Dzīvesstāsts

Gandarījums, ko sniedz tiekšanās pēc Dieva Valstības

PASTĀSTĪJUSI DŽETA SUNALA

Pēc brokastīm mēs izdzirdējām pa radio paziņojumu: ”Jehovas liecinieku darbība valstī ir aizliegta.”

TAS notika 1950. gadā, kad mēs, četras jaunas Jehovas liecinieku misionāres, bijām nodzīvojušas Dominikānas Republikā apmēram gadu.

Misionāra kalpošana nebūt nebija mans dzīves mērķis no sākta gala. Tiesa, bērnībā es gāju vecākiem līdzi uz baznīcu. Taču Pirmā pasaules kara laikā mans tēvs pārtrauca to apmeklēt. 1933. gadā, dienā, kad es tiku iesvētīta Episkopālajā baznīcā, bīskaps izlasīja vienu vienīgu Bībeles pantu un pēc tam sāka runāt par politiku. Mammu tas tik ļoti sarūgtināja, ka kopš tās dienas baznīcā viņa vairs nerādījās.

Mūsu dzīve mainās

Mūsu vecākiem Viljamam Karlam un Marijai Edamsai piedzima pieci bērni. Dēlus viņi nosauca par Donu, Džoelu un Karlu. Mana māsa Džoja ir jaunākā no mums pieciem, bet es — vecākā. Kad man bija kādi 13 gadi, reiz, pārnākot no skolas, es redzēju, ka mamma lasa kādu brošūru, ko izdevuši Jehovas liecinieki. Tās nosaukums bija Valstība — vienīgā pasaules cerība. Atceros, ka mamma man toreiz teica: ”Tā ir patiesība.”

Mamma mums visiem stāstīja par to, ko pati uzzināja no Bībeles. Gan ar vārdiem, gan ar darbiem viņa mums mācīja, cik liela nozīme ir Jēzus padomam: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības.” (Mateja 6:33.)

Tomēr nevarētu teikt, ka es vienmēr būtu bijusi pateicīga klausītāja. Reiz es pat izteicos: ”Mammu, beidz man te vienreiz sludināt, citādi es vairs neslaucīšu traukus.” Taču mamma turpināja taktiski stāstīt mums Bībeles patiesību. Viņa regulāri ņēma mūs visus līdzi uz sapulcēm,  kurās tika pētīta Bībele, — tās toreiz notika pie Klāras Raienas, kas dzīvoja turpat netālu no mūsu mājas Elmherstā (Ilinoisas štats, ASV).

Klāra pasniedza klavierstundas, un, kad viņas audzēkņi lika eksāmenus, viņa izmantoja iespēju, lai pastāstītu par Dieva Valstību un cerību uz augšāmcelšanos. Tā kā man, meitenei, kas jau kopš septiņu gadu vecuma spēlēja vijoli, interesēja mūzika, es ieklausījos Klāras vārdos.

Drīz vien mēs visi pieci kopā ar mammu sākām apmeklēt sapulces Čikāgas rietumu daļā. Lai nokļūtu līdz galamērķim, mums bija jāveic tāls ceļš ar autobusu un tramvaju, taču šie braucieni piederēja pie sākotnējām ”mācību stundām”, kas mums palīdzēja saprast, ko nozīmē dzīties papriekšu pēc Dieva Valstības. 1938. gadā, kad mamma jau trīs gadus bija kristīta Jehovas lieciniece, es devos viņai līdzi uz Čikāgu, kur tika rīkots Jehovas liecinieku kongress. Čikāga bija tikai viena no 50 pilsētām, kurā pa radiotelefonu tika translētas kongresa runas. Tas, ko toreiz dzirdēju kongresā, aizkustināja manu sirdi.

