Raudzīsimies uz citiem tā, kā uz viņiem raugās Jehova

”Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki.” (1. SAMUĒLA 16:7.)

1., 2. Kā atšķīrās Jehovas un Samuēla viedoklis par Ēliābu, un ko mēs no tā mācāmies?

TAS notika vienpadsmitajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Jehova sūtīja pravieti Samuēlu izpildīt kādu svarīgu slepenu uzdevumu. Viņš pavēlēja Samuēlam doties pie kāda vīra, vārdā Isaja, un svaidīt vienu no tā dēliem par nākamo Izraēlas ķēniņu. Kad Samuēls ieraudzīja Isaja pirmdzimto dēlu Ēliābu, viņš bija pārliecināts, ka tas ir Dieva izraudzītais ķēniņš. Bet Jehova teica Samuēlam: ”Neskaties uz viņa ārējo izskatu nedz uz viņa gaŗumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi.” (1. Samuēla 16:6, 7.) Samuēls raudzījās uz Ēliābu citādi, nekā uz viņu raudzījās Jehova. *

² Cik gan viegli mums ir kļūdīties savos spriedumos par citiem cilvēkiem! Mēs mēdzam būt augstās domās par tiem, kas ārēji šķiet ļoti patīkami cilvēki, bet sirdī slēpj daudz netikumu. Savukārt tad, ja mūs kaitina kāda cilvēka rakstura īpašības, mēs viņu vērtējam ārkārtīgi stingri un kritiski, kaut arī viņš varbūt ir ļoti godprātīgs un labs cilvēks.

3., 4. a) Kas jādara kristiešiem, ja viņu starpā rodas nesaskaņas? b) Kādi jautājumi mums būtu jāpārdomā, ja mums ir radušās nopietnas domstarpības ar ticības biedru?

³ Mēs varam radīt nopietnas problēmas, ja izdarām pārsteidzīgus spriedumus par cilvēkiem — arī tiem, ko pazīstam jau daudzus gadus. Kā rīkoties, ja mēs esam sastrīdējušies ar kādu ticības biedru, ar kuru mums ir bijušas ļoti tuvas attiecības? Ko mēs varētu darīt, lai atjaunotu draudzību?

⁴ Būtu labi, ja mēs ļoti rūpīgi pārdomātu šī brāļa vai māsas labās īpašības un paturētu prātā Jēzus vārdus: ”Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis.” (Jāņa 6:44.) Domājot par šo cilvēku, būtu labi sev uzdot tādus jautājumus kā, piemēram: ”Kāpēc Jehova viņu ir ”vilcis” pie sava Dēla? Kādas ir viņa labās īpašības? Vai es neesmu par tām aizmirsis vai sācis tās noniecināt? Kāpēc mūsu starpā bija izveidojusies draudzība? Kas man viņā patika, kad mēs iepazināmies?” Ja mūsu sirdī kādu laiku ir krājies aizvainojums, protams, sākumā nav viegli atrast kaut ko labu cilvēkā, kas mums ir nodarījis pāri.  Tomēr mums jāpārvar sevi, jo tikai tā mēs varam atjaunot zudušo draudzību. Pievērsīsim uzmanību diviem cilvēkiem, kuru personība bieži vien tiek saistīta ar nevēlamām īpašībām, un padomāsim, ko mēs varētu darīt, lai mācītos saskatīt citos labas īpašības. Šie divi cilvēki ir pravietis Jona un apustulis Pēteris.

Kāds cilvēks bija Jona?

5. Kāds uzdevums tika uzticēts Jonam, bet ko viņš izdarīja?

⁵ Jona bija pravietis Izraēlā, kad tur valdīja ķēniņš Jerobeāms II, Joasa dēls. (2. Ķēniņu 14:23—25.) Kādu dienu Jehova pavēlēja Jonam doties uz Asīrijas lielvalsts galvaspilsētu Nīnivi. Jonas uzdevums bija brīdināt Nīnives iedzīvotājus, ka pilsēta tiks nopostīta. (Jonas 1:1, 2.) Jona nepaklausīja Dievam un mēģināja izvairīties no viņam uzticētā uzdevuma. Viņš sēdās kuģī, kas devās uz Taršišu — tālu prom no Nīnives. (Jonas 1:3.)

