”Jums būs mīlestība savā starpā”

”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (JĀŅA 13:35)

1. Par ko Jēzus īpaši daudz runāja neilgi pirms savas nāves?

”BĒRNIŅI.” (Jāņa 13:33.) Tik sirsnīgi Jēzus uzrunāja apustuļus vakarā pirms savas nāves. Evaņģēlijos nekas nav teikts par to, ka Jēzus iepriekš ar viņiem būtu runājis tik maigi. Bet tajā īpašajā vakarā viņš vērsās pie saviem sekotājiem ļoti silti, jo vēlējās apliecināt tiem savu mīlestību. Pavisam tovakar Jēzus aptuveni 30 reižu pieminēja mīlestību. Kāpēc viņš par to runāja tik daudz?

2. Kāpēc kristiešiem ir ļoti svarīgi attīstīt mīlestību?

² Jēzus paskaidroja, kāpēc mīlestība ir tik svarīga. Viņš teica: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35; 15:12, 17.) Cilvēks nevar būt Kristus sekotājs, ja viņa dzīvē neizpaužas brālīga mīlestība. Patiesie kristieši atšķiras no citiem nevis ar īpašu apģērbu vai neparastām paražām, bet ar sirsnīgo un maigo mīlestību, kas pastāv viņu starpā. Kristus mācekļiem jāattīsta šāda mīlestība — tā ir otrā no trijām iepriekšējā raksta sākumā minētajām pamatprasībām. Kas mums var palīdzēt pildīt šo prasību?

”Topiet šai ziņā vēl pilnīgāki”

3. Kādu padomu deva apustulis Pāvils?

³ Mīlestība starp Kristus sekotājiem izpaudās pirmajā gadsimtā, un arī mūsdienās to var vērot patieso Kristus mācekļu vidū. Pirmā gadsimta kristiešiem apustulis Pāvils rakstīja: ”Par brāļu mīlestību man nav vajadzīgs jums rakstīt, jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību. Un to jūs arī darāt ar visiem brāļiem.” Tomēr Pāvils  piebilda: ”Topiet šai ziņā vēl pilnīgāki.” (1. Tesaloniķiešiem 3:12; 4:9, 10.) Arī mums jāņem vērā Pāvila ieteikums un jācenšas kļūt ”vēl pilnīgākiem” savstarpējā mīlestībā.

4. Pret ko Pāvils un Jēzus mūs mudināja izturēties ar īpašu iejūtību?

⁴ Tajā pašā Dieva iedvesmotajā vēstulē Pāvils mudināja ticības biedrus ”iedrošināt bailīgos” un ”palīdzēt vājajiem”. (1. Tesaloniķiešiem 5:14.) Citā vēstulē viņš kristiešiem atgādināja, ka stiprajiem ”pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri”. (Romiešiem 15:1.) Arī Jēzus runāja par to, kā palīdzēt vājajiem. Kad Jēzus bija izteicis paredzējumu, ka pēc viņa apcietināšanas Pēteris viņu pametīs, viņš Pēterim sacīja: ”Kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” Jēzus zināja, ka palīdzība būs nepieciešama arī citiem, jo Pēteris nebūs vienīgais, kas viņu atstās. (Lūkas 22:32; Jāņa 21:15—17.) Tāpēc Dieva Rakstos mēs tiekam mudināti ar mīlestību izturēties pret tiem, kuru garīgums ir kļuvis vājš un kuri, iespējams, ir zaudējuši kontaktu ar kristiešu draudzi. (Ebrejiem 12:12.) Kāpēc tā būtu jārīkojas? Uz šo jautājumu palīdz atbildēt divas spilgtas līdzības, ko izmantoja Jēzus.

Pazudusī avs un pazaudētais grasis

5., 6. a) Kādas divas līdzības pastāstīja Jēzus? b) Ko šīs līdzības ļauj uzzināt par Jehovu?

