Dzīvesstāsts

Mana ticība tika pakļauta pārbaudījumu ugunij

PASTĀSTĪJIS PERIKLS JANURIS

Kamerā bija drēgns un dvakoja pēc pelējuma. Ietinies plānā sedziņā, kas nedeva nekādu siltumu, es tur viens pats sēdēju un joprojām redzēju ledaino izteiksmi, kāda bija manas sievas sejā, kad pirms divām dienām mūsu mājā ieradās bruņoti vīri un aizveda mani prom, atstājot viņu vienu ar mūsu diviem slimajiem bērniem. Viņai bija citādi reliģiskie uzskati nekā man. Vēlāk sieva man atsūtīja paciņu, kurai bija pievienota zīmīte: ”Es tev sūtu šos plāceņus un ceru, ka tu esi tikpat slims kā tavi bērni.” Vai es varēju cerēt, ka reiz atgriezīšos mājās un atkal būšu kopā ar savu ģimeni?

TĀ BIJA tikai viena epizode no manas garās un grūtās cīņas par kristīgo ticību. Šajā cīņā es pieredzēju ģimenes pretestību, izjutu sabiedrības naidīgo attieksmi, izcīnīju juridiskas cīņas un sastapos ar nežēlīgām vajāšanām. Es gribētu jums paskaidrot, kā un kāpēc es, būdams kluss un dievbijīgs cilvēks, nokļuvu tik grūtā situācijā.

Nabadzīgs zēns ar lielu nākotnes sapni

Es piedzimu 1909. gadā Stavromeno ciematā, kas atrodas Krētas salā. Tolaik valstī risinājās karš un cilvēki cīnījās ar nabadzību un badu. Vēlāk mēs ar četriem maniem jaunākajiem brāļiem un māsām tikko paglābāmies no spāņu gripas. Es atceros, kā vecāki mums neļāva iziet no mājas vairākas nedēļas, lai pasargātu no inficēšanās ar šo slimību.

Mans tēvs, nabadzīgs zemkopis, bija dziļi reliģiozs un domājošs cilvēks. Dzīvodams kādu laiku Francijā un Madagaskarā, viņš bija saskāries ar dažādām progresīvām reliģiskām idejām, taču mūsu ģimene palika uzticīga Grieķijas pareizticīgo baznīcai, katru svētdienu  apmeklēja misi un vietējā bīskapa ikgadējās vizītes laikā uzņēma viņu pie sevis. Es dziedāju baznīcas korī un loloju sapni nākotnē kļūt par priesteri.

1929. gadā es iestājos darbā policijā. Es pildīju savus darba pienākumus Tesalonikā, Grieķijas ziemeļos, kad nomira mans tēvs. Gribēdams iegūt mierinājumu un dziļāku izpratni par garīgiem jautājumiem, es palūdzu, lai mani pārceļ darbā uz netālo Atona kalnu, ko pareizticīgie dēvē par ”svēto kalnu” *. Šajā vietā ir izveidoti daudzi klosteri, un, tā kā es tur nostrādāju četrus gadus, man bija iespēja vērot mūku dzīvi tiešā tuvumā. Taču redzētais mani netuvināja Dievam, gluži otrādi — mani šausmināja mūku zemā morāle. Es atceros riebumu, kādu izjutu, kad kāds arhimandrīts, ko agrāk biju cienījis, man izteica amorālus piedāvājumus. Manas ilūzijas bija sagrautas, tomēr es joprojām gribēju kalpot Dievam un kļūt par priesteri. Es pat uzvilku priestera ietērpu un, lai saglabātu kādu piemiņu, tajā nofotografējos. Galu galā es atgriezos atpakaļ Krētā.

”Viņš ir īsts velns!”

1942. gadā es apprecējos ar pievilcīgu meiteni, vārdā Frosini, kas nāca no cienījamas ģimenes. Laulības vēl vairāk nostiprināja manu apņēmību kļūt par priesteri, jo manas sievas radinieki bija ļoti reliģiozi. * Es nolēmu doties uz Atēnām un uzsākt studijas teoloģijas seminārā. 1943. gada beigās es ierados Hēraklejas ostā, tomēr uz Atēnām neaizbraucu. Iespējams, es šādi rīkojos tāpēc, ka tajā laikā jau biju atradis citu garīgā atspirdzinājuma avotu. Kā tas bija noticis?

