”Turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis!”

JĒZUS nāves diena pēc ebreju kalendāra bija 14. nīsans, un tas sākās ceturtdienā mūsu ēras 33. gada 31. martā pēc saules rieta. Tovakar Jēzus un viņa apustuļi sapulcējās kādā augšistabā Jeruzalemē, lai svinētu Pasā svētkus. Zinādams, ka viņam ”no šīs pasaules jāiet pie Tēva”, viņš apliecināja saviem mācekļiem mīlestību līdz galam. (Jāņa 13:1.) Jēzus to darīja, dodams mācekļiem vērtīgas pamācības, lai viņus sagatavotu tam, kas gaidīja nākotnē.

Šajā vakarā Jēzus saviem mācekļiem sacīja: ”Turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33.) Šajos vārdos bija ietverta dziļa jēga. Jēzus gribēja teikt, ka pasaules ļaunums nebija viņu padarījis ļaunu vai atriebīgu, un viņš nebija pieļāvis, ka pasaule viņu pārveidotu pēc savas līdzības. Jēzus vēlējās, lai mācekļi saprastu, ka viņi spēj panākt to pašu. Tas, ko Jēzus savas zemes dzīves pēdējās stundās mācīja apustuļiem, varēja palīdzēt arī viņiem uzvarēt pasauli.

Nevar noliegt, ka ļaunums mūsdienās ir ārkārtīgi izplatīts. Kā mēs reaģējam, sastopoties ar netaisnību un bezjēdzīgu vardarbību? Vai mēs nenocietināmies, vai mūsos nerodas vēlēšanās atriebties? Un kā mūs ietekmē apkārt valdošais morālais pagrimums? Turklāt jāņem vērā arī tas, ka par sevi liek manīt mūsu pašu nepilnība un grēcīgās tieksmes. Tāpēc varētu sacīt, ka mums jācīnās divās frontēs: jāpretojas ļaunās pasaules ietekmei un jācīnās pašiem ar savām sliktajām nosliecēm. Jāatzīst, ka mūsu izredzes uzvarēt šajā cīņā bez Dieva atbalsta būtu gaužām niecīgas. Bet kā ir iespējams saņemt palīdzību no Dieva? Un kādas īpašības mums ir jāattīsta, lai būtu vieglāk pretoties grēcīgām tieksmēm? Atbildes uz šiem jautājumiem mēs varam saņemt, pievēršot uzmanību tam, ko Jēzus mācīja saviem apustuļiem pēdējā dienā, kad viņš dzīvoja uz zemes.

Uzvarēsim lepnumu ar pazemību

Padomāsim, piemēram, par lepnību un augstprātību. Bībelē ir sacīts: ”Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns, — un augstprātība nāk priekš bojā ejas.” (Salamana Pamācības 16:18.) Tāpat arī Svētajos rakstos ir izteikts brīdinājums: ”Ja kāds domā, ka viņš kas esot, nebūdams nekas, tas pieviļ pats sevi.” (Galatiešiem 6:3.) Lepnība nenoliedzami cilvēkam kaitē un aizmiglo acis. Mēs rīkojamies gudri, ja ienīstam ”tukšu iedomību, augstprātību”. (Salamana Pamācības 8:13.)

Bet ko var teikt par Jēzus apustuļiem — vai arī viņiem piemita iedomība un lepnums? Vismaz vienu reizi mācekļi bija strīdējušies par to, kurš no viņiem ir lielākais. (Marka 9:33—37.) Jēkabs un Jānis reiz bija lūguši, lai viņiem tiktu piešķirts īpašs stāvoklis Dieva Valstībā. (Marka 10:35—45.) Jēzus gribēja palīdzēt saviem mācekļiem atbrīvoties no slieksmes izcelties.  Tāpēc Pasā maltītes laikā viņš piecēlās, apsēja sev priekšautu un sāka mazgāt mācekļu kājas. Jēzus skaidri norādīja, ko viņš tādā veidā gribēja iemācīt saviem apustuļiem. ”Ja nu es, jūsu kungs un mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis,” sacīja Jēzus, ”arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt.” (Jāņa 13:14.) Lepnība bija jāaizstāj ar pilnīgi pretēju īpašību — pazemību.

Tomēr tikt galā ar lepnību nebūt nav viegli. Tajā pašā vakarā pēc tam, kad Jēzus bija aizsūtījis projām Jūdu Iskariotu, kas grasījās viņu nodot, vienpadsmit apustuļu starpā izcēlās karsts strīds. Taisni neticami — viņi atkal strīdējās par to, kurš no viņiem ir lielākais! Jēzus nenosodīja apustuļus, bet gan vēl vienu reizi pacietīgi uzsvēra, cik svarīgi ir kalpot citiem. Viņš teica: ”Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdaŗiem. Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo.” Atgādinādams par piemēru, ko pats bija rādījis, Jēzus piebilda: ”Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.” (Lūkas 22:24—27.)

