Izmantosim gudri pārmaiņas savā dzīvē

Pems, Jans, Drīss un Oto ir draudžu vecākie, kas dzīvo Nīderlandē. Daudz kas viņu dzīvē ir ļoti līdzīgs. Visi četri ir precēti, un visiem četriem ir bērni. Pirms dažiem gadiem viņiem visiem bija pilnas slodzes darbs un komfortabli dzīves apstākļi. Bet tagad viņi ir pārtraukuši darba gaitas un visu savu laiku un enerģiju veltī Valstības interesēm. Šāda iespēja viņiem ir radusies tāpēc, ka viņi ir gudri izmantojuši pārmaiņas savā dzīvē.

MŪSU dzīvē ik pa laikam kaut kas mainās. Laulība, bērna piedzimšana, nepieciešamība rūpēties par vecākiem — tās ir pārmaiņas, kas saistītas ar daudziem jauniem pienākumiem. Bet kristieša dzīvē var būt arī tādas pārmaiņas, kuru dēļ rodas vairāk brīva laika, ko var veltīt kristīgajai darbībai. (Mateja 9:37, 38.) Šādas pārmaiņas cilvēki parasti pieredz tad, kad viņi dodas pensijā vai kad viņu bērni sāk patstāvīgu dzīvi.

Bieži vien mēs nekādi nevaram ietekmēt pārmaiņas savā dzīvē un mums neatliek nekas cits, kā tām pielāgoties. Tomēr daudzi kristieši ir spējuši radīt pārmaiņas, kas viņiem ļauj atvēlēt vairāk laika kristīgajai darbībai. Tas ir izdevies Pemam, Janam, Drīsam un Oto. Būtu interesanti noskaidrot, kā viņiem tas ir izdevies.

Kad bērni sāk patstāvīgu dzīvi

Pems strādāja par grāmatvedi kādā farmaceitiskā firmā. Kopā ar sievu Aniju un abām meitām Pems bieži bija kalpojis par palīgpionieri. Viņi ne tikai sludināja, bet arī atpūtās kopā ar citiem draudzes locekļiem, kas bija uzņēmušies pionieru kalpošanu. ”Šāda atpūta mūs pasargāja no problēmām, kas varētu rasties, ja mēs pavadītu brīvo laiku citā sabiedrībā,” saka Pems un Anija. Viņu meitas sekoja vecāku priekšzīmei un tūlīt pēc vidusskolas beigšanas sāka kalpot par pionierēm.

Kad meitas sāka patstāvīgu dzīvi, Pems un Anija saprata, ka turpmāk viņiem būs vairāk laika un līdzekļu, ko viņi varētu izmantot, lai apceļotu interesantas vietas vai kā citādi iepriecinātu sevi. Tomēr viņi nolēma izmantot pārmaiņas savā dzīvē tā, lai varētu vairāk darīt kristīgajā kalpošanā. Pems lūdza darba devējam, lai tas saīsina viņa darba nedēļu par vienu dienu, un vēl pēc kāda laika Pemam izdevās saīsināt arī pašu darba dienu — viņš strādāja no septiņiem rītā līdz diviem pēcpusdienā. Īsāks darba laiks nozīmēja ienākumu samazināšanos. Bet līdzekļu ģimenes uzturēšanai pietika, un 1991. gadā Pems pievienojās sievai pioniera kalpošanā.

Vēl pēc kāda laika Pems tika uzaicināts palīdzēt Jehovas liecinieku kongresu nama uzturēšanā. Ja Pems un Anija pieņemtu šo uzaicinājumu, viņiem būtu jāatstāj māja, kurā viņi bija nodzīvojuši 30 gadus un jāpārceļas uz dzīvokli kongresu namā. Pems un Anija pieņēma uzaicinājumu. Vai tas bija viegli? Atbildot uz šo jautājumu, Anija stāsta, ka ikreiz,  kad viņai sagribas atpakaļ uz iepriekšējo dzīves vietu, viņa sev pajautā: ”Vai tad es esmu Lata sieva?” Anija cenšas darīt visu iespējamo, lai ”neskatītos atpakaļ”. (1. Mozus 19:26; Lūkas 17:32.)