6. Kāpēc Jehova nolēma sūtīt uz Nīnivi Jonu?

⁶ Kāda ir pirmā doma, kas jums nāk prātā, dzirdot Jonas vārdu? Vai jūs domājat par to, ka viņš bija pravietis, kas negribēja paklausīt Dieva pavēlei? Neiedziļinoties tajā, kas notika ar Jonu, tiešām varētu rasties šāds secinājums. Bet vai Dievs tiešām būtu uzticējis pravieša pienākumus cilvēkam, kas nepakļaujas viņa pavēlēm? Noteikti nē! Acīmredzot Jonam bija daudz labu īpašību, un tas kļūst skaidrs, ja uzzina vairāk par viņa darbību.

7. Kādos apstākļos Jona darīja Jehovas uzdoto darbu Izraēlā, un kā ziņas par šī pravieša darbību ietekmē jūsu viedokli par viņu?

⁷ Līdz tam, kad Jehova sūtīja Jonu uz Nīnivi, viņš bija uzticīgi pildījis savus pienākumus Izraēlā, kas bija ļoti nepateicīga sludināšanas teritorija. Jonas laikabiedrs Amoss raksturoja tā laika izraēliešus kā cilvēkus, kas par visu vairāk mīlēja mantu un baudas. *  Kaut gan zemē valdīja netaisnība un varmācība, izraēlieši par to nelikās ne zinis. (Amosa 3:13—15; 4:4; 6:4—6.) Bet Jona uzticīgi pildīja savu uzdevumu un sludināja šiem cilvēkiem. Labās vēsts sludinātāji ļoti labi zina, cik grūti ir runāt ar pašapmierinātiem un vienaldzīgiem cilvēkiem. Tātad, uzzinot par Jonu nedaudz vairāk, mēs varam pamanīt ne tikai viņa trūkumus, bet arī tādas īpašības kā uzticība un izturība, par ko skaidri liecina tas, ka viņš sludināja nepaklausīgajiem izraēliešiem.

8. Kāpēc Jonas uzdevumu sludināt Nīnivē varēja saukt par grūtu?

⁸ Uzdevums doties uz Nīnivi bija saistīts ar vēl lielākām grūtībām nekā sludināšana Izraēlā. Lai nokļūtu Nīnivē, Jonam būtu kājām jāmēro 800 kilometru garš ceļš, un tas prasītu apmēram mēnesi. Kad Jona būtu sasniedzis pilsētu, viņam būtu jāsludina asīriešiem, kam bija ļoti nežēlīgu cilvēku slava. Asīrieši bija karotāji, kas bieži vien sadistiski spīdzināja gūstekņus. Viņi pat lepojās ar savu nežēlību. Tāpēc Nīnive tika saukta par asinskāru pilsētu. (Nahuma 3:1, 7.)

9. Kādas pravieša Jonas īpašības kļuva redzamas, kad viņa ceļabiedriem draudēja briesmas?

⁹ Tā kā Jona negribēja pildīt Jehovas norādījumu, viņš sēdās kuģī, kam vajadzēja aizvest viņu tālu prom no vietas, uz kuru viņam bija pavēlēts doties. Tomēr Jehova nevis atteicās no sava pravieša un sūtīja kādu citu pildīt uzdevumu, kas bija uzticēts Jonam, bet palīdzēja viņam saprast savu kļūdu. Dievs lika sacelties stiprai vētrai. Spēcīgās vēja brāzmas nežēlīgi svaidīja kuģi, kurā atradās Jona. Viņa dēļ varēja iet bojā nevainīgi cilvēki. (Jonas 1:4.) Ko šajā situācijā darīja Jona? Viņš negribēja, ka kuģa pasažieri ietu bojā, tāpēc teica tiem: ”Ņemiet mani un iemetiet jūŗā, tad tā kļūs rāma.” (Jonas 1:12.) Jonam nebija pamata domāt, ka Jehova viņu izglābs, kad viņš būs pārmests pāri bortam. (Jonas 1:15.) Tomēr Jona bija gatavs iet bojā, lai pasargātu tos, kas atradās uz kuģa. Vai tas neliecina par drosmi, pazemību un mīlestību?

10. Kas notika pēc tam, kad Jehova vēlreiz sūtīja Jonu uz Nīnivi?

¹⁰ Galu galā Jehova tomēr izglāba Jonu. Bet vai tas, ko Jona bija izdarījis, nozīmēja, ka viņš nekad vairs nedrīkstēja kalpot kā Dieva pārstāvis? Nē, nekādā ziņā. Jehova izturējās pret Jonu žēlsirdīgi un ar lielu mīlestību, vēlreiz piedāvādams viņam doties pie Nīnives iedzīvotājiem. Ieradies Nīnivē, Jona drosmīgi pavēstīja pilsētas iedzīvotājiem, ka Dievs ir pievērsis uzmanību viņu ļaunajiem darbiem un pēc 40 dienām pilsēta tiks nopostīta. (Jonas 1:2; 3:4.) Nīnives iedzīvotāji ieklausījās brīdinājuma vēstī, ko bija atnesis Jona, — viņi nožēloja savu rīcību un pilsēta netika iznīcināta.

11. Kas ļauj secināt, ka notikumi Jonas dzīvē viņam daudz ko iemācīja?

¹¹ Jonas attieksme pret notiekošo arī šoreiz nebija pareiza. Bet Jehova bija pacietīgs un ar uzskatāma piemēra palīdzību paskaidroja, ka viņš saskata ne tikai to, kas ir redzams cilvēku acīm, bet arī to, kas ir sirdī. (Jonas 4:5—11.) Tas, ka Jona atklāti aprakstīja visus šos notikumus, nepārprotami liecina, ka viņš daudz ko bija iemācījies. Gatavība rakstīt par savām kļūdām un sev nepatīkamiem faktiem vēlreiz apliecina, ka Jona bija pazemīgs cilvēks. Lai atzītu savas kļūdas, ir vajadzīga diezgan liela drosme.

12. a) Kā mēs zinām, ka Jēzus skatās uz cilvēkiem tāpat kā Jehova? b) Kādam būtu jābūt mūsu viedoklim par cilvēkiem, kam mēs sludinām? (Skat. ielogojumu 18. lappusē.)

¹² Vairākus gadsimtus pēc Jonas nāves Jēzus Kristus pieminēja Jonu pozitīvā gaismā. Viņš teica: ”Kā Jona trīs dienas un trīs naktis  bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī.” (Mateja 12:40.) Pēc augšāmcelšanās Jona uzzinās, ka Jēzus to laiku, kad atradās kapā, salīdzināja ar drūmākajām dienām Jonas dzīvē. Vai nav patīkami kalpot Dievam, kas neatsakās no saviem kalpiem, kad tie kļūdās? Kādā psalmā ir sacīts: ”Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Psalms 103:13, 14.) Tomēr šie ”pīšļi” — arī nepilnīgie cilvēki, kas dzīvo mūsdienās, — ar Dieva svētā gara palīdzību var paveikt iespaidīgus darbus.

Kāds cilvēks bija Pēteris?

13. Kādas īpašības pirmajā brīdī nāk prātā, domājot par Pēteri, bet kāpēc Jēzus viņu izraudzīja par savu apustuli?

¹³ Bet tagad nedaudz padomāsim par apustuli Pēteri. Kā jūs viņu raksturotu? Vai jums šķiet, ka viņš bija straujš un impulsīvs, varbūt pat pašpaļāvīgs cilvēks? Tas tiesa — reizēm Pētera rīcībā izpaudās šīs īpašības. Bet vai Jēzus, izraudzīdamies divpadsmit apustuļus, būtu izvēlējies Pēteri, ja viņš patiešām būtu bijis straujš, impulsīvs un pašpaļāvīgs cilvēks? (Lūkas 6:12—14.) Protams, nebūtu. Jēzus saskatīja Pētera personībā vairāk nekā viņa vājības un redzēja daudz labu īpašību.

14. a) Kā, iespējams, ir izskaidrojams tas, ka Pēteris bieži runāja pirmais? b) Kāpēc mēs varam būt pateicīgi par to, ka Pēteris uzdeva daudz jautājumu?

¹⁴ Reizēm Pēteris runāja pārējo apustuļu vārdā, tāpēc varētu domāt, ka Pēterim trūka pazemības. Bet vai tas tiešām to nozīmē? Tiek uzskatīts, ka Pēteris bija vecāks par pārējiem apustuļiem, varbūt arī par Jēzu. Ja tas ir tā, tad kļūst skaidrs, kāpēc Pēteris bieži vien runāja pirmais. (Mateja 16:22.) Tomēr ir vēl kāds fakts, kas jāpatur prātā. Pēteris bija garīgi noskaņots cilvēks, un uzdot jautājumus viņu mudināja slāpes pēc zināšanām. Tas, ka Pēteris vēlējās daudz ko uzzināt, nāk par labu mums, jo vairākus ļoti svarīgus faktus Jēzus darīja zināmus, atbildēdams uz Pētera jautājumiem, un tagad mēs par to varam lasīt Bībelē. Piemēram, atbildot uz kādu Pētera jautājumu, Jēzus runāja par ”uzticamo un sapratīgo nama turētāju”. (Lūkas 12:41—44.) Reiz Pēteris teica Jēzum: ”Redzi, mēs esam visu atstājuši un tev sekojuši. Kas mums būs par to?” Atbildēdams uz šo jautājumu, Jēzus izteica uzmundrinošu solījumu: ”Kas atstājis mājas vai brāļus vai māsas, vai tēvu vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību.” (Mateja 15:15; 18:21, 22; 19:27—29.)

15. Kāpēc var teikt, ka Pēteris bija ļoti uzticīgs?

¹⁵ Vēl viena laba īpašība, kas piemita Pēterim, bija uzticība. Kad daudzi mācekļi, nesaprazdami Jēzus mācības, pārstāja viņam sekot, tieši Pēteris bija tas, kurš, runādams visu divpadsmit apustuļu vārdā, sacīja: ”Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.” (Jāņa 6:66—68.) Jēzum noteikti bija ļoti  patīkami dzirdēt šos vārdus. Vēlāk, kad Jēzu sameklēja ļaužu pūlis, kas viņu gribēja arestēt, visi apustuļi pameta savu Kungu. Bet Pēteris paslepus sekoja pūlim līdz pat augstā priestera mājas pagalmam. To Pēteris darīja drosmes, nevis gļēvuma dēļ. Kamēr Jēzus tika pratināts, Pēteris pievienojās vairākiem ebrejiem, kas sildījās pagalmā pie uguns. Kāds augstā priestera kalps pazina Pēteri un teica, ka viņš ir bijis kopā ar Jēzu, bet Pēteris to noliedza. Jā, Pēteris noliedza savu Kungu, tomēr nedrīkst aizmirst galveno, proti: viņš nonāca šajā bīstamajā situācijā tāpēc, ka bija uzticīgs Jēzum un gribēja zināt, kas notiks ar viņa Kungu. Lielākā daļa apustuļu tam nebija gatavi. (Jāņa 18:15—27.)

16. Ko mēs varam iegūt no tā, kā šajā rakstā ir apskatītas Jonas un Pētera labās īpašības?

¹⁶ Pētera labās īpašības ar uzviju atsvēra viņa vājības. To pašu var teikt arī par Jonu. Mēs esam apskatījuši notikumus Jonas un Pētera dzīvē no pozitīvāka viedokļa, nekā mēs parasti mēdzam to darīt, un tieši tāpat mums jāmācās pozitīvi raudzīties uz mūsu garīgajiem brāļiem un māsām. Ja mēs to iemācīsimies, uzlabosies mūsu attiecības ar viņiem, un tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Ko mēs varam mācīties?

17., 18. a) Kāpēc kristiešu starpā var rasties domstarpības? b) Kādi Bībeles padomi mums palīdz risināt domstarpības?

¹⁷ Mūsdienās Jehovam vienoti kalpo cilvēki, kas pieder pie visdažādākajām tautībām un atšķirīgiem sociāliem slāņiem. (Atklāsmes 7:9, 10.) Turklāt kristiešu draudzē ir cilvēki ar ļoti atšķirīgām personības iezīmēm. Kalpojot Dievam, mēs bieži esam kopā ar citiem kristiešiem, tāpēc lielākas vai mazākas domstarpības mūsu starpā ir neizbēgamas. (Romiešiem 12:10; Filipiešiem 2:3.)

¹⁸ Pats par sevi saprotams, mēs pamanām ticības biedru trūkumus, taču tas nenozīmē, ka mums tiem pastiprināti jāpievērš uzmanība. Mēs cenšamies darīt to pašu, ko dara Jehova. Par viņu psalmos ir teikts: ”Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv?” (Psalms 130:3.) Mēs nevis kavējamies prātā pie tām rakstura iezīmēm, kas mums citos nepatīk, bet ”dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā”. (Romiešiem 14:19.) Mēs cenšamies raudzīties uz cilvēkiem tā, kā uz viņiem raugās Jehova, tas ir, nepievērst uzmanību trūkumiem un ievērot labās īpašības. Tas mums palīdz būt iecietīgiem. (Kolosiešiem 3:13.)

19. Ko kristietis varētu darīt, lai atrisinātu nopietnas domstarpības?

¹⁹ Bet ko darīt, ja ir grūti atbrīvoties no nepatīkamām domām? (Psalms 4:5.) Vai tas ir tāpēc, ka jums ir radušās domstarpības ar kādu no ticības biedriem? Ja tas tā ir, centieties domstarpības atrisināt. (1. Mozus 32:14—16.) Vispirms griezieties lūgšanās pie Jehovas un lūdziet, lai viņš jums palīdz. Pēc tam ar domām par ticības biedra labajām īpašībām un ”gudrā lēnprātībā” centieties parunāt ar viņu. (Jēkaba 3:13.) Pasakiet, ka vēlaties salabt ar viņu. Turiet prātā Dieva iedvesmoto padomu: ”Lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties.” (Jēkaba 1:19.) Vārdi ”kūtrs dusmoties” ļauj saprast, ka ir iespējamas situācijas, kad ticības biedrs pasaka vai izdara kaut ko tādu, kas jūs sadusmo. Ja tas notiek, lūdziet Jehovam, lai viņš jums palīdz savaldīties. (Galatiešiem 5:22.) Ļaujiet brālim brīvi izteikties  un ieklausieties viņā. Pat ja jūs nepiekrītat visam, ko brālis saka, nepārtrauciet viņu. Varbūt viņa viedoklis nav pareizs, tomēr tas ir un paliek viņa viedoklis. Centieties paraudzīties uz problēmu no viņa viedokļa. Ļoti iespējams, tas jums liks paraudzīties uz sevi cita cilvēka acīm. (Salamana Pamācības 18:17.)

20. Kas vēl palīdz salīgt ar brāli mieru?

²⁰ Kad pienāk jūsu kārta runāt, dariet to tā, lai jūsu runa būtu patīkama. (Kolosiešiem 4:6.) Pasakiet brālim, kas jums ir patīkams viņā, un atvainojieties par to, kas jūsu rīcībā ir bijis nepareizs. Ja jums izdodas salīgt ar brāli mieru, pateicieties Jehovam. Ja tas neizdodas, lūdziet Jehovas palīdzību un turpiniet meklēt iespējas labot situāciju. (Romiešiem 12:18.)

21. Kā šī tēma jums ir palīdzējusi raudzīties uz citiem?

²¹ Jehova mīl visus, kas viņam kalpo, un viņš ir priecīgs izmantot savā darbā mūs visus, lai kādas būtu mūsu nepilnības. Jo vairāk mēs uzzinām par to, kā Jehova raugās uz cilvēkiem, jo vairāk aug mūsu mīlestība pret brāļiem un māsām. Ja mūsu mīlestība pret ticības biedriem ir sākusi atdzist, mēs varam to atjaunot. Daudz būs to svētību, kuras mēs saņemsim, ja centīsimies raudzīties uz citiem pozitīvi, tas ir, mācīsimies saskatīt cilvēkos to, ko viņos redz Jehova.

[Zemsvītras piezīmes]

Kā jūs atbildētu?

• Kā Jehova raugās uz viņam uzticamo kalpu kļūdām?

• Kādas labas Jonas un Pētera īpašības jūs varat nosaukt?

• Kādam būtu jābūt mūsu viedoklim par ticības biedriem?

[Jautājumi studēšanai]

[Papildmateriāls 18. lpp.]

Ko par cilvēkiem domā Dievs?

Pārdomājot to, kas Bībelē stāstīts par notikumiem Jonas dzīvē, mēs varam pārbaudīt, kāda ir mūsu attieksme pret cilvēkiem, kam mēs sludinām. Varbūt mums šķiet, ka viņi ir pašapmierināti un vienaldzīgi kā tie izraēlieši, kas negribēja uzklausīt Dieva vēsti. Bet ko par šiem cilvēkiem domā Jehova? Pat daži no tiem, kam ir ievērojams stāvoklis sabiedrībā, ar laiku var uzklausīt Jehovas aicinājumu, tāpat kā to darīja Nīnives ķēniņš, kas pauda nožēlu, kad dzirdēja Jonas sludināto vēsti. (Jonas 3:6, 7.)

[Attēls 15. lpp.]

Vai mēs raugāmies uz cilvēkiem tāpat, kā uz viņiem raugās Jehova?

[Attēls 16., 17. lpp.]

Jēzus pieminēja notikumus Jonas dzīvē no pozitīvā viedokļa