Jau vairākus gadus kāds jauns, enerģisks Jehovas liecinieks, kuru sauca Emanuels Lionūdakis *, pa visu Krētas salu bija sludinājis Bībeles patiesību. Vairāki cilvēki bija novērtējuši skaidro sapratni par Dieva Rakstiem, kādu piedāvāja Jehovas liecinieki, un bija pametuši viltus reliģiju. Netālajā Sitijas pilsētā tika noorganizēta dedzīgu Jehovas liecinieku grupa. Tas ļoti nepatika vietējam bīskapam, kas, dzīvodams Amerikas Savienotajās Valstīs, pats savām acīm bija redzējis, cik efektīva var būt Jehovas liecinieku sludināšana. Viņš nolēma, ka savās mājās viņš šo ”ķecerību” necietīs. Bīskaps musināja pret lieciniekiem policiju, tāpēc tie uz dažādu viltus apsūdzību pamata regulāri tika mesti cietumā un saukti tiesas priekšā.

Viens no šiem Jehovas lieciniekiem centās paskaidrot Bībeles patiesību arī man, bet acīmredzot nodomāja, ka mani tas neinteresē. Viņš atsūtīja pie manis kādu pieredzējušāku sludinātāju. Tā kā es šim brālim atbildēju diezgan strupi, viņš atgriezās un paziņoja pārējiem grupā: ”Nav iespējams, ka Perikls kļūtu par Jehovas liecinieku. Viņš ir īsts velns!”

Pirmā saskarsme ar pretestību

Man ir prieks, ka Dievs par mani tā nedomāja. 1945. gada februārī mans brālis Dēmostens, kas bija pārliecināts, ka Jehovas liecinieki māca patiesību, iedeva man brošūru Mieriniet visus noskumušos *. Tās saturs mani dziļi iespaidoja. Mēs ar brāli nekavējoties pārstājām apmeklēt pareizticīgo baznīcu, pievienojāmies mazajai Jehovas liecinieku grupiņai Sitijā un sākām stāstīt par savu jaunatrasto ticību pārējiem mūsu brāļiem un māsām. Viņi visi pieņēma Bībeles patiesību. Bet, kā jau bija paredzams, Frosini un viņas ģimene uz manu lēmumu atstāt viltus reliģiju reaģēja ar dziļu nepatiku un naidīgumu. Sievastēvs kādu laiku pat atteicās ar mani sarunāties. Mājās pastāvīgi valdīja saspīlējums un nesaskaņas. Tomēr, par spīti šai pretestībai, 1945. gada 21. maijā brālis Mīnoss Kokinakis * mūs ar Dēmostenu kristīja.

 Beidzot mans sapnis bija īstenojies — es biju kļuvis par īstu Dieva kalpotāju! Es joprojām atceros pirmo dienu, ko pavadīju kalpošanā pa mājām. Ielicis somā 35 brošūras, es viens pats aizbraucu ar autobusu uz kādu ciematu un bikli sāku iet no mājas uz māju. Jo ilgāk es gāju, jo drošāk jutos. Kad mani apturēja kāds priesteris un nikni uzstāja, lai es viņam sekoju uz policijas iecirkni, es drosmīgi atteicos viņam paklausīt un sacīju, ka ātrāk neaiziešu no ciemata, kamēr nebūšu apstaigājis visas mājas, un tieši tā es arī izdarīju. Pēc tam es jutos tik laimīgs, ka pat negaidīju autobusu un nomēroju 15 kilometru garo mājupceļu ar kājām.

Vajāšanas pieaug

1945. gada septembrī man uzticēja papildu pienākumus nule izveidotajā Sitijas draudzē. Drīz pēc tam Grieķijā izcēlās pilsoņu karš. Partizānu grupējumi ar mežonīgu niknumu uzsāka savstarpējas cīņas. Izmantodams situāciju, bīskaps mudināja vietējo partizānu grupu likt lietā jebkurus līdzekļus, lai beidzot likvidētu Jehovas lieciniekus. (Jāņa 16:2.) Kad  partizāni ar autobusu brauca uz mūsu ciematu paveikt šo ”Dieva uzdoto darbu”, kāda pasažiere nejauši izdzirdēja par viņu plāniem un, būdama pret mums draudzīgi noskaņota, mūs brīdināja. Mēs noslēpāmies, un kāds mūsu radinieks iejaucās mūsu labā. Mūsu dzīvības bija glābtas.