Pems un Anija uzskata, ka viņu lēmums ir radījis priekšnosacījumus daudzām svētībām. Viņiem ļoti patīk darbs kongresu namā, gatavošanās apgabala kongresiem un iespēja sadarboties ar rajona pārraugiem, kas gatavo runas kongresiem. Ik pa laikam viņi apceļo draudzes, jo Pems regulāri aizstāj kādu rajona pārraugu.

Kāpēc Pems un Anija ir spējuši iekārtot savu dzīvi tā, lai darītu vairāk kristīgajā kalpošanā? Pems saka: ”Kad notiek lielas pārmaiņas dzīvē, ir nepieciešams kaut ko darīt, lai tās izmantotu pēc iespējas labāk.”

Dzīvot vienkārši

Janam un Votai ir trīs bērni. Jans, tāpat kā Pems un viņa sieva, ir ļoti saprātīgi izmantojis pārmaiņas savā dzīvē. Daudzus gadus Janam bija ienesīgs darbs kādā bankā, kas viņam ļāva nodrošināt ļoti labus dzīves apstākļus savai ģimenei. Tomēr ar laiku viņam radās vēlēšanās darīt vairāk kalpošanā Dievam. Viņš atceras: ”Gadiem ejot, auga mana atzinība par patiesību un mīlestība pret Jehovu.” Tāpēc 1986. gadā Jans pieņēma lēmumu, kas ievērojami ietekmēja viņa turpmāko dzīvi. ”Es izmantoju izdevību, kas radās, kad tika reorganizēta mūsu nodaļa, un samazināju savu darba laiku,” stāsta Jans. ”Darba biedri bija pārsteigti par manu lēmumu un vēlāk iesauca mani par Divodo, jo es strādāju otrdien (nīderlandiešu valodā dinsdag), trešdien (woensdag) un ceturtdien (donderdag). Strādājot pēc jaunā darba grafika, es saņēmu algu, kas bija par 40 procentiem mazāka nekā iepriekš. Es pārdevu māju un nopirku peldošo māju, kas mums noderēja, kad apceļojām vietas, kur ir vajadzīgi Valstības sludinātāji. Pēc dažiem gadiem es izmantoju izdevību priekšlaicīgi doties pensijā, un tas nozīmēja, ka mani ienākumi samazinājās vēl par 20 procentiem. Toties 1993. gadā es varēju sākt pioniera kalpošanu.”

Tagad Jans darbojas komitejā saziņai ar slimnīcām un ik pa laikam veic kongresa pārrauga pienākumus. Votas veselība nav visai laba, tomēr ik pa laikam viņa spēj kalpot par palīgpionieri. Visi trīs Jana un Votas bērni tagad ir apprecējušies un kopā ar saviem dzīvesbiedriem dedzīgi sludina Valstību.

 Vai Janam un Votai nebija grūti pierast pie tā, ka viņiem bija mazāk līdzekļu? Jans uz šo jautājumu atbild: ”Tajā laikā, kad mums bija daudz ienākumu, mēs apzināti centāmies nepierast pie mantas. Tagad reizēm varbūt arī ir jāpaciešas, jo nevar tūlīt nopirkt to, kas būtu vajadzīgs, bet garīgās svētības un iespējas kalpošanā ar uzviju atsver jebkādas neērtības.”

Vēl viens pāris, kas ir nolēmis dzīvot vienkāršāk ar mērķi vairāk laika veltīt Valstības interesēm, ir Drīss un Jenija. Kamēr viņiem vēl nebija bērnu, Drīss un Jenija kalpoja par pionieriem. Lai varētu gādāt par ģimenes materiālajām vajadzībām, Drīss pārtrauca pioniera kalpošanu un sāka strādāt par administratoru kādā lielā uzņēmumā. Vadība bija ļoti apmierināta ar viņa darbu un piedāvāja paaugstinājumu amatā. Taču Drīss atteicās no šī piedāvājuma, jo saprata, ka jaunu pienākumu dēļ viņam atliktu mazāk laika kristīgajai darbībai.

