Agrīnie kristieši un Mozus bauslība

”Bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja.” (GALATIEŠIEM 3:24.)

1., 2. Ko guva izraēlieši, kas rūpīgi sekoja Mozus bauslībai?

JEHOVA 1513. gadā p.m.ē. deva izraēliešiem likumu krājumu. Viņš pavēstīja izraēliešiem, ka tad, ja tie uzklausīs viņa balsi, viņš tos svētīs un to dzīve būs laimīga un gandarījuma pilna. (2. Mozus 19:5, 6.)

² Šie likumi, kas tika saukti arī par Mozus bauslību vai vienkārši ”bauslību”, bija ”svēti, taisni un labi”. (Romiešiem 7:12.) Tie lika būt izpalīdzīgiem, iejūtīgiem, godīgiem un tikumīgiem. (2. Mozus 23:4, 5; 3. Mozus 19:14; 5. Mozus 15:13—15; 22:10, 22.) Bauslība mudināja ebrejus mīlēt citam citu. (3. Mozus 19:18.) Tā aizliedza viņiem uzturēt ciešas attiecības ar citām tautām un precēties ar cittautietēm, kas neievēro bauslību. (5. Mozus 7:3, 4.) Mozus bauslība, būdama ”starpsiena” starp ebrejiem un cittautiešiem, pasargāja ebrejus no apgānīšanās ar pagāniskiem uzskatiem un paražām. (Efeziešiem 2:14, 15; Jāņa 18:28.)

3. Kas kļuva skaidrs tāpēc, ka neviens nespēja pilnībā ievērot bauslību?

³ Taču pat visapzinīgākie ebreji nespēja izpildīt visus Dieva likumus. Vai tas nozīmēja, ka Jehova no viņiem prasīja pārāk daudz? Nē, tā nebija. Viens no iemesliem, kāpēc Izraēla tautai bija dota bauslība, bija darīt redzamus ļaužu pārkāpumus.  (Galatiešiem 3:19.) Bauslība ebrejiem ļāva saprast, cik ļoti viņiem ir nepieciešams Izpircējs. Kad Izpircējs parādījās, Dievam uzticīgie ebreji priecājās, jo pavisam drīz bija gaidāma viņu atbrīvošana no grēka un nāves smagās nastas. (Jāņa 1:29.)

4. Kādā ziņā bauslība ”ir līdz Kristum bijusi.. audzinātāja”?

⁴ Mozus bauslība bija paredzēta tikai noteiktam laika posmam. Apustulis Pāvils, rakstīdams citiem kristiešiem, nosauca to par ”audzinātāju” ”līdz Kristum”. (Galatiešiem 3:24.) Senatnē audzinātājs bija persona, kas pavadīja bērnus uz skolu. Audzinātājs parasti nebija skolotājs, viņš tikai aizveda bērnus pie skolotāja. Līdzīgam nolūkam bija domāta arī Mozus bauslība — tai bija ”jāaizved” dievbijīgie ebreji pie Kristus. Jēzus saviem sekotājiem apsolīja, ka viņš būs ar tiem ”ikdienas līdz pasaules galam”. (Mateja 28:20.) Tāpēc, kad bija izveidota kristiešu draudze, ”audzinātāja”, tas ir, bauslība, vairs nebija vajadzīga, jo tā savu uzdevumu bija paveikusi. (Romiešiem 10:4; Galatiešiem 3:25.) Taču dažiem ebreju tautības kristiešiem šo svarīgo faktu bija grūti saprast, un viņi pat pēc Jēzus augšāmcelšanas joprojām pildīja vairākas bauslības prasības. Bet citi mainīja savus agrākos uzskatus, un tas ir labs paraugs mūsdienu kristiešiem.

Kristīgo mācību attīstība

5. Kādus norādījumus Pēteris saņēma redzētajā parādībā, un kāpēc viņš bija pārsteigts?

⁵ Mūsu ēras 36. gadā kristiešu apustulis Pēteris redzēja iespaidīgu parādību. Balss no debesīm viņam lika kaut un ēst tādus putnus un dzīvniekus, kas bauslībā bija saukti par nešķīstiem. Tas Pēteri pārsteidza, un viņš atbildēja: ”Es nekad neesmu ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts.” Bet balss turpināja: ”Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!” (Apustuļu darbi 10:9—15.) Pēteris bija gatavs mainīt savu viedokli, nevis nelokāmi turēties pie bauslības, un tas viņam ļāva uzzināt kaut ko aizraujošu par Dieva nodomiem.