Tomēr manā sirdī dega arī mīlestība pret mūziku. 1938. gadā es beidzu vidusskolu, un tēvs bija parūpējies, lai es turpmāk Čikāgā varētu studēt Amerikas konservatorijā. Tā nu sanāca, ka nākamos divus gadus es mācījos konservatorijā, spēlēju divos orķestros un domāju par karjeru mūzikas jomā.

Vijoli man mācīja spēlēt Herberts Batlers, skolotājs, kas bija pārcēlies uz ASV no Eiropas. Reiz es iedevu viņam brošūru Bēgļi *, jo man likās, ka varbūt viņam interesēs šī tēma. Skolotājs tiešām izlasīja brošūru, un nākamajā nedēļā pēc kārtējās vijoles stundas viņš man teica: ”Džeta, tu labi spēlē, un, ja tu turpināsi mācīties, tu varēsi atrast darbu kādā radio orķestrī vai kļūt par mūzikas skolotāju.” Bet tad, paņēmis rokās manis iedoto brošūru, skolotājs turpināja: ”Tomēr, manuprāt, tava sirds ir šeit. Kāpēc gan tev dzīvē nenodoties šim darbam?”

Es nopietni pārdomāju viņa vārdus. Galu galā es pārtraucu mācības konservatorijā un piekritu mammas uzaicinājumam braukt uz Jehovas liecinieku kongresu Detroitā (Mičiganas štats). Kongress notika 1940. gada jūlijā, un tajās dienās mēs ar mammu apmetāmies teltīs kempingā, kas bija izveidots uz kongresa laiku. Pats par sevi saprotams, vijole bija man līdzi, un es kongresā spēlēju orķestrī. Kempingā es iepazinos ar daudziem pionieriem (pilnas slodzes sludinātājiem).  Viņi visi bija ļoti priecīgi cilvēki. Es nolēmu kristīties un uzrakstīt iesniegumu, ka vēlos kalpot par pionieri. Toreiz es lūdzu Jehovam, lai viņš man palīdz kalpot viņam pilnu slodzi visu mūžu.

Sākumā es biju pioniere savā dzimtajā pilsētā, vēlāk — Čikāgā, bet 1943. gadā es pārcēlos uz Kentuki. Toreiz vasarā tieši pirms apgabala kongresa mani uzaicināja mācīties Gileādas skolas otrajā grupā — tā bija iespēja saņemt apmācību, lai kalpotu par misionāri. Bija paredzēts, ka mācības sāksies 1943. gada septembrī.

Kongresa laikā es apmetos pie kādas liecinieces, kas man piedāvāja izvēlēties no viņas meitas drēbēm, ko vien vēlos. Šīs sievietes meita bija sākusi dienēt armijā un teikusi mātei, lai izdāvā citiem visas viņas mantas. Manās acīs šī palīdzība bija apstiprinājums Jēzus solījumam: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mateja 6:33.) Pieci mēneši Gileādas skolā aizlidoja vēja spārniem, un pēc izlaiduma 1944. gada 31. janvārī es ar nepacietību gaidīju, kad varēšu kalpot par misionāri.

Arī citi ģimenes locekļi izvēlas pilnas slodzes kalpošanu

Mamma kļuva par pionieri 1942. gadā. Tolaik mani trīs brāļi un māsa joprojām mācījās skolā. Nereti mamma sagaidīja viņus no skolas un ņēma līdzi sludināšanā. Viņa mācīja bērniem darīt arī dažādus mājas darbus. Pati viņa bieži rosījās pa māju līdz vēlai naktij, gludinādama veļu un darīdama citus darbus, lai nākamajā dienā atkal varētu sludināt.

1943. gada janvārī, kamēr es kalpoju par pionieri Kentuki, arī Dons uzsāka pioniera kalpošanu. Tētis bija ļoti vīlies, jo viņš bija cerējis, ka visi viņa bērni iegūs koledžas izglītību, kā to bija darījuši viņi ar mammu. Kad Dons bija kalpojis par pionieri gandrīz divus gadus, viņu uzaicināja turpināt pilnas slodzes kalpošanu Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Bruklinā.

