Stabils, patīkams darbs. Vai tas pieder pagātnei?

KATRAM cilvēkam ir ”tiesības uz darbu”, teikts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, ko pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija. Diemžēl praksē šīs tiesības ne vienmēr tiek realizētas. Darba iespējas un stabilitāti ietekmē daudzi apstākļi, sākot ar vietējās ekonomikas stāvokli un beidzot ar situāciju globālajā tirgū. Lai kādi arī būtu šie apstākļi, tad, kad cilvēki zaudē darbu, bieži notiek demonstrācijas, nemieri un streiki. Šāda situācija pastāv lielākajā daļā pasaules valstu. Jau pats vārds ”darbs”, kā ir teikts kādā avotā, ”tagad, gluži tāpat kā citos laikos, var izraisīt cilvēkos visdažādākās emocijas”.

Darbs ir svarīgs daudzu iemeslu dēļ. Tas ne tikai nodrošina iztikas līdzekļus, bet arī veicina labu pašsajūtu. Darbs ļauj apmierināt vēlēšanos justies noderīgam sabiedrības loceklim un tiekties pēc kāda mērķa dzīvē. Darbs stiprina mūsu pašcieņu. Tāpēc bieži pat cilvēki, kam nebūt netrūkst iztikas līdzekļu vai kas varētu doties pensijā, nolemj strādāt. Tā kā darbam ir tik liela nozīme, nav brīnums, ka bezdarbs izraisa nopietnas sociālas problēmas.

Bet šim jautājumam ir vēl kāda puse. Daudzi cilvēki, kam ir darbs, pieredz tik lielu stresu darbavietā, ka viņiem zūd prieks strādāt. Piemēram, pašreizējos asas konkurences apstākļos aizvien vairāk uzņēmumu cenšas samazināt izdevumus, likvidējot štata vietas. Atlikušajiem darbiniekiem bieži tiek uzlikti papildu pienākumi, ar kuriem ir jātiek galā.

Turklāt modernās tehnoloģijas, kuru mērķis it kā ir atvieglot cilvēku ikdienu un vairot darba ražīgumu, ir radījušas jaunas problēmas un palielinājušas spriedzi. Piemēram, datori, telefakss un internets nodrošina iespēju pēc darbalaika beigām strādāt mājās, un līdz ar to izzūd robeža starp mājām un darbavietu. Kāds vīrietis izteicās, ka uzņēmuma piešķirtais peidžeris un mobilais telefons liek viņam justies tā, it kā šefs viņu nemitīgi turētu neredzamā pavadā.

Aizvien biežāk cilvēki pusmūžā baidās, ka strauji mainīgajos darba tirgus apstākļos viņi pirms laika tiks no tā izstumti. Bijušais Austrālijas cilvēktiesību komisārs Kriss Sidoti atzīst: ”Sabiedrībā valda  stereotips, ka tie, kas pārkāpuši 40 gadu slieksni, vairs nespēj apgūt darbu ar datoru un jaunākajām tehnoloģijām.” Tas ir gaužām bēdīgi, ka daudzi labi speciālisti, kas kādreiz tiktu uzskatīti par cilvēkiem pašā spēku briedumā, tagad skaitās pārāk veci un savam darbam nederīgi.

Tiesa, arī pašu cilvēku attieksme pret darbu un darbavietu pēdējos gados ir krietni mainījusies. ”Mūsdienās, kad uzņēmumi bez kavēšanās atlaiž darbiniekus tikai tādēļ, ka vērtspapīru tirgū ir nedaudz sašūpojusies akciju vērtība, tāds jēdziens kā darbinieku uzticība savam uzņēmumam nogrimst aizmirstībā,” teikts franču žurnālā Libération. ”Protams, cilvēkiem ir jāstrādā, bet tagad viņi strādā paši sev, nevis uzņēmumam.”

Lai gan iepriekšminētās problēmas nemitīgi saasinās, cilvēku pamatvajadzība pēc darba nemainās. Bet kā lai šajā nestabilajā laikā izveido līdzsvarotu attieksmi pret darbu un saglabā gan drošības sajūtu, gan darba prieku?

[Attēls 3. lpp.]

Darbavietā modernās tehnoloģijas bieži vien tikai palielina spriedzi