Vai Jēzus mācekļi uztvēra šīs pamācības būtību? Pēc visa spriežot, tā tiešām notika. Daudzus gadus vēlāk apustulis Pēteris rakstīja: ”Esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi.” (1. Pētera 3:8.) Arī mums ir ārkārtīgi svarīgi attīstīt pazemību, lai tā ņemtu virsroku pār lepnumu. Tiekties pēc slavas, varas un ievērojama stāvokļa sabiedrībā nav saprātīgi. Bībelē sacīts: ”Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.” (Jēkaba 4:6.) Līdzīga doma izteikta arī kādā senā, gudrā sakāmvārdā: ”Pazemības, — proti Dieva bijības alga ir — bagātība, gods un dzīvība.” (Salamana Pamācības 22:4.)

Kā pārvarēt naidu

Vēl viena plaši izplatīta parādība šajā pasaulē ir naids. Lai arī kāds būtu naida cēlonis — bailes, tumsonība, aizspriedumi, apspiešana, netaisnība, nacionālisms, cilšu nesaskaņas vai rasisms —, tas ir sastopams ik uz soļa. (2. Timotejam 3:1—4.) Arī tolaik, kad Jēzus dzīvoja uz zemes, naids bija pārņēmis ļoti daudzus cilvēkus. Jūdi ienīda nodokļu iekasētājus un neuzturēja nekādas attiecības ar samariešiem. (Jāņa 4:9.) Un arī uz cittautiešiem viņi raudzījās ar nicinājumu. Tomēr Jēzus iedibināja pielūgsmi, kurai ar laiku bija jāapvieno cilvēki no visām tautām. (Apustuļu darbi 10:34, 35; Galatiešiem 3:28.) Tāpēc Jēzus deva saviem mācekļiem kādu jaunu norādījumu.

Jēzus paziņoja: ”Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” Jēzus sekotājiem bija jāmācās parādīt šāda mīlestība, kā tas ir redzams no Jēzus tālākajiem vārdiem: ”No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:34, 35.) Šis norādījums bija kaut kas jauns tāpēc, ka tas prasīja no cilvēka vairāk nekā tikai mīlēt ”savu tuvāku kā sevi pašu”. (3. Mozus 19:18.) Kāpēc tā var teikt? Jēzus to paskaidroja, sacīdams: ”Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jāņa 15:12, 13.) Kristus mācekļiem bija jābūt gataviem atdot pat savu dzīvību ticības biedru labā.

Kā gan nepilnīgi cilvēki var atbrīvoties no naida? Tas ir iespējams tad, ja naida vietā tiek attīstīta pašaizliedzīga mīlestība. Tā ir rīkojušies daudzi cilvēki, kam ir dažāda izcelsme, kas  ir nākuši no dažādām kultūrām, piederējuši pie dažādām reliģijām un atbalstījuši dažādus politiskus uzskatus. Tagad viņi pieder pie vienotās Jehovas liecinieku pasaules mēroga brāļu saimes, kurā nav vietas naidam. Viņi ņem vērā Dieva iedvesmotos vārdus, kurus reiz izteica apustulis Jānis: ”Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību.” (1. Jāņa 3:15.) Patiesie kristieši ne tikai neņem rokās ieročus, ja uzliesmo karš vai jebkāds cits bruņots konflikts, bet arī ikdienā cenšas darīt visu iespējamo, lai viņu attiecībās izpaustos mīlestība.

Bet kādai būtu jābūt mūsu attieksmei pret cilvēkiem, kas nav mūsu ticības biedri un kas, iespējams, mūs pat ienīst? Piesists pie moku staba, Jēzus lūdza Dievu par saviem soda izpildītājiem: ”Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūkas 23:34.) Kad naida pārņemts ļaužu pūlis nomētāja mācekli Stefanu akmeņiem, viņa pēdējie vārdi bija: ”Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!” (Apustuļu darbi 7:60.) Gan Jēzus, gan Stefans vēlēja labu pat tiem cilvēkiem, kas viņus ienīda. Viņu sirdīs nebija naida. Bībelē mēs tiekam aicināti: ”Darīsim labu visiem.” (Galatiešiem 6:10.)

Aizstāvis uz mūžīgiem laikiem

Tajā vakarā, ko Jēzus pavadīja ar saviem vienpadsmit apustuļiem, viņš pavēstīja, ka drīz beigsies viņa dzīve uz zemes un viņš vairs nebūs līdzās mācekļiem. (Jāņa 14:28; 16:28.) Tomēr Jēzus apsolīja: ”Es lūgšu Tēvu, un viņš dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi.” (Jāņa 14:16.) Šis apsolītais aizstāvis ir Dieva svētais gars. Jēzus teica, ka tas palīdzēs mācekļiem dziļi saprast Svētos rakstus un atgādinās visu, ko viņš tiem ir mācījis. (Jāņa 14:26.)

Kā svētais gars var palīdzēt mums? Bībele ir Dieva iedvesmoti Raksti, un vīrieši, kas tika pamudināti izteikt pravietojumus un sarakstīt Bībeli, to ir darījuši ”Svētā Gara spēkā”. (2. Pētera 1:20, 21; 2. Timotejam 3:16.) Studējot Bībeli un izmantojot dzīvē to, ko mācāmies, mēs iegūstam zināšanas, gudrību, izpratni, apdomību un spriestspēju. Kas gan vēl labāk mūs spētu aizsargāt no ļaunās pasaules ietekmes?