Tā paša gada jūnijā Džoels sāka kalpot par pionieri turpat dzimtajā pilsētā. Toreiz viņš mēģināja pierunāt tēti apmeklēt kādu kongresu, bet viņam tas neizdevās. Tomēr vēlāk, kad Džoels ilgāku laiku neveiksmīgi bija centies atrast sludināšanā kādu cilvēku, kas gribētu mācīties Bībeli, tēvs piekrita, ka Džoels viņam mācītu Bībeli ar grāmatas Patiesība darīs jūs brīvus palīdzību. Tēvs itin viegli varēja atbildēt uz jautājumiem, kas bija uzdoti šajā grāmatā, bet viņš uzstāja, lai Džoels pamatotu ar Bībeli visu, kas tajā bija rakstīts. Šīs nodarbības pašam Džoelam palīdzēja līdz sirds dziļumiem pārliecināties, ka Bībelē ir stāstīta patiesība.

Iesaukšanas komisija Donu bija atzinusi par reliģisku kalpotāju un uz šī pamata atbrīvojusi no dienesta, tāpēc Džoels cerēja, ka tāpat notiks arī ar viņu. Tomēr, kad komisijas pārstāvji ieraudzīja, cik jauns izskatās Džoels, viņi nebija ar mieru atzīt Džoelu par reliģisku kalpotāju un nosūtīja viņam paziņojumu par iesaukšanu militārajā dienestā. Džoels atteicās pakļauties šim rīkojumam, tāpēc tika izdots orderis viņa arestam. Džoelu sameklēja Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki, un pēc tam trīs dienas viņš pavadīja Kuka apgabala cietumā.

Tētis izmantoja mūsu māju par galvojumu, lai atbrīvotu Džoelu no cietuma. Vēlāk viņš rīkojās tāpat, kad līdzīgā situācijā nonāca citi jauni Jehovas liecinieki. Redzēdams, ar kādu netaisnību jāsastopas dēlam, tētis aizsvilās dusmās, tāpēc viņš kopā ar Džoelu devās uz Vašingtonu, lai noskaidrotu, vai nav iespējams iesniegt apelāciju. Galu galā Džoels tomēr tika atzīts par reliģisku kalpotāju un šī lieta tika izbeigta. Toreiz savā norīkojuma vietā es saņēmu  no tēta vēstuli, kurā viņš rakstīja: ”Manuprāt, mums būtu jāatzīst, ka gods par šo uzvaru pienākas Jehovam.” 1946. gada augusta beigās arī Džoelu uzaicināja strādāt galvenajā pārvaldē Bruklinā.

Kamēr vēl Karls mācījās vidusskolā, brīvdienās viņš dažkārt bija kalpojis par pionieri. 1947. gada sākumā viņš pabeidza skolu un uzsāka pioniera kalpošanu. Tētim pasliktinājās veselība, tāpēc Karls pirms pārcelšanās uz jaunu norīkojuma vietu kādu laiku palīdzēja tētim darbā. Visbeidzot 1947. gada beigās Karls, tāpat kā Dons un Džoels, kļuva par Bruklinas Bēteles locekli.

Kad Džoja beidza vidusskolu, arī viņa sāka kalpot par pionieri. Vēlāk, 1951. gadā, viņa pievienojās brāļiem Bētelē. Viņa uzkopa telpas un strādāja arī abonēšanas nodaļā. 1955. gadā Džoja apprecējās ar Rodžeru Morganu, kas arī strādāja Bētelē. Pēc kādiem septiņiem gadiem viņi izlēma aiziet no Bēteles, lai varētu lielāku uzmanību pievērst paši savai ģimenei. Džoja un Rodžers ir izaudzinājuši divus bērnus, kas tagad kalpo Jehovam.