⁵ Paskaidrodams Jehovas viedokli par tiem, kas ir nomaldījušies, Jēzus pastāstīja divas īsas līdzības. Vienā no tām bija runa par ganu. Jēzus teica: ”Kuŗš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmitdeviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūkas 15:4—7.)

⁶ Otrajā līdzībā bija runa par kādu sievieti. Jēzus sacīja: ”Kuŗa sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: Priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuŗu biju pazaudējusi. Gluži tāpat, es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lūkas 15:8—10.)

7. Ko var mācīties no līdzībām par pazudušo avi un pazaudēto grasi?

⁷ Ko var mācīties no šīm īsajām līdzībām? Tās palīdz saprast, pirmkārt, kādai jābūt mūsu attieksmei pret tiem, kuru garīgums ir atslābis, un, otrkārt, kas mums būtu jādara, lai viņiem palīdzētu. Apskatīsim abas šīs jomas sīkāk.

Pazudusi, bet vērtīga

8. a) Ko gans un sieviete darīja, kad bija kaut ko pazaudējuši? b) Ko no viņu rīcības var uzzināt par viņu attieksmi pret pazaudēto?

⁸ Abās līdzībās kaut kas bija pazudis, un līdzīga bija arī īpašnieku attieksme pret nozaudēto. Gans neteica: ”Kas ir viena aita pret tām deviņdesmit deviņām, kuras man vēl ir? Nekas, es iztikšu arī bez tās.” Un sieviete neteica: ”Kāpēc uztraukties par vienu pazudušu grasi? Man pietiek ar pārējiem deviņiem.” Gans devās meklēt pazudušo avi, it kā tā būtu vienīgā, kas viņam piederētu, un sieva uztvēra graša pazušanu tā, it kā viņai vairāk nebūtu naudas. Abos gadījumos īpašnieki uzskatīja, ka ir pazudis kaut kas ļoti vērtīgs. Ko Jēzus šādi vēlējās paskaidrot?

9. Ko atspoguļo gana un sievietes rūpes par pazudušo?

⁹ Pievērsīsim uzmanību, kādu secinājumu  Jēzus izdarīja par abiem notikumiem: ”Tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas,” — un: ”Tāpat, es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” Tātad gana un sievietes rūpes par pazudušo nelielā mērā atspoguļo Jehovas un viņa radīto debesu būtņu izjūtas. Pazaudētais bija vērtīgs gana un sievietes acīs, un tāpat tie, kas ir novirzījušies no ceļa un zaudējuši kontaktu ar Dieva tautu, joprojām ir dārgi Jehovas acīs. (Jeremijas 31:3.) Šādu cilvēku garīgums droši vien ir vājš, taču nav teikts, ka viņu nostāja ir dumpīga. Lai gan viņi ir garīgi atslābuši, kaut kādā mērā viņi, iespējams, vēl aizvien ievēro Jehovas prasības. (Psalms 119:176; Apustuļu darbi 15:29.) Tāpēc Jehova, tāpat kā senatnē, nesteidzas viņus ”stumt no sava vaiga”. (2. Ķēniņu 13:23.)

10., 11. a) Kādai būtu jābūt mūsu attieksmei pret cilvēkiem, kas ir zaudējuši kontaktu ar draudzi? b) Kā mēs varam apliecināt, ka mums rūp, kas ar viņiem notiek?

¹⁰ Arī mēs, tāpat kā Jehova un Jēzus, uztraucamies par cilvēkiem, kuru garīgums ir vājš un kurus mēs neredzam kristiešu draudzē. (Ecēhiēla 34:16; Lūkas 19:10.) Garīgi atslābušu cilvēku mēs uzskatām par pazudušu avi un nedomājam, ka situācija ir bezcerīga. Mēs nespriežam tā: ”Kāpēc uztraukties par vājo? Draudzei arī bez viņa klājas labi.” Mēs cenšamies līdzināties Jehovam un uzskatām par vērtīgiem cilvēkus, kas ir novirzījušies no ceļa, bet vēlas atgriezties.

