Altāris. Kāda ir tā nozīme pielūgsmē?

KĀ JŪS domājat, vai altārim ir būtiska nozīme pielūgsmē? Daudzi kristīgo baznīcu apmeklētāji uzskata, ka altāris ir ļoti svarīgs. Taču vai jūs esat kādreiz domājis, kas par altāru izmantošanu pielūgsmē ir teikts Bībelē?

Pirmo Bībelē pieminēto altāri uzcēla Noa, kad viņš pēc plūdiem bija iznācis no šķirsta. Viņš uzcēla altāri, lai uz tā upurētu dzīvniekus. * (1. Mozus 8:20.)

Pēc tam, kad Bābelē tika sajauktas valodas, cilvēki izklīda pa visu zemi. (1. Mozus 11:1—9.) Tā kā cilvēkiem bija dabiska tieksme pielūgt Dievu, tie, kā maldoties pa tumsu, meklēja iespēju tuvoties Dievam, no kura viņi aizvien vairāk atsvešinājās. (Apustuļu darbi 17:27; Romiešiem 2:14, 15.) Kopš Noas dienām daudzu tautību pārstāvji ir cēluši altārus savām dievībām. Dažādās reliģijās un kultūrās altāri ir izmantoti viltus pielūgsmē. Bija cilvēki, kas, būdami atsvešināti no patiesā Dieva, izmantoja altārus šausminošiem rituāliem, kuru laikā tika upurēti cilvēki, to vidū pat mazi bērni. Starp izraēliešu ķēniņiem bija tādi, kas novērsās no Jehovas un cēla altārus pagānu dieviem, piemēram Baalam. (1. Ķēniņu 16:29—32.) Taču ko var teikt par altāru izmantošanu patiesajā pielūgsmē?

Altāri un patiesā pielūgsme senajā Izraēlā

Pēc Noas arī citi dievbijīgi vīrieši veidoja altārus, lai pielūgtu patieso Dievu, Jehovu. Ābrahāms cēla altārus Sihemā, Hebronā un kādā vietā netālu no Bēteles, kā arī uz Morija kalna, kur viņš upurēja aunu, ko Dievs sagādāja Īzāka vietā. Vēlāk, sirds mudināti, altārus veidoja arī Īzāks, Jēkabs un Mozus. (1. Mozus 12:6—8; 13:3, 18; 22:9—13; 26:23—25; 33:18—20; 35:1, 3, 7; 2. Mozus 17:15, 16; 24:4—8.)

Kad Dievs izraēliešiem deva bauslību, viņš tiem lika uzcelt ”mājokli” jeb ”saiešanas telti” — pārvietojamu telti, kam bija galvenā nozīme iekārtojumā, kas izraēliešiem deva iespēju tuvoties viņam. (2. Mozus 39:32, 40.) Šajā saiešanas teltī bija divi altāri. Dedzināmo upuru altāris, kas bija darināts no akācijas koka un pārklāts ar varu, bija novietots saiešanas telts ieejas priekšā  un tika izmantots dzīvnieku upurēšanai. (2. Mozus 27:1—8; 39:39; 40:6, 29.) Kvēpināmais altāris, arī darināts no akācijas koka, taču pārklāts ar zeltu, atradās iekšā saiešanas teltī pie aizkara, kas nodalīja vissvētāko vietu no pārējās telpas. (2. Mozus 30:1—6; 39:38; 40:5, 26, 27.) Uz tā divreiz dienā, no rīta un vakarā, tika kvēpinātas īpašas kvēpināmās zāles. (2. Mozus 30:7—9.) Divi altāri bija arī templī, ko pēc saiešanas telts parauga uzbūvēja ķēniņš Salamans.

