad Dieva kalpi ir zvērējuši, šo darbību pavadot ar kādu žestu. Taču ne jau žesti zvēresta došanas brīdī ir tas svarīgākais — daudz svarīgāka par žestiem ir apziņa, ka kristietis Dieva priekšā sola runāt vienīgi taisnību. Pret šādu solījumu ir jāizturas ļoti nopietni. Ja kristietis spēj atbildēt uz viņam uzdoto jautājumu un viņam tas jādara, tad ir jāpatur prātā, ka viņš ir zvērējis teikt taisnību, ko kristieši, protams, vēlas darīt ne tikai tiesā, bet visur un vienmēr.