Daudz laika un pūļu Drīsam un Jenijai prasīja bērnu audzināšana un rūpes par Jenijas slimo māti. Tomēr pionieru gars viņos neizdzisa. Kas viņiem palīdzēja uzturēt vēlēšanos kalpot par pionieriem? Jenija saka: ”Mēs piedāvājām pionieriem iespēju dzīvot pie mums, kā arī aicinājām pionierus uz maltītēm, un mēs piedāvājām naktsmājas rajona pārraugiem.” Drīss papildina sievu, sacīdams: ”Mēs centāmies dzīvot vienkārši un neieslīgt parādos. Mēs bijām nolēmuši neiesaistīties lielos darījumos un nepirkt māju, lai nākotnē tie mums neatņemtu laiku un spēkus.”

Drīsa un Jenijas apņemšanās nepieļaut, ka kaut kas nevajadzīgi traucētu viņiem pievērst uzmanību Valstības interesēm, ir nesis labus augļus. Abi viņu dēli tagad ir draudzes vecākie un viens dēls kopā ar savu sievu kalpo par pionieriem. Drīss un Jenija kādu laiku kalpoja par speciālajiem pionieriem, un vēlāk Drīsam tika uzticēti rajona pārrauga pienākumi. Tagad viņi strādā Bētelē, un Drīss ir Jehovas liecinieku filiāles komitejas loceklis.

Pensijas gadi

Oto un Džūdija, tāpat kā Drīss un Jenija, kalpoja par pionieriem, kamēr viņiem vēl nebija bērnu. Kad Džūdija gaidīja pirmo bērnu, Oto sāka strādāt par skolotāju.

Oto un Džūdija bieži aicināja ciemos pionierus, lai viņu abas meitas redzētu, kādu prieku dod pilnas slodzes kalpošana. Kad vecākā meita bija paaugusies, viņa kļuva par pionieri. Vēlāk viņa mācījās Gileādas skolā, un tagad viņa ar vīru ir misionāri Āfrikā. 1987. gadā jaunākā meita kļuva par pionieri, un tajā pašā gadā arī Džūdija atsāka pionieres kalpošanu.

 Kad Oto radās iespēja strādāt mazāk, viņš izmantoja brīvo laiku pioniera kalpošanā un ar laiku pārtrauca skolotāja darbu. Tagad Oto ir ceļojošais pārraugs un izmanto skolotāja iemaņas, lai garīgi stiprinātu draudzes.

Tiem, kam ir iespēja agrāk doties pensijā, Oto iesaka: ”Tā ir kļūda, dodoties pensijā, domāt, ka vajadzētu kādu gadu vai divus padzīvot mierīgi. Cilvēks ļoti ātri pierod pie tā saucamās ”mierīgās dzīves”. Nepaies ilgs laiks, un pioniera kalpošana būs jau aizmirsusies. Tāpēc veltījiet vairāk uzmanības kristīgajai kalpošanai tūlīt pēc aiziešanas pensijā.”

Dzīves pieredze

Brāļiem, kas ir tādā pašā vecumā kā Pems, Jans, Drīss un Oto, nav tā spēka, kas viņiem bija jaunībā. Bet viņu priekšrocība ir viņu briedums, pieredze un gudrība. (Salamana Pamācības 20:29.) Viņi zina, ko nozīmē audzināt bērnus, un, palīdzēdami savai sievai, viņi ir ieguvuši diezgan labu priekšstatu par to, ko nozīmē būt mātei. Šie brāļi un viņu sievas ir risinājuši dažādas problēmas ģimenes dzīvē un mācījuši saviem bērniem tiekties pēc teokrātiskiem mērķiem. Oto atzīst: ”Tas, ka es pats esmu audzinājis bērnus, palīdz tad, kad man kā rajona pārraugam jādod padomi par ģimenes dzīvi.” Arī Drīss, kalpodams Bētelē, kur strādā daudz jaunu cilvēku, var labi izmantot pieredzi, ko viņš ir ieguvis, audzinādams bērnus.