Kad mēs, visi bērni, jau kalpojām Jehovam pilnu slodzi, mammai izdevās iedrošināt un atbalstīt tēti tādā mērā, ka viņš nolēma veltīt savu dzīvi Jehovam un 1952. gadā kristījās. Kaut gan slimības dēļ tētim bija jārēķinās ar noteiktiem ierobežojumiem, nākamos 15 gadus līdz pat savai nāvei viņš pamanījās izdomāt visdažādākos veidus, kā pastāstīt cilvēkiem vēsti par Dieva Valstību.

Tēva slimības dēļ uz neilgu laiku mamma bija pārtraukusi pioniera kalpošanu, bet pēc tam viņa to atkal atsāka un palika par pionieri līdz pat savai nāvei. Mammai nebija automašīnas, un viņa arī nebrauca ar velosipēdu. Viņa, sīciņa, smalciņa sieviete, visur staigāja kājām, bieži vien pat gāja uz tāliem, nomaļiem lauku nostūriem, kur viņa vadīja Bībeles nodarbības.

Sludināšana svešās zemēs

Mēs, dažas no Gileādas skolas absolventēm, kādu laiku kalpojām par pionierēm kādā draudzē netālu no Ņujorkas, jo mums bija jāgaida, kad varēsim saņemt nepieciešamos dokumentus, lai dotos tālākā ceļā. Visbeidzot 1945. gadā mēs aizbraucām uz mūsu norīkojuma vietu Kubu, kur mēs pamazām sākām pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Cilvēki ļoti labvēlīgi atsaucās uz mūsu sludināšanu, un drīz vien mums visām jau bija krietns skaits Bībeles nodarbību. Kad dažus gadus bijām pavadījušas Kubā, mūs nosūtīja uz Dominikānas Republiku. Reiz es sastapu kādu sievieti, kas man ieteica aprunāties ar kādu viņas klienti, Sūzanu Enfruā — emigranti no Francijas, kura vēlējās, lai viņai kāds palīdzētu saprast Bībeli.

Sūzana bija ebrejiete, un, kad Hitlera armija bija iebrukusi Francijā, Sūzanas vīrs bija parūpējies, lai sieva ar abiem bērniem varētu pamest valsti. Pēc tam, kad Sūzana sāka mācīties Bībeli, viņa drīz vien stāstīja citiem to, ko bija uzzinājusi. Vispirms viņa dalījās uzzinātajā ar sievieti, kas man bija ieteikusi apmeklēt Sūzanu, bet vēlāk Sūzana sludināja Blanšai — kādai draudzenei no Francijas. Abas šīs sievietes ar laiku kļuva par Jehovas lieciniecēm.

 ”Kā es varētu palīdzēt saviem bērniem?” reiz Sūzana man jautāja. Viņas dēls studēja medicīnu, savukārt meita mācījās baletskolā un loloja sapni kādreiz dejot Ņujorkas koncertzālē Radio City Music Hall. Sūzana izlēma pasūtīt gan dēlam, gan meitai Sargtorni un Atmostieties!. Iznākumā Sūzanas dēls, viņa sieva un sievas dvīņumāsa kļuva par Jehovas lieciniekiem. Sākumā Sūzanas vīru Luī sievas interese par Jehovas lieciniekiem darīja visai nemierīgu, jo valdība Dominikānas Republikā tolaik jau bija aizliegusi mūsu darbību. Tomēr vēlāk, kad visa viņu ģimene pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, arī Sūzanas vīrs kļuva par Jehovas liecinieku.