¹¹ Bet kā mēs varētu apliecināt, ka mums tiešām rūp, kas ar viņiem notiek? No abām Jēzus līdzībām var secināt, ka to mēs varam darīt, ja uzņemamies iniciatīvu, esam iejūtīgi un pacietīgi. Apskatīsim katru no šiem trijiem aspektiem.

Uzņemsimies iniciatīvu

12. Ko par gana attieksmi liecina tas, ka viņš ”iet pakaļ pazudušajai” avij?

¹² Stāstot pirmo no abām līdzībām, Jēzus sacīja, ka gans ”iet pakaļ pazudušajai” avij. Gans uzņemas iniciatīvu un mērķtiecīgi mēģina atrast noklīdušo aitiņu. Viņu neattur ne grūtības, ne briesmas, ne attālums — gans neatlaidīgi meklē aitu, ”līdz kamēr tas to atrod”. (Lūkas 15:4.)

13. Kā dievbijīgie cilvēki senatnē rīkojās, kad vājajiem bija nepieciešama palīdzība, un ko mēs varam mācīties no viņu piemēra?

¹³ Lai palīdzētu cilvēkam, kuram vajadzīgs uzmundrinājums, stiprākajam parasti ir jāuzņemas iniciatīva. Dievbijīgie cilvēki senatnē to saprata. Piemēram, kad ķēniņa Saula dēls Jonatāns ievēroja, ka viņa mīļajam draugam Dāvidam ir vajadzīgs uzmundrinājums, viņš ”cēlās un devās pie Dāvida biezoknī un stiprināja viņa roku cerībā uz Dievu”. (1. Samuēla 23:15, 16.) Vairākus gadsimtus vēlāk pārvaldnieks Nehemija, redzēdams, ka daļa ebreju ir kļuvuši nomākti, nekavējoties ”uzstājās ar runu” un mudināja viņus ”atcerēties to Kungu”. (Nehemijas 4:14.) Arī mums reizēm jāuzņemas iniciatīva, lai stiprinātu vājos. Bet kuriem draudzes locekļiem tas būtu jādara?

14. Kuriem draudzes locekļiem ir pienākums palīdzēt tiem, kas ir vāji?

 ¹⁴ Pirmām kārtām kristiešu vecākajiem ir pienākums ”stiprināt nogurušās rokas, darīt stingrus ļodzīgos ceļus” un ”sacīt izmisušām sirdīm: ”Esiet stipras, nebīstieties!””. (Jesajas 35:3, 4; 1. Pētera 5:1, 2.) Taču aicinājumu ”iedrošināt bailīgos” un ”palīdzēt vājajiem” Pāvils izteica ne tikai vecākajiem. Pāvila vārdi bija domāti visai ”tesaloniķiešu draudzei”. (1. Tesaloniķiešiem 1:1; 5:14.) Tātad palīdzēt vājajiem ir visu kristiešu pienākums. Ikvienam kristietim būtu ”jāiet pakaļ pazudušajam”, kā to darīja gans Jēzus līdzībā. Protams, vislabāk to ir darīt kopā ar draudzes vecākajiem. Vai arī jūs nevarētu palīdzēt kādam kristietim, kura garīgums ir vājš?

Būsim iejūtīgi

15. Kāpēc gans tik saudzīgi izturas pret aitu?

¹⁵ Ko dara gans, kad viņš beidzot ir atradis pazudušo aitiņu? Viņš ”to ceļ uz saviem pleciem”. (Lūkas 15:5.) Tie ir aizkustinoši un izteiksmīgi vārdi. Aita droši vien dienām un naktīm ir maldījusies pa nepazīstamām vietām, iespējams, to pat ir mēģinājušas nomedīt lauvas. (Ījaba 38:39, 40.) Aita noteikti ir novājējusi barības trūkuma dēļ un ir pārāk vārga, lai saviem spēkiem pārvarētu šķēršļus, ar kuriem tai būtu jāsastopas atceļā. Tāpēc gans pieliecas, saudzīgi paņem aitiņu rokās un, par spīti visiem šķēršļiem, aiznes to atpakaļ pie ganāmā pulka. Kā mēs varam rīkoties tikpat iejūtīgi kā šis gans?