Taču svētais gars palīdz vēl kādā veidā. Dieva svētais gars ir varens spēks, kas pamudina uz labu un palīdz veidot Dievam patīkamas īpašības. Bībelē sacīts: ”Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” Tieši šīs īpašības mums ir nepieciešamas, lai uzveiktu dažādas miesīgas tieksmes, piemēram, pārvarētu kārdinājumu rīkoties netikli, neiesaistītos strīdos, neļautos skaudībai un dusmām un tā tālāk. (Galatiešiem 5:19—23.)

Paļaujoties uz Dieva svētā gara atbalstu, mēs saņemam ”spēka pārpilnību”, kas palīdz tikt galā ar visdažādākajām raizēm un grūtībām. (2. Korintiešiem 4:7.) Tiesa, svētais gars ne vienmēr novērš grūtības un pārbaudījumus, bet tas noteikti palīdz šos pārbaudījumus izturēt. (1. Korintiešiem 10:13.) ”Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru,” rakstīja apustulis Pāvils. (Filipiešiem 4:13.) Dievs dod šādu spēku ar sava svētā gara starpniecību. Cik gan pateicīgiem mums būtu jābūt par to, ka Dievs mums dod savu svēto garu! Dievs to ir apsolījis tiem, kas mīl Jēzu un ”tur [viņa] pavēles”. (Jāņa 14:15.)

”Palieciet manā mīlestībā”

Pēdējā naktī, ko Jēzus pavadīja uz zemes, būdams cilvēks, viņš saviem mācekļiem teica arī šādus vārdus: ”Kam ir mani baušļi un kas viņus tur, tas mani mīl; bet, kas mani mīl, to mans Tēvs mīlēs.” (Jāņa 14:21.) ”Palieciet manā mīlestībā!” Jēzus viņus mudināja. (Jāņa 15:9.) Kā cīņā ar mūsu grēcīgajām tieksmēm un ļaunās pasaules ietekmi mums palīdz tas, ka mēs paliekam Dieva un viņa Dēla mīlestībā?

Mums būtu visai grūti savaldīt savas nepareizās slieksmes, ja nebūtu nopietna motīva šādai rīcībai. Vai gan var būt vēl spēcīgāks pamudinājums izcīnīt šādu cīņu kā vēlēšanās uzturēt labas attiecības ar Dievu Jehovu un viņa  dēlu? Ernesto *, kāds jauns vīrietis, kas ir daudz darījis, lai pārvarētu netikumīgas tieksmes, kurām viņš bija ļāvies kopš pusaudža gadiem, stāsta: ”Man bija vēlēšanās iepriecināt Dievu, un no Bībeles es uzzināju, ka viņam nepatīk mans dzīvesveids. Tāpēc es nolēmu mainīties un saskaņot savu dzīvi ar Dieva normām. Katru dienu man bija jācīnās ar nelabām, netīrām domām, kas vēl aizvien reizēm pārņem manu prātu. Tomēr es biju stingri apņēmies uzvarēt šajā cīņā, un es dedzīgi lūdzu Dievam palīdzību. Pēc diviem gadiem pats grūtākais jau bija aiz muguras, tomēr mana iekšējā cīņa vēl aizvien nav beigusies.”

Domājot par pretošanos apkārtējās pasaules ietekmei, ir vērtīgi pievērst uzmanību pēdējai lūgšanai, ar kuru Jēzus vērsās pie Dieva, pirms viņš kopā ar mācekļiem atstāja augšistabu, kurā viņi bija svinējuši Pasā svētkus. Jēzus lūdza Tēvam par saviem mācekļiem: ”Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:15, 16.) Šie vārdi patiesi ir ārkārtīgi uzmundrinoši. Jehova vēro un stiprina savus mīļotos kalpus, lai viņi spētu pretoties pasaules ietekmei.

”Ticiet Dievam un ticiet man!”

Pildot Jēzus norādījumus, mums ir vieglāk uzvarēt cīņā ar ļaunās pasaules ietekmi un mūsu pašu grēcīgajām tieksmēm. Tomēr, lai arī cik nozīmīgas uzvaras šajā ziņā tiktu gūtas, pasaule un iedzimtais grēks joprojām pastāv. Bet tas nenozīmē, ka mums nav nekādas cerības.

Kā teikts Bībelē, ”pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi”. (1. Jāņa 2:17.) Jēzus atdeva savu dzīvību, lai atbrīvotu no grēka un nāves ikvienu, ”kas viņam tic”. (Jāņa 3:16.) Tāpēc, pieaugot zināšanās par Dieva gribu un nodomiem, sekosim Jēzus aicinājumam: ”Ticiet Dievam un ticiet man!” (Jāņa 14:1.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 6., 7. lpp.]

”Palieciet manā mīlestībā!” Jēzus mudināja savus apustuļus

[Attēls 7. lpp.]

Drīzumā cilvēce tiks atbrīvota no grēka un tā sekām