Lasītāju jautājumi

Kāpēc Bībelē teikts, ka sievietei, kuru kāds grasās izvarot, ir jākliedz?

Cilvēks, kas nav pieredzējis kaut ko tik briesmīgu kā izvarotāja uzbrukums, nemaz nespēj pilnībā saprast, kādas emocionālas rētas paliek sievietēm, kas ir tikušas izvarotas. * Atmiņas par šo baismīgo pārdzīvojumu daudzas sievietes vajā visu mūžu. Kāda jauna kristiete, kas pirms dažiem gadiem tika izvarota, saka: ”Nav tādu vārdu, kas ļautu aprakstīt šausmas, kuras es tovakar pieredzēju, un to emocionālo traumu, kas man sagādā sāpes joprojām.” Pats par sevi saprotams, daudzas sievietes nevēlas pat domāt, ko viņas darītu, ja ar viņām notiktu kaut kas tik briesmīgs. Tomēr, lai cik nepatīkami tas būtu, ir jāatzīst, ka neviena sieviete mūsdienās nevar būt pilnībā pasargāta no izvarotāja uzbrukuma.

Bībelē ir minētas vairākas izvarošanas un izvarošanas mēģinājumi. (1. Mozus 19:4—11; 34:1—7; 2. Samuēla 13:1—14.) Taču tajā ir ne tikai minēti šādi gadījumi, bet arī doti padomi, kā rīkoties cilvēkam, kuru kāds grib izvarot. Bauslības norādījumi, kas attiecās uz šādu situāciju, ir lasāmi 5. Mozus 22:23—27. Šajos pantos ir runāts par divām situācijām. Pirmā: vīrietis pilsētā bija saticis jaunu sievieti un gulējis ar to, bet sieviete nebija kliegusi. Šajā situācijā sieviete bija pelnījusi  sodu, jo nebija ”saukusi pēc palīga”. Ja viņa būtu kliegusi, varbūt tuvumā būtu gadījies kāds, kas viņai varētu palīdzēt. Otra situācija: vīrietis bija saticis jaunu sievieti ”uz lauka” un to izvarojis. Kaut arī sieviete bija kliegusi, tuvumā nebija bijis neviena, kas viņai būtu varējis palīdzēt. Otrā situācija ievērojami atšķīrās no pirmās, jo dzimumakts bija noticis bez viņas piekrišanas — kaut arī nesekmīgi, viņa tomēr bija pretojusies uzbrucējam. Tas, ka sieviete bija kliegusi, apliecināja, ka viņa ir cietusī un nav vainojama netiklībā vai laulības pārkāpšanā.

Kristieši nav pakļauti Mozus bauslības prasībām, tomēr principi, kas ir šo prasību pamatā, ir noderīgi joprojām. Iepriekš minētajos pantos bija runāts par to, ka sievietei jāpretojas uzbrucējam un jākliedz. Arī mūsdienās saukšana pēc palīdzības tiek uzskatīta par labāko pašaizsardzības paņēmienu gadījumos, kad sievietei uzbrūk izvarotājs. Kāda noziedzības apkarošanas biroja inspektors reiz izteicās, ka ”uzbrukuma gadījumā sievietes labākais ierocis joprojām ir viņas balss”. Ja sieviete kliedz, kad viņai kāds uzbrūk, kliedzieni var piesaistīt cilvēku uzmanību, kuri viņai var palīdzēt, vai arī aizbaidīt uzbrucēju. Kāda jauna kristiete, atcerēdamās gadījumu, kad viņai kāds bija uzbrucis, stāsta: ”Es kliedzu tik skaļi, cik vien varēju, un viņš mani atlaida. Kad viņš man vēlreiz mēģināja tuvoties, es atkal sāku kliegt un metos bēgt. Pirms šī notikuma es biju domājusi: ”Ko man līdzēs kliegšana, ja mani sagrābs kāds tēvainis, kam prātā ir tikai viena doma?” Bet, kā es pati pārliecinājos, kliegšana tiešām var palīdzēt.”

Pat tad, ja sieviete tomēr kļūst par izvarošanas upuri, pretošanās un saucieni pēc palīdzības nav veltīgi, jo viņa ir darījusi visu iespējamo, lai nepadotos uzbrucējam. (5. Mozus 22:26.) Kaut arī viņa ir pieredzējusi neaprakstāmu pārdzīvojumu, viņa ir saglabājusi tīru sirdsapziņu, pašcieņu un labas attiecības ar Dievu. Izvarošanas upurim var palikt dziļas emocionālas rētas, tomēr tas, ka sieviete nav labprātīgi padevusies uzbrucējam, krietni palīdz atlabšanas procesā.

Atgriežoties pie 5. Mozus 22:23—27, ir svarīgi atzīmēt, ka šajos pantos nav runāts par visām iespējamajām situācijām. Piemēram, tajos nav minēti gadījumi, kad sieviete nav spējīga kliegt tāpēc, ka viņa ir mēma, ir zaudējusi samaņu, zaudējusi runas spējas izbīļa dēļ vai uzbrucējs viņai ir aizspiedis muti ar roku vai aizlīmējis to ar līmlenti. Bet Jehova vienmēr redz gan visus apstākļus, gan arī cilvēka rīcības motīvus, un viņš ir saprotošs un taisnīgs, jo ”visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi”. (5. Mozus 32:4.) Jehova labi zina, kas ir noticis un ko sieviete ir darījusi, pretodamās uzbrucējam. Ja sieviete izvarošanas brīdī nav varējusi kliegt, tomēr ir darījusi visu iespējamo, lai pretotos izvarotājam, viņa var paļauties uz Jehovu. (Psalms 55:23; 1. Pētera 5:7.)

Reizēm kristietes, kas ir kļuvušas par izvarošanas upuri, sevi nomoka ar vainas apziņu. Atsaucot atmiņā notikušo, viņas domā, ka būtu varējušas darīt vairāk, lai nepieļautu to, kas notika. Tādos brīžos vislabākais būtu griezties lūgšanās pie Jehovas, lūgt viņu pēc palīdzības un paļauties uz viņa lielo žēlsirdību, un nemocīt sevi ar vainas apziņu. (2. Mozus 34:6; Psalms 86:5.)

Kristietes, kurām sāpes sagādā izvarošanas atstātās emocionālās rētas, var nešaubīties, ka Jehova ļoti labi saprot viņu izjūtas. Dieva Rakstos ir teikts: ”Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” (Psalms 34:19.) Šādām sievietēm var ievērojami palīdzēt arī draudzes locekļu izpratne un taktiskā palīdzība. (Ījaba 29:12; 1. Tesaloniķiešiem 5:14.) Turklāt, ja viņas pašas cenšas vērst savu uzmanību uz to, kas uzmundrina, viņas var izjust ”Dieva mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu”. (Filipiešiem 4:6—9.)

[Zemsvītras piezīme]