16. Kāpēc mums ir vajadzīga tāda pati iejūtība, ar kādu gans izturējās pret noklīdušo aitiņu?

¹⁶ Cilvēks, kas ir zaudējis kontaktu ar draudzi, visticamāk, ir novārdzis garīgā ziņā. Kā avs, kas ir aizmaldījusies projām no gana, viņš, iespējams, bezmērķīgi ir klīdis pa šīs pasaules naidīgo teritoriju. Tā kā viņam nav pieejama aizsardzība, ko piedāvā kristiešu draudze, viņam viegli var uzbrukt Velns, kurš ”staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt”. (1. Pētera 5:8.) Turklāt šādam cilvēkam nav daudz spēka, jo viņam trūkst garīgā uztura. Viņš ir pārāk vājš, lai pats pārvarētu šķēršļus, ar kuriem būs jāsastopas, lai atgrieztos draudzē. Tāpēc mums, tēlaini runājot, jāpieliecas, saudzīgi jāpaņem šis cilvēks rokās un jānes atpakaļ. (Galatiešiem 6:2.) Kā to var izdarīt?

17. Kā mēs varam līdzināties apustulim Pāvilam, kad apciemojam kādu cilvēku, kura garīgums ir vājš?

¹⁷ Apustulis Pāvils rakstīja: ”Kur ir kāds nespēcīgs, un es nebūtu nespēcīgs?” (2. Korintiešiem 11:29; 1. Korintiešiem 9:22.) Pāvils bija līdzjūtīgs pret cilvēkiem, arī pret nespēcīgajiem, un arī mums jābūt līdzcietīgiem pret tiem, kas ir vāji. Kad apciemojam kristieti, kura garīgums ir atslābis, apliecināsim, ka Jehova viņu uzskata par vērtīgu  un ka ticības biedriem viņa ļoti pietrūkst. (1. Tesaloniķiešiem 2:17.) Teiksim viņam, ka citi kristieši vēlas viņam palīdzēt un kļūt par draugiem, kas ”likstas gadījumā viņu izjūt kā brāli”. (Salamana Pamācības 17:17; Psalms 34:19.) Ja runāsim sirsnīgi un iejūtīgi, mēs šādam kristietim varēsim palīdzēt pamazām atspirgt un atgriezties ganāmajā pulkā. Kas būtu jādara pēc tam? To palīdz saprast līdzība par sievieti un pazaudēto grasi.

Būsim pacietīgi

18. a) Kāpēc līdzībā minētā sieviete neuzskatīja, ka stāvoklis ir bezcerīgs? b) Ko šī sieviete darīja, un kas ar to tika panākts?

¹⁸ Sieviete, kas ir pazaudējusi grasi, zina, ka to atrast nebūs viegli, tomēr stāvoklis nav bezcerīgs. Ja monēta būtu pazudusi lielā, krūmiem aizaugušā laukā vai iekritusi dziļā, duļķainā ezerā, sieviete droši vien uzskatītu to par neglābjami zudušu un nemēģinātu meklēt. Taču viņa zina, ka monētai jābūt kaut kur mājās, tepat blakus, tāpēc viņa sāk rūpīgi un pacietīgi to meklēt. (Lūkas 15:8.) Vispirms viņa iededzina sveci, lai apgaismotu savu tumšo mājokli. Pēc tam viņa izmēž grīdu ar slotu, cerēdama izdzirdēt notinkšķam monētu. Visbeidzot viņa kārtīgi pārmeklē visus kaktus un spraudziņas, līdz kamēr kādā no tiem iemirdzas sudraba grasis. Būdama neatlaidīga, sieviete ir sasniegusi savu mērķi.