”Īstā telts” un simboliskais altāris

Bauslība, ko Jehova deva izraēliešiem, bija daudz kas vairāk nekā tikai likumu kopums, kas noteica cilvēku dzīvi un veidu, kā tiem ar upuru un lūgšanu starpniecību viņam jātuvojas. Daudz kas no bauslībā teiktā, kā rakstīja apustulis Pāvils, bija ”debesu svētnīcas atveids un ēna” jeb ”līdzība”. (Ebrejiem 8:3—5; 9:9; 10:1; Kolosiešiem 2:17.) Citiem vārdiem sakot, bauslība daudzējādā ziņā ne tikai vadīja izraēliešus līdz Kristus atnākšanai, bet arī norādīja uz to, kā ar Jēzus Kristus starpniecību īstenosies Dieva nodoms. (Galatiešiem 3:24.) Daudz kam no bauslībā teiktā bija pravietiska nozīme. Piemēram, Pasā jērs, kura asinis tika izmantotas kā izraēliešu izglābšanās zīme, attēloja Jēzu Kristu. Viņš ir ”Dieva jērs, kas nes pasaules grēku” un ir izlējis par mums savas asinis. (Jāņa 1:29; Efeziešiem 1:7.)

Tas, kas notika saiešanas teltī un templī, daudzējādā ziņā norādīja uz to, kas notiek garīgajā sfērā. (Ebrejiem 8:5; 9:23.) Pāvils rakstīja par ”īsto telti.., ko uzcēlis tas Kungs, ne cilvēks,” un norādīja, ka ”Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri, ir caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir ne šai radībai piederīgu,” iegājis svētnīcā. (Ebrejiem 8:2; 9:11.) ”Lielākā un pilnīgākā telts” ir Jehovas lielais garīgais templis. No Bībeles redzams, ka lielais garīgais templis ir iekārtojums, kas uz Jēzus Kristus izpirkuma upura pamata cilvēkiem ļauj tuvoties Jehovam. (Ebrejiem 9:2—10, 23—28.)

Zināšanas par to, kā daudzi bauslības likumi un prasības norādīja uz nesalīdzināmi svarīgākām norisēm garīgajā sfērā, stiprina pārliecību par Bībeles iedvesmotību. Tās arī vairo atzinību par Dieva gudrību, kas izcilā veidā atklājas viņa Rakstos. (Romiešiem 11:33; 2. Timotejam 3:16.)

Arī dedzināmo upuru altārim bija pravietiska nozīme. Tas acīmredzot simbolizēja Dieva ”gribu” jeb viņa gatavību pieņemt Jēzus upuri — pilnīga cilvēka dzīvību. (Ebrejiem 10:1—10.)

Rakstot vēstuli ebrejiem, Pāvils izteica arī šādu interesantu domu: ”Mums ir altāris, no kā ēst nav brīv tiem, kas kalpo teltij.” (Ebrejiem 13:10.) Kādu altāri viņš domāja?

Daudzi katoļu autori apgalvo, ka Vēstulē ebrejiem 13:10 minētais altāris ir tas pats, kas tiek izmantots euharistijai jeb sakramentam, ar kuru mises laikā tiekot atkārtots Kristus upuris. Taču no konteksta var redzēt, ka altāris, par kuru runāja Pāvils, ir simbolisks. Pēc vairāku teologu domām, vārds ”altāris” šajā tekstā nav lietots tiešā  nozīmē. Kā izteicies jezuīts Džuzepe Bonsirvens, ”tas pilnībā saskan ar [Pāvila] vēstules simbolisko izteiksmes veidu”. Viņš atzīmē: ”Sākotnēji vārdu ”altāris” kristieši lietoja garīgā nozīmē un tikai pēc Ireneja un it īpaši pēc Tertulliāna un sv. Kipriāna ar to sāka apzīmēt euharistiju un šaurākā nozīmē euharistijas galdu.”

Kā teikts kādā katoļu žurnālā, plaša altāru izmantošana sākās ”Konstantīna laikā” līdz ar ”baziliku celtniecību”. Izdevumā Rivista di Archeologia Cristiana atzīmēts: ”Nav nekādu ziņu, ka pirmajā un otrajā gadsimtā būtu pastāvējušas kādas noteiktas pielūgsmes vietas, bet ir ziņas par liturģiskām sanāksmēm, kas tika noturētas privātās mājās.., telpās, kas līdz ar ceremonijas beigām atkal sāka pildīt savas pamatfunkcijas.”

Altāru izmantošana kristietībā

”Altāris,” teikts katoļu žurnālā La Civiltà Cattolica, ”ir centrālā vieta ne tikai baznīcas ēkā, bet arī visā dzīvajā baznīcā.” Taču Jēzus Kristus nedz pats iedibināja kādu reliģisku ceremoniju, kuras izpildīšanā būtu jāizmanto altāris, nedz arī lika tādas pildīt saviem mācekļiem. Jēzus pieminētais altāris Mateja 5:23, 24 un citur Bībelē attiecas uz reliģiskiem paradumiem, kādus ievēroja jūdi, bet viņš nenorādīja uz to, ka viņa sekotājiem būtu jāizmanto altāris, pielūdzot Dievu.

Amerikāņu vēsturnieks Džordžs Mūrs (1851.—1931. g.) rakstīja: ”Kristiešu pielūgsmes galvenās iezīmes vienmēr ir bijušas nemainīgas, taču ar laiku vienkāršās ceremonijas, ko otrā gadsimta vidū bija aprakstījis Justīns, pārvērtās par iespaidīgu kultu.” Katoļu rituālu un reliģisko ceremoniju ir tik daudz, un tie ir tik sarežģīti, ka tie veido veselu mācību priekšmetu — liturģiju —, kas tiek studēts katoļu semināros. Dž. Mūrs norādīja uz vēl kādu faktu: ”Šo tendenci, kas ir raksturīga visiem rituāliem, ievērojami sekmēja Vecās Derības ietekme, kas īpaši izpaudās tad, kad kristīgās baznīcas garīdzniecību sāka uzskatīt par kādreizējā Dieva iedibinātā reliģiskā iekārtojuma priesteru pēctečiem. Augstā priestera greznais tērps, pārējo priesteru īpašais apģērbs, svinīgie gājieni, levītu izpildītie psalmu dziedājumi, vīraka mākoņi, kas plūda no kvēpināmajiem traukiem, — tas viss šķita kā Dieva noteikts pielūgsmes paraugs, kas attaisnoja baznīcu tās centienos pārspēt krāšņumā senos kultus.”

Iespējams, jūs pārsteigs tas, ka daudzi rituāli, ceremonijas, garīdznieku talāru lietošana un daudz kas cits, ko savā pielūgsmē izmanto baznīcas, nesakņojas nedz kristiešu mācībās, nedz evaņģēlijos, bet gan jūdu un pagānu reliģiskajos rituālos. Enciklopēdijā Enciclopedia Cattolica teikts, ka katolicisms ”altāra izmantošanu ir pārmantojis no jūdaisma un daļēji arī no pagānisma”. Minucijs Fēlikss, trešā gadsimta apoloģēts, rakstīja, ka kristiešiem nav ”ne tempļu, ne altāru”. Enciklopēdiskajā vārdnīcā Religioni e Miti izteikta līdzīga doma: ”Agrīnie kristieši neizmantoja altārus, lai atšķirtos no jūdaisma piekritējiem un pagāniem.”

Tā kā kristietība pirmām kārtām ir pamatota uz principiem, kam būtu jātiek atzītiem un izmantotiem ikdienas dzīvē visās pasaules zemēs, tai nav vajadzīgs templis ar altāriem, svētā pilsēta zemes virsū, dažādu pakāpju priesteri un īpaši amata tērpi. ”Nāk stunda,” sacīja Jēzus, ”kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. ..īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā.” (Jāņa 4:21, 23.) Sarežģītie rituāli un altāru izmantošana, kas vērojami daudzās baznīcās, liecina, ka tiek ignorēts tas, ko Jēzus sacīja par veidu, kā jāpielūdz patiesais Dievs.

[Zemsvītras piezīme]