6., 7. Kas palīdzēja Pēterim secināt, ka viņš drīkst sludināt cittautiešiem, un ko vēl viņš acīmredzot secināja?

⁶ Lūk, kas notika tālāk. Uz māju, kurā bija apmeties Pēteris, atnāca trīs vīri, lai lūgtu Pēteri iet viņiem līdzi pie kāda dievbijīga neapgraizīta cittautieša, vārdā Kornēlijs. Pēteris viņus ieaicināja iekšā un uzņēma pie sevis. Aptvēris, ko nozīmē redzētā parādība, Pēteris nākamajā dienā devās šiem trim vīriem līdzi pie Kornēlija un, tur nonācis, sludināja Jēzu Kristu. Tieši tajā reizē Pēteris sacīja: ”Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” Jēzum sāka ticēt ne tikai Kornēlijs, bet arī viņa radinieki un tuvākie draugi, un ”Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja”. Sapratis, ka viss ir noticis Jehovas vadībā, Pēteris ”pavēlēja tos kristīt Jēzus Kristus vārdā”. (Apustuļu darbi 10:17—48.)

⁷ Kas palīdzēja Pēterim secināt, ka cittautieši, kas nepildīja Mozus bauslību, varēja kļūt par Jēzus Kristus sekotājiem? Tā bija garīga spriestspēja. Tā kā Dievs bija pierādījis savu labvēlību pret neapgraizītiem cittautiešiem, izliedams pār tiem svēto garu, Pēteris saprata, ka tos var arī kristīt. Tajā pašā laikā Pēteris acīmredzot arī noprata, ka Dievs neprasa, lai cittautieši, kas vēlas kristīties, sekotu Mozus bauslībai. Vai jūs, ja būtu dzīvojuši tolaik, arī labprāt būtu mainījuši savu viedokli, tāpat kā to darīja Pēteris?

Daži joprojām sekoja ”audzinātājai”

8. Kādu viedokli par apgraizīšanu pauda daļa Jeruzalemes kristiešu, un kāpēc?

⁸ Atstājis Kornēlija namu, Pēteris devās uz Jeruzalemi. Ziņa, ka neapgraizīti cittautieši  ir ”pieņēmuši Dieva vārdu”, jau bija nonākusi Jeruzalemes draudzē, un daudzi mācekļi no ebreju vidus bija satraukti par šādu notikumu gaitu. (Apustuļu darbi 11:1—3.) Lai gan apgraizīšanas atbalstītāji saprata, ka arī cittautieši var kļūt par Jēzus sekotājiem, viņi uzstāja, ka šiem cilvēkiem obligāti jāseko bauslībai, lai tie tiktu glābti. Bet tajos apgabalos, kur lielākoties dzīvoja cittautieši un ebreju kristiešu bija maz, jautājums par apgraizīšanu, iespējams, nemaz nebija aktuāls. Abi pretējie viedokļi pastāvēja kādus 13 gadus. (1. Korintiešiem 1:10.) Iedomājieties, kāds ticības pārbaudījums tas noteikti bija agrīnajiem kristiešiem, īpaši cittautiešiem, kas dzīvoja pārsvarā ebreju apdzīvotos apgabalos!

9. Kāpēc bija svarīgi atrisināt jautājumu par apgraizīšanu?

⁹ Jautājums kļuva īpaši aktuāls 49. gadā, kad daži Jeruzalemes kristieši ieradās Sīrijas Antiohijā, kur sludināja Pāvils, un sāka mācīt, ka jaunie kristieši ir jāapgraiza saskaņā ar bauslību. Pāvilam un Barnabam ar viņiem izcēlās liels strīds. Ja šis jautājums netiktu atrisināts, daļai kristiešu tas noteikti kļūtu par klupšanas akmeni — vienā gadījumā ebrejiem, bet pretējā gadījumā cittautiešiem. Tāpēc brāļi nosprieda, ka Pāvilam kopā ar vēl dažiem citiem jādodas uz Jeruzalemi un jālūdz kristiešu vadošajai padomei atrisināt šo jautājumu reizi par visām reizēm. (Apustuļu darbi 15:1, 2, 24.)

Nesaskaņas, pēc tam — vienotība

10. Kādus faktus pārdomāja vadošā padome, pirms pieņēma lēmumu par cittautiešiem?

¹⁰ Jeruzalemē sarīkotajā sapulcē daži droši vien aizstāvēja apgraizīšanu, bet citi bija pretējās domās. Taču emocijas šajā sapulcē neņēma virsroku. Pēc tam kad bija notikušas garas pārrunas, apustuļi Pēteris un Pāvils pastāstīja, kādas zīmes neapgraizīto vidū ir darījis Jehova, un paskaidroja, ka Dievs pār neapgraizītiem cittautiešiem ir izlējis svēto garu. Būtībā viņi jautāja: ”Vai kristiešu draudze drīkst atraidīt tos, ko ir pieņēmis Dievs?” Beigās māceklis Jēkabs nolasīja Svēto rakstu fragmentu, kas visiem klātesošajiem ļāva secināt, kāda ir Jehovas griba šajā lietā. (Apustuļu darbi 15:4—17.)

11. Kāds faktors neietekmēja lēmumu par apgraizīšanu, un kas liecina, ka Jehova svētīja pieņemto lēmumu?

¹¹ Pēc tam visi pievērsās vadošajai padomei. Vai vadošās padomes locekļi pieļāva, ka viņus ietekmē ebrejiskā izcelsme, un nosprieda, ka vajadzīga apgraizīšana? Nē, tā nenotika. Šie dievbijīgie kristieši bija apņēmušies sekot Svētajiem rakstiem un Dieva svētā gara vadībai. Noklausījušies visu teikto,  vadošās padomes locekļi vienprātīgi nolēma, ka nav vajadzīgs, lai kristieši no citām tautām apgraizītos un pildītu Mozus bauslību. Kad šo ziņu saņēma brāļi draudzēs, viņi priecājās, un draudžu ”skaits jo dienas vairojās”. Kristieši, kas pakļāvās skaidrai teokrātiskai vadībai, bija saņēmuši uz Rakstiem pamatotu atbildi. (Apustuļu darbi 15:19—23, 28, 29; 16:1—5.) Taču vēl kāds svarīgs jautājums palika nenoskaidrots.

Kā rīkoties ebreju kristiešiem?

12. Kāds jautājums palika nenoskaidrots?

¹² Vadošā padome bija skaidri noteikusi, ka cittautiešiem, kas bija pieņēmuši kristietību, nebija jāapgraizās. Bet kā jārīkojas ebreju kristiešiem? Vadošās padomes lēmumā par to nebija runa.

13. Kāpēc bija kļūdaini uzskatīt, ka ir nepieciešams ievērot Mozus bauslību, lai iegūtu glābšanu?

¹³ Daži ebreju kristieši, kas bija ”dedzīgi bauslības piekritēji”, joprojām apgraizīja savus bērnus un pildīja arī vairākas citas bauslības prasības. (Apustuļu darbi 21:20.) Citi pat apgalvoja, ka ebreju kristiešiem bauslība ir jāievēro tādēļ, lai viņi tiktu izglābti. Taču šajā ziņā viņi smagi kļūdījās. Piemēram, kā kristietis varētu grēku izpirkšanai upurēt dzīvnieku? Kopš bija nests Kristus upuris, dzīvnieku upuri vairs nebija spēkā. Un kā lai pilda bauslības prasību izvairīties no tuvām attiecībām ar cittautiešiem? Dedzīgiem labās vēsts nesējiem  būtu ļoti grūti ievērot šos ierobežojumus un vienlaikus veikt savu uzdevumu, proti, mācīt cittautiešiem visu, ko sludināja Jēzus. (Mateja 28:19, 20; Apustuļu darbi 1:8; 10:28.) * Nekas neliecina par to, ka minētais jautājums būtu apspriests kādā vadošās padomes sapulcē. Tomēr draudzes netika atstātas neziņā.

14. Kādi norādījumi par bauslību bija ietverti Pāvila vēstulēs?

¹⁴ Norādījumus, kā rīkoties, draudzes saņēma nevis īpašā vēstulē no vadošās padomes, bet gan citās vēstulēs, ko, Dieva iedvesmoti, rakstīja apustuļi. Piemēram, apustulis Pāvils uzrakstīja pārliecinošu vēstuli ebrejiem un cittautiešiem, kas dzīvoja Romā, un paskaidroja, ka īstenībā ”tas ir jūds, kam ir iekšēja, sirds apgraizīšana, garā”. (Romiešiem 2:28, 29, LB-65r.) Tajā pašā vēstulē Pāvils minēja kādu piemēru, lai pierādītu, ka kristieši vairs nav pakļauti bauslībai. Viņš rakstīja, ka sieviete nevar būt precējusies ar diviem vīriešiem reizē. Ja viņas vīrs nomirtu, tad gan viņa varētu apprecēties otrreiz. Pāvils skaidroja, ka ar svaidītajiem kristiešiem ir līdzīgi: viņi nevar būt pakļauti Mozus bauslībai un vienlaikus piederēt Kristum. Viņiem bija jākļūst ”nonāvētiem bauslībai”, lai viņi varētu būt vienoti ar Kristu. (Romiešiem 7:1—5.)

 Daži joprojām nesaprata

15., 16. Kāpēc daži ebreju kristieši nesaprata, ka bauslība vairs nav jāievēro, un ko tas liecina par nepieciešamību būt garīgā nomodā?

¹⁵ Pāvila minētie pierādījumi bija neapstrīdami. Bet kāpēc tad daži ebreju kristieši joprojām rīkojās citādi? Viens iemesls ir tas, ka viņiem nebija garīgas spriestspējas. Piemēram, viņi neuzņēma cietu garīgu uzturu. (Ebrejiem 5:11—14.) Viņi arī ne vienmēr apmeklēja kristiešu sapulces. (Ebrejiem 10:23—25.) Vēl viens iemesls varēja būt saistīts ar pašu bauslību. Bauslībā liela nozīme bija kaut kam taustāmam, ar acīm saredzamam, piemēram, templim un priesteriem. Tiem, kam trūka garīguma, bija vieglāk pieņemt bauslību nekā kristietības dziļos principus, kuros galvenā nozīme bija neredzamajam. (2. Korintiešiem 4:18.)

¹⁶ Vēl vienu iemeslu, kāpēc daži, kas sauca sevi par kristiešiem, dedzīgi ievēroja bauslību, Pāvils minēja vēstulē galatiešiem. Pāvils paskaidroja, ka šie cilvēki gribēja būt sabiedrībā cienījami, tādi, kas pieder pie lielas reliģijas. Viņi negribēja atšķirties no citiem un bija gatavi darīt gandrīz jebko, lai tikai izskatītos tādi paši kā pārējie sabiedrības locekļi. Ļaužu atzinība viņiem bija svarīgāka nekā Dieva labvēlība. (Galatiešiem 6:12.)

17. Kad kļuva pilnīgi skaidrs, vai bauslība ir jāpilda vai ne?

¹⁷ Kristieši, kas rūpīgi pētīja Dieva iedvesmotos Pāvila un citu Jēzus mācekļu rakstītos vēstījumus, pilnīgi pareizi secināja, ka bauslība vairs nav spēkā. Taču tikai 70. gadā visiem ebreju kristiešiem jautājums par Mozus bauslību kļuva skaidrs līdz galam, jo tajā gadā Dievs pieļāva, ka tiek nopostīta Jeruzaleme un templis un aiziet bojā visi priesteru saraksti. Pēc tam vairs neviens cilvēks nevarēja ievērot visus bauslības noteikumus.

Kāda nozīme tam ir mūsdienās

18., 19. a) Kāda attieksme mums jāveido un no kādas nostājas jāvairās, lai mēs paliktu garīgi stipri? b) Ko mēs varam mācīties no Pāvila priekšzīmes gadījumos, kad vadošie brāļi sniedz kādus norādījumus? (Skat. ielogoto materiālu 24. lpp.)

¹⁸ Pievērsuši uzmanību šiem senajiem notikumiem, mēs varam apdomāt dažus jautājumus: ”Kā es būtu rīkojies, ja būtu dzīvojis tolaik, kad pakāpeniski atklājās Dieva griba? Vai es būtu nelokāmi turējies pie tradicionālajiem uzskatiem? Vai arī būtu pacietīgi gaidījis, līdz noskaidrotos pareizs viedoklis par bauslību? Vai es no visas sirds būtu atbalstījis pareizo viedokli, kad tas kļuva zināms?”

¹⁹ Protams, nav iespējams pilnīgi precīzi pateikt, kā katrs no mums būtu rīkojies tādā situācijā. Taču mēs varam pārdomāt šādus jautājumus: ”Kā es rīkojos tagad, kad kļūst skaidrāka Bībeles sapratne? (Mateja 24:45.) Vai es cenšos sekot visiem uz Bībeli balstītajiem norādījumiem un ievēroju ne tikai likuma burtu, bet arī garu? (1. Korintiešiem 14:20.) Vai es pacietīgi gaidu, ja man kaut kas nav skaidrs un atbilde no Jehovas šķiet kavējamies?” Ir ārkārtīgi svarīgi izmantot jau tagad pieejamo garīgo uzturu, ”lai mēs netiktu aizskaloti projām”. (Ebrejiem 2:1.) Tāpēc uzmanīgi klausīsimies, kad Jehova sniedz vadību ar savu Rakstu, gara un savas zemes organizācijas starpniecību. Tādā gadījumā Jehova mums piešķirs mūžīgu dzīvi, kas būs laimīga un gandarījuma pilna.

[Zemsvītras piezīme]

Kā jūs atbildētu?

• Kādā ziņā Mozus bauslība ”ir līdz Kristum bijusi.. audzinātāja”?

• Kā jūs paskaidrotu iemeslus, kāpēc Pēteris un apgraizīšanās piekritēji rīkojās dažādi, kad uzlabojās sapratne par patiesību?

• Ko jūs esat uzzinājuši par to, kā Jehova atklāj patiesību mūsu laikos?

[Jautājumi studēšanai]

[Papildmateriāls/Attēls 24. lpp.]

Pāvils pazemīgi iztur pārbaudījumu

Sekmīgi pabeidzis misionāra ceļojumu, Pāvils 56. gadā ieradās Jeruzalemē un tur sastapās ar kādu pārbaudījumu. Turienes draudzi bija sasniegusi ziņa: Pāvils mācot, ka bauslība ir atcelta. Draudzes vecākie raizējās, ka tiem ebrejiem, kas nesen bija kļuvuši par kristiešiem, Pāvila tiešums bauslības jautājumā būs klupšanas akmens un viņi secinās — kristieši neciena Jehovas iedibināto kārtību. Draudzē bija četri ebreju kristieši, kas bija devuši īpašu solījumu, iespējams, nazīriešu solījumu, un viņiem bija jāiet uz templi, lai tur pabeigtu pildīt solījumā noteiktās prasības.

Vecākie palūdza Pāvilu doties šiem četriem līdzi un segt viņu izdevumus. Pāvils, Dieva iedvesmots, bija uzrakstījis vismaz divas vēstules, kurās viņš pierādīja, ka nav jāievēro bauslība, lai gūtu glābšanu. Tomēr Pāvils ņēma vērā citu kristiešu sirdsapziņu. Viņš pats bija rakstījis: ”Tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, ..lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības.” (1. Korintiešiem 9:20—23.) Pāvils nekad nepārkāpa svarīgus Bībeles principus, un šai gadījumā viņš uzskatīja, ka viņš var sekot draudzes vecāko ieteikumam. (Apustuļu darbi 21:15—26.) Tā rīkoties nebija nepareizi. Dot solījumus nebija pretrunā ar Bībeli, un templis tika izmantots tīrajai pielūgsmei, nevis elkdievībai. Nevēlēdamies nevienam kļūt par klupšanas akmeni, Pāvils darīja tā, kā viņu lūdza. (1. Korintiešiem 8:13.) Bez šaubām, tas no Pāvila prasīja lielu pazemību, un šis fakts mums liek viņu augstu vērtēt.

[Attēls 22., 23. lpp.]

Vairākus gadus kristiešu vidū pastāvēja dažādi viedokļi par Mozus bauslību