19. Kā līdzība par sievieti un pazaudēto grasi palīdz saprast, kas jāņem vērā, palīdzot vājajiem?

¹⁹ Analizējot līdzību no šāda aspekta, varam secināt, ka Bībelē minētais pienākums palīdzēt kristiešiem, kuru garīgums ir vājš, nav pāri mūsu spēkiem. Tomēr, lai šo pienākumu pildītu, ir vajadzīgas pūles. Apustulis Pāvils sacīja Efesas draudzes vecajiem: ”Tā strādājot, nākas gādāt par vājiem.” (Apustuļu darbi 20:35a.) Jāpatur prātā, ka sieviete neuziet grasi, pavirši pārlūkojot dažas vietas mājā vai meklējot to tikai neilgu laiku. Grasi viņai izdodas atrast tāpēc, ka viņa neatlaidīgi to meklē, ”līdz kamēr tā to atrod”. Tāpat arī mums, kad cenšamies palīdzēt cilvēkam, kura garīgums ir vājš, jābūt pacietīgiem un mērķtiecīgiem.

20. Kā var palīdzēt vājajiem?

²⁰ Kā mēs varam panākt, lai šāda cilvēka ticība nostiprinātos un viņam izveidotos pozitīva attieksme pret garīgām vērtībām? Ļoti noderīgi būtu, ja viņš studētu Bībeli, izmantojot kādu piemērotu kristīgu publikāciju. Vadot Bībeles nodarbības ar šo cilvēku, mēs varam viņam palīdzēt sistemātiski un vispusīgi. Kalpošanas pārraugs varētu noteikt, kurš sludinātājs ir vispiemērotākais šī uzdevuma veikšanai. Viņš var dot ieteikumus, kādas tēmas un kuru publikāciju  būtu vēlams apskatīt. Sieviete, meklējot pazaudēto grasi, izmantoja noderīgus rīkus, un arī mums ir palīglīdzekļi, kas atvieglo mūsu centienus pildīt Dieva uzticēto pienākumu palīdzēt vājajiem. Īpaši vērtīgas šajā ziņā ir divas nesen iznākušas publikācijas — grāmatas Pielūdziet vienīgo patieso Dievu un Tuvojieties Jehovam. *

21. Kāpēc var teikt, ka tad, ja palīdzam vājajiem, ieguvēji ir visi?

²¹ Ja palīdzam vājajiem, ieguvēji ir visi. Cilvēks, kuram mēs palīdzam, var priecāties, jo atkal ir starp īstiem draugiem. Arī mēs paši izjūtam prieku, kādu var gūt vienīgi dodot. (Lūkas 15:6, 9; Apustuļu darbi 20:35b.) Ja visi draudzes locekļi ar mīlestību rūpējas par citiem, kopējā gaisotne draudzē kļūst sirsnīgāka. Pats svarīgākais — godu saņem mūsu gādīgie Gani, Jehova un Jēzus, jo tajā, kā rīkojas viņu kalpi uz zemes, atspoguļojas viņu vēlēšanās palīdzēt vājajiem. (Psalms 72:12—14; Mateja 11:28—30; 1. Korintiešiem 11:1; Efeziešiem 5:1.) Viss liecina par to, ka mums arī turpmāk jācenšas vairot ”mīlestību savā starpā”.

[Zemsvītras piezīme]

Kā jūs paskaidrotu?

• Kāpēc ir ļoti svarīgi, lai mūsu dzīvē izpaustos mīlestība?

• Kāpēc mums jāmīl tie, kas ir vāji?

• Ko var mācīties no līdzībām par pazudušo avi un pazaudēto grasi?

• Ko praktisku varētu darīt, lai palīdzētu kādam, kura garīgums ir vājš?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēli 16. lpp.]

Palīdzot vājajiem, mēs uzņemamies iniciatīvu, esam iejūtīgi un pacietīgi

[Attēls 17. lpp.]

Ja palīdzam tiem, kas ir vāji, ieguvēji ir visi