Turpinām kalpošanu aizlieguma laikā

Kaut gan neilgi pēc tam, kad mēs 1949. gadā ieradāmies Dominikānas Republikā, Jehovas liecinieku darbība tika aizliegta, mēs bijām apņēmušās Dievam vairāk paklausīt nekā cilvēkiem. (Apustuļu darbi 5:29.) Mēs turpinājām pirmām kārtām tiekties pēc Dieva Valstības, sludinot labo vēsti par šo Valstību, kā to saviem sekotājiem lika darīt Jēzus. (Mateja 24:14.) Tomēr, lai varētu sludināt, mēs mācījāmies būt ”gudras kā čūskas un bez viltus kā baloži”. (Mateja 10:16.) Ļoti noderīga, piemēram, izrādījās mana vijole. Es ņēmu to līdzi, kad vadīju Bībeles nodarbības. Vijolnieki no maniem skolniekiem gan nesanāca, toties vairākas ģimenes kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Kad mūsu darbība tika aizliegta, mums, četrām jaunām kristietēm — Marijai Anjolai, Sofijai Sovjakai, Editei Morganai un man —, bija jāpārceļas no mūsu misionāru mājas Sanfransisko de Makorisā uz Jehovas liecinieku filiāli, kas atradās galvaspilsētā Santodomingo. Tomēr es katru mēnesi braucu uz Sanfransisko de Makorisu pasniegt mūzikas stundas. Tā man radās iespēja noslēpt vijoles futrālī garīgo barību un aizvest to mūsu ticības biedriem, bet mājupceļā es līdzi vedu viņu pārskatus par sludināšanā paveikto darbu.

Kad liecinieki no Sanfransisko de Makorisas savas kristīgās neitralitātes dēļ tika ieslodzīti cietumā Santjago, brāļi man lūdza nogādāt šiem kristiešiem naudu un, ja iespējams, arī Bībeles, kā arī uzzināt, kā viņiem klājas, lai varētu to pastāstīt ģimenes locekļiem. Kad Santjago cietumā sargi ieraudzīja, ka es turu padusē vijoles futrāli, viņi man jautāja: ”Kam tad tas?” ”Lai pakavētu viņiem laiku,” es atteicu.

Es spēlēju dažādas dziesmas, un to vidū bija viena dziesma, ko kāds Jehovas liecinieks bija sacerējis nacistu koncentrācijas nometnē. Tagad tā ir 29. dziesma Jehovas liecinieku dziesmu grāmatā. Es spēlēju šo dziesmu, lai mūsu brāļi, kas atradās cietumā, iemācītos to nodziedāt.

Es noskaidroju, ka daudzi liecinieki bija aizsūtīti uz kādu saimniecību, kas piederēja Truhiljo Molinam, kurš tolaik vadīja valsti. Man teica, ka šī saimniecība ir netālu no ceļa, pa kuru kursē autobuss. Tā nu ap pusdienas laiku es izkāpu no autobusa un apvaicājos ļaudīm, kur atrodas saimniecība. Kāda neliela veikaliņa īpašnieks norādīja uz tuvējo kalnu pusi un piedāvājās aizdot savu zirgu, kā arī aizsūtīt man līdzi par  ceļvedi kādu zēnu, ja vien atstāšu ķīlai savu vijoli.

Kad mēs bijām tikuši pāri kalniem, mums bija jāšķērso upe, tāpēc mūsu zirgam bija jāmetas tajā peldus ar mums abiem mugurā. Šeit mēs ieraudzījām bariņu papagaiļu, kuru zaļās un zilās spalvas laistīt laistījās saules staros. Skats bija vienkārši pasakains! Lūgšanā Jehovam es sacīju: ”Paldies tev, Jehova, ka tu tos esi radījis tik skaistus!” Visbeidzot četros dienā mēs sasniedzām galamērķi. Kareivis, kas stāvēja sardzē, man laipni atļāva aprunāties ar brāļiem, kā arī nodot viņiem visas atvestās mantas, pat neliela izmēra Bībeli.