Zināšanas, ko šie brāļi ir ieguvuši no personīgās pieredzes, viņiem palīdz labi rūpēties par draudzes locekļu vajadzībām. Dzīves pieredze ir ”uzasinājusi” viņu darba rīkus, un tas viņiem ļauj izmantot savus spēkus ļoti lietderīgi. (Salamans Mācītājs 10:10.) Ne vienu reizi vien ir pierādījies, ka šādi brāļi noteiktā laika posmā var paveikt vairāk nekā tie brāļi, kam ir vairāk spēka, bet trūkst pieredzes.

Pieredzējuši brāļi un viņu sievas ir labs paraugs jauniem Jehovas lieciniekiem. Tie kristieši, kas ir gados jauni, redz, ka šie brāļi un viņu sievas ir pieredzējuši gan pārbaudījumus, gan arī svētības, par kurām tiek stāstīts mūsu kristīgajās publikācijās. Ir ļoti uzmundrinoši iepazīt cilvēkus, kas raugās uz savu dzīvi ar tādu pašu attieksmi, kāda bija Kālebam, — viņš, kaut arī vairs nebija jauns cilvēks, tomēr lūdza, lai viņam tiek uzticēts uzdevums, kas no viņa prasītu prasmi un piepūli. (Jozuas 14:10—12.)

Sekosim viņu ticības paraugam

Vai nebūtu labi, ja mēs sekotu šajā rakstā minēto kristiešu ticības paraugam? Mums jāatceras, ka galvenais viņu dzīvē ir patiesība. Viņiem ir izdevies ieaudzināt savos bērnos vēlēšanos kalpot par pionieriem. Kā viņi to ir panākuši? Jans norāda, ka tas ir bijis iespējams, ”ar savu priekšzīmi rādot, ko nozīmē mīlēt Jehovu un viņa organizāciju, rūpējoties par labu sabiedrību un mācot bērnus gādāt par sevi”. Šajā rakstā minētās ģimenes ir centušās gan strādāt, gan atpūsties kopā. Pems atceras, ka ”atvaļinājuma laikā visa ģimene no rīta parasti gāja sludināt, bet vakarā kopā atpūtās”.

Svarīgi ir arī tas, ka kristieši, par kuriem bija stāstīts šajā rakstā, plānoja savu nākotni, tāpēc viņi bija gatavi pareizi izmantot pārmaiņas savā dzīvē. Viņi izvirzīja konkrētus mērķus un pieņēma lēmumus, kas palīdzēja tos sasniegt pēc iespējas ātrāk. Viņi mērķtiecīgi meklēja iespējas, kā samazināt darba nedēļas garumu un bija gatavi dzīvot pieticīgāk. (Filipiešiem 1:10.) Viņu lēmumus un pūliņus atbalstīja viņu sievas. Minētie laulātie pāri ir bijuši vienoti un no sirds vēlējušies ieiet pa ”durvīm”, kas ved uz ”sekmīgu darbību”, un Jehova viņus ir bagātīgi atalgojis par viņu pūlēm. (1. Korintiešiem 16:9; Salamana Pamācības 10:22.)

Vai mēs nevarētu kaut ko mainīt savā dzīvē, lai mums būtu vairāk laika kristīgajai kalpošanai? Ja mēs to vēlamies, pārmaiņas mūsu dzīvē, ļoti iespējams, ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai paplašinātu savu kalpošanu.

[Attēls 20. lpp.]

Pems un Anija rūpējas par kongresu namu

[Attēls 20. lpp.]

Jans un Vota sludina

[Attēls 21. lpp.]

Drīss un Jenija strādā Bētelē

[Attēls 21. lpp.]

Oto un Džūdija gatavojas kārtējās draudzes apmeklējumam