Ar šo notikumu sākās ilgs un smags ciešanu laiks. Sitieni un draudi mūsu dzīvē kļuva par regulāru parādību. Pretinieki centās piespiest mūs atgriezties baznīcā, kristīt mūsu bērnus un mest krustu. Reiz viņi tikmēr sita manu brāli, kamēr nosprieda, ka viņš ir miris. Man bija sāpīgi redzēt, kā abām manām māsām saplēsa drēbes un viņas sita. Šajā laikā baznīca ar varu nokristīja astoņus Jehovas liecinieku bērnus.

1949. gadā nomira mana māte. Priesteris atkal izmantoja izdevību uzbrukt un šoreiz izvirzīja apsūdzību, ka esam pārkāpuši likumā izvirzītās prasības attiecībā uz bēru atļauju. Lieta nonāca līdz tiesai, taču es tiku attaisnots. Šī tiesas sēde kļuva par labu liecību citiem cilvēkiem, jo tās laikā tika minēts Jehovas vārds. Vienīgais līdzeklis, kas mūsu ienaidniekiem vēl palika, lai ”vestu mūs pie prāta”, bija arests un trimda. 1949. gada aprīlī viņi izmantoja arī to.

Degošā ceplī

Es biju to trīs brāļu starpā, kurus arestēja. Frosini pat neatnāca uz policiju mani apraudzīt. Mūsu pirmā ieslodzījuma vieta bija Hēraklejas cietums. Kā jau minēju pašā sākumā, es jutos vientuļš un nomākts. Mājās man bija palikusi sieva, kas nepiekrita maniem reliģiskajiem uzskatiem, un divi mazi bērni. Es karsti lūdzu Jehovu pēc palīdzības, un man nāca prātā Dieva vārdi no Ebrejiem 13:5: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” Es sapratu, cik gudri ir pilnībā paļauties uz Jehovu. (Salamana Pamācības 3:5.)

Mēs uzzinājām, ka tiksim izsūtīti uz Makronisu — neauglīgu salu netālu no Atikas krastiem (Atika ir viens no Grieķijas novadiem). Jau Makronisas vārds vien cilvēkos viesa šausmas, jo tur izveidotā labošanas darbu nometne bija pazīstama ar to, ka cilvēkus tajā spīdzināja un nostrādināja kā vergus. Pa ceļam uz nometni mēs apstājāmies Pirejā. Tur mēs saņēmām uzmundrinājumu no vairākiem mūsu ticības biedriem, kas uzkāpa uz kuģa klāja, lai mūs, roku dzelžos ieslēgtus, apskautu. (Apustuļu darbi 28:14, 15.)

Dzīve Makronisā līdzinājās murgam. Ieslodzītajiem bija jācieš nežēlīgas pārestības no agra rīta līdz vēlam vakaram. Daudzi, kas nebija Jehovas liecinieki, sajuka prātā, citi nomira, vēl daudzi citi tika sakropļoti. Naktīs mēs dzirdējām, kā kliedz un vaid kareivju spīdzinātie cilvēki. Plānā sega, ar ko es sedzos, aukstajās naktīs nespēja mani sasildīt.

Ar laiku Jehovas liecinieki nometnē kļuva labi pazīstami, jo katru rītu pārbaudes laikā tika pieminēts Jehovas vārds. Līdz ar to mums bija daudz iespēju sludināt. Man pat bija privilēģija kristīt kādu politisko ieslodzīto, kurš bija garīgi audzis un veltījis savu dzīvi Jehovam.

Visu ieslodzījuma laiku es rakstīju savai sievai vēstules. Kaut arī Frosini man nekad neatbildēja, tas mani neatturēja vēstulēs paust pret viņu maigumu un mierināt viņu, ka šis ir tikai tāds grūts periods, kas agrāk vai vēlāk beigsies, un mēs atkal būsim kopā.

