Neatstājiet sava bērna sirdi nejaušības ziņā

PRASMĪGA podnieka rokas nevērtīgu māla piku var pārvērst brīnišķīgi skaistā traukā. Nav daudz amatnieku, kas no kaut kā tik necila darinātu kaut ko tik lielisku. Gadu tūkstošiem podnieki ir darījuši svarīgu darbu, apgādādami ļaudis ar krūzēm, šķīvjiem, podiem, krūkām un vāzēm.

Arī vecāki dod vērtīgu ieguldījumu sabiedrības labā, attīstīdami savu bērnu raksturu un personību. Bībelē cilvēki ir salīdzināti ar māliem, un vecākiem Dievs ir uzticējis svarīgu uzdevumu — viņiem kā prasmīgam podniekam ir jāveido savu bērnu ”māls”. (Ījaba 10:9; 1. Mozus 18:19.) Pagatavot krāšņu māla trauku nav viegli, un tieši tāpat nav viegli izaudzināt bērnu par krietnu un līdzsvarotu pieaugušu cilvēku. Tas nemēdz notikt tāpat vien, aiz nejaušības.

Bērnu sirds ir pakļauta visdažādākajām ietekmēm, un daļa no tām diemžēl ir postošas. Tāpēc gudri vecāki neatstāj sava bērna sirdi, viņa personības attīstību, nejaušības ziņā, bet māca bērnam ”viņa ceļu” paļāvībā, ka ”no tā viņš neatstāsies arī tad, kad viņš jau vecs būs kļuvis”. (Salamana Pamācības 22:6.)

Bērna audzināšana ir ilgs un atbildīgs darbs, kura gaitā kristīgiem vecākiem daudz laika jāveltī cīņai pret negatīvajām ietekmēm, kas apdraud viņu bērna sirdi. Vecāku mīlestība atkal un atkal tiek pārbaudīta, viņiem pacietīgi cenšoties ”audzināt un pamācīt [bērnus] būt paklausīgiem tam Kungam”. (Efeziešiem 6:4.) Taču vecākiem ir vieglāk veikt savu uzdevumu, ja viņi pie tā ķeras pēc iespējas agrāk.

Svarīgi sākt agri

Podnieks vislabprātāk strādā ar tādu mālu, kas ir pietiekami padevīgs, lai to viegli varētu veidot, bet reizē pietiekami stingrs, lai saglabātu tam piešķirto formu. Kad māls ir attīrīts, podnieks parasti cenšas to izlietot sešu mēnešu laikā. Līdzīgi ir ar bērnu audzināšanu — piemērotākais laiks, lai vecāki sāktu veidot sava bērna sirdi, ir tas bērna dzīves posms, kad viņa sirds ir visvieglāk iespaidojama.

 Pēc speciālistu atzinuma, līdz astoņu mēnešu vecumam bērns jau ir iemācījies pazīt dzimtās valodas skaņas, izveidojis ciešu pieķeršanos vecākiem, attīstījis jutekliskās uztveres iemaņas un sācis pētīt apkārtējo pasauli. Vislabāk ir sākt bērna audzināšanu, kamēr viņš vēl ir pavisam mazs. Jūsu bērns daudz ko iegūs, ja viņš tāpat kā Timotejs ”no mazām dienām zinās svētos rakstus”. (2. Timotejam 3:15.) *

Bērniem ir dabiski atdarināt vecākus. Viņi atdarina skaņas, izteiksmes un žestus, bet tas vēl nav viss — priekšstatu par to, kas ir mīlestība, laipnība un līdzjūtība, bērni iegūst, vērojot, kā vecāki pauž šīs īpašības. Ja mēs vēlamies audzināt savu bērnu saskaņā ar Jehovas likumiem, tiem pirmām kārtām jābūt ierakstītiem mūsu pašu sirdī. Mīlestība un cieņa pret Jehovas likumiem mudina vecākus regulāri runāt ar bērniem par Jehovu un viņa Rakstiem. Bībele aicina: ”Par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” (5. Mozus 6:6, 7.) Kāds laulāts pāris, Francisko un Roza *, kas audzina divus bērnus, stāsta, kā viņi seko šim padomam:

”Papildus parastajām ikdienas sarunām mēs cenšamies, mazākais, 15 minūtes dienā aprunāties ar katru bērnu atsevišķi. Ja mēs pamanām, ka bērniem ir radušās problēmas, mēs veltām viņiem vairāk laika, — un problēmas ik pa laikam tiešām rodas. Piemēram, nesen mūsu piecgadīgais dēls, atnācis no skolas, paziņoja, ka viņš netic Jehovam. Acīmredzot kāds no skolasbiedriem viņu bija izsmējis un teicis, ka nekāda Dieva nemaz nav.”

Šie vecāki apzinājās, ka bērniem ir jāattīsta ticība Radītājam. Šādas ticības pamatā var būt viņu dabiskā sajūsma par Dieva radīto pasauli. Bērniem patīk glaudīt dzīvniekus, plūkt puķes, spēlēties jūrmalas smiltīs. Vecāki var palīdzēt bērniem saskatīt saistību starp radīto un Radītāju. (Psalms 100:3; 104:24, 25.) Bijība un cieņa, kas bērnos veidojas pret Jehovas radīto, viņiem var saglabāties visu mūžu. (Psalms 111:2, 10.) Līdz ar šo cieņu bērnos var attīstīties arī vēlēšanās darīt to, kas Dievam ir patīkams, un bailes ar savu rīcību izraisīt viņa neapmierinātību. Tas savukārt pamudinās viņus ”izvairīties no ļaunuma”. (Salamana Pamācības 16:6.)

Mazi bērni parasti ir zinātkāri un ātri apgūst visu jauno, tomēr viņi ne vienmēr ir paklausīgi. (Psalms 51:7.) Reizēm bērni par katru cenu grib panākt savu vai pieprasa, lai viņiem sagādātu visu, pēc kā viņi kāro. Vecākiem jābūt stingriem un pacietīgiem, lai neļautu šādām tendencēm iesakņoties. (Efeziešiem 6:4.) Filisa un Pols, kas sekmīgi ir izaudzinājuši piecus bērnus, par to ir pārliecinājušies paši pēc savas pieredzes.

Filisa stāsta: ”Mūsu bērni pēc dabas bija ļoti dažādi, taču katrs gribēja, lai viss notiktu pēc viņa prāta. Mums negāja viegli, tomēr beigu beigās bērni iemācījās saprast, ko nozīmē vārds ”nē”.” Filisas vīrs Pols piebilst: ”Parasti mēs bērniem izskaidrojām, kādi ir mūsu lēmumu iemesli, ja vien bērni bija pietiekami lieli, lai tos saprastu. Mēs centāmies vienmēr būt sirsnīgi, bet vienlaikus mācījām bērnus cienīt autoritāti, ko mums kā vecākiem ir piešķīris Dievs.”

 Agrīnajos gados, kad bērna raksturs tikko sāk veidoties, var rasties dažādas problēmas, taču lielākā daļa vecāku atzīst, ka visgrūtākais laiks ir pusaudža gadi, kad bērna nenobriedusī personība tiek pakļauta daudziem jauniem pārbaudījumiem.

Pusaudža gadi

Podniekam jādara savs darbs, pirms māls paspējis izžūt. Lai iegūtu laiku, podnieks reizēm pievieno mālam ūdeni, kas to padara valkanāku un pakļāvīgāku. Tāpat arī vecāki nedrīkst žēlot pūles, lai nepieļautu, ka pusaudzis kļūst iecirtīgs un nepiekāpīgs. Viņu galvenais ”darbarīks”, protams, ir Bībele, ko vecāki var likt lietā ”vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai [viņu bērns] būtu.. sagatavots katram labam darbam”. (2. Timotejam 3:15—17.)

Tomēr pusaudža vecumā bērns varbūt vairs neseko vecāku padomiem tik labprāt kā mazotnē. Daudzi pusaudži sāk aizvien vairāk uzmanības pievērst saviem vienaudžiem, un tāpēc domu apmaiņa ar vecākiem vairs nav tik brīva un atklāta kā agrāk. Šajā laikā vecākiem vajadzīga īpaši liela pacietība un izpratne, jo vecāku un bērnu dzīvē un savstarpējās attiecībās iestājas jauns posms. Ar pusaudzi notiek straujas fiziskas un emocionālas pārmaiņas. Viņam jāsāk pieņemt lēmumus un izvirzīt mērķus, kas var ietekmēt visu viņa turpmāko dzīvi. (2. Timotejam 2:22.) Šajā sarežģītajā laikā viņu sevišķi dziļi ietekmē spēks, kas var postoši iespaidot viņa sirdi, — vienaudžu spiediens.

Šis spiediens reti izpaužas vienā atsevišķā notikumā, biežāk to veido vienaudžu piezīmju un dažādu gadījumu virkne, kas pamazām grauj jaunieša pārliecību. Daudzu jauniešu vājā vieta ir bailes, ka citi jaunieši viņus atstums, un spiediens vēršas tieši pret to. Juzdamies nedroši un vēlēdamies, lai viņu atzītu par savējo, pusaudzis var sākt pieķerties ”tam, kas ir pasaulē”, tāpēc ka tas patīk viņa vienaudžiem. (1. Jāņa 2:15—17; Romiešiem 12:2.)

Situāciju vēl grūtāku padara fakts, ka nepilnīgās sirds dabiskās vēlmes var pastiprināt vienaudžu spiediena ietekmi. Aicinājumi kārtīgi izpriecāties un darīt to, kas pašam patīk, iespējams, izklausās ļoti vilinoši. Piemēram, kāda sieviete, vārdā Marija, atceras: ”Es sāku ieklausīties savos vienaudžos, kas apgalvoja, ka jauniešiem ir tiesības izklaidēties, kā vien viņi vēlas, lai kādas būtu sekas. Tā kā es gribēju darīt tāpat kā mani skolasbiedri, es gandrīz iekļuvu pamatīgās nepatikšanās.” Vecāki labprāt palīdzētu bērniem cīnīties ar šo spiedienu, bet kā lai viņi to izdara?

 Gan ar vārdiem, gan ar darbiem allaž aplieciniet savam bērnam, ka jūs viņu mīlat. Centieties uzzināt viņa viedokli par dažādiem jautājumiem un saprast viņa problēmas, kas, ļoti iespējams, ir daudz sarežģītākas nekā tās, ar kurām jūs saskārāties savos skolas gados. Pusaudža vecumā bērnam ir sevišķi svarīgi, lai viņš varētu uzticēties saviem vecākiem. (Salamana Pamācības 20:5.) Pat ja pusaudzis neko nesaka, viņa izturēšanās un noskaņojums varbūt liecina, ka viņš par kaut ko ir noraizējies vai jūtas apjucis. Neatstājiet bez atbildes šos mēmos saucienus pēc palīdzības un centieties stiprināt viņa sirdi. (Kolosiešiem 2:2.)

Protams, ir būtiski stingri aizstāvēt to, kas ir pareizs. Daudziem vecākiem laiku pa laikam izceļas konflikti ar bērniem, bet, ja vecāku lēmumam ir svarīgs pamatojums, viņiem nav no tā jāatkāpjas. Tomēr vecākiem jāpārliecinās, vai viņi skaidri izprot visus apstākļus, pirms viņi izlemj, vai bērns par kaut ko ir jāsoda un, ja sods nepieciešams, kādam tam jābūt. (Salamana Pamācības 18:13.)

Problēmas var rasties arī draudzē

Māla trauks varbūt izskatās gatavs, bet, kamēr tas vēl nav apdedzināts ceplī, to var sabojāt tie paši šķidrumi, kuru glabāšanai tas domāts. Bībelē grūtības un pārbaudījumi ir pielīdzināti šādai apdedzināšanai, jo tie atklāj, kāds cilvēks ir savā būtībā. Tiesa, Bībelē runāts pirmām kārtām par ticības pārbaudījumiem, tomēr to pašu principu var attiecināt uz pārbaudījumiem vispār. (Jēkaba 1:2—4.) Lai cik pārsteidzoši tas liktos, reizēm jauniešiem nopietnas problēmas rodas tieši kristiešu draudzē.

Pusaudzis varbūt šķiet garīgi stiprs, tomēr var gadīties, ka viņā cīnās pretrunīgas tendences un viņa sirds ir dalīta. (1. Ķēniņu 18:21.) Piemēram, Megana stāsta, ka viņa saskārās ar pasaulīgiem priekšstatiem, ko pauda citi jaunieši, kuri apmeklēja sapulces Valstības zālē:

”Mani ietekmēja jauniešu grupiņa, kuri uzskatīja, ka kristietība ir garlaicīga un traucē izklaidēties. Viņi mēdza runāt par to, ka atstās patiesību, tiklīdz viņiem būs palikuši 18 gadi, un ka viņi nevar vien sagaidīt šo brīdi. Viņi vairījās no tiem jauniešiem, kas izteica pretējas domas, un saukāja tos par ”svētajiem”.”

Pietiek ar pāris jauniešiem, kuriem ir šāda negatīva nostāja, lai viņi ietekmētu arī pārējos. Grupā cilvēki parasti sliecas darīt tāpat, kā dara vairākums. Muļķīga bravūra var gūt virsroku pār gudrību un morāles normu ievērošanu. Daudzās zemēs ir bijuši bēdīgi gadījumi, kad jauni kristieši ir nokļuvuši nepatikšanās, tāpēc ka ir rīkojušies ”kā visi”.

Protams, pusaudžiem ir vajadzīga laba sabiedrība, kurā patīkami pavadīt laiku. Kā vecāki var parūpēties, lai viņiem tāda būtu? Vecākiem nopietni jādomā par savu bērnu izklaidi  un jāplāno interesanti pasākumi ģimenes lokā vai kopā ar citiem pieaugušajiem un bērniem. Iepazīstieties ar savu bērnu draugiem. Ielūdziet viņus kopā paēst vai pavadīt vakaru. (Romiešiem 12:13.) Mudiniet bērnus nodarboties ar kaut ko vērtīgu, piemēram, apgūt kāda mūzikas instrumenta spēli vai kādu svešvalodu vai arī mācīties kaut ko izgatavot savām rokām. To visu jaunietis lielā mērā var darīt mājās, kur viņš ir pasargāts no daudzām nevēlamām ietekmēm.

Nopietna attieksme pret mācībām — papildu aizsardzība

Mācības skolā var palīdzēt pusaudzim saglabāt līdzsvarotu attieksmi pret izklaidi. Loli, kas jau 20 gadus strādā par kādas lielas skolas administratori, saka: ”Mūsu skolā ir mācījušies daudzi Jehovas liecinieku bērni. Liela daļa no viņiem izcēlās ar labu uzvedību, bet starp viņiem bija arī tādi, kas ne ar ko neatšķīrās no pārējiem skolēniem. Visos gadījumos priekšzīmīga uzvedība bija nesaraujami saistīta ar nopietnu attieksmi pret mācībām. Es no visas sirds iesaku vecākiem interesēties par bērnu sekmēm, iepazīties ar viņu skolotājiem un ieaudzināt bērniem sapratni, ka labi mācīties ir svarīgi. Izcilas sekmes būs tikai nedaudziem, bet visi var normāli mācīties un iegūt savu skolotāju cieņu.”

Mācības skolā var sekmēt arī pusaudža garīgo izaugsmi. Tās palīdz attīstīt labus mācīšanās paradumus, pašdisciplīnu un atbildības sajūtu. Laba lasītprasme un spēja ātri uztvert jēdzienus un idejas noteikti noderēs, lai dziļāk studētu un labāk mācītu citiem Dieva vārdus. (Nehemijas 8:8.) Skolas uzdevumu pildīšana un garīgu jautājumu pētīšana palīdz pusaudzim izvairīties no tā, ka izklaide ieņemtu viņa dzīvē pārāk lielu vietu.

Prieks vecākiem un Jehovam

Senajā Grieķijā uz daudzām vāzēm bija ne tikai podnieka zīme, bet arī tā meistara zīme, kurš vāzi apgleznojis. Arī ģimenē parasti ir divi cilvēki, kas piedalās bērna personības veidošanā. Gan tēvs, gan māte iespaido bērna sirdi un, tēlaini izsakoties, atstāj uz tās savas ”zīmes”. Tāpat kā prasmīgs amata meistars var lepoties ar labi padarītu darbu, tēvs un māte var justies gandarīti, izaudzinājuši savu bērnu par krietnu cilvēku. (Salamana Pamācības 23:24, 25.)

Panākumi bērnu audzināšanā lielā mērā ir atkarīgi no tā, cik sekmīgi vecāki ietekmējuši bērna sirdi — palīdzējuši attīstīties viņa personībai. Cerams, viņi par savu bērnu varēs teikt: ”Viņš glabā sirdī sava Dieva likumu, un viņa soļi neļodzās.” (Psalms 37:31.) Bērna personība, viņa sirds, ir pārāk svarīga, lai tās veidošanos atstātu nejaušības ziņā.

[Zemsvītras piezīmes]