Jāteic, atpakaļceļā es lūdzu Dievu visu ceļu, jo tagad mums bija jātiek uz priekšu pa melnu tumsu. Veikaliņā mēs atgriezāmies, izmirkuši lietū līdz ādai. Tā kā pēdējais autobuss bija jau gabalā, es lūdzu veikaliņa saimnieku, vai viņš man nevarētu nākt talkā un apstādināt kādu no garām braucošajām kravas mašīnām. Pēc brīža tas izdevās, bet vai gan bija prāta darbs sēsties mašīnā pie gluži svešiem vīriešiem? Manas šaubas izgaisa, kad viens no viņiem man pavaicāja: ”Vai jūs pazīstat Sofiju? Viņa māca Bībeli manai māsai.” Tobrīd es nospriedu, ka tā ir Jehovas atbilde uz manu lūgšanu. Šie vīri nogādāja mani Santodomingo sveiku un veselu.

1953. gadā, kad Ņujorkā Yankee stadionā notika Jehovas liecinieku starptautiskais kongress, es biju viena no delegātiem, kas ieradās no Dominikānas Republikas. Šo kongresu apmeklēja visa mana ģimene, arī tētis. Kongresā bija iekļauts īss ziņojums par to, kā Dominikānas Republikā virzās uz priekšu sludināšanas darbs, un man kopā ar manu partneri misionāres kalpošanā Mariju Anjolu bija jāpiedalās nelielā demonstrējumā, kurā mēs parādījām, kā tiek sludināts aizlieguma laikā.

Draudžu apmeklēšana

Tovasar es iepazinos ar Rūdolfu Sunalu, un pēc gada mēs apprecējāmies. Viņa ģimenes locekļi bija kļuvuši par Jehovas lieciniekiem drīz pēc Pirmā pasaules kara Alegeinī pilsētā (Pensilvānija). Otrā pasaules kara laikā Rūdolfs kristīgās neitralitātes dēļ kādu laiku pavadīja cietumā, bet pēc tam sāka kalpot Bruklinas Bētelē Ņujorkā. Neilgi pēc mūsu kāzām viņu iecēla par ceļojošo pārraugu, kam bija jāapmeklē Jehovas liecinieku draudzes. Turpmākos 18 gadus, kamēr Rūdolfs veica šos pienākumus, es ceļoju kopā ar viņu.

Mēs pabijām Pensilvānijā, Rietumvirdžīnijā, Ņūhempšīrā, Masačūsetsā, kā arī citās vietās. Parasti mēs apmetāmies mājās pie mūsu brāļiem un māsām. Iespēja tuvu iepazīties ar šiem kristiešiem un kopā kalpot Jehovam mums sagādāja īpašu prieku. Viņu sirsnība, neviltotā mīlestība un viesmīlība mums sagādāja daudz patīkamu mirkļu. Pēc tam, kad mans brālis Džoels apprecēja Mariju Anjolu, ar kuru mēs agrāk sadarbojāmies sludināšanā, arī viņš tika iecelts par ceļojošo pārraugu un kopā ar sievu trīs gadus apmeklēja draudzes Pensilvānijā un Mičiganā. 1958. gadā Džoelu atkal uzaicināja strādāt Bētelē, šoreiz jau kopā ar Mariju.

Kad Karls bija pavadījis Bētelē aptuveni septiņus gadus, uz dažiem mēnešiem viņu norīkoja  veikt ceļojošā pārrauga darbu, lai viņš varētu gūt lielāku pieredzi. Pēc kāda laika Karls kļuva par Gileādas skolas pasniedzēju, un 1963. gadā viņš apprecējās ar Bobiju, kas uzticīgi kalpoja Bētelē līdz savai nāvei 2002. gada oktobrī.

Ilgus gadus kalpodams Bētelē, Dons laiku pa laikam tika nosūtīts uz citām valstīm, lai atbalstītu brāļus gan dažādās filiālēs, gan misionāru kalpošanā. Viņš ir pabijis vairākās austrumu zemēs, Āfrikā, Eiropā, kā arī dažādās Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas malās. Nereti šajos ceļojumos Donu pavada viņa uzticamā sieva Doloresa.

Mūsu apstākļi mainās

Pēc ilgas slimības mans tēvs nomira, bet vēl pirms tam viņš man pateica, ka ir ārkārtīgi priecīgs par mūsu lēmumu kalpot Dievam Jehovam. Tētis teica, ka, viņaprāt, mēs esam pieredzējuši nesalīdzināmi lielākas svētības nekā būtu saņēmuši, ja būtu tiekušies pēc koledžas izglītības, kā viņš to agrāk bija vēlējies. Pēc tēva nāves es palīdzēju mammai sakravāt mantas, lai viņa varētu pārvākties uz dzīvi netālu no Džojas dzīvesvietas. Pēc tam mēs ar vīru devāmies kalpot par pionieriem Jaunanglijā, jo Rūdolfa mātei bija nepieciešams atbalsts un mēs gribējām dzīvot kaut kur viņas tuvumā. Kad vīramāte nomira, pie mums pārvācās mana mamma, un mēs nodzīvojām kopā 13 gadus. 1987. gada 18. janvārī 93 gadu vecumā viņa beidza savas zemes gaitas.

Bieži vien, kad draugi slavēja mammu par to, ka viņa visiem saviem bērniem ir iemācījusi mīlēt Jehovu un kalpot viņam, mamma pazemīgi atteica: ”Man vienkārši ir gadījusies laba ”zeme”, ko apstrādāt.” (Mateja 13:23.) Tā ir īpaša svētība, ka mūs uzaudzināja dievbijīgi vecāki, kas ar savu dedzību un pazemību mums rādīja brīnišķīgu piemēru.

Dieva Valstība joprojām pirmajā vietā

Mēs vēl aizvien cenšamies dzīties papriekšu pēc Dieva Valstības un tāpat arī cenšamies būt devīgi, kā to mācīja Jēzus. (Lūkas 6:38; 14:12—14.) Savukārt Jehova no savas puses ir bagātīgi gādājis par mūsu vajadzībām. Mūsu dzīve ir izvērtusies mierīga un laimīga.

Mums ar Rūdiju joprojām daudz nozīmē mūzika. Man patīk jaukie vakari, kad mūsu mājās sapulcējas ciemiņi, kam, tāpat kā mums, mūzika ir tuvu pie sirds, un kad mēs kopā spēlējam savus instrumentus. Tomēr mūzika manā dzīvē neieņem galveno vietu, tā ir tikai vēl viens prieka avots manā dzīvē. Tagad mēs ar vīru izjūtam milzīgu gandarījumu, domājot par mūsu pionieru kalpošanas augļiem — cilvēkiem, kam mēs visu šo gadu garumā esam palīdzējuši.

Kaut gan veselība man vairs nav spīdoša, pēc vairāk nekā 60 gadiem, kas aizritējuši, kalpojot pilnu slodzi, es droši varu teikt, ka mūsu dzīve ir bijusi ļoti laimīga. Katru rītu pamostoties es pateicos Jehovam, ka viņš ir atbildējis uz manu lūgšanu, ko es izteicu pirms daudziem gadiem, uzsākot pilnas slodzes kalpošanu, un domāju: ”Kā es varētu dzīties pēc Valstības šodien?”

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 24. lpp.]

Mūsu ģimene 1948. gadā (no kreisās uz labo): Džoja, Dons, mamma, Džoels, Karls, es un tētis

[Attēls 25. lpp.]

Mamma mums rādīja priekšzīmi, būdama dedzīga sludinātāja

[Attēls 26. lpp.]

Karls, Dons, Džoels, Džoja un es tagad, vairāk nekā 50 gadus vēlāk

[Attēls 27. lpp.]

No kreisās uz labo: es, Marija Anjola, Sofija Sovjaka un Edite Morgana, kad bijām misionāres Dominikānas Republikā

[Attēls 28. lpp.]

Es un Marija (kreisajā pusē) 1953. gadā ”Yankee” stadionā

[Attēls 29. lpp.]

Es kopā ar vīru, kad viņš bija ceļojošais pārraugs