Tikmēr uz nometni tika sūtīti arvien jauni brāļi, un mūsu skaits auga. Strādādams nometnes vadības telpās, es iepazinos ar pulkvedi, kas bija mūsu nometnes komandants. Tā kā viņš cienīja Jehovas lieciniekus, es uzdrošinājos viņam pavaicāt, vai mēs nevarētu saņemt bībelisko literatūru no mūsu biroja Atēnās. ”Tas nav iespējams,” viņš atbildēja, ”bet jūsējie Atēnās varētu sagatavot paku ar literatūru, uzrakstīt uz tās manu vārdu un atsūtīt man.” Es aiz pārsteiguma paliku kā zemē iemiets. Pēc dažām dienām pienāca kuģis ar kārtējiem sūtījumiem, un, kamēr mēs nodarbojāmies ar tā izkraušanu, pie komandanta pienāca policists un ziņoja: ”Pulkveža kungs, ir pienākusi jūsu bagāža.” ”Kāda bagāža?” viņš nesaprata. Tā kā man gadījās atrasties tuvumā un dzirdēt viņu sarunu, es  pulkvedim pačukstēju: ”Tā droši vien ir mūsējā, kas tika nosūtīta uz jūsu vārda, kā jūs teicāt.” Tas bija viens no veidiem, kā Jehova parūpējās, lai mums garīgā ziņā nekā netrūktu.

Negaidīta svētība un jaunas grūtības

1950. gada beigās mani atbrīvoja un es devos mājās — slims, bāls un novārdzis un neziņā par to, kā tikšu sagaidīts. Cik ļoti es priecājos atkal satikt savu sievu un bērnus un — kas bija vēl jaukāk — redzēt, ka Frosini naidīgums ir mazinājies! Vēstules, ko no cietuma biju viņai rakstījis, bija nesušas labus augļus. Frosini bija aizkustinājusi mana izturība un nelokāmība. Drīz pēc tam mums bija gara un nopietna saruna, kuras laikā mēs pilnībā izlīgām. Frosini piekrita studēt Bībeli un pakāpeniski attīstīja ticību Jehovam un viņa solījumiem. Viena no laimīgākajām dienām manā mūžā pienāca 1952. gadā, kad es viņu kristīju un viņa kļuva par Dieva Jehovas kalpotāju.

1955. gadā mēs organizējām kampaņu, kuras mērķis bija piedāvāt visiem priesteriem brošūru Kristīgā pasaule vai kristietība — kura ir ”pasaules gaisma”?. Mani kopā ar vēl vairākiem Jehovas lieciniekiem arestēja un nodeva tiesai. Tobrīd bija tik daudz pret Jehovas lieciniekiem ierosinātu lietu, ka tiesai bija jāsasauc papildu sēde, lai tās visas izskatītu. Uz šo sēdi ieradās visi provinces ietekmīgākie juristi, un tiesas zāle bija stāvgrūdām pilna ar priesteriem. Bīskaps nervozi soļoja šurp turp. Viens no priesteriem bija apsūdzējis mani prozelītismā. Tiesnesis viņam pavaicāja: ”Vai jūsu ticība ir tik vāja, ka ar vienas brošūras palīdzību jūs var pievērst citai ticībai?” Priesterim uz to nebija ko atbildēt. Tiesa mani attaisnoja, bet daži brāļi saņēma sešu mēnešu ilgu cietumsodu.

Nākamajos gados mēs tikām arestēti atkal un atkal, un prāvu skaits auga. Mūsu advokātiem allaž bija darba pilnas rokas. Kopumā es tiesas priekšā esmu stājies 17 reizes. Lai arī mūsu darbībai tika izrādīta aktīva pretestība, mēs to ”turējām par lielu prieku” un turpinājām regulāri sludināt. Šie pārbaudījumi bija kā uguns, kas attīrīja mūsu ticību un padarīja to stiprāku. (Jēkaba 1:2, 3.)

Jauni uzdevumi un jaunas grūtības

1957. gadā mēs pārcēlāmies uz Atēnām. Drīz pēc tam mani norīkoja kalpot kādā nesen izveidotā draudzē. Tā kā, pateicoties Frosini pašaizliedzīgajam atbalstam, mēs dzīvojām pavisam vienkārši un galveno uzmanību pievērsām garīgajām interesēm, mums bija iespējams lielāko daļu laika veltīt sludināšanai. Gadu gaitā mēs kalpojām vairākās draudzēs, kurās bija nepieciešama palīdzība.

1963. gadā manam dēlam palika 21 gads — tas nozīmē, ka viņš bija sasniedzis obligātā  karadienesta vecumu. Savas neitrālās nostājas dēļ visi iesaucamie Jehovas liecinieki tika sisti, izsmieti un pazemoti. To pašu pieredzēja arī mans dēls. Es viņam iedevu segu, ko biju atvedis no Makronisas salas, lai simboliskā veidā pamudinātu viņu sekot to brāļu priekšzīmei, kas pirms viņa bija saglabājuši uzticību Dievam. Iesauktie brāļi tika nodoti kara tiesai, un viņiem tika piespriesti vidēji divi līdz četri gadi cietumsoda. Pēc soda izciešanas viņus atbrīvoja, atkal iesauca armijā un no jauna notiesāja. Būdams reliģiskais kalpotājs, es varēju apmeklēt vairākus cietumus, un man bija iespēja reizēm tikties gan ar savu dēlu, gan ar citiem uzticīgiem Jehovas lieciniekiem. Mans dēls pavadīja cietumā vairāk nekā sešus gadus.

Jehova vienmēr mūs atbalstīja

Pēc tam kad Grieķijā tika atjaunota reliģiskā brīvība, man bija priekšrocība kalpot par speciālo pionieri Rodas salā. 1986. gadā vajadzība pēc sludinātājiem radās Krētas pilsētā Sitijā, kur es savulaik sāku savu kristīgo kalpošanu. Es ar prieku pieņēmu norīkojumu uz šo vietu un kalpoju tur kopā ar saviem dārgajiem ticības biedriem, kurus pazinu kopš jaunības.

Būdams vecākais savā dzimtā, es ar prieku noraugos uz gandrīz 70 savas ģimenes locekļiem, kas lojāli kalpo Jehovam. Un šis skaits turpina augt. Daži no manas ģimenes kalpo par draudzes vecākajiem, kalpošanas palīgiem un pionieriem, citi — par Bēteles strādniekiem un ceļojošajiem pārraugiem. Vairāk nekā 58 gadus mana ticība ir tikusi pakļauta pārbaudījumu ugunij. Tagad man ir 93 gadi, un, atskatoties atpakaļ, es ne mazākajā mērā nenožēloju, ka esmu kalpojis Dievam. Viņš man ir devis spēku atsaukties uz viņa mīlestības pilno aicinājumu: ”Dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mani ceļi tavām acīm labi patīk!” (Salamana Pamācības 23:26.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Makronisa — šausmu un ciešanu sala

Desmit gadu laikā — no 1947. līdz 1957. gadam — skarbajā, neauglīgajā Makronisas salā nonāca vairāk nekā 100 000 cietumnieku. To vidū bija arī daudzi uzticīgi Jehovas liecinieki, kas uz turieni tika izsūtīti savas kristīgās neitralitātes dēļ. Galvenie, kas nepatiesi apsūdzēja Jehovas lieciniekus komunistiskā darbībā un centās panākt to izsūtīšanu, parasti bija Grieķijas pareizticīgās baznīcas mācītāji.

Par ”labošanas” metodēm, kādas tika izmantotas Makronisā, grieķu enciklopēdijā Papyros Larousse Britannica ir teikts: ”Cietsirdīgie spīdzināšanas paņēmieni, ..dzīves apstākļi, kas civilizētā valstī nav pieņemami, un cietumsargu pazemojošā attieksme pret ieslodzītajiem.. apkauno Grieķijas vēsturi.”

Kaut arī daļai Jehovas liecinieku tika teikts, ka viņi nekad netiks atbrīvoti, ja neatteiksies no saviem reliģiskajiem uzskatiem, viņi palika uzticīgi Dievam. Turklāt ar Jehovas liecinieku palīdzību Bībeles patiesību pieņēma arī vairāki politiskie ieslodzītie.

[Attēls 27. lpp.]

Mīnoss Kokinakis (trešais no labās) un es (ceturtais no kreisās) labošanas darbu nometnē Makronisas salā

[Attēls 29. lpp.]

Sludinām Krētas pilsētā Sitijā, kur es biju